Lielie ģeogrāfiskie atklājumi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Cantino karte

Lielie ģeogrāfiskie atklājumi (arī Atklājumu laikmets) ir atklājumi, kurus veica Eiropas jūrasbraucēji laika posmā no XV gs. sākuma līdz apmēram XIX gs. sākumam, meklējot jaunus tirdzniecības ceļus, kolonijas, preces, resursus un tirdzniecības partnerus.

Lielo ģeogrāfisko atklājumu priekšnosacījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

XIV-XV gs. mijā visa Eiropas tirdzniecība ar Āziju iet caur Venēcijas u.c. Apenīnu pussalas pilsētrepubliku tirgotāju korporāciju rokām, taču arī tie kā starpnieki netika tālāk par Mazāziju un Tuvajiem Austrumiem, kurus kontrolēja Turcijas sultanāts. Tas sadārdzināja ievedamo preču cenas. Taču vislielāko triecienu šai tirdzniecībai deva Samarkandas emīrs Timurs (Tamerlans), kurš vairākos veiksmīgos karagājienos ārkārtīgi izpostīja visu Vidusāziju, Indas baseinu, Mazāziju, pilnībā pārraujot vecos tirdzniecības ceļus un pašu Eiropas-Āzijas tirdzniecību paralizējot.[nepieciešama atsauce] Savukārt Eiropu šajā laikā bija pārņēmusi luksusmānija (kas sākās pēc krusta kariem). Patērēja milzīgos daudzumos piparus, garšvielas, cukuru, muskatriekstus, safranu utt. Garšvielu un indigo tirdzniecība deva tirgotājiem milzīgu peļņu (salīdzinot ar mūsdienām, tik lielu peļņu dod valūtas operācijas vai narkotiku tirdzniecība).[nepieciešama atsauce] Visai liels ir skaidras naudas trūkums - Čehijas, Transilvānijas un Saksijas sudraba un zelta raktuves bija izsmeltas un to produktivitāte kritās. Tāpēc XV gs. sākumā sākās eiropiešu mēģinājumi apbraukt Āfriku, lai nokļūtu Indijā pašiem, bez nedrošiem starpniekiem, bet līdz šim izmantotie Vidusjūras kuģi nebija piemēroti okeāna ceļojumiem. Bezizeja un nepieciešamība piespieda Eiropas karalistes nepilna gadsimta laikā attīstīt kuģošanas tehniku, lai konstruktīvi un kvalitatīvi uzlabotie kuģi kļūtu par pietiekami drošu okeānu transporta līdzekli cilvēku un kravu pārvadāšanai lielos attālumos.

15. gs. portugāļu kuģa (karavela) modelis
kuģa takelāža

No konstruktīvā viedokļa kuģubūvē tika ieviestas divas būtiskas inovācijas. Pirmkārt, kuģa ahteris (pakaļgals) tika rekonstruēts un tajā iemontēta pastāvīga, stabila stūres iekārta. Rezultātā kuģa vadīšana nelabvēlīgos laika apstākļos un līdz ar to navigācija okeānā kļuva daudz drošāka. Otrkārt, vairāku gadu desmitu laikā tika ieviesti daudzi izgudrojumi un uzlabojumi kuģu takelāžā. Ziemeļeiropā līdz šim plaši izmantotās vienmasta kogas (cog) ar vienu četrstūrainu buru vietā sāka būvēt arvien lielākus kuģus ar diviem un pat trīs mastiem, aprīkotus ar dažādas konfigurācijas burām. Tā, priekšējais (fokmasts) un vidējais masts (grotmasts) sāka nest virkni četrstūrainu buru. Trešais, pakaļējais masts (bizanmasts) vairumā gadījumu saglabāja tradicionālo Vidusjūras trapečveida (t.s. latīņu) buru. Kuģa priekšgalā tika ierīkots izturīgs bomis — bušprits, kas ļāva starp to un fokmastu ievietot vairākas neliela izmēra trīstūrveida buras (klīverus). Tām nebija izšķirošas nozīmes kuģa gaitas paātrināšanā, taču ar to palīdzību būtiski uzlabojās kuģa vadāmība. Līdzīgas buras tika ierīkotas arī starp mastiem (stakseļi). Rezultā, pateicoties visu šo inovāciju kombinācijai, radikāli uzlabojās kuģu vadāmība, manevrēšanas spēja, pieauga to izmērs un kravnesība. Pilnveidotie kuģi (karavelas) tagad spēja iet visai šaurā leņķī pret vēju, vai pat vispār pretēji vējam, izmantojot halzes (zigzag veida pagriezienu sērija) kustību.

Taču lai veiktu okeāna ceļojumus starp kontinentiem ar izturīgiem un drošiem kuģiem vien arī vēl bija par maz. Jūrniekiem vēl vajadzēja iemācīties orientēties okeānu plašumos, noteikt savu atrašanās vietu, citiem vārdiem — apgūt navigāciju. Dažus elementārākos navigācijas paņēmienus bija apguvuši vēl vikingi. Viņi pirmie no eiropiešiem bija iemācījušies mērīt Polārzvaigznes, kā arī Saules augstumu virs horizonta Saules zenītā (dienas vidū) un pēc kāda īru astronoma vēl X gs. izstrādātām tabulām aprēķināt aptuvenu savas atrašanās vietas ģeogrāfisko platumu (paralēli). Peldot gar noteiktu paralēli vikingi un vēlākie to skandināvu pēcteči vairāku gadsimtu laikā regulāri kuģoja starp Skandināviju un Grenlandes un, iespējams, arī Ziemeļamerikas, kolonijām. Navigācijas pilnīgākā apgūšanā svarīga nozīme bija vēl divām izcilām inovācijām — kompasa un kartes izgudrošana. No Ķīnas vispirms arābi, bet no tiem eiropieši pārņēma kompasu, kuru sāka plaši izmantot jau XIII gs. Arī navigācijas kartes uz kuģiem Vidusjūrā sāka parādīties XIII gs. pēdējā trešadaļā. Kvalitatīvs pavērsiens navigācijas kartogrāfijā aizsākās gan tikai pēc 1541. g., kad holandietis Gerhards Krēmers, kurš vēsturē iegājis kā Merkators, izgatavoja savu pirmo pasaules karti tā sauktajā cilindriskajā (Merkatora) projekcijā. Tas ļāva kuģa kursu uz reāli izliektās Zemes virsmas attēlot plaknē (kartē) kā taisnu līniju. Pēc šīs metodes navigācijas kartes tiek izgatavotas arī mūsdienās.

Jau XIV gs. Venēcijas un Dženovas eskadras bija sasniegušas Kanāriju salas, Azoru salas un Madeiru, taču šajā virzienā neko neuzsāka, jo pamatā orientējās savās aktivitātēs uz Vidusjūras austrumdaļu. Taču XV gs. situācija bija vislabvēlīgākā Portugālei, kura atradās vistuvāk Āfrikai, kurai bija labi attīstītas kuģniecības tradīcijas un kurai pēc rekonkistas bija pietiekami lieli brīvi resursi. Portugāļi sāka doties regulāros braucienos gar Āfrikas piekrasti uz dienvidiem, veidojot atbalsta punktus. Aktīvi šos mēģinājumus atbalstīja princis (vēlāk karalis) Enrike Jūrasbraucējs, kurš bija Kristus ordeņa (Templiešu jaunais nosaukums) mestrs un varēja izmantot ordeņa resursus. Sagrišā atvēra pirmo tālbraucēju jūrnieku skolu, kur mācīja astronomiju, matemātiku, navigāciju, kartogrāfiju utt. Valsts finansēja kuģubūvi un ekspedīcijas.

15. gs. otrajā pusē portugāļi turpināja Āfrikas rietumu piekrastes izpēti, virzīdamies arvien tālāk uz dienvidiem. 1471. gadā portugāļu jūrasbraucēji pirmo reizi šķērsoja ekvatoru un devās tālāk, lai atrastu ceļu apkārt Āfrikai, kura izrādījās daudz lielāka, nekā kuģotāji bija domājuši un kartogrāfi attēlojoši kartēs.

1488. gadā Bartolomeu Diašs apbrauca Āfrikas kontinenta galējo dienvidu punktu, kuru nosauca par Vētru ragu. Tālāk krasta līnija tiecās ziemeļaustrumu virzienā un kuģotāji nonāca Indijas okeānā, tomēr ekspedīcija nespēja turpināt garo nogurdinošo ceļojumu un atgriezās mājās. Portugāles karalis šo atklājumu uzskatīja par ļoti nozīmīgu un bija pārliecināts par turpmākiem panākumiem jauna jūrasceļa meklēšanā. Vētru ragu viņš pārdēvēja par Labās cerības ragu.

Tomēr jaunu jūrasceļu uz Indiju izdevās atklāt tikai desmit gadus vēlāk - 1498. gadā Vasko da Gamas vadītajai ekspedīcijai.

Jaunu zemju atklājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Portugāļu jūrasbraucēji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1411. gadā portugāļi pakļāva Kanāriju salas, Azoru salas un Madeiru; 40. gados sasniedza Zaļo ragu un devās tālāk - 1415.g. tie sasniedza Senegālu un drīz šeit uzbūvēja pirmo eiropiešu fortu Āfrikā. 1487. gadā Bartolomeo Diašs sasniedza Labās Cerības ragu un Indijas okeānu. 1473. g. portugāļu kuģi šķērsoja ekvatoru, bet 1487.g. tie sasniedza Labās Cerības ragu, paverot Eiropai durvis uz Indijas okeānu. 1498. gadā Vasko da Gama sasniedza Indiju (Kalkutu). Pa ceļam portugāļu ekspedīcijas dibināja atbalsta punktus un pakļāva vietējās valstis. Āfrikas piekrastes apgūšana līdz pat Arābijas pussalai deva bagātīgus ienākumus - zeltu un vergus, Indijas sasniegšana atvēra jūras tirdzniecības ceļu. Portugāle kļuva par jūras lielvalsti. Jau 1499. gadā tā praktiski ir monopolizējusi garšvielu piegādi Eiropai; tiek dibinātas pastāvīgas tirdzniecības faktorijas Indijā. XVI gs. Portugāļu rokās ir visa Āfrikas piekraste (ar lielākajiem atbalsta centriem Mozambikā un Mombasā), Brazīlijas piekraste, Indijas piekraste, Malaka, Ceilona, Moluku salas; tie uzsāk aktīvu tirdzniecību ar Siāmu un Ķīnu.

Spāņu jūrasbraucēji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

XV gs. beigās Spānijas karaliste, redzot Portugāles panākumus, arī izvērsa aktivitātes Atlantijas okeānā. 1492. gadā spāņu eskadra Kolumba vadībā sasniedza Bahamu salas (San Salvadoru), Kubu un Haiti. Nākošajās ekspedīcijās spāņi sasniedza Puertoriko, Mazās Antiļu salas, Jamaiku, Trinidadu un Centrālamerikas piekrasti. No 1499. līdz 1504. gadam Centrālamerikas piekrasti pētīja un apguva Amerigo Vespuči vadītā ekspedīcija. 1513. gadā Vasko Nuņjess de Balboa šķērsoja Panamas zemes šaurumu un sasniedza Kluso okeānu. 1517. gadā divi kuģi Kordovas vadībā sasniedz Jukutanu. 1518. gadā Grihalvas ekspedīcija sasniedz Meksiku un atgriežās ar zeltu. 1519. gadā Magelāna vadītā ekspedīcija apbrauca Dienvidameriku un 1521. gadā sasniedza Āziju; caur Indijas okeānu un gar Āfrikas piekrasti atgriezās Spānijā (atgriezās tikai viens kuģis, bet tā atvestā garšvielu krava ar uzviju sedza visus ekspedīcijas izdevumus). Sākās Meksikas un Mezoamerikas iekarošana un kolonizēšana. 1530. gadā sākas Inku impērijas (Peru) iekarošana un kolonizēšana. XVI gs. beigās Spānija ir iekarojusi Floridu, Meksiku, Antiļu salas, Andu piekrasti, Venecuelu, Laplatas upes baseinu. Izlaupot acteku, maiju un inku valstu uzkrājumus, gūst tiem laikiem fantastisku dārgmetālu daudzumu; sāk izmantot sudraba un zelta raktuves.

Britu un holandiešu jūrasbraucēji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arī citas Eiropas valstis nevēlējās palaist garām iespēju piekļūt Āzijas tirgum.

1437. gadā Ņūfaundlendu Ziemeļamerikas piekrastē sasniedza britu ekspedīcija Džona Kabota vadībā. Braucienus uz Ziemeļameriku uzsāka arī franči un holandieši (kuri, atšķirībā no britiem, uzreiz sāka dibināt savas kolonijas). Indijas jūras ceļa meklējumus aktīvi atbalsta Francijas karalis Francisks I, kura sūtītais florencietis Džovanni da Verranco izpēta Ziemeļamerikas dienvidrietumu piekrasti un konstatē, ka Ņūfaundlenda ir sala nevis pussala. 1534. gadā franču ekspedīcija Žana Kartje vadībā dibina koloniju Ņūfaundlendā, sasniedz Laurensa upes grīvu, Kvebekas piekrasti. 1536. gadā Francija sāk Kanādas kolonizāciju. 1541. gadā tiek dibināta kolonija Kvebekā. XVII gs. Francija pēc Septiņgadu kara zaudēja savas kolonijas Ziemeļamerikā un Indijā (Dekānu), taču saglabāja savu ietekmi Siāmā.

XVI gs. beigās briti un holandieši mēģināja atrast jaunu ceļu uz Āziju caur Ziemeļu ledus okeānu. 1552. gadā neveiksmīgi beidzās britu ekspedīcija Sebastjana Kabota (kurš paralēli meklē arī jaunus tirdzniecības ceļus ar Krieviju un jau bija nodibinājis t.s. "Maskavijas tirdzniecības kompāniju") vadībā, sasniedzot tikai Dvinas ieteku. Viņa plānu turpina trīs kapteiņi ar Ričardu Čensleru vadībā. Tie gan neatrod Ziemeļu ceļu uz Indiju, toties nokļūst Baltajā jūrā un nodibina regulāru tirdzniecības satiksmi starp Lielbritāniju un Krieviju. 1600. gadā tika dibināta "Britu Austrumindijas kompānija", kas pamazām sāka izspiest portugāļus no Indijas.

Rietumos karalienes Elizabetes uzdevumā Ziemeļu jūras ceļu meklēja kapteinis Frobišers un sasniedza Hudzona jūras šaurumu. Pašā Hudzona līcī 1611. gadā pirmais iebrauc kapteinis Hudzons. Šos meklējumus turpina kapteinis Viljams Bafins, kurš arī konstatē, ka šāds jūras ceļš neeksistē. Pēc tam Ziemeļu jūras ceļa meklējumi tika atmesti, un briti pārorientējās uz portugāļu un spāņu atklāto jūras ceļu izmantošanu (kamēr abas šīs valstis dominēja pasaules jūrās, Lielbritānijas kuģi vienkārši neuzdrošinājās parādīties ūdeņos, ko tās uzskatīja par saviem).

Lielbritānija nopietni ienāca kā jūras un koloniju lielvalsts tad, kad lielākie ģeogrāfiskie atklājumi jau bija veikti, un vairāk nodarbojās ar novājināto pirmatklājēju izspiešanu no to kolonijām: frančus izdzina no Dekānas un Kvebekas; portugāļus izdzina no Indijas, kolonizēja holandiešu atklāto Austrāliju utt.

1593. gadā holandiešu ekspedīcija Villema Barenca vadībā sasniedza Jauno zemi (Новая земля), taču tālāk netika. 1595. gadā tika nodibināta pirmā kompānija braucieniem uz Indiju. Pie Javas un Bali ieradās pirmā holandiešu eskadra, kas jūras kaujā sakāva portugāļus un atgriezās mājās ar salaupītu bagātīgu garšvielu kravu. 1595. gadā holandiešu eskadra dodas meklēt ziemeļos "ceļu uz Ķīnas un Japānas karalistēm", taču sasniedz tikai Obas grīvu un atved ziņas par Jeņiseju. Nākamā ekspedīcija, kuras uzdevums ir sasniegt Jeņiseju, tur pārziemot, un doties tālāk uz austrumiem sasniedz tikai Jauno Zemi un dodas atpakaļ, taču atklāj Špicbergenu (kur visai drīz holandieši un briti sāk medīt roņus un vaļus).

1597. gadā holandiešu kuģu skaits, kas devās uz Indiju, bija trīskāršojies un turpināja pieaugt: 1598. gadā Nīderlande sūtīja uz Indiju 22 kuģus, bet XVI gs. sākumā ik gadu turp devās 7 kuģi. Ap 1600. gadu Nīderlandes federācijai jau bija vairāk kā 70000 jūrnieku un 2000 jaunu kuģu. Spānijas un Portugāles konflikti nāca tiem tikai par labu un holandieši aktīvi sāka laupīt portugāļu kolonijas Indonēzijā, paralēli slēdzot tirdzniecības un militārās sadarbības līgumus ar vietējiem valdniekiem. Sakāvuši Spānijas kara floti, holandieši sāka kontrolēt visu Indonēziju.

1602. gadā, lai novērstu neveselīgu konkurenci savā starpā, Nīderlandes federācijas valdība lika apvienoties visām kompānijām vienā "Nīderlandiešu Austrumindijas kompānijā", kurai piešķīra monopoltiesības uz tirdzniecību Indijas un Klusajā okeānā. Kompānijai bija jāmaksā 3% muita precēm, kuras veda uz kolonijām, bet ievedmuitas Nīderlandē nebija. Kompānijai bija tiesības karot, celt cietokšņus un kalt naudu. Par kompānijas galveno atbalsta bāzi kļuva Batavija Javā.

1606. gadā holandieši sasniedza Austrāliju. XVII gs. pirmajā pusē nīderlandieši izdzina portugāļus no Ceilonas un Malakas. 1609. gadā viņi nodibināja Kjusju (Japāna) savu tirdzniecības faktoriju un sāka aktīvu tirdzniecību ar Japānu. Ķīnas ūdeņos par viņu bāzi kļuva Formozas sala.

1620. gadā Nīderlandē tiek dibināta "Nīderlandiešu Rietumndijas kompānija", kuras pamatmērķi ir plantāciju attīstība un kontrabanda ar Spānijas kolonijām. Par to atbalsta punktiem kļuva Kirasao un Eistefija salas Venecuēlas piekrastē kā arī Gvajāna, uz brīdi pat atņem portugāļiem Brazīliju.

XVII gs. sākumā nīderlandieši sāka kolonizēt galējos Āfrikas dienvidus, lai nodrošinātu atbalsta punktu ceļā uz Indiju. Šīs kolonijas nodarbojās ne tik daudz ar tirdzniecību, cik ar ražošanu, un eksportēja uz Eiropu labību, lopus, strausu spalvas un vīnu. Kolonisti bija holandiešu un franču hugenoti, kas, saplūstot, izveidoja jaunu tautu - būrus.

1624. gadā pie Hudzona upes grīvas dibināja Jaunās Amsterdamas koloniju (tagad Ņujorka), taču itin drīz to Nīderlandei atņēma Lielbritānija. 1642.-1644. gados holandiešu ekspedīcija Tasmana vadībā apbrauca Austrāliju, atklāja Jaunzelandi un Melanēziju, taču nemēģināja tur nostiprināties.

XVII gs. otrā puse ir Nīderlandes kuģniecības ziedu laiki, taču drīz vien kompānijas pārņem korupcija, spekulācijas un blēdības. Korupcija un iedzīvošanas kāre pārgāja no kompāniju aparāta uz federācijas provinču pārvaldes struktūrām, un valsts militārā varenība sāka iet uz leju (lielas problēmas sagādāja Nīderlandes teritoriālās problēmas ar Franciju, kas ļāva Lielbritānijai pārņemt iniciatīvu okeānu kuģniecībā). "Nīderlandes Rietumindijas kompānija" bankrotēja itin drīz pēc tam, kad tā zaudēja Brazīliju; savukārt "Nīderlandiešu Austrumindijas kompānija" noturās līdz XIX gs., taču beigās jau pateicoties valsts subsīdijām.

XVIII-XIX gs. jau ir mazāk atklājumu, bet vairāk atklāto teritoriju iekarojumu un kolonizācijas.

Lielo ģeogrāfisko atklājumu rezultāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

To gaitā un rezultātā ievērojami mainījās eiropiešu zināšanas par pasauli, strauji attīstījās kuģu būves tehnika, ģeogrāfija un kartogrāfija (bija nepieciešamība pēc principiāli atšķirīgām zināšanām astronomijā un mehānikā), sociālā struktūra. Eiropa, sagraujot un iznīcinot Āfrikas un Amerikas civilizācijas un nopietni militāri iedragājot un ekonomiski pakļaujot Āzijas civilizācijas, kolonizēja lielāko daļu pasaules valstu un teritoriju. Dārgmetālu un koloniālpreču ieplūšana Eiropā izraisīja t.s. cenu revolūciju, savukārt tā noteica visas saimnieciskās dzīves pārstrukturēšanu un t.s. zinātniski tehnisko revolūciju. Izejvielām nabadzīgā Eiropa 400 gadus ieveda izrakteņus un izejvielas bez maksas (vienīgie izdevumi bija transportēšanai), ar ieroču spēku piespieda pirkt savu produkciju, kas gala rezultātā Eiropu no nabadzīgas un atpalikušas perifērijas uz XIX-XX gs. miju padarīja par bagātāko reģionu pasaulē.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]