Karadarbība Tuvajos Austrumos (Pirmais pasaules karš)
| Karadarbība Tuvajos Austrumos | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Pirmais pasaules karš | |||||||||
 | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
.svg){kind=small} Osmaņu impērija.svg){kind=small} Vācijas Impērijas karaspēka misija |
.svg){kind=small} Francija | ||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
.svg){kind=small} T. E. Lorenss | |||||||||
| Spēks | |||||||||
|
2'850'000 2 <800'000 | 2 550 000[1] | ||||||||
| Zaudējumi | |||||||||
|
550'000 nogalināti 891'000 ievainoti 240'000 saslimuši 239'000—250'000 gūstekņi vairāki desmiti tūkst. dezertējuši | |||||||||
| Osmaņu karaspēka kājinieku skaits visā armijā samazinājies par 60%, salīdzinājumā ar pirmskara armiju. | |||||||||
| ||||||
| ||||||
Pirmā pasaules kara karadarbība Tuvajos Austrumos notika starp Antantes valstīm — Lielbritāniju, Krievijas Impēriju un Francijas Trešo republiku vienā pusē un Centrālajām lielvalstīm — Osmaņu impēriju un Vācijas Impēriju — otrā pusē. Kara gaitā tajā iesaistījās arī citas valstis un etniskās minoritātes - arābi un armēņi. Karadarbība sākās 1914. gada 29. oktobrī, Osmaņi padevās 1918. gada 30. oktobrī noslēdzot Mudrosas pamieru un 1920. gada 29. oktobrī parakstīja Sevras miera līgums. Kara rezultātā sabruka Osmaņu impērija, genocīdā iznīcināja lielu daļu armēņu, un arābi sāka ceļu uz neatkarīgu valstu veidošanu angļu un franču kontrolē.
Karadarbību šajā reģionā iedala četrās galvenajās operācijās: Sīnāja un Palestīnas operācija, Mezopotāmijas operācija, Kaukāza operācija un Galipoli operācija. Paralēli karadarbība notika arī Arābijas pussalā, Persijā un Adenā.
Kara sākums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sākoties Pirmajam pasaules karam, Osmaņu impērija pasludināja neitralitāti, lai arī 2. augustā bija noslēgusi slepenu militārās sadarbības līgumu ar Vācijas Impēriju. Divi Vācijas karakuģi karam sākoties uzvilka osmaņu karogu un 29. oktobrī apšaudīja Krievijas Melnās jūras ostas Sevastopolē, Odesā, Novorosijskā un Feodosijā. 2. novembrī Krievija pieteica karu osmaņiem. 3. novembrī Lielbritānijas karaflote apšaudīja Dardaneļus. 5. novembrī Francija un Lielbritānija pieteica karu osmaņiem. 14. novembrī sultāns Mehmeds V pasludina džihādu pret Antanti.[2]
Kaukāzs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jau 9. novembrī tiek atsists krievu uzbrukums no Karsas Erzurumai. 22. decembrī Envers paša sāk ziemas ofensīvu pret Krieviju, taču cieš smagu sakāvi Sarikamišas kaujā. 1915. gada janvārī sākas Krievijas pretuzbrukums Kaukāzā. Aprīlī Vanas ezera apkārtnē, cerot uz krievu palīdzību, sākas armēņu sacelšanās. Reaģējot uz to, visā impērijā osmaņi sāk īstenot armēņu genocīdu. 1916. gadā Krievija veiksmīgi uzbrūk Anatolijā, februārī ieņemot Erzerumu un 18. aprīlī Trabzonu. Krievi iebrūk Persijā un 3. jūnijā iebrūk Irākā, taču tiek atsisti un osmaņi iebrūk Persijā. Augustā osmaņiem Kemala Ataturka vadībā izdodas apturēt krievu uzbrukumus Anatolijā. 1917. gada Krievijas revolūcijas rezultātā krievi izstājas no kara. Osmaņiem ar Brestļitovskas miera līguma noteikumiem izdodas atgūt pirmskara teritorijas, kā arī iegūt jaunas teritorijas Karsas un Batumi apkārtnē. 1918. gadā osmaņi ieņemt Kaukāza lielāko daļu.
Mezopotāmija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Galvenās kaujas starp osmaņiem un Lielbritānijas spēkiem notika Tigras ielejā, mūsdienu Irākas teritorijā, uz kurieni briti nosūtīja koloniālo Britu Indijas armiju. 1914. gada 22. novembrī Lielbritānija okupē Basru. 1915. gada 12. aprīlī izgāžas osmaņu mēģinājums atgūt Basru. 28. septembrī izgāžas britu mēģinājums ieņemt Bagdādi un 8. decembrī britu karaspēku aplenc Kut al-Amarā, kur tie kapitulē 1916. gada 29. aprīlī. Jauni britu uzbrukumi Irākas dienvidos liek osmaņiem 1916. gada decembrī pamest Persiju. 1917. gada 11. martā britiem izdodas ieņem Bagdādi. 1918. gada 6. maijā briti ieņem Kirkūku.
Sīnāja un Palestīna
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1914. gada decembrī briti formāli anektē jau sen kontrolēto Kipru un 18. decembrī pasludina Ēģiptes neatkarību. Džemal paša 1915. gada janvārī mēģina uzbrukt Suecas kanālam, bet cieš sakāvi 3. februārī. No 19116. gada jūlija līdz augustam osmaņi veic jaunus uzbrukumus Suecas kanāla virzienā, taču līdz 22. decembrim briti viņus padzen no Sīnāja. 1917. gada sākumā britu spēki cieš sakāvi pie Gazas. Apvienotie britu un arābu spēki no 1917. gada 26. oktobra līdz 1. novembrim salauž osmaņu pretestību Palestīnas dienvidos un 9. decembrī ieņem Jeruzalemi. 1918. gada 20. septembrī briti ieņem Nablūsu.
Galipoli
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lai izveidotu jūras satiksmi ar Krieviju, Antante sāk mēģinājumus ieņemt Dardaneļus. Britu un franču kopējās operācijas mērķis bija ieņemt galvaspilsētu Konstantinopoli. 18. martā izgāžas Antantes flotes uzbrukums Dardaneļiem. 25. aprīlī sākas Antantes desanta Galipoli operācija. Desanta karaspēka lielu daļu veido kareivji no Austrālijas, Jaunzēlandes un Ņūfaundlendas. 1916. gada 9. janvārī Antantes spēki pamet Galipoli. Cīņu laikā šeit abas puses ir zaudējušas 550 000 nogalinātu un ievainotu kareivju.
Arābu sacelšanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1916. gada 5. jūnijā sākas britu slepenā dienesta organizētā Arābu sacelšanās.
Kara beigas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1918. gada 10. februārī mirst bijušais sultāns Abdulhamids II, 3. jūlijā mirst sultāns Mehmeds V. 1918. gada 1. oktobrī sākas arābu sacelšanās Damaskā. Franču karaflote 6. oktobrī ieņem Beirūtu un 14. oktobrī Iskenderunu. 30. oktobrī Osmaņu impērija padodas, noslēdzot Mudrosas pamieru. Līgumu paraksta uz britu kuģa Agamemnons, Lemnosas salas Mudrosas ostā. 3. novembrī jauno turku līderi pamet valsti. 7. novembrī Antantes spēki 7. novembrī ieņem Izmiru un 13. novembrī sasniedz Konstantinopoli. 23. novembrī sultāns Mehmeds VI atlaiž parlamentu. Pakāpeniski sākas Osmaņu impērijas sadalīšana.[2]
Osmaņu karaspēka izvešana no Krievijas Aizkaukāza teritorijām veicināja Armēnijas Pirmās republikas, Gruzijas Demokrātiskās republikas un Azerbaidžānas Demokrātiskās republikas nostiprināšanos britu armijas aizsardzībā.
Miera līgums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1920. gada 10. augustā noslēdz Sevras līgums ar Osmaņu valdību, bet Turcijas neatkarības kara dēļ tas nestājās spēkā.
Osmaņu karaspēks
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Osmaņiem bija skaitliski liels, bet neefektīvs karaspēks. Visas lielākās osmaņu ofensīvas izgāzās un visi viņu labākie ģenerāļi bija vācieši (Limans von Sanders, Barons von der Golcs, Erihs fon Falkenhains un Kress von Kressenšteins) ar tikai vienu spēcīgu turku komandieri — Mustafu Kemalu.
Aizstāvot savas pozīcijas, osmaņu karaspēks parasti spēja veiksmīgi atvairīt vissmagākos uzbrukumus, kuru rezultātā gāja bojā tūkstošiem britu un krievu. Tomēr turki tikai vienu reizi efektīvi aizstāvējās un visbiežāk zaudēja tad, kad devās pretuzbrukumos vai uzbrukumos.[nepieciešama atsauce]
Atšķirībā no 1918. gada beigās sabrukušās Austroungārijas armijas, osmaņu armijas atsevišķas daļas līdz pat kara beigām palika kaujasspējīgas. Osmaņi zaudēja Palestīnā un Mezopotāmijā, bet liela un spēcīga armijas daļa palika pie galvaspilsētas Konstantinopoles. 1918. gadā armija bija spējīga atgūt zaudētās teritorijas Kaukāzā un pat sasniegt Baku. Šis panākums netiek vērtēts kā kaut kas īpašs, bet ar šo karadarbību osmaņu armija parādīja, ka tā joprojām ir spēcīgs militārs spēks.
Neskatoties uz atsevišķiem epizodiskiem panākumiem, osmaņi bija vājš sabiedrotais Vācijas Impērijai karā. Ja nebūtu saņemts vāciešu atbalsts, osmaņus būtu sagrāvuši jau 1915. gadā.[nepieciešama atsauce]
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Erickson, Edward J. (2001). Ordered to Die: A History of the Ottoman Army in the First World War. Greenwood Publishing Group. ISBN 978-0-313-31516-9.
- Naayem, Joseph (1921). Shall This Nation Die?. New York: Chaldean Rescue. OCLC 1189853.
- Pasdermadjian, Garegin; Aram Torossian (1918). Why Armenia Should be Free: Armenia's Role in the Present War. Hairenik Pub. Co. p. 45.
- Pongiluppi, Francesco (2015). The Energetic Issue as a Key Factor of the Fall of the Ottoman Empire. in "The First World War: Analysis and Interpretation" (edited by Biagini and Motta), Vol. 2., Newcastle: Cambridge Scholars Publishing, pp. 453–464.
- Shaw, Stanford Jay; Shaw, Ezel Kural (1977). History of the Ottoman Empire and Modern Turkey. Cambridge University Press.
- Murphy, David (2008) The Arab Revolt 1916–18 Lawrence sets Arabia Ablaze. Osprey: London. ISBN 978-1-84603-339-1.
- Slot, B.J. (2005). Mubarak Al-Sabah: Founder of Modern Kuwait 1896–1915. London: Arabian Publishing. ISBN 9780954479244.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Fleet, Kate; Faroqhi, Suraiya; Kasaba, Reşat (2006). The Cambridge History of Turkey: Turkey in the Modern World. Cambridge University Press. p. 94. ISBN 0521620961.
- ↑ 2,0 2,1 Historical Dictionary of the Ottoman Empire