Mērkaziņa

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mērkaziņa
Gallinago gallinago (Linnaeus, 1758)
Mērkaziņa
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Tārtiņveidīgie (Charadriiformes)
Dzimta Sloku dzimta (Scolopacidae)
Ģints Mērkaziņas (Gallinago)
Suga Mērkaziņa (Gallinago gallinago)
Sinonīmi
  • Capella gallinago

Mērkaziņa (Gallinago gallinago) ir vidēja auguma sloku dzimtas (Scolopacidae) tārtiņveidīgo putnu suga, kurai ir ļoti plašs izplatības areāls.[1] Mērkaziņa ligzdo plašā joslā tundras un mērenās joslas purvos un muklājos Eiropas un Āzijas ziemeļu daļā. Ziemas periodā lielākā daļa populāciju migrē uz dienvidiem, reizēm pārlidojumi ir ļoti īsi. Kopumā Eiropas populācijas ziemo Eiropas rietumos un dienvidos Vidusjūras krastos, kā arī dziļāk Āfrikā, uz dienvidiem no ekvatora, bet Āzijas populācijas migrē uz Dienvidāziju.[2]

Mērkaziņai ir 2 pasugas. Vecākos informācijas avotos ir minēta vēl trešā pasuga - Amerikas mērkaziņa (Gallinago delicata), kas kopš 2003. gada izdalīta atsevišķā sugā,[3] līdz ar to mērkaziņa nemājo Ziemeļamerikā. Izņēmums ir Aleutu salas Beringa jūras malā. Šajās salās abu sugu izplatības areāls pārklājas.[4] Visvieglāk tās var atšķirt pēc astes spalvu skaita - mērkaziņai ir septiņas splavas, bet Amerikas mērkaziņai - astoņas.

Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mērkaziņa Latvijā ir parasta ligzdotāja
Riesta laikā tēviņi izpleš astes spalvas, cenšoties pievērst mātītes uzmanību

Mērkaziņa Latvijā ir samērā parasta ligzdotāja, bet daudz lielākā skaitā tā caurceļo. Līdz 20. gadsimta beigām ziemas novērojumi Latvijā nebija zināmi. Pirmo reizi mērkaziņa ziemā redzēta 1998. gada janvārī, un kopš tā laika zināmi vairāki ziemas novērojumi. Ziemotāju skaits tomēr ir ļoti neliels un atkarīgs no tā, cik silts ir decembra mēnesis.[5]

Izskats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaugušas mērkaziņas ķermeņa garums ir 25 - 27 cm, spārnu izlplētums 44 - 47 cm,[5] svars 80 - 140 g. Pirms migrācijas tā ir nedaudz smagāka un sasniedz apmēram 180 g masu. Mērkaziņai ir īsas, zaļgandzeltenas kājas un proporcionāli ļoti garš, taisns knābis, kura garums ir 5,5 - 7 cm. Apspalvojums - raibumoti pelēkbrūns ar salmu dzeltenām garensvītram uz muguras un galvas. Pavēdere gaiša, gandrīz balta. Acis šķērso tumša spalvu josla, ar gaišākām robežjosliņām augšā un apakšā. Mērkaziņas spārni ir smaili un gari, bet aste īsa.[4] Abi dzimumi izskatās vienādi, vienīgi mātītēm ir nedaudz garāki knābji. Pavasarī tēviņu var atšķirt arī pēc tā riesta uzvedības.[6]

Uzvedība un barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mērkaziņa ar savu garo knābi burtiski iztausta dubļus un dūnas, meklējot barību
Mērkaziņas ola

Mērkaziņa ir tramīgs putns. Pateicoties savam raibajam apspalvojumam, tā spēj labi noslēpties un kļūt nemanāma. Briesmu gadījumā tā cenšas pieplakt pie zemes un nekustēties, spārnos tā paceļas tikai pēdējā brīdī. Lai mulsinātu ienaidnieku, lidojumam ir zig-zag raksturs.[7] Mērkaziņas ir aktīvas krēslas stundās agri no rīta un vakaros. Tās bieži veido nelielas, kopīgas barošanās grupiņas. Barošanās notiek uz zemes krasta tuvumā vai seklā ūdenī. Mērkaziņa nekad neaiziet pārāk tālu no lielākiem augiem, kuros varētu briesmu gadījumā paslēpties.[6]

Ar savu garo knābi, kura galā ir jutīgie taustes receptori, mērkaziņa pārbauda un izčamda mīksto un mitro ūdenstilpes krasta augsni, dūņas un dubļus, lai atrastu dažādus bezmugurkaulniekus - kukaiņus, tārpus, vēžveidīgos un zirnekļus. Mērkaziņa barojas arī, uzlasot kukaiņus no zemes virsmas, to atrašanai izmantojot redzi. Mazāki upuri tiek norīti veseli, lielāki pirms apēšanas tiek sadalīti kumosiņos.[6]

Ligzdošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz ligzdošanas vietām tēviņi ierodas 2 nedēļas ātrāk nekā mātītes. Kad ierodas mātītes, katrai no tām uzmanību izrāda vairāki tēviņi. Kad mātīte ir izvēlējusies partneri, tiek izveidots monogāms pāris.[6] Nostiprinot pāra attiecības, tēviņš izpilda īpašu riesta lidojumu, augstu gaisā metot apļus, tad, it kā nirstot, īsu brīdi krīt lejup ar izplestām astes spalvām. Šajā brīdī atskan īpatnēja, dobja skaņa, malējām spalvām ātri vibrējot vējā. Šo skaņu mēdz salīdzināt ar aitu un kazu blēšanu, tādēļ daudzās valodās putna nosaukumā tiek izmantots aitas vai kazas vārds,[7] latviešu valodu ieskaitot. Somiski mērkaziņa tiek saukta par debesu kazu, bet skotu valodā par debesu aunu.[7]

Mātīte uz zemes vienkāršā iedobē būvē ligzdu, to izklājot ar sausu zāli. Ligzda vienmēr atrodas augu biežņā, labi noslēptā vietā. Ap ligzdu tiek nostiprināta neliela teritorija, kuru apsargā abi dzimumi. Mērkaziņa agresīvi iesaistās teritorijas aizsargāšanā, un starp mērkaziņām var izcelties kautiņi, izmantojot spārnus un knābjus.[6] Dējumā ir 2-5 tumšas, olīvkrāsas olas ar brūniem raibumiņiem. Perē tikai mātīte. Inkubācijas periods ilgst 17 - 20 dienas.[6] Izšķiļoties mazuļus sedz tumši brūnas dūnas ar melniem un baltiem raibumiņiem. Drīz pēc izšķilšanās mazuļi pamet ligzdu. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki, bet pāris šķiras, ņemot līdzi katrs savu perējuma pusi. Turpmāk pārim vairs nav nekādu savstarpēju attiecību. Katrs no vecākiem uzmanīgi rūpējas par mazajiem putnēniem.[6] Mazuļi sāk lidot apmēram pēc 20 dienām.

Sistemātika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mērkaziņai ir 2 pasugas:

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. IUCN: Gallinago gallinago
  2. IUCN: Gallinago gallinago map
  3. Taxonomic Split 5090
  4. 4,0 4,1 Hoyo, J. del, et al., eds. (1996). Handbook of the Birds of the World, vol. 3. Barcelona: Lynx Edicions. p. 496. ISBN 84-87334-20-2.
  5. 5,0 5,1 Mērkaziņa Gallinago gallinago
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 ARKive: Common snipe (Gallinago gallinago)
  7. 7,0 7,1 7,2 Chisholm, Hugh, ed. (1911). "Snipe". Encyclopædia Britannica (11th ed.). Cambridge University Press

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]