Džuljāno Amato

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Džuljāno Amato
Giuliano Amato
Giuliano Amato 20 September 2007.jpg
71. Itālijas premjerministrs
Amatā
1992. gada 28. jūnijs — 1993. gada 28. aprīlis
Prezidents Oskars Skalfaro
Priekštecis Džulio Andreoti
Pēctecis Karlo Čampi
77. Itālijas premjerministrs
Amatā
2000. gada 25. aprīlis — 2001. gada 11. jūnijs
Prezidents Karlo Čampi
Priekštecis Masimo D'Alema
Pēctecis Silvio Berluskoni

Dzimšanas dati 1938. gada 13. maijs
Turīna, Karogs: Itālija Itālija
Politiskā partija Itālijas Demokrātiskā partija
Dzīvesbiedrs(-e) Diāna Vinčenci
Profesija pasniedzējs, politiķis
Augstskola Svētās Annas Padziļināto pētījumu skola,
Kolumbijas universitāte,
Pizas universitāte

Džuljāno Amato (itāļu: Giuliano Amato; dzimis 1938. gada 13. maijā) ir Itālijas politiķis. Divkārtējs valsts premjerministrs (1992 - 1993 un 2000 - 2001). Vēlāk darbojās Eiropas Savienības struktūrās - bija ES Konventa viceprezidents un t.s. Amato grupas vadītājs, kur nodarbojās ar jauno ES pamatdokumentu, dažkārt sauktu par konstitūciju, izstrādi. No 2006. līdz 2008. gadam bija iekšlietu ministrs Romano Prodi valdībā.

Dzimis Turīnā, audzis Toskānā. Studēja jurisprudenci Pizas universitātē, 1963. gadā ieguva maģistra grādu Kolumbijas universitātē. Strādāja par pasniedzēju Modenas, Perudžas un Florences universitātēs. No 1975. līdz 1997. gadam - pasniedzējs Romas La Sapienza universitātē.

1958. gadā iestājās Itālijas Sociālistiskajā partijā. No 1983. gada - Itālijas parlamentā un dažādos politiskos amatos.

No 1992. gada jūnija līdz 1993. gada aprīlim Amato pirmoreiz bija Itālijas premjerministrs. Tajā laikā korupcijas skandālu dēļ, sabruka pastāvošā Itālijas politiskā sistēma. Kaut arī Amato bija tuvs sabiedrotais vienam no skandāla "stūrakmeņiem" - Betino Kraksi, uz Amato nekādas aizdomas par korupciju netika vērstas. Amato valdības laikā, lai izvairītos no valsts bankrota, tikas divas Itālijas liras devalvācijas un samazināti valsts tēriņu, kas vēlāk ļāva Itālijai pievienoties eirozonai. Publisku sašutumu un demonstrčijas izraisīja valdības dekrēts par pretkorupcijas dienesta pakļaušanu policijai, kuru atteicās parakstīt prezidents Oskars Skalfaro. Pēc valdības krišanas Amato bija pretmonopolu uzraudzības iestādes vadītājs un valdības ministrs. No 2000. gada aprīļa līdz 2001. gada maija otrreiz bija Itālijas premjerministrs.

2001. gada decembrī pēc Eiropas Komisijas sanāksmes Līkenē, Amato kopā ar bijošo Beļģijas premjerministru Žanu Liku Dehanē tika ievēlēts par ES Konventa viceprezidentu (par prezidentu tika ievēlēts bijušais Francijas prezidents Valerī Žiskārs d'Estēns), kurš sagatavoja "Līgumu par konstitūciju Eiropai". Pēc tam, kad referendumos Nīderlandē un Francijā līgums tika noraidīts, Amato kļuva par t. s. Amato grupas vadītāju, kas izstrādāja jaunu līguma variantu.