Baltijas Universitāte

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Baltijas Universitātes halle Hamburgā ar trīs Baltijas valstu un universitātes fakultāšu ģerboņiem (1946).

Baltijas Universitāte (angļu: Baltic University) bija universitāte pārvietotajām personām (bēgļiem) no Baltijas valstīm, kas pēc Otrā pasaules kara darbojās britu okupācijas zonā Hamburgā (1946) un vēlāk Pinebergā (1947-1949).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Universitāte tika izveidota 1946. gada 9. janvārī ar Lielbritānijas Ārlietu ministrijas atļauju. Idejas par universitātes atvēršanu Baltijas valstu bēgļiem svešumā autors bija profesors Fricis Gulbis. Mācības Baltijas Universitātē notika vācu valodā, bet atsevišķi humanitārie priekšmeti tika pasniegti arī nacionālajās valodās. Pārvaldē tika ievērots tautību paritātes princips. Sākotnēji universitāte atradās Hamburgas Vēstures muzejā, bet jau 1947. gada janvārī universitāti pārvietoja uz Pinebergu, kur tai tika ierādītas bijušās lidotāju skolas telpas un lika to pārdēvēt par Pineberg Study Centre, tomēr rektorātam izdevās saglabāt universitātes nosaukumu. No 1946. gada 25. maija iznāca universitātes avīze Scientiae et Artibus ("Zinātnei un makslai").[1]

Universitātei bija pieejamas arī Hamburgas universitātes laboratorija un citas telpas. Kopumā darbojās astoņas fakultātes — Arhitektūras un inženierzinātņu fakultāte, Filoloģijas fakultāte, Ķīmijas fakultāte, Lauksaimniecības fakultāte, Matemātikas un dabaszinātņu fakultāte, Medicīnas fakultāte, Mehānikas fakultāte, Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāte, Mākslas, mūzikas un sporta fakultāte. Pasniedzēju skaits tuvojās diviem simtiem. 1946. gadā universitātē mācījās 996 studenti, 1947. gadā — 1025 studenti. Pēc tam, kad sakās bēgļu izceļošana no Vācijas, studentu skaits jūtami kritās, un 1949. gada septembrī Baltijas Universitāti slēdza. Kopumā tās diplomu bija ieguva 76 studenti: 53 latvieši, 16 lietuvieši un 7 igauņi. Universitātes studenti turpināja studijas Vācijas, ASV, Kanādas un citu valstu augstskolās.

Neskatoties uz savu īso pastāvēšanas laiku Baltijas Universitāte, pirmajos trimdas gados, bija ievērojams latviešu izglītības centrs Vācijā. Universitātei ir liela loma arī latviešu studentu korporāciju vēsturē, jo tieši šeit tika dibinātas vairākas studentu korporācijas, kas kļuva par vienīgajām, šāda tipa, latviešu organizācijām, kas dibinātas pēc otrā pasaules kara. 1947. gada pie Baltijas Universitāte tika dibinātas studentu korporācijas: Fraternitas Imantica, Gersicania, Fraternitas Cursica un studenšu korporācijas: Spīdola, Zinta.

Rektorāts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atbilstoši Baltijas Universitātes statūtiem, to vadīja pēc trīs Baltijas valstu nāciju paritātes principa izveidota pārvalde, kurā ietilpa senāta vēlēts universitātes prezidents (rector magnificus), viceprezidents un trīs nacionālie rektori. Universitātes kancelejā strādāja kanclers un trīs sekretāri.

Universitātes prezidenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Fricis Gulbis (1946. gada 9. janvāris - 1948. gada 30. septembris)
  • Vlads Stanka (1948. gada 1. oktobris - 1949. gada 15. jūnijs)
  • Eduards Šturms (1949. gada 16. jūnijs - 1949. gada 30. septembris)

Viceprezidenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vlads Stanka (1947. gada 14. oktobris - 1948. gada 30. septembris)
  • Pauls Kundziņš (1948. gada 1. oktobris - 1949. gada 11. janvāris)
  • Eduards Šturms (1949. gada 12. janvāris - 1949. gada 30. jūnijs)

Nacionālie rektori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rektoru amatus 1946.-1949. gadā secīgi pildīja:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]