Finvalis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Finvalis
Balaenoptera physalus (Linnaeus, 1758)
Finvalis pie Aļaskas krastiem
Finvalis pie Aļaskas krastiem
Finvaļa salīdzinājums ar cilvēku
Finvaļa salīdzinājums ar cilvēku
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Vaļveidīgie (Cetacea)
Apakškārta Plātņvaļi (Mysticeti)
Dzimta Joslvaļu dzimta (Balaenopteridae)
Ģints Joslvaļi (Balaenoptera)
Suga Finvalis (B. physalus)
Izplatība
Cetacea range map Fin Whale.PNG
Finvaļa izplatības areāls iekrāsots zilā krāsā.

Finvalis (Balaenoptera physalus) ir joslvaļu ģints (Balaenoptera) jūrā dzīvojošs zīdītājs. Finvalis ir otrs lielākais valis, kā arī dzīvnieks pasaulē uzreiz aiz zilā vaļa[1]. Finvaļa garums sasniedz 27 metrus. Salīdzinājumam, zilo vaļu garums sasniedz 33 metrus.

Finvalis dzīvo visos pasaules okeānos; gan polārajos, gan tropiskajos. Tas vienīgi izvairās peldēt tuvu aisbergu sablīvējumiem gan ziemeļu, gan dienvidu polārajos ūdeņos, kā arī nelielos, ierobežotos ūdeņos. Visbiežāk finvaļus var novērot vēsos ūdeņos[2]. 1976. gadā Rīgas jūras līcī tika izskalots miris finvaļa mazulis[3].

Tāpat kā citus vaļus arī finvali intensīvi medīja 20. gadsimtā, un to skaits mūsdienās ir kritisks. Dienviddaļas okeānos laikā no 1908. gada līdz 1979. gadam ir nogalināti gandrīz 750 000 finvaļi. To populācija saruka mazāka par 3000 īpatņiem. Mūsdienās finvaļu medības pamatā ir aizliegtas, tikai tādas valstis kā Īslande un Japāna saņem speciālas atļaujas neliela skaita nomedīšanai[4]. 2008. gadā tika atļauts nomedīt 50 finvaļus. Kopš finvaļi tiek aizsargāti, to populācija atjaunojas un mūsdienās Ziemeļatlantijas finvaļu (Balaenoptera physalus physalus) skaits ir apmēram 40 000 - 56 000, bet Antarktikas finvaļu (Balaenoptera physalus quoyi) skaits ir 2000 - 5000. Klusajā okeānā dzīvo 1600 - 3200 finvaļu.

Pirmoreizi dabas pētnieks Frederiks Martens finvali aprakstīja 1675. gadā, tad otro reizi finvali 1725. gadā aprakstījaPauls Dadlijs. Šos aprakstus 1758.gadā Kārlis Linnejs lietoja, lai klasificētu finvali, un to nosauca par Balena physalus. 19. gadsimta sākumā tas tika pārsaukts par Balaenoptera physalus, iekļaujot to joslvaļu dzimtā (Balaenopteridae). Grieķu valodā "physa" nozīmē "pūtiens". Ir zināms, ka joslvaļu dzimta no pārējiem vaļveidīgajiem atdalījās miocēnā[5], bet nav zināms, kurā brīdī tie sadalījās mūsdienās esošajās sugās. Reizēm zilais valis sapārojas ar finvali, šadi hibrīdi ir novēroti Atlantijas okeāna ziemeļos un Klusā okeāna ziemeļos[6]. Pēdējo gadu DNS pētījumi liecina, ka finvalim joslvaļu dzimtā tuvāki radinieki ir pelēkais valis (Eschrichtius robustus) un kuprvalis (Megaptera novaeangliae) nekā, piemēram, mazais joslvalis (Balaenoptera acutorostrata), kas kopā ar finvali šobrīd ir klasificēti vienā ģintī (Balaenoptera)[7]. Zinātnieki turpina darbu pie dažādu vaļu DNS pētījumiem, un tuvākajā laikā tiks pārrakstīta un sakārtota vaļu klasifikācija.

Izskats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Finvalis, fotografēts no gaisa

Finvalis ir slaids un garš. Finaļa vidējais ķermeņa garums ir 19 - 20 m. Ziemeļu puslodes finvaļi var izaugt līdz 24 metriem, bet Antarktīdas finvaļi līdz 26,8 metriem[8]. Līdz šim neviens pieaudzis finvalis nav bijis nosvērts, bet, izmantojot kalkulācijas, zinātnieki pieņem, ka 25 metrus garš finvalis sver apmēram 70 tonnas. Pilnībā pieaudzis finvalis ir 25 - 30 gadu vecumā, un tas var nodzīvot līdz 94 gadu vecumam[9]. Tikko dzimis finvalis ir 6,5 metrus garš un sver apmēram 1800 kg[8]. Finvali jūrās var atpazīt pēc tā lielā auguma, bet spriežot tikai par augumu to vieglisajaukt ar citiemlieliem vaķiem. Visbiežāk to sajauc ar zilo vali, seivali vai siltākos ūdeņos ar Braida vali.

Tā ķermenis ir brūni-pelēks ar gaišāku pavēderi. Tam ir smails purns, divi elpošanas caurumi un plats, plakans priekšgals. Uz muguras, uzreiz aiz elpošanas caurumiem tam ir divas gaišākas zīmes, kas atgādina uzšuves. Ir pazīme pēc kuras var labi atpazīt finvali: apakšējais žoklis labajā pusē finvalim ir balts, toties kreisajā pusē žoklis ir melns vai pelēks[8]. Šāda veida asimetriju reizēm var novērot mazajam joslvalim, bet finvaļa asimetrija ir unikāla un šī pazīme ir galvenā, pēc kuras var identificēt finvali. Uz vēdera finvalim ir 56 - 100 ieloces jeb joslas, kas sākas pie zoda gala un beidzas pie nabas. Tas ļauj barojoties ievērojami paplašināt rīkles daļu. Finvalim ir liela, noapaļota muguras spura, 60 cm gara. Tā pārējās spuras ir nelielas, konusveidīgas, aste spura plata, nosmaiļota un sašaurināta centrā.

Uzvedība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tuvojas finvalis

Kad finvalis tuvojas ūdens virsnai, uzreiz pēc izšļāktās ūdens strūklas virs ūdens parādās muguras spura. Ūdens strūkla ir vertikāla un šaura, tā var sasniegt 6 metru augstumu[8]. Katru reizi sasniedzot ūdens virsmu, finvalis izšļāc vienu vai vairākas ūdens strūklas. Finvalis ieelpo gaisu apmēram 1 vai 1,5 minūtes un atkal ienirst. Finvalis ienirst līdz 250 metru dziļumam, katru reizi paliekot zem ūdens 10 - 15 minūtes. Reizēm finvaļi pilnībā izlec no ūdens[8].

Finvalis ir viens no ātrākajiem okeāna iemītniekiem. Tas var peldēt ar ātrumu 37 km/st[8] un attīstīt sprinta ātrumu 40 km/st[10]. Tos mēdz saukt par jūras greihaundiem. Tie ir sociāli dzīvnieki un bieži dzīvo grupās, kas sastāv no 6 - 10 indivīdiem, lai gan labās barošanās vietās reizēm var novērot finvaļu barus līdz 100 dzīvniekiem.

Finvaļi tāpat kā citi vaļi veido zemas, garas skaņas. Zilo vaļu un finvaļu skaņas ir zemākās zināmās skaņas, ko rada dzīvnieki[11]. Cilvēks var dzirdēt skaņas starp 20 herciem un 20 kiloherciem. Finvaļu skaņa ir starp 16 un 40 herciem. Katras skaņas garums ir apmēram 1 - 2 sekundes, skaņas tiek kombinētas īpašā dziesmā, kas ilgst 7 - 15 minūtes. Dziesma tiek atkārtota atkal un atkal vairāku dienu garumā[12]. Tās skaļums ir 184 - 186 decibeli, un skaņu var sadzirdēt vairāku simtu kilometru attālumā. Iesākumā zinātnieki nesaprata, ka šīs skaļās, garās skaņas nāk no vaļiem. Ir noskaidrots, ka skaņas tiek izdotas tikai riesta laikā, un tās veido tikai tēviņi. Mūsdienās okeāni ir pārpildīti ar dažādām skaņām, ko rada kuģi un cita tehnika, šīs daudzās skaņas traucē finvaļiem atrast savu pāri[13].

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Finvalis barojas ar nelielām zivtiņām, kalmāriem un vēžveidīgajiem. Finvalis medī, plaši atverot žokļus un turpinot peldēt relatīvi lielā ātrumā, apmēram 11 km/st, pēc brīža tas aizver žokļus[14]. Vienā kampienā tas norij 70 kubikmetrus ūdens, ūdens caur mutes joslu spraugām tiek filtrēts atpakaļ jūrā, tādējādi jūras iemītnieki paliek iesprostoti vaļa mutes dobumā. Katrā mutes pusē zobu vietā ir 262 - 473 plātnes. Katra plātne ir veidota no keratīna, un uz iekšpusi tās veido smalkas bārkstis, plātnes garums ir apmēram 76 cm un platums 30 cm. Katrā kampienā finvalis nomedī apmēram 10 kg barības[14]. Dienas laikā pieaugušam finvalim ir vajadzīgi 1800 kg barības[1]. Ir novērots, ka finvaļi lielā ātrumā sadzen kopā zivis līdz zivju bars ir sadzīts ciešas lodes formā, tad finvalis ar kampienu uzbrūk baram[1].

Vairošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vaļu riesta laiks ir ziemā, un tie pārojas tropiskajās jūrās. Grūsnības periods ilgst 11 - 12 mēnešus. Mazuļi tiek zīdīti ar pienu 6 - 7 mēnešus, līdz tas sasniedz 11 - 12 metru garumu. Tas visur seko mātei un mācās medīt. Mazuļi dzimst katru otro vai trešo gadu. Parasti piedzimst 1 mazulis, bet ir datēti arī 6 mazuļi. Seksuālo briedumu mātīte sasniedz 3 - 12 gadu vecumā[1].

Sistemātika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Finvalim ir 2 pasugas[15], lai gan lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka būtu jābūt 3 pasugām[2] (trešajai Klusā okeāna finvaļu grupai nav zinātniskā nosaukuma).

  • Ziemeļatlantijas finvalis (Balaenoptera physalus physalus) - Atlantijas okeāna ziemeļu daļa
  • Antarktikas finvalis (Balaenoptera physalus quoyi) - dienviddaļas okeānu ūdeņi, lielāks par Ziemeļatlantijas finvali

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]