Berlīnes Valsts opera

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Berlīnes Valsts opera
Berlin, Mitte, Unter den Linden, Staatsoper 02.jpg
Pamatinformācija
Adrese Unter den Linden 5 - 7
Pilsēta Flag of Berlin.svg Berlīne
Valsts Karogs: Vācija Vācija
Arhitekts Georgs Venceslauss fon Knobelsdorfs (1741)
Karls Ferdinands Langhanss (1843)
Dibināta(-s) 1743
Vadība
Direktors Jirgens Flims
Galvenais diriģents Daniels Barenboims
Zāles
Lielā zāle 1396
Apolona zāle
www.staatsoper-berlin.org/

Berlīnes Valsts opera (vācu: Staatsoper Berlin, vai Staatsoper Unter den Linden), saīsinājumā arī Lindenopera, ir repertuāra operteātris Berlīnē, Vācijā. Tā ir vecākā no trim mūsdienās Berlīnē funkcionējošām operām, kā arī ir viena no vecākajām un tradīciju bagātākajām operām visā Eiropā. Berlīnes Valsts operas ēka atrodas Mitē, Unter den Linden bulvārī, iepretīm Humbolta Universitātei.

Berlīnes Valsts operas ēka celta laika posmā no 1741. līdz 1743. gadam kā Karaliskā galma opera pēc toreizējā Prūsijas karaļa Frīdriha II pavēles. Savas pastāvēšanas laikā opernams vairākkārt ticis pārbūvēts vai ticis būvēts pilnīgi no jauna. 1842. gadā opernamā izcēlās ugunsgrēks un tas pilnībā nodega, bet jau pēc gada ēka tika atjaunota. Otrā pasaules kara laikā divu aviācijas uzlidojumu rezultātā ēka tika sagrauta un jau kara laikā tika uzsākti nama atjaunošanas darbi, kas tika pabeigti 1955. gadā.

2010. gadā vēsturiskajā opernama ēkā tika uzsākta kapitālā renovācija, bet operas trupa pārcēlās uz Šillera teātri netālu no Berlīnes Vācu operas, Šarlotenburgā. Sākotnēji renovācijas darbus tika plānots pabeigt līdz 2013. gadam, bet neplānoti lielo izmaksu dēļ opernama atklāšana ir atlikta uz 2015. gada 27. oktobri.[1]

Kopā ar pārējām divām Berlīnes operām — Berlīnes Komisko operu un Berlīnes Vācu operu, kā arī ar Berlīnes Valsts Baleta teātri un teātra ražošanas uzņēmumu Bühnenservice[2] sastāv Berlīnes skatuves apvienībā Stiftung Oper in Berlin.[3]

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

18. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1741. gadā pēc Prūsijas karaļa Frīdriha II pasūtījuma tika uzsākta Karaliskās galma operas celtniecība. Tā bija daļa no toreizējā Prūsijas galvaspilsētas reprezentatīvā centra izbūves projekta, kuru realizēja Frīdriha II arhitekts Georgs Venceslauss fon Knobelsdorfs. Operas ēka līdz ar citām projektējamām celtnēm (Svētās Hedvigas katedrāli (1747—1773), Karalisko Bibliotēku (1775—1780), Prinča Heinriha pili ((1748—1766) vēlāk, 1810. gadā dibinātās Humbolta Universitātes galveno ēku) tika izvietota ap Forum Fridericianum — laukumu, kas atradās Unter den Linden bulvāra (tolaik Jaunpilsētas alejas (vācu: Neustädtische Allee)) austrumu daļā, netālu no Berlīnes pils.

Desmit mēnešus pirms celtnes pēdējo būvdarbu pabeigšanas, 1742. gada 7. decembrī opernams tika atklāts ar Karla Heinriha Grauna[4] operu Kleopatra un Cēzars.

Bez pamatzāles jaunajā opernamā tika izprojektēta arī mazā zāle, tā saucamā Apolona zāle (vācu: Apollosaal). Abas zāles nepieciešamības gadījumā bija iespējams savienot, tādejādi veidojot plašu telpu liela mēroga saviesīgu pasākumu rīkošanai.

Jaunais teātra nams bija ne tikvien pirmais Prūsijas karalistes karaliskais teātris un pirmā brīvstāvošā operas ēka Vācijā, bet vienlaikus arī lielākais opernams visā Eiropā.

19. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1843. gadā, naktī no 18. uz 19. augustu, pēc militārās baletizrādes "Der Schweizersoldat" karaliskajā operā izcēlās ugunsgrēks. Ēka tik nopostīta līdz pamatiem, taču atjaunošanas darbi tika uzsākti nekavējoši. Arhitekts Karls Ferdinands Langhans izstrādāja opernama rekonstrukcijas projektu, kurā opernama galvenā ieeja tika pārcelta uz nama ziemeļu fasādi. Jau nākamā gada rudenī opernams tika atkal atklāts ar Džakomo Meijerbēra operu Ein Feldlager in Schlesien.

Nelielas pārbūves operas ēka piedzīvoja arī 1869. gadā.

Sākot ar 17. gadsimtu operu izrādes akomponēja Karaliskā kapella (mūsdienās Berlīnes Valsts kapella). Kapellas vēsturiskie pirmsākumi iestiepjas 16. gadsimtā, kad 1570. gadā tā pirmoreiz dokumentos minēta kā Kūrfirsta galma kapella. Karaliskās operas direktors Vilhelms Tauberts 1842. gadā iniciēja jaunu tradīciju — rīkot opernamā regulārus un patstāvīgus simfoniskās mūzikas koncertus. Šajā gadā par Karaliskās operas muzikālo direktors kļuva Džakomo Meijerbērs, bet Fēlikss Mendelsons Bartoldi kūrēja simfoniskos koncertus.

Kora partitūras operā sākotnēji izpildīja Berlīnes ģimnāziju audzēkņu koris, taču 1821. gadā to nomainīja profesionāls štata operas koris.

20. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc monarhijas likvidācijas un Veimāras republikas izveides 1919. gadā Karaliskā galma opera tika pārdēvēta par Staatsoper Unter den Linden, jeb Berlīnes Valsts operu, savukārt Karaliskā kapella — par Kapelle der Staatsoper.

Laika posmā no 1924. līdz 1928. gadam teātra ēkā tika veikta kapitāla skatuves daļas pārbūve, kuras laikā tika izbūvētas jaunas sānu kulises un divu līmeņu skatuves grīda ar hidrauliskajiem pacēlājiem, kas režisoriem un scenogrāfiem ļāva ieviest pilnīgi jaunas skatuviskās kompozīcijas, kā arī dekorāciju uzbūves un maiņas metodes. Pārbūves laikā operas izrādes tika pārceltas uz netālo Krolla operu. 1928. gada 28. aprīlī Berlīnes Valsts opera atsāka savu darbību pārbūvētajā teātrī ar V. A. Mocarta "Burvju flautu". Šajā pašā gadā ar viesizrādēm Berlīnes Valsts operā viesojās ievērojamais krievu bass Fjodors Šaļapins, kā arī Sergeja Djagiļeva krievu balets.

Līdztekus klasiskā un romantisma laikmeta operu iestudējumiem Berlīnes Valsts operā tika iestudēti arī laikmetīgo komponistu darbi, tādi kā Albana Berga "Voceks" (1925), "Lulu" (1934) un Darjusa Mijo "Kristofors Kolumbs" (1930).

Nacionālsociālisma valdīšanas gados Berlīnes Valsts operas ēka bieži kalpoja kā valsts un partijas elites reprezentācijas objekts, vienlaikus tā bija arī joprojām de jure eksistējošās Prūsijas bīvvalsts Valsts teātris, tādejādi atrodoties nominālā ministru prezidenta Hermaņa Gēringa pakļautībā.

Kopš nacionālsociālistu nākšanas pie varas visi ebreju izcelsmes trupas locekļi, kā arī diriģenti, mākslinieciskais, administratīvais un tehniskais personāls no operas tika padzīti.

Otrā pasaules kara laikā operas ēka piedzīvoja divus aviācijas uzlidojumus. Pirmo reizi smagi postījumi ēku skāra 1941. gadā, taču pēc nekavējošiem rekonstrukcijas darbiem jau 1942. gada 12. decembrī opera atsāka savu darbību ar Vilhema Furhvenglera iestudēto Riharda Vāgnera izrādi "Nirnbergas meistardziedoņi".

Berlīnes Valsts opera liesmās pēc aviācijas uzlidojuma. 1941. gada 10. aprīlis.

1944. gadā līdz ar Jozefa Gebelsa pasludināto Totālo karu operas trupa savu darbību pārtrauca. Pēdējā izrāde, Volfganga Amadeja Mocarta "Figaro kāzas", tika nospēlēta 1944. gada 31. augustā. Vienlaikus simfoniskās mūzikas koncerti operteātrī tika turpināti. Herberta fon Karajana diriģētā Bruknera 8. simfonija Berlīnes Valsts opera tika atskaņota 4. un 5. oktobrī.

1945. gada 3. februārī operas nams piedzīvoja otru aviācijas uzlidojumu, kurā tika sagrauta skatītāju zāle, artilērijas apšaudēs vēlāk smagi cieta arī ēkas fasādes. Simfoniskās mūzikas koncerti tika pārcelti uz Admiralpalast un Schauspielhaus ēkām. Pēdējais Valsts kapellas simfoniskās mūzikas koncerts Karajana vadībā notika Bēthovena zālē 1945. gada 18. februārī.

Drīz pēc Nacistiskās Vācijas kapitulācijas, 1945. gada 23. augustā opera savu darbību atsāka. Tā kā ēka Lindenopera bija sagrauta, operas trupa līdz pat 1955. gadam darbojās Admirālpalast ēkā Frīdrihštrāsē, kā arī Berlīnes Radio namā. Vēsturiskās Lindenoperas galvenie atjaunošanas un rekonstrukcijas darbi tika veikti laikposmā no 1952. - 1955. gadam, un tos vadīja arhitekts Rihards Pauliks. Galvenajās vadlīnijās viņš turējās pie fon Knobelsdorfa 1741. gada oriģinālprojekta, taču detaļās un apdarēs bieži izmantoja vispārīgu un baroka laikmeta arhitektūru un interjeru atdarinošu stilu, kas iekļāvās tolaik VDR valdošajā Nacionālā stila pamatnostādnēs.

Berlīnes Valsts kapelas 400. gadu jubilejas koncerts. 1970. gada 11. oktobris.

Mainījās arī operas oficiālais statuss un nosaukums. Sakarā ar Vācijas Demokrātiskās Republikas izveidi 1949. gadā, opera ieguva Valsts Vācu operas nosaukumu.

Ar Riharda Vāgnera operu "Nirnbergas meistardziedoņi" 1955. gada septembrī tika svinīgi atklāta rekonstruētā Lindenoperas ēka. Vienlaikus daudzi Valsts kapellas mūziķi līdz tam, un arī vēlāk, līdz pat Berlīnes mūra uzbūvēšanai 1961. gadā, pārbēga uz Rietumberlīni, kur vēlāk izveidoja Berlīnes Vācu simfonisko orķestri.

Pēc Berlīnes mūra uzcelšanas visa Austrumberlīnes kultūras dzīve nonāca zināmā izolācijā. Tomēr Lindenopera tāpat kā līdz šim centās saglabāt savu tradicionālo uzvedumu politiku — operas klasikas zelta fonds un laikmetīgo autoru darbu iestudēšana.

No 1983. līdz 1986. gadam vēsturiskā teātra ēka tika atkārtoti restaurēta.

Pēc Berlīnes mūra nojaukšanas un Vācijas atkalapvienošanās Lindenopera atguva savu vēsturisko nosaukumu. 1992. gada 6. decembrī tika nodibināta Berlīnes Valsts operas draugu un atbalstītāju apvienība, kuras misija ir atbalstīt operas darbību kā idejiski, tā finansiāli. Starp apvienības dibinātājiem minamas tādas starptautiski nozīmīgas politiskās figūras kā Hanss-Dītrihs Genšers, Frīde Špringers, Tedijs Kolleks un Henrijs Kisindžers.

21. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. un 21. gadsimta mijā aktualizējās jautājums par Berlīnes Valsts operas kapitālu rekonstrukciju. Tika izsludināts arhitektūras projektu konkurss, kurā ar galveno balvu tika prēmēts arhitekts Klauss Rots. Klausa Rota projekts paredzēja pilnīgu skatītāju zāles nojaukšanu un plašākas zāles izbūvi ar jaunām akustiskām un estētiskām prasībām. Tomēr prēmētais projekts neguva viennozīmīgu sabiedrības un pašvaldības amatpersonu atbalstu. Gluži otrādi, 2008. gadā Berlīnes mērs un Kultūras komisijas priekšsēdētāds Klauss Vovereits nāca klajā ar paziņojumu, ka konkursa rezultāti nav snieguši gaidīto rezultātu. Tika izsludināts jauns arhitektūras konkurss, kurā kā viena no pamatnorādēm bija Riharda Paulika 1952. - 1955. gados veiktās rekonstrukcijas respektēšana, saglabājot to kā kultūrvēsturiski nozīmīgu 20. gadsimta uzslāņojumu.[5] No 21 konkursam iesniegtiem projekta piedāvājumiem par uzvarētāju un rekonstrukcijas ģenerāluzņēmēju 2009. gadā tika izvēlēts Štutgartes arhitektu birojs HG Merz.[6][7]

Projekta kopējās izmaksas 2010. gadā tika lēstas 240 miljonu eiro apjomā, no kuriem 200 miljonus sedz Vācijas federālā valdība, bet 40 miljonus Berlīnes pašvaldība. Projekta izmaksas veido opernama fasāžu un interjera rekonstrukcija, Forum Fridericianum laukuma rekonstrukcija, jaunas skatuves tehnikas iegāde, lielās zāles akustisko īpašību uzlabošanas darbi (zāles griestu pacelšana), mēģinājumu telpas u.c.

Šillera teātris.

Uz ēkas rekonstrukcijas periodu Berlīnes Valsts operas trupa ir pārcēlusies uz Šillera teātri Šarloteburgā, kurā pirmā pagaidu mājvietas izrāde notika 2010. gada 3. oktobrī. Sākotnēji tika plānots, ka vēsturiskajā Lindenoperā trupa atriezīsies 2013. gadā, taču sakarā ar projekta realizācijas grūtībām (augsto gruntsūdeņu dēļ) par iespējamu rekonstrukcijas pabeigšanu pašlaik tiek saukts 2015. gada aprīlis, kamēr regulāru izrāžu atsākšana tikai 2015. gada rudens sezonā.[8][9] Vienlaikus projekta ievilkšanās veido arī papildus izmaksas, kas saistītas ar operas trupas darbību Šillera teātrī, veidojot ik gadu papildus 4 miljonu eiro izdevumus.[10] Rekonstrukcijas kopējās izmaksas 2012. gada nogalē tiek lēstas jau 289 miljonu eiro apmērā.[11]

Radošās darbības raksturojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas apvienošanās Berlīnes Valsts opera no vidusmēra galvaspilsētas operas atkal tika ierindota pasaules vadošo operteātru sarakstā. Operas direktora Georga Kvandera (1992 — 2003) vadībā tika izstrādāta un attīstīta jauna repertuāra politika, kuras ietvaros tika saglabāta Berlīnes Valsts operai tradicionālā klasiskā un romantisma laikmeta, kā arī mūsdienu autoru repertuāra izvēle, vienlaikus liekot jaunu akcentu uz baroka laikmeta operu iestudējumiem. Nozīmīgi bijuši tādi iestudējumi kā Karla Heinriha Grauna "Kleopatra un Cēzars", Reinharda Keizera "Croesus" ("Der hochmütige, gestürzte und wieder erhabene Croesus"), Floriana Leopolda Grasmaņa "L'opera Seria" un Alesandro Skarlati "Griselda",[12] kas tapuši sadarbībā ar flāmu diriģentu Renē Jakobsu, Berlīnes Senās mūzikas akadēmiju un Freiburgas Baroka orķestri.

Kopš 1992. gada Berlīnes Valsts opera ieguva arī jaunu muzikālo direktoru, jau toreiz pasaules slavu guvušo pianistu un diriģentu Danielu Barenboimu. Barenboima vadībā Berlīnes Valsts kapela laikā no 1992. līdz 2002. gadam sadarbībā ar operas režisoru Hariju Kupferu iestudēja vairākus Riharda Vāgnera muzikāli-dramatiskos darbus, kā arī visas Ludviga van Bēthovena simfonijas (kā solists un diriģents).

Direktora Pētera Musbaha (2003 — 2008) vadībā Berlīnes Valsts operā tika attīstīta radošāka pieeja iestudējumu veidošanā, akcentējot ekperimentālus meklējumus scenogrāfijas un režijas paņēmienu izmantošanā. Šajā periodā tika iestudēts liels apjoms laikmetīgās mūzikas autoru darbu.

Kopš 2010. gada Berlīnes Valsts operas ģenerāldirektors (intendants) ir Jirgens Flimms.

Latviešu viesmākslinieki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar Berlīnes Valsts operu ir saistīti vairāku ievērojamu latviešu operdziedātāju un diriģentu vārdi.

Pirms Otrā Pasaules kara Latvijas Nacionālo operu un Berlīnes Valsts operu saistīja tās muzikālais vadītājs Leo Blehs (1913 — 1923), kurš pēc nacionālsociālistu spiediena bija spiests pamests Berlīni un, pārceļoties uz Rīgu, vadīja Latvijas Nacionālo operu laikposmā no 1937. līdz 1941. gadam.

Nozīmīgākie iestudējumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mākslinieciskie un muzikālie vadītāji, muzikālie ģenerāldirektori[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karls Heinrihs Grauns, Berlīnes Karaliskās operas pirmais vadītājs (1742–1759).
Džakomo Meijerbērs, Berlīnes Karaliskās operas ģenerāldirektors no 1842. līdz 1851. gadam
Herberts fon Karajans, Berlīnes Valsts operas diriģents no 1939. līdz 1945. gadam.
Daniels Barenboims, Berlīnes Valsts operas muzikālais ģenerāldirektors kopš 1992. gada

Muzikālie ģenerāldirektori (līdz 1918. gadam)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1820–1841: Gaspare Spontīni
  • 1842–1851: Džakomo Meijerbērs
  • 1908–1912: Karls Muks (no 1892. gada Karaliskās kapelas vadītājs, no 1908. gada muzikālais ģenerāldirektors)
  • 1908–1918: Rihards Štrauss (no 1898. gada Karaliskās kapelas vadītājs, no 1912. gada muzikālais ģenerāldirektors)
  • 1913–1918: Leo Blehs (no 1906. gada Karaliskās kapelas vadītājs, no 1913. gada muzikālais ģenerāldirektors)

Muzikālie vadītāji (sākot ar 1918. gadu)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diriģenti intendanta Heinca Tītjena vadībā (kopš 1936. gada):

Vadošie diriģenti pēc Otrā Pasaules kara:

Intendanti un diriģenti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Intendanti und diriģenti (līdz 1918. gadam)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Intendanti (sākot ar 1918. gadu)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viesizrādes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

(nozīmīgākās viesizrādes)

Attēlu galerija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Berlīnes Valsts opera

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. [1] www.focus.de (vāciski)
  2. [2] Bühnenservice mājas lapa (vāciski)
  3. [3] Stiftung Oper in Berlin mājas lapa (vāciski)(angliski)
  4. [4] Britu encikoplēdija. Carl Heinrich Graun (angliski)
  5. [5] Sanierung wird neu ausgeschrieben. Focus. 2008. gada 15. jūlijs. (vāciski)
  6. [6] Stuttgarter Architekten sanieren Staatsoper Unter den Linden. Neue Musikzeitung. (NMZ), 2009. gada 7. marts. (vāciski)
  7. [7] Berliner Staatsoper wird ausgebaut. Tagesspiegel. 2009. gada 21. decembris. (vāciski)
  8. [8] Staatsoper droht zu kippen - Neueröffnung nun erst 2015. Berliner Morgenpost. 2012. gada 25. maijs. (vāciski)
  9. [9] www.focus.de (vāciski)
  10. [10] Sanierung der Staatsoper dauert definitiv länger. RBB Nacrichten. 2012. gada 20. augusts. (vāciski)
  11. [11] Sanierung der Berliner Staatsoper sorgt für Misstöne. Berliner Morgenpost. 2012. gada 17. decembris. (vāciski)
  12. [12] René Jacobs dirigiert Scarlattis «Griselda» mit Dorothea Röschmann. Kultiversum. (vāciski)
  13. http://www.silins.eu/en/repertoire/
  14. http://www.opera.lv/lv/aktualitates/2012/oktobris/kristine-opolais-mimi-loma
  15. [13] www.kristineopolais.com
  16. [14] www.schillertheater-berlin.de Elīna Garanča (vāciski)
  17. http://www.kultura.lv/lv/persons/31/
  18. [15] Andris Nelsons gibt Staatsopern-Debüt. Neue Musikzeitung. 2008. gada 8. decembrī. (vāciski)
  19. [16] Alferink Artists Management. Inga Kalna.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]