Kalnu zebiekste

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kalnu zebiekste
Mustela altaica (Pallas, 1811)
Kalnu zebiekste
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Dzimta Caunu dzimta (Mustelidae)
Apakšdzimta Caunu apakšdzimta (Mustelinae)
Ģints Sermuļi (Mustela)
Suga Kalnu zebiekste (Mustela altaica)
Izplatība
Mountain Weasel area.png

Kalnu zebiekste (Mustela altaica) ir neliels caunu dzimtas (Mustelidae) sermuļu ģints (Mustela) plēsējs. Kalnu zebieksti mēdz saukt arī par Altaja zebieksti vai gaišo zebieksti.

Kalnu zebiekste dzīvo plašā reģionā Āzijā: Kazahstānas, Tibetas, Krievijas, Mongolijas, Korejas un Ķīnas ziemeļu teritorijās; Sibīrijas mežos un Himalaju kalnos līdz 3500 metriem virs jūras līmeņa,[1] kā arī akmeņainajā tundrā un mežos ielejās.[2] Tomēr visbiežāk šo zebieksti var sastapt Ladakhas ielejā Indijā.[1]

Sugas izdzīvošana mūsdienās ir apdraudēta līdz ar dzīves telpas zaudēšanu, izplešoties cilvēka saimnieciskajai darbībai.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalnu zebiekstei ir garš, slaids un lokans ķermenis ar īsām kājām. Auguma atšķirības starp tēviņiem un mātītēm ir minimālas,[3] tomēr tēviņi ir nedaudz lielāki. Ķermeņa garums tēviņiem bez astes ir 21 - 27 cm, astes garums 10 - 15 cm, svars 220 - 340 g. Mātītes ķermeņa garums ir 21 - 25 cm, astes garums 8 - 13 cm, svars 113 - 220 g.[3] Kalnu zebiekstes kažoks vasarā ir pelēks vai pelēkbrūns ar dzeltenīgu nokrāsu, toties ziemas kažoks ir dzeltenbrūns vai brūns. Pakakle un pavēdere gan ziemā, gan vasarā ir gaiši dzeltena vai gandrīz balta. Divas reizes gadā zebiekste maina kažoku - pavasarī un rudenī. Purniņa virsma parasti ir tumšāk brūna kā pārējais matojums. Lūpas un pazode balta. Aste ir biezi matota, bet ne kupla. Ausis mazas, noapaļotas. Priekšķepu matojums kalnu zebiekstēm ir gaiši dzeltens vai balts. Apskatīt kalnu zebiekstes foto šeit.

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalnu zebiekste veikli kāpj kokos un klintīs, ātri skrien un labi peld. Tā ir ļoti ātra un izveicīga. Garie, veiklie ķermeņi ir piemēroti, lai medītu grauzēju alās zem zemes. Pamatā kalnu zebiekste ir aktīva naktī, bet var iziet medībās arī dienas laikā. Tā ir vientuļniece un tiekas ar citām zebiekstēm tikai riesta laikā. Šai zebiekstei ir ļoti laba redze. Kad zebiekste ir izbiedēta, tā skaļi, čirkstoši kliedz un izdala smaku no speciāliem dziedzeriem zem astes.

Kalnu zebiekstei nav daudz ienaidnieku, par tādiem uzskata lielos, plēsīgos putnus, kā arī tie varētu būt vilki un lapsas.[2] Tomēr mazā zebiekste ir ļoti drošsirdīga un bez cīņas nevienam nepadodas, līdz ar to plēsēji izvairās ar to saķerties.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalnu zebiekste ir izteikti plēsīga un ēd tikai gaļu. Pamatā tā barojas ar pīkstulēm un strupastēm, kļūstot par galveno plēsēju, kas regulē šo divu grauzēju populāciju. Kalnu zebiekste medī arī ondatras jeb bizamžurkas, trušus, zemes vāveres, nelielus putnus, ķirzakas, vardes, zivis un kukaiņus.[2]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par kalnu zebiekstes vairošanos nekas daudz nav zināms. Pastāv uzskats, ka tas ir tāpat kā citām zebiekstēm, pieņemot, ka kalnu zebiekste ir poligāma un neveido ciešas attiecības, ka tēviņu teritorijas pārklājas ar vairāku mātīšu teritorijām. Riesta laikā februārī un martā tēviņi saķeras nežēlīgās cīņās par mātītes uzmanību. Mazuļi dzimst vienu reizi gadā maijā. Grūsnība ilgst 30 - 49 dienas, lai gan mātīte spēj atlikt embrija attīstību, un tas notiek gados, kad trūkst barības. Parasti piedzimst 1 - 8 nevarīgi, akli un vāji matoti mazuļi. Māte tos zīda ar pienu 2 mēnešus. Pēc tam mazuļi diezgan ātri kļūst pastāvīgi, bet viena gada metiens turas kopā līdz rudenim. Jau nākamajā gadā jaunās zebiekstes pārojas, nesasniegušas gada vecumu.

Kalnu zebiekstes savvaļā dzīvo 7 - 10 gadus.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Mustela altaica (Altai Weasel, Mountain Weasel, Pale Weasel)
  2. 2,0 2,1 2,2 Allen,G.M. (1938). "Mammals of China and Mongolia". American Museum of Natural History 1
  3. 3,0 3,1 King, Carolyn. (1989). The Natural History of Weasels and Stoats.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]