Gana

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ganas Republika
Republic of Ghana
Ganas karogs Ganas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaGod Bless Our Homeland Ghana
Location of Ghana
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Akra
535) 5°33′N 0°15′W / 5.550°N 0.250°W / 5.550; -0.250
Valsts valodas angļu valoda (67.1%)
Valdība Liberāla demokrātija
 -  Prezidents Džons Dramani Mahama (John Dramani Mahama)
 -  Viceprezidents Kvesī Amissāhs-Artūrs (Kwesi Amissah-Arthur)
Neatkarība no Apvienotās Karalistes 
 -  Deklarēta 1957. gada 6. martā 
 -  Republika 1960. gada 1. jūlijā 
 -  Pašreizējā konstitūcija 1992. gada 28. aprīlī 
Platība
 -  Kopā 238 535 km² (82.)
 -  Ūdens (%) 4.61
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2014. g. 27 000 000[1] (45.)
 -  Blīvums 101.5/km² (103.)
IKP (PPP) 2014. gada aprēķins
 -  Kopā $117 000 000 000 bilijoni[2] 
 -  Uz iedzīvotāju $4 338[3] 
Džini koef. (2006) 42.8[4] (vidējs
HDI (2013) 0.573[5] (vidējs) (138.)
Valūta Ganas sedi (GHS)
Laika josla GMT (UTC0)
 -  Vasarā (DST) netiek mainīts (UTC0)
Interneta domēns .gh
ISO 3166-1 kods 288 / GHA / GH
Tālsarunu kods +233

Gana (angļu: Ghana), oficiāli Ganas Republika (Republic of Ghana), ir valsts Rietumāfrikā. Gana ir suverēna, unitāra, prezidentāla un daudznacionāla valsts, kas atrodas gar Gvinejas līci un Atlantijas okeānu. Tā robežojas ar Kotdivuāru rietumos, Burkinu Faso ziemeļos, Togo austrumos un Atlantijas okeānu dienvidos.

Ganas iedzīvotāju skaits ir aptuveni 27 miljoni un tas sastāv no dažādām etniskajām un reliģiskajām grupām. Valsts daudzveidīgā ģeogrāfija sastāv no savannām, mežiem, avotiem, alām, kalniem, upju grīvām, un dabas rezervātiem.[6][7][8] Ganas krasta līnija ir 560 km (350 jūdzes) gara un uz tās atrodas daudz nozīmīgas pilis, cietokšņi un ostas.[8] Pirms Britu impērijas kolonizācijas 20. gadsimtā, Ganas vietā ir bijušas daudzas karalistes un impērijas, visspēcīgākā no tām bija Ašanti Karaliste.[9] 1957. gadā, tā kļuva par pirmo Āfrikas valsti, kura pasludināja neatkarību no Eiropas valstu kolonizācijas.[10][11][12] Tas padarīja valsti par melnādaino cilvēku sasnieguma simbolu un deva iedvesmu Āfrikas neatkarības kustībām.

Gana ir viena no Āfrikas visvairāk attīstītākajām valstīm ar labvēlīgu pārvaldi, stabilitāti, mieru,[13] un tautas attīstību pēc reģionālajiem standartiem. Tās ekonomika ir sestā lielākā Āfrikas kontinentā pēc pirktspējas paritātes un nominālā IKP. Ganas IKP ir viens no visstraujāk augošajiem pasaulē.[14] Runājot par pirktspējas paritātes ienākumiem uz vienu iedzīvotāju, Ganai ir augstākais ienākums uz vienu iedzīvotāju Rietumāfrikā, un desmitie lielākie ienākumi Āfrikā uz vienu iedzīvotāju. Gana ir viena no piecām valstīm Āfrikā ar brīvu presi.

Gana ir liela naftas un dabasgāzes ražotāja. Tai ir Āfrikas piektās lielākās naftas rezerves un sestās lielākās dabasgāzes rezerves. Tā ir viena no pasaules lielākajām zelta un dimanta ražotājiem, un tiek prognozēts, ka tā būs lielākā kakao ražotāja pasaulē, sākot no 2015. gada. Ganas pieaugošā ekonomiskā labklājība un demokrātiska politiskā sistēma ir padarījusi to par reģionālo spēku Rietumāfrikā un kontinentālajā Āfrikā. Tā ir Nepievienošanās kustības dibinātāja un Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas, un grupas 24 locekle.[15]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viduslaiku karalistes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gana bija apdzīvota viduslaikos un tā bija viena no lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem. Tās teritorijā izveidoja galvenokārt senas akāņu karalistes dienvidu un centrālajās teritorijās. Tajās ietilpa Ašanti Impērija, kā arī, Akvamū, Bonomāņu, Denkuiras, un Mankessimas Karalistes.[16]

Līdz pat 11. gadsimtam, lielākā daļa mūsdienu Ganas teritorija bija lielākoties brīva un cilvēku neapdzīvota.[17] Lai gan tagadējās Ganas teritorija Rietumāfrikā ir piedzīvojusi daudzu iedzīvotāju pārvietošanos, Akāņi bija stingri apmetušies šajā teritorijā 5. gadsimtā p.m.ē.[18][19] 11. gadsimta sākumā Akāņi bija izveidojuši valsti, kuru sauca par Bonomāņu, kurai par godu ir nosaukts Brongas-Ahafo reģions.[18][20]

No 13. gadsimta Akāņi sāka doties prom no šīs teritorijas, lai izveidotu vairākas citas akāņu valstis Ganā, kuras būtu galvenokārt balstītas uz zelta tirdzniecību.[21] Šīs valstis iekļāva Bonomāņu (Brongas-Ahafo reģions), Ašanti (Ašanti reģions), Denkuiru (Centra rajons), Mankessimas Karalisti (Rietumu reģions) un Akvamū (Austrumu reģions).[18] 19. gadsimtā, Ganas dienvidu daļa tika iekļauta Ašanti Karalistē, kura bija viena no ietekmīgākajām valstīm Subsahāras Āfrikā pirms koloniālisma sākuma.[18]

Ašanti Karaliste valdība sākumā darbojās kā vaļīgs tīkls, bet beigās kļuva par centralizētu karalisti ar modernu, augsti specializētu birokrātiju, kuras galvaspilsēta bija Kumasi.[18] Pirms akāņu saskares ar eiropiešiem, Ašantī cilvēki bija radījuši modernu ekonomiku, kas balstījās galvenokārt uz zelta un zelta stieņu precēm, kuras tirgoja Āfrikas valstīm.[18][22]

Saskarme ar Eiropu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Akāņu tirdzniecība ar Eiropas valstīm sākās pēc saskarmes ar portugāļiem 15. gadsimtā.[23] Portugāļi, kuri ieradās Goldkostas reģionā 15. gadsimtā, lai tirgotos, dibināja Portugāļu Goldkostu (Costa do Ouro), kas bija vērsta uz plašu zelta pieejamību. Portugāļi pirmoreiz ieradās dienvidu piekrastes pilsētā un padarīja Elminu par Portugāļu Goldkostas galvaspilsētu.[24]

1481. gadā, karalis Džons II lika Diogo d'Azambužam uzbūvēt Elmina pili, kas tika pabeigta trīs gadu laikā. 1598. gadā, nīderlandieši pievienojās portugāļiem tirgot zeltu, izveidojot Nīderlandiešu Goldkostu un uzbūvējot fortus Komedā un Kormantsijā.[25] 1617. gadā holandieši atņēma portugāļiem Olninas pili un 1642. gadā iekaroja Sv. Entonija fortu Ahimā.[25]

Citi Eiropas tirgotāji bija pievienojušies zelta tirdzniecībai 17. gadsimta vidū, jo īpaši zviedri, izveidojot Zviedru Goldkostu (Svenska Guldkusten), un dāņi, izveidojot Dānijas Goldkostu (Danske Guldkyst vai Dansk Guinea). Portugāļu tirgotāji, pārsteigti par teritorijas zelta resursiem, nosauca to Costa do Ouro vai Goldkostu.[26]

Portugāļi, zviedri, dāņi, holandieši un vācu tirgotāji uzbūvēja vairāk nekā trīsdesmit fortus. Vāci bija nodibinājuši Vācu Goldkostu (Brandenburger Gold Coast vai bruto Friedrichsburg).[27] 1874. gadā Lielbritānija ieguva kontroli pār dažām valsts daļām, kuras nosauca par Britu Goldkostu.[28] Daudzi militāri konflikti notika starp britu koloniālo varu un dažādām akāņu tautas valstīm, un Ašantī Karaliste pāris reižu sakāva britus karadarbībā pret Apvienoto Karalisti, kas ilga 100 gadus, bet galu galā zaudēja 1900. gada sākumā.[29][30][30][31]

1947. gadā, jaunizveidotā Apvienoto Goldkostas konvencija, kuru izveidoja Lielais sešinieks, aicināja ieviest "pašpārvaldi iespējami īsā laikā". Pēc šī aicinājuma 1946. gadā notika Goldkostas likumdošanas vēlēšanas.[26][32] Kvami Nkruma, pirmais Ganas premjerministrs un prezidents, izveidoja Konvencijas Tautas partiju.[26]

Kvami Nkruma uzvarēja Goldkostas likumdošanas vēlēšanas 1951. gadā. Nkruma tika iecelts par Goldkostas valdības biznesa līderi.[26]

Neatkarība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1957. gada 6. martā Gana tika pasludināta par neatkarīgu valsti ar Kvami Nkruma (Kwame Nkrumah) kā pirmo premjerministru. Nkruma centās valsti attīstīt kā modernu, sociālistisku valsti agrīnā industrializācijas stadijā. Valdība uzsvēra politisko un ekonomisko sakārtotību, mēģinot palielināt stabilitāti un produktivitāti izveidojot darba, jauniešu, fermeru kooperatīvus un citas masu organizācijas, kas saistītas ar valdošo partiju. Nkruma uzsvēra, ka valdība darbojas tikai kā valdošās partijas instruments.

Pieaugot opozīcijas aktivitātēm, Nkruma pielietoja 1958. gadā pieņemto Preventīvās Aizturēšanas aktu, lai savus politiskos pretiniekus varētu arestēt līdz pat pieciem gadiem bez tiesas sprieduma (vēlāk šīs termiņš tika pagarināts līdz 10 gadiem). 1960. gada 1. jūlijā spēkā stājās jauna konstitūcija, kura pārveidoja Ganu no parlamentāras republikas par prezidentālu republiku. 1960. gada augustā Nkruma ieviesa cenzūru, lai varētu cenzēt visas publikācijas. 1964. gada sākumā referendumā Gana tika pārveidota par vienpartijas valsti ar Nkrumu kā Prezidentu uz mūžu.

1966. gada 24. februārī armija un policija gāza Nkrumas valdību. Jaunais režīms apvērsumu pamatoja ar Nkrumas diktatoriskajām tieksmēm; cilvēktiesību ierobežojumiem; režīma korumpētību kā arī ekonomikas slikto stāvokli.

2000. gada decembrī par Ganas prezidentu kļuva Džons Kufuors. 2004. gadā viņš tika atkārtoti ievēlēts šajā amatā. 2009. gada janvārī par Ganas prezidentu kļuva Džons Evanss Ata Milss.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gana atrodas Gvinejas līcī, tikai dažus grādus uz ziemeļiem no ekvatora, tādējādi dodot tai siltu klimatu. Ganas platība ir 238.535 km2, un tās krasta līnija ar Atlantijas okeānu stiepjas 560 km (350 jūdzes) pa Gvinejas līci Atlantijas okeānā līdz tās dienvidiem.[33] Gana ir ģeogrāfiski tuvāk Zemes "centram", nekā jebkura cita valsts pasaulē.; kaut gan nosacītais centrs (0 °, 0 °), atrodas Atlantijas okeānā aptuveni 614 km (382 jūdzes) no Ganas dienvidaustrumu krasta Gvinejas līcī.[34]

Pļavas, kas sajauktas ar dienvidu piekrastes krūmājiem un meži dominē Ganā. Meži stiepjas 320 km (200 jūdzes) ziemeļu virzienā no Ganas dienvidrietumu piekrastes, un austrumu virzienā aptuveni 270 km (170 jūdzes). Ganas dienvidu daļa ir galvenā minerālu un kokmateriālu ieguves vieta.[33]

Ganas reljefs sastāv no līdzenumiem, ūdenskritumiem, zemiem kalniem, upēm, Volta ezera, pasaules lielākais mākslīgais ezers, Dodi salas un Bobovasī salas, kas atrodas Ganas austrumu piekrastē pie Atlantijas okeānā.[35]

Valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gana ir unitāra, prezidentāla un konstitucionāli demokrātiska valsts ar parlamentāro daudzpartiju sistēmu. Pēc militārās un civilās valdības maiņas 1993. gada janvārī, Ganas militārā valdība likvidēja Ganas Ceturto Republiku pēc prezidenta un parlamenta vēlēšanām 1992. gada beigās. 1992. gada konstitūcija sadalīja varu starp Ganas bruņoto spēku augstāko virspavēlnieku (Ganas prezidentu), parlamentu, Ministru kabinetu, Valsts padomi, un neatkarīgo tiesu varu. Ganas valdību ievēl vispārējās vēlēšanās.[36]

Ganas vēlēšanu komisija paziņoja, ka bijušais Ganas viceprezidents, Džons Dramani Mahama uzvarēja Gana prezidenta vēlēšanās 2012. gada 7. decembris, un Džons Dramani Mahama tika iecelts par Ganas prezidentu 2013. gada 7. janvārī uz 4 gadu termiņu, kas beigsies 2017. gada janvārī ar paziņojumu par vēlēšanu rezultātu viltošanu.[37]

2012. gadā Gana tika ierindota 67. vietā, kā viena no vismazāk trauslākajām valstīm pasaulē un 5. vietā Āfrikā pēc Maurīcijas, Seišelu salām, Botsvānas, un Dienvidāfrikas. Gana ierindojās 112. vietā no 177 valstīm.[38] Gana tika ierindota 64. vietā, kā vismazāk korumpētā un politiski korumpētā valsts pasaulē no visām 174 valstīm un to ierindoja 5. vietā kā vismazāk korumpēto un politiski korumpēto valsti Āfrikā no 53 valstīm 2012. gadā.[39][40] Gana ierindojās 7 vietā no 53 Āfrikas valstīm, kā valsts ar labu pārvaldes kvalitāti.

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa Ganas iedzīvotāju - 98% procenti - ir melnādainie afrikāņi.[41][42][43] Gana ir multietniska valsts, lielākā etniskā grupa ir ašantī. Ganas teritoriālā platība Rietumāfrikas bija brīva un cilvēku neapdzīvota, līdz 10. gadsimtam pirms mūsu ēras.[17] 10. gadsimtā ašantī (akāņi) bija izveidojuši Bonomāņu (Brongas-Ahafo reģions) un to sāka apdzīvot kolonisti 16. gadsimtā.

2010. gadā 71,2% iedzivotāji bija kristieši;[44] (28,3% ir pentakosti, 18,4%, protestanti un 13,1% katoļi). 2010. gadā 17,6% no Ganas iedzīvotājiem bija musulmaņi,[45] (51% sunnīti, 16% ahmadiji un 8% siīti).[46] No 20 miljoniem Ganas iedzīvotāju 2013. gadā, 18% no iedzīvotaju skaita bija musulmaņi[44]

Sākot ar 2014. gadu, ir reģistrēti 375 000 likumīgi kvalificēti strādnieki (pastāvīgie iedzīvotāji) vai ārvalstu darbinieki/studenti. Savā pirmajā uzskaitē pēc kolonizācjas 1960. gadā, Ganas iedzīvotāju skaits bija 6,7 ​​miljoni.[47] Ganas iedzīvotāju vidējais vecums ir 30 gadi, un vidējais ģimenes lielums ir 3,6 cilvēki. Ganas valdība norāda, ka Ganas oficiālā valsts valoda ir angļu, un tajā runā 67,1% no Ganas iedzīvotājiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Population projection by sex, 2010 to 2014, National. Ghana Statistical Service. Arhivēts no oriģināla, laiks: 3 August 2014. Atjaunināts: 3 August 2014.
  2. Data. GDP, PPP (current international $). World Bank. Atjaunināts: October 2014.
  3. Data. GNI per capita, PPP (current international $). World Bank. Atjaunināts: October 2014.
  4. GINI index – World Bank. World Bank. Atjaunināts: 15 December 2014.
  5. 2014 Human Development Report Summary 21–25. United Nations Development Programme (2014). Atjaunināts: 27 July 2014.
  6. Mapping the Extractive Industries – Ghana. World Bank (28 July 2013).
  7. Ghana Extractive Industries Map. World Bank (28 July 2013).
  8. 8,0 8,1 Ghana Attractions. wondermondo.com. Atjaunināts: 28 July 2013.
  9. Asante Kingdom. Afrika-Studiecentrum, Leiden. Atjaunināts: 8 June 2014.
  10. (1957). Video: A New Nation. Gold Coast becomes Ghana In Ceremony, 1957/03/07 (1957). Universal Newsreel. Retrieved on 20 February 2012.
  11. First For Sub-Saharan Africa. BBC. Atjaunināts: 29 February 2012.
  12. Exploring Africa – Decolinization. exploringafrica.matrix.msu.edu. Atjaunināts: 29 February 2012.
  13. About the Global Peace Index. Vision of Humanity (2013).
  14. Five Countries to Watch. individual.troweprice.com. Atjaunināts: 27 April 2013.
  15. Ghana-US relations. United States Department of State (13 February 2013). Atjaunināts: 1 June 2013.
  16. Title: Africa a Voyage of Discovery with Basil Davidson, Language: English Type: Documentary Year: 1984 Length: 114 min.
  17. 17,0 17,1 Dickson, Kwamina B. (1969). A Historical Geography of Ghana. CUP Archive. 23–. lpp. ISBN 978-0-521-07102-4.
  18. 18,0 18,1 18,2 18,3 18,4 18,5 Pre-Colonial Period. Ghanaweb.com. Atjaunināts: 13 December 2010.
  19. Pre-European Mining at Ashanti, Ghana. Pdmhs.com (October 1996). Atjaunināts: 24 January 2015.
  20. Tvedten, Ige and Hersoug, Bjørn (1992). Fishing for Development: Small Scale Fisheries in Africa. Nordic Africa Institute. 60–. lpp. ISBN 978-91-7106-327-4.
  21. The Techiman-Bono of Ghana: an ethnography of an Akan society Kendall/Hunt Pub. Co., 1975
  22. A Short History of Ashanti Gold Weights. Rubens.anu.edu.au. Atjaunināts: 24 January 2015.
  23. History of the Ashanti People. Modern Ghana. Atjaunināts: 9 May 2013.
  24. History of Ghana. TonyX. Atjaunināts: 20 May 2012.
  25. 25,0 25,1 Levy, Patricia un Wong, Winnie (2010). Ghana. Marshall Cavendish. 24. lpp. ISBN 978-0-7614-4847-1.
  26. 26,0 26,1 26,2 26,3 History of Ghana. ghanaweb.com. Atjaunināts: 10 January 2011.
  27. Bush Praises Strong Leadership of Ghanaian President Kufuor. iipdigital.usembassy.gov (15 September 2008). Atjaunināts: 26 June 2010.
  28. MacLean, Iain (2001) Rational Choice and British Politics: An Analysis of Rhetoric and Manipulation from Peel to Blair, p. 76, ISBN 0-19-829529-4.
  29. Puri, Jyoti (2008). Encountering Nationalism. Wiley. 76–. lpp. ISBN 978-0-470-77672-8.
  30. 30,0 30,1 Chronology of world history: a calendar of principal events from 3000 BC to AD 1973, Part 1973, Rowman & Littlefield, 1975, ISBN 0-87471-765-5.
  31. Ashanti Kingdom, Microsoft Encarta Online Encyclopedia 2009, Archived 31 October 2009.
  32. Gocking, Roger (2005). The History of Ghana. Greenwood Publishing Group. 92–. lpp. ISBN 978-0-313-31894-8.
  33. 33,0 33,1 Ghana: Geography Physical. photius.com. Atjaunināts: 24 June 2013., Ghana: Location and Size. photius.com. Atjaunināts: 24 June 2013.
  34. Ghana – Weather Averages. Atjaunināts: 1 June 2013.
  35. Ghana low plains. photius.com. Atjaunināts: 24 June 2013.
  36. "Government and Politics". A Country Study: Ghana (La Verle Berry, editor). Library of Congress Federal Research Division (November 1994). This article incorporates text from this source, which is in the public domain. Lcweb2.loc.gov.
  37. "Ghanaian President John Dramani Mahama sworn in". Sina Corp. 7 January 2013.
  38. Foreignpolicy.com – Failed States List 2012 (2012). Atjaunināts: 1 June 2013.
  39. Corruption Perceptions Index 2012. Transparency International Corruption Perception Index (2012). Atjaunināts: 1 June 2013.
  40. Agyeman-Duah, Baffour. Curbing Corruption and Improving Economic Governance: The Case of Ghana. Ghana Center for Democratic Development. Arhivēts no oriģināla, laiks: 10 May 2008. Atjaunināts: 1 June 2013.
  41. Ghana Embassy – Population. Ghana Embassy. Atjaunināts: 13 April 2014.
  42. Ghana Demographics Profile 2013. Indexmundi. Atjaunināts: 13 April 2014.
  43. General Information – Key Figures. GhanaWeb. Atjaunināts: 13 April 2014.
  44. 44,0 44,1 Islam in Ghana – Report. Atjaunināts: 12 August 2013., 2010 Population and Housing Census (PDF). Atjaunināts: 12 August 2013.
  45. Islam in Ghana – Report. Atjaunināts: 12 August 2013.
  46. The World's Muslims: Unity and Diversity. Pew Forum on Religious & Public life (9 August 2012). Atjaunināts: 2 June 2014.
  47. "Ghana – population". Library of Congress Country Studies.