Starptautiskā Krišnas apziņas biedrība

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dibinātājs Svami Prabhupada

Starptautiskā Krišnas apziņas biedrība (angļu: International Society for Krishna Consciousness jeb ISKCON) jeb Harē Krišnas kustība ir 1966. gadā ASV reģistrēta reliģiskā organizācija, hinduistu sekta, kas pārstāv Gaudīja Vaišnavismu.[1] Pašreiz (2012) ir vairāk kā 300 ISKCON centru visā pasaulē[2].

Tapšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tās dibinātājs Abhejs Sarans Bhaktivēdanta Svami Prabhupada (A.C. Bhaktivedanta Swami Prabhupada) ir dzimis 1896. gadā Dienvidindijā. Studējis ekonomiku Kalkutas universitātē, strādāja ķīmijas koncernā. 1954. gadā Prabhupada kļuva par hinduistu mūku, pēc kāda laika pieņemot titulu svami.[3] Viņš pievērsās hinduisma dievības Krišnas kultam, dievības Višnu avatāram.[4] Tautiešu atzinību un atbalstu šajos garīguma meklējumos Prabhupada neguva.[nepieciešama atsauce]

1965. gadā viņš pameta Indiju un pārcēlās uz ASV, kur sāka sludināt savu mācību, gūstot sekotājus un atbalstītājus. Tas bija sludināšanai pateicīgs laiks. Lēnām dzima subkultūrahipiju kustība. Atsaukšanās uz Vēdām, sanskritu, eksotiskais apģērbs un rituāli fascinēja. Praktiski visām šīm reliģijām, neatkarīgi no tā, kurā zemē tās guvušas lielāko popularitāti, balstās uz mistiskiem, vai mistiski maģiskiem elementiem, kuros tā vai citādi parādās ideja par visa esošā viendabīgu veselumu.[nepieciešama atsauce] Tās visas sola laimes sasniegšanu un atbrīvošanos no ciešanām „te un tagad”, jau zemes dzīve;[nepieciešama atsauce] visbeidzot, tās visas tā vai citādi pretendē uz sinkrētismu vai universālismu, t.i. daudzējādā ziņā ir kultūru mijiedarbības produkts.[nepieciešama atsauce]

Prabhupada iekļāvās kopējā Āzijas misionāru straumē, kas devās sekotāju meklējumos uz Rietumiem. Tomēr no citiem viņu atšķīra kas cits: lieliskas organizatora spējas, kas ļāva viņam, gūt panākumus.

ISKCON dibināšanas dokumentā (statūtos) ir norādīti septiņi organizācijas mērķi[5]:

  1. Sistemātiski izplatīt plašākā sabiedrībā garīgās zināšanas un apmācīt visus cilvēkus garīgās dzīves metodēs, lai apturētu dzīves vērtību disbalansu un sasniegtu patiesu vienotību un mieru pasaulē.
  2. Izplatīt Krišnas apziņu tādu, kā tā ir atklāta Bhagavadgītā un Šrīmad-Bhāgavatam.[6]
  3. Satuvināt biedrības locekļus savā starpā un tuvāk Krišnam, sākotnējai būtnei, tādējādi attīstot biedrības locekļos un plašākā sabiedrībā izpratni, ka ikviena dvēsele ir neatņemams Dieva (Krišnas) aspekts.
  4. Apmācīt un iedrošināt sankīrtanas kustībā (kopīgā Dieva svēto vārdu daudzināšanā), kā to atklāja Kungs Šrī Ķētanja Mahāprabhu savā mācībā.
  5. Uzcelt pārpasaulīgo izklaižu svētvietu biedriem un plašākai sabiedrībai, veltītu Krišnas personībai.
  6. Satuvināt biedrus ar mērķi iemācīt vienkāršāku un dabiskāku dzīvesveidu.
  7. Lai sasniegtu augstākminētos mērķus, publicēt un izplatīt periodiskus izdevumus, žurnālus, grāmatas un citus rakstu darbus.

Mācība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senindiešu eposā Mahābhārata Krišna ir valdnieka Ardžunas kaujas ratu kučieris, kurš pirms Kurukšetras kaujas postulē, ka patiesībā ir augstākā dievība — Višnu — un eposā ietvertajā poēmā Bhagavadgīta izklāsta reliģisku doktrīnu, ko Prabhupada ņēma par pamatu savai ticības koncepcijai. Bhagavadgītu komentējuši vairaki indiešu domātāji kā Bals Gangadars Tilaks (1856-1920),[7] Šrī Aurobindo , Mahātma Gandijs taču Prabhupada piedāvāja savu Bhagavadgītas komentēto versiju, nosaucot to par „Bhagavadgīta, kāda tā ir”.[8][9] Šobrīd tie ir Starptautiskās Krišnas apziņas kustības „svētie raksti”.[nepieciešama atsauce]

Dzīves uzdevums ir garīga pilnveidošanās, „es” realizācija, saplūšana ar dievišķo. Tam nepieciešams iegūt „Krišnas apziņu” — godāt Krišnu jebkurā ikdienas darbībā, ritualizējot šo darbību, tiecoties uz augstākās patiesības izpratni, lai cilvēka dvēsele saplūstu ar dievišķo pasauli, gūtu nemirstību, sasniedzot antimateriālo pasauli un saraujot materiālās pasaules važas. Taču nepietiek pašam uz to tiekties. Kalpošana Krišnam, bhakti[10], nozīmē arī nest „dievišķās apziņas” gaismu pārējiem cilvēkiem, kuri dzīvo neziņas tumsā un dzīvniecisku instinktu varā.

Raksturīgi, ka kļūt par Krišnas sekotāju viņu izpratnē var tikai tad, ja iestājas āšramā[11] — „gara debesu vārtos”, kur bhakti joga, kalpošana Krišnam ir cilvēka dzīves vienīgais motīvs un saturs. Neofiti sarauj saites ar savām „neticīgajām” ģimenēm, par labu kopienai atsakās no savas laicīgās mantas, saņem jaunu, „garīgu” vārdu, drēbes nomaina pret stilizētu indiešu apģērbu (sievietes valkā sari, vīrieši — dhoti), vīrieši noskuj galvu, pakausī atstājot matu kušķi, bet uz pieres zīmē īpašu zīmi tilak. Katram ticīgajam ir lūgšanu krelles ar 108 kauliņiem, kuras tiek pārskaitītas, skaitot mantras (dienā mantru jānodzied vismaz 1728 reizes, t.i. 16 „apļus”, kas esot vislabākais veids Krišnas apziņas sasniegšanai).

Darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz pat savai nāvei 1977. gadā Prabhupada veica viesturnejas, sākumā ASV, pēc tam arī Eiropā, gūstot visai atzīstamus panākumus sekotāju pulka vairošanā un mācības popularizēšanā. Pēc viņa nāves kustības vadību pārņēma 11 guru (skolotājs) administratīvā padome. Pasaule tika sadalīta 11 zonās, kur katrā misionēšanas procesu vadīja viens no šiem padomes locekļiem. Krišnas sekotājus Eiropā no rezidences Šveicē vadīja itāļu izcelsmes ASV pilsonis Harikešs Svami Višnupada (Roberts Kompanjola), pēc tam Šrila Bhagavans Gosvami Maharadža.[nepieciešama atsauce] Ap 1986. gadu tikai ASV vien bija jau aptuveni 20 000 „īsteno kustības biedru” un reizes trīs vairāk atbalstītāju.

Kustības iesācēju pieplūdums pamatā nāk tikai no pilsētnieku vidus. Ārpus pilsētas iziet tikai tad, kad pilsētā izveidota pietiekami stabila materiālā bāze, un arī tad tikai tāpēc, lai atrastu telpas klosteru tipa komūnām. Mēģinājumi darboties ārpus pilsētām līdz šim izrādījušies neveiksmīgi. Piemēram, uzsākot darbību bijušās PSRS teritorijā 70.—80. gados, sākotnēji krišnaīti centās apmesties tālāk no pilsētām, lai varētu varas iestāžu netraucēti kalpot Krišnam.[nepieciešama atsauce] Tā kā mēģinājumi uzturēt sevi ar savu roku darbu izrādījās neveiksmīgi, iesācēju pieplūdums apsīka, un nācās pārcelties atpakaļ uz pilsētām.

Viss ticīgo brīvais laiks, kas netiek veltīts mantru dziedāšanai, rituāliem un darbam āšramā, tiek veltīts mācības popularizēšanai (strādājot bezmaksas virtuvē trūcīgajiem, izplatot reliģisko literatūru un presi) un naudas līdzekļu vākšanai. Pie tam lielais akcents uz naudas vākšanu nebūt nav pretrunā ar morāli — neticīgie naudu izšķiež, lai iegādātos gaļu, reibinošās vielas (tabaku, alkoholu), izpriecās. Ziedojumu vākšana un literatūras izplatīšana saistīta ar zināmām psiholoģiskām grūtībām un spriedzi: ierindas ticīgie, kuriem viens no pamatuzdevumiem ir tieši līdzekļu vākšana (naudas vākšana ir ļoti svarīgs reliģiozs pienākums) bieži sastopas ar klaju vienaldzību, ironiju vai pat naidīgumu. Lai noņemtu šo spriedzi, sajust ticības brāļu plecu, asociēt sevi ar misionāra darbu, āšrama locekļi regulāri iziet ielās, veicot kirtānu[12]— rituālu gājienu ar dziesmām un dejām, rībinot bungas, kurš ar savu skaļumu, krāsainajiem tērpiem, karogiem un uzsvērto neiederību apkārtējā ainā, piesaista apkārtējo uzmanību.

Ziedojumu vākšanas mehānisms ir visai labi nostādīts: katram āšrama loceklim ir diennakts norma, dodoties pēc naudas, ticīgie apģērbjas tā, kā pieņemts „ārpasaulē”. Ziedojumus vākt dodas uz izklaides kvartāliem, gadatirgiem, izstādēm — turp, kur sastopamas lielas cilvēku masas. Tiek pārdotas grāmatas, prese, video un audio kasetes. Pie tam līdzekļu apgrozījums ir visai ievērojams — 80. gadu otrajā pusē tikai Francijā vien Bhaktivedanta Book Trust (reģistrēta ASV, 1971. gadā) izdoto grāmatu tirdzniecība kustībai deva apmēram 20 miljonu USD ienākumu. Turpat Francijā izdotais kustības žurnāls „atpakaļ pie dievišķā” iznāk 500 000 eksemplāru lielā tirāžā. Krišnas apziņas kustībai pieder arī parfimērijas rūpnīcas, audioierakstu studijas.[nepieciešama atsauce] Bieži organizē plašas ziedojumu vākšanas kampaņas, vācot līdzekļus badacietējiem trešās pasaules valstīs.

Kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir rietumu reliģijas pazīmes, bet ne visi klasificē Krišnas apziņas kustību kā reliģiju, bieži vien raugoties uz to kā uz jogas mācekļu kopienu.[nepieciešama atsauce] Kā izsakās krievu indologs G.Kotovskis: „Tā nav reliģija, kādu to izprot Eiropā, bet gan drīzāk dzīves veids.”[nepieciešama atsauce] Pašu krišnaītu apgalvojums ir, ka Krišnas apziņa — tas nav kults, bet gan pašrealizācijas ceļš, ko ar reliģiju saista ticība Krišnam kā visa Radītājam.

Visai drīz pēc kustības nostiprināšanās un misionārdarbības uzsākšanas sākās Krišnas apziņas kustības konflikti ar varu. Lielāko tiesu tie saistīti nevis ar ideoloģiskiem apsvērumiem, bet gan ar likumpārkāpumiem.

  • 80. gados visai lielu skandālu Vācijā izraisīja ziņa, ka Krišnas apziņas kustības vadība piesavinājusies ievērojamus līdzekļus no trūkumā nonākušajiem indiešu bērniem saziedotā. Tajā pat laikā policija ieradās ar kratīšanas orderi Frankfurtes pie Mainas ašramā — bija saņemtas sūdzības par neofitu fizisku iespaidošanu (sišanu). Pilnīgi negaidot policija tur atklāja lielas summas nedeklarētas skaidrās naudas (51 000 DEM), kā arī visai ievērojamu daudzumu šaujamieroču. Līdzīgs ieroču arsenāls tika atklāts Rietumberlīnes āšramā, kur pat guru pie jostas atrada pistoli. Vācijā Krišnas apziņas kustība tika aizliegta.[nepieciešama atsauce]
  • 1984. gadā Francijas policija slēdza kustībai piederošu audioierakstu studiju — tā bija gadus piecus darbojusies nelegāli, pārkāpjot autortiesības un nemaksājot nodokļus. 80. gadu otrajā pusē nopietni Krišnas apziņas kustības konflikti ar varu notika arī Francijā, kur kustības tempļos un āšramos tika atrasti ievērojami šaujamieroču uzkrājumi, gan notikušas pat pāris apšaudes starp policiju un ticīgajiem, policijai ierodoties āšramos ar kratīšanas orderi.[nepieciešama atsauce]
  • 2000. gadā Latvijas masu medijos vairākkārt parādījās informācija, ka ASV un Rietumeiropā sākušies virkne tiesas procesu — vairāki desmiti cilvēku iesnieguši prasības pret Krišnas apziņas kustību, ka esot bērnībā, ko pavadījuši āšramu internātskolās, cietuši no fiziskas un seksuālas vardarbības. (www.delfi.lv 13.06.2000.)
  • PSRS u.c. totalitārās valstis Krišnas apziņas kustību vajāja ideoloģisku apsvērumu dēļ.[nepieciešama atsauce]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. [1] Gaudīja vaišnavisms (angliski)
  2. [2] ISKCON katalogs
  3. svami 1. Hinduisma reliģiskā skolotāja goda tituls; autoritatīva persona; pandits. [PL]
  4. avatāra 1. Hinduismā dieva Višnu iemiesošanās dievos (Krišna, Rāma) vai dzīvniekos (piem., bruņurupucis); pavisam ir pazīstamas 10 Višnu avatāras. [SV08]
  5. What is ISKCON?
  6. [3] Šrīmad-Bhāgavatam (angliski)
  7. [4] Bals Gangadars Tilaks par karma jogu (angliski)
  8. Bhagavad-gīta kāda tā ir (http://www.gauranga.lv/gita) (latviski)
  9. A.C. Bhaktivedanta Swami Prabhupāda, Bhagavad-Gita As It Is, ISBN 0-89213-134-9
  10. bhakti sanskr. „uzticīga mīlestība uz Dievu”; 1. Hinduisma virziens, kas uzskata, ka vienīgais, kas nepieciešams, lai gūtu pestīšanu, ir bezgalīga mīlestība uz personisko Dievu. [RtV]
  11. āšrams 1. Indiešu kopiena, kuras locekļi dzīvo vienkāršības, disciplīnas un pašatsacīšanās garā, pašaizliedzīgi kalpodami sabiedrībai. 2. Indiešu reliģijā eremīta mītne vai klosteris, ticīgo pulcēšanās centrs un vieta, kur tiek nodota guru vēsts. [IdV, R1]
  12. kirtāna (pandžabu: ਕੀਰਤਨ, sanskrits: „slavināšana”), arī sankirtāna, hinduismā ir Krišna slavināšanas mantra, apdziedāšanas, lūgšanas un kalpošanas forma.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Mitoloģijas enciklopēdija. - Rīga, 1994.
  • Rīgas Balss. // Intervija ar Gunti Veiskatu. 26.03.1990.
  • Привалов К. Секти: досье страха. Москва, 1987.
  • Поликарпов В.С. История религий - лекции и хрестоматия. // Новие религии ХХХ века. - Москва, 1997.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]