Lielbritānijas impērija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Britu impērija
British Empire
Britu impērijas karogs Britu impērijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Galvaspilsēta Londona
Valsts valodas angļu valoda
Valdība Monarhija
 -  karalis
 -  karaliene
Platība
 -  Kopā 10 000 000 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 1867. g. 33 000 000 
 -  Blīvums 4/km² 
Valūta Sterliņu mārciņa (GBP)
Britu impērija ģerbonis
Britu impērija karogs

Britu impērija (angļu: British Empire), latviešu vēstures literatūrā dēvēta arī par Lielbritānijas impēriju (angļu: Great Britain Empire), bija Lielbritānija un tās kolonijas XIX gadsimtā (1801.-1927.)

Koloniālās impērijas veidošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekšpolitika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu impērija 1897. gadā

Reformas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1832. gadā pirmā parlamenta reforma. 1867. gadā otrā parlamenta reforma: samazina vēlētāju īpašuma cenzu. 1884. gadā trešā parlamenta reforma: vēlēšanu tiesības tiek dotas visiem, kas maksā īri un kam ir legāli ienākumi (arī laukstrādniekiem).

1867. gadā liberāļi ierosina parlamenta reformu, taču tā arī to nespēja realizēt. To īstenoja konservatīvie lorda Dizraeli (Benjamin Disraeli) vadībā. Saglabājas mantas cenzs, taču ievērojami paplašinājās vēlētāju loks - no 33 000 000 iedzīvotāju vēlēt tagad var 5 000 000. 1884. gadā liberāļi Gledsona vadībā ievieš vispārējās vēlēšanu tiesības.

Paralēli tika realizēta arī izglītības sistēmas reforma: provinču mācību iestādes sāka daļēji dotēt arī centrālā valdība (līdz tam tas bija uz vietējās pašvaldības pleciem).

Tika piešķirtas lielākas tiesības arodbiedrībām (tredjūnijām). Tika ieviesta aizklātā balsošana. Taču nebija nekāda progresa sociālajā nodrošināšanā, kas mazināja liberāļu popularitāti. Šo liberāļu uzsākto iekšpolitiku turpināja arī konservatīvie.

Īrija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā Lielbritānijas iekšpolitiskā problēma bija Īrija. 1801. gadā tika likvidēta tās autonomija (parlaments un pašpārvalde). Īrija tika pilnībā iekļauta Lielbritānijas sastāvā kā province. Tagad Īrijas pārstāvji (tāpat kā pārējo grāfistu pārstāvji) piedalījās parlamenta darbā kā deputāti. Īru deputātu grupu vada O'Konels.

1846. gadā Īriju piemeklē bads (bada nāvē mirst vairāki simti tūkstošu), īru aristokrātija un izglītotākā tautas daļa masveidā emigrēja uz ASV.

1869. gadā Īrijā šķira Baznīcu no valsts.

1870. gadā mēģināja īstenot agrāro reformu, taču nekas prātīgs no tās neiznāca.

1872. gadā īru deputāti atkal izvirzīja Īrijas autonomijas ideju, kad to noraidīja, tie Parmela vadībā (izmantojot parlamenta kārtības ruļļa nepilnības, piemēram, ka nebija reglamentēts deputāta uzstāšanās ilgums) sāka traucēt parlamenta darbu. Pašā Īrijā aktīvi izvērsās teroristisku atbrīvošanās organizāciju darbība, kuras jau vietējā līmenī bija ietekmīgākas nekā valsts institūcijas. Klasisks piemērs, kad vienā apgabalā visi pārstāja pirkt rūpnieka Boikota preces, tā iedzenot to bankrotā.

1886. gadā Gladsons ierosināja piešķirt Īrijai autonomiju un parlamentu. To noraidīja.

1912. gadā Askrits atkal iesniedza šo likumprojektu. Pēc trešā piegājiena 1914. gadā to apstiprināja, bet 1. Pasaules kara dēļ neīstenoja pilnībā. Olstera, kurā dominēja protestantiskie kolonisti no Skotijas, pieprasīja atdalīšanos no Īrijas.

1921. gadā Īrija noslēdza domīnijas līgumu ar Lielbritāniju (ziemeļu grāfistes ar Olsteru priekšgalā palika Lielbritānijas sastāvā kā province).

Ārpolitika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielbritānijas impērija 1921. gadā

Sākot ar 16. gadsimtu angļu jūrasbraucēju un tirgotāju nodibinātās apmetnes pārvērtās par pirmajām kolonijām, un laika gaitā briti savu interešu aizstāvībai turpināja ieņemt aizvien lielākas teritorijas.

19. gadsimta vidū Bendžamins Dizraeli mazliet izmainīja tradicionālās Lielbritānijas ārpolitikas akcentus. Lai būtu pilnīgi droši par koloniju nākotni, briti sagrāba Suecas kanālu (ar militāra spēka draudiem piespieda Ēģiptes sultānu pārdot savu akciju daļu).

Vairāk pievērš uzmanību nevis tradicionālajām kolonijām, bet novārtā atstātajām Dienvidāfrikā (Nigērija, Rodēzija utt.). Kāpas provinces gubernators Sesils Rodss, jūtot valdības interesi un atbalstu, uzsāka aktīvu darbību, lai apvienotu Lielbritānijas Āfrikas kolonijas vienotā ekonomiskā sistēmā.

Būru Transvālas un Oranžas republikas atradās starp Lielbritānijas kolonijām, bez tam tur atrada ievērojamas dimantu iegulas. Lielbritānija uzbruka tām un visai ilgstošā un asiņainā karā (būri aktīvi izvērsa partizānu kara taktiku) iekaroja šīs valstis. Pirmo reizi vēsturē parādās koncentrācijas nometnes gūstekņiem un „neuzticamiem“ civiliedzīvotājiem (sīkāk skat. Angļu - būru karš).

Liebritānijā pēdējos gadsimtos ekspluatējot kolonijas, bija uzkrājies ievērojams kapitāls, kuru sāka ieguldīt citās valstīs, lai gūtu peļņu. Tas veicināja šo valstu ekonomisko attīstību un tās sāka ekonomiski konkurēt ar Lielbritāniju (protams, tas nebija vienīgais to straujās attīstības iemesls).

Impērijas lielākās varenības laiks bija 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums. Lielbritānijas vājums pēc Otrā pasaules kara padarīja impērijas uzturēšanu un aizsardzību par finansiāli neiespējamu. Lielākā daļa britu impērijas koloniju ieguva neatkarību 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā. Bijušās impērijas sastāvdaļas ir apvienojušās Nāciju sadraudzībā.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]