Mohandass Karamčands Gandijs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par indiešu sabiedrisko darbinieku un Indijas valsts pamatlicēju. Par citām jēdziena Gandijs nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Mohandass Karamčands Gandijs
मोहनदास करमचन्द गांधी
મોહનદાસ કરમચંદ ગાંધી
Mohandass Karamčands Gandijs 1940. gadā.
Mohandass Karamčands Gandijs 1940. gadā.
Personīgā informācija
Dzimis 1869. gada 2. oktobrī
Valsts karogs: Britu Indija Porbandara, Britu Indija
Miris 1948. gada 30. janvārī (78 gadi)
Valsts karogs: Indija Ņūdeli, Indijas domīnija
Tautība Valsts karogs: Indija indietis

Mohandass Karamčands Gandijs (dēvanāgarī: मोहनदास करमचन्द गांधी, gudžaratu: મોહનદાસ કરમચંદ ગાંધી, angļu: Mohandas Karamchand Gandhi; dzimis 1869. gada 2. oktobrī, miris 1948. gada 30. janvārī), saukts arī Mahatma Gandijs[1], bija Indijas politiskais un garīgais līderis, kā arī Indijas neatkarības kustības vadītājs. Viņš bija arī indiešu politiķis, jurists, domātājs, viens no Indijas nacionālās atbrīvošanās kustības iedvesmotājiem un ideologiem, kura izveidotā nevardarbīgās pretošanās koncepcija satjagraha (sanskritā: सत्याग्रह - satyāgraha) 20. gadsimta vidū ietekmēja koloniālisma izzušanu visā pasaulē.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gandijs ar sievu (1902.)

Dzimis 1869. gada 2. oktobrī Porbandaras pilsētā, Indijā, Gudžaratas pavalstī (štatā), vaišju kastas tirgotāju varnas ģimenē. 13 gadu vecumā Mohandass apprecējās ar savu vienaudzi vārdā Kasturba.

19 gadu vecumā devās uz Londonu iegūt augstāko izglītību jurisprudencē. 1891. gadā, absolvējis universitāti, atgriezās Indijā. Tā kā strādāt specialitātē viņam praktiski nebija iespējams[2], Mohandass 1893. gadā pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijas kolonijās Dienvidāfrikā, kur iztiku pelnīja kā grāmatvedis un jurists. Pārstāvot tiesas prāvās pamatā indiešus (kuri bija lielā vairumā atvesti uz Dienvidāfriku kā melnstrādnieki), Mohandasam nācās iesaistīties arī politikā, cenšoties kaut esošās jurisdikcijas ietvaros mazināt indiešu diskrimināciju. Šajā laikā, redzot cik nežēlīgi britu varas iestādes izrēķinās ar vismazākajām neapmierinātības izpausmēm, viņš izveidoja savu t.s. nevardarbīgās pretošanās metodi, lai panāktu sociālas un politiskas pārmaiņas. [3]

1914. gadā Mohandass Gandijs atgriezās Indijā, kur uzreiz aktīvi iesaistījās nacionālās pretošanās kustībā, propagannējot nevardarbīgo pretošanos. Nesadarbošanās ar koloniālajām varas iestādēm, metropoles preču boikots[4] izrādījās daudz efektīvāki līdzekļi pārmaiņu izraisīšanā, nekā atklāta nepaklausība (ko koloniālās varas iestādes bez žēlastības apspieda ar bruņotu spēku). 1915. gadā Rabindranats Tagore pirmais publiski Mohandasu Gandiju nosauca par Mahatma (dev. महात्मा - "dižā dvēsele")[1] 1921. gadā Gandijs kļuva par Indijas nacionālā kongresa vadītāju, un pildīja šos pienākumus līdz 1934. gadam, kad atkāpās no amata, jo nespēja saskaņot savu pozīciju ar citu partijas vadītāju viedokli. Neraugoties uz to, viņam bija milzu popularitāte kā pašā Indostānas pussalā, tā ārpus tās, un lielā mērā tieši pateicoties Gandijam Indija un Pakistāna (tai laikā Bangladeša bija Pakistānas sastāvā) no iekarotas kolonijas 1947. gadā kļuva par neatkarīgām valstīm.

1948. gada 30. janvārī publiskas reliģiskas ceremonijas laikā viņu atentātā nogalināja hinduistu reliģiozs fanātiķis Nathurams Godze, nāvējoši sašaujot Gandiju ar revolveri.

Ārējas saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Gandijs līdz mūža galam kategoriski bija pret to, ka viņu dēvē par Mahatmu Gandiju
  2. Saskaņā ar hinduisma pamatpostulātiem, pametot dzimteni un pārbraucot pāri okeānam kādu laiku dzīvot ārpus Indostānas pussalas, cilvēks "aptraipās" un zaudē savu piederību kastai, savukārt pašā Indijā tajā laikā neviens neuzsāks darba attiecības ar ārpus kastām esošo, praktiski "nepieskaramo".
  3. Biogrāfi min, ka lielu iespaidu uz viņu atstājušas 1906. gada britu-zulusu kara (Zulu War) šausmas, kurā viņš bija spiests piedalīties, gan esot medicīnas dienestā.
  4. Nonāca pat tik tālu, ka indieši masveidā devās uz okeāna krastu no tā ūdens tvaicēt vārāmo sāli, lai nevajadzētu veikalos pirkt ievesto.