Lielais turku karš

Vikipēdijas lapa
Lielais turku karš
Daļa no Osmaņu impērijas kari Eiropā

Otrais Vīnes aplenkums (1683).
Datums1667-1699
Vieta
Iznākums Osmaņu spēku sakāve, Karlovicas līgums
Karotāji

Osmaņu impērija: Karogs: Osmaņu impērija Osmaņu impērija

  Krimas haniste

Svētā savienība:   Austrija
  Polija-Lietuva
  Krievijas cariste

  Venēcija
Komandieri un līderi

  Mustafa Melnais no Merzifonas pašā
  Ibrahims Sātans pašā
  Abdi Žēlsirdīgais Albānis pašā
  Suleimans Dzeltenais pašā
  Suleimans II
  Kēprīlī Mustafa pašā
  Mezomorto Husejins pašā
  Murtaza pašā
  Mustafa II
  Murats Girajs
  Selims Girajs I

  Kaplans Girajs I

  Leopolds I
  Lotringas hercogs Šarls V
  Ludži Ferdinando Marsinji
  Bādenbādenes markgrāfs Ludvigs Vilhelms
  Savojas princis Eižens
  Jans III Sobeskis
  Pēteris I
  Vasilijs Goļicins

  Boriss Šeremetjevs

Lielais turku karš, arī Turku-Svētās savienības kari (turku: Osmanlı-Kutsal İttifak Savaşları) bija militāru konfliktu sērija 17. gadsimta otrajā pusē starp Osmaņu impēriju un Eiropas katoļu valstu Svēto savienību. Līdz ar Lielā turku kara beigām tika pārtraukta Osmaņu impērijas izplešanās Eiropā.

1667—1683[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Poļu-kazaku-tatāru karš (1666-1671), Poļu-turku karš (1672-1676), Krievu-turku karš (1676-1681)

Pēc Bohdana Hmeļnicka nemieriem Krievijas cariste no Polijas-Lietuvas kopvalsts ieguva Ukrainas austrumus, bet Žečpospolitas dienvidaustrumos palika daži kazaki, kuru vadītājs Petro Dorošenko vēlējās pievienoties Osmaņu impērijai. Tika sarīkota sacelšanās pret poļu armijas komandieri Janu Sobeski. Osmaņu sultāns Mehmeds IV, zinot par Polijas-Lietuvas ūnijas vājumu iekšējo nemieru dēļ, uzbruka pierobežas cietoksnim Kamjanecai Podolijā.

Skaitliski lielākā osmaņu armija sakāva poļu armiju poļu-turku karā (1672-1676). Pēc trīs mēnešiem poļu spēki atkāpās un četru gadu gaitā visi mēģinājumi sakaut osmaņu spēkus cieta neveiksmi. Osmaņu turku iekarojumi vēlāk turpinājās kā kari ar krieviem, bet poļi osmaņiem atdeva Kamjanecu-Podiļsku un sultānam maksāja kontribūcijas.

Kad ziņa par sakāvi un līguma nosacījumiem sasniedza Varšavu, Sejms nolēma nemaksāt kontribūcijas. Sejms izveidoja lielu armiju ar komandieri Janu Sobeski priekšgalā un šai armijai izdevās uzvarēt 1673. gada kaujā pie Hotinas (tag. Ukrainā), bet tomēr neizdevās atgūt Kamjanecu-Podiļsku. Pēc karaļa Mihala Višņovecka nāves (1673) par jauno karali ievēlēja Janu Sobeski.

Svētā savienība (1683—1698)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Krievu-turku karš (1686-1700), Morejas karš

Pēc dažu gadu pārtraukuma Osmaņu impērija uzbruka Hābsburgu impērijas galvaspilsētai Vīnei. Jana III Sobeska vadībā apvienotie kristiešu spēki uzvarēja turkus kaujā par Vīni, ar ko tika izbeigta Osmaņu impērijas iespiešanās Eiropas dienvidaustrumos.

1684. gadā pēc pāvesta Inocenta XI ierosinājuma tika izveidota jauna Svētā savienība, kurā ietilpa Svētā Romas impērija, Venēcijas Republika un Polija-Lietuva. Pēc Krievijas caristes pievienošanās savienībai sākās krievu—turku karš (1686—1700). 1696. gadā Pēteris I ieņēma osmaņu cietoksni Azaku.

Pēc Zentas kaujas savienība 1699. gadā uzvarēja osmaņus un piespieda Osmaņu impēriju parakstīt Karlovicas līgumu. Osmaņi cedēja Austrijai Ungārijas lielāko daļu un Transilvāniju, PolijaiPodoliju, VenēcijaiDalmāciju un Moreju (Peleponēsas pussala, bet to ar Pasarovicas līgumu 1718. gadā atkal atguva).

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]