Pīļknābis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pīļknābis
Ornithorhynchus anatinus
Pīļknābis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Kloākaiņi (Monotremata)
Dzimta Pīļknābju dzimta (Ornithorhynchidae)
Ģints Pīļknābji (Ornithorhynchus)
Suga Pīļknābis (O. anatinus)
Izplatība
Pīļknābju izplatības areāls

Pīļknābji (latīņu: Ornithorhynchus anatinus) ir Austrumaustrālijā un Tasmānijā reti sastopami zīdītāji. Šie dzīvnieki dzīvo gan uz sauszemes, gan arī ūdenī. Pīļknābji un vēl četras ehidnu sugas ir vienīgie zīdītāji, kuri dēj olas. Šīs visas piecas sugas pieder pie kloākaiņu kārtas (Monotremata). Pīļknābji ir pīļknābju dzimtas (Ornithorhynchidae) pīļknābju ģints (Ornithorhynchus) vienīgā mūsdienās dzīvojošā suga.

Izskats un īpatnības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pīļknābja ķermenim ir hidrodinamiska forma un tā temperatūra ir nepilni 32 °C. Ķermeņa garums tēviņiem ir 48 - 60 cm, mātītēm 44-50 cm. Pīļknābja apmatojums ir ļoti biezs un gluds, labi pasargā no samirkšanas. Astes garums 1- 13 cm. Knābja garums 5 - 5,5 cm, ar knābi dzīvnieks meklē barību upes dibenā. Dzīvnieka priekškājas ir platas un izplešamas, ar stipriem nagiem. Starp pirkstiem ir peldplēves. Pakaļkājas nav tik spēcīgas kā priekškājas, tās dzīvnieks izmanto kā stūri. Pīļknābis var arī pēkšņi mainīt savu ķermeņa lielumu. Ķermenim ir spēcīgi, elastīgi muskuļi, pateicoties kuriem, pīļknābis var notievēt un izspraukties cauri jeb kurai spraugai. Šo spēju dzīvnieks izmanto, lai ātri aizbēgtu.[1] Pīļknābjiem ir speciāls indes nags, kas ir dobs un savienots ar indes dziedzeri. Inde var nogalināt suni; tēviņi indi reizēm izmanto cīņā par teritoriju. Zem ūdens pīļknābja acis sargā īpašas plēves, kādas ir arī rāpuļiem un putniem. Pīļknābja svars 0,7 - 1,9 kg.

Dzīvesveids[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pīļknābji vienmēr dzīvo ūdens tuvumā, un ir vienpatis. Šie dzīvnieki mīt pie Austrālijas un Tasmānijas ezeriem, upēm un strautiem, un pateicoties biezajam kažokam, var uzturēties ļoti aukstos kalnu strautos. Pīļknābji dzīvo alās, kuras paši izrakuši kādas upes vai ezera krastā. Reizēm izmanto dabisku dziļu iedobi starp akmeņiem vai mazu alu, īpaši vietās, kur ūdens plūst cauri klintīm. Pīļknābja ala var būt 15 metrus gara, reizēm pat garāka. Pīļknābji dzīvo gan uz sauszemes, gan ūdenī. Šie dzīvnieki lieliski peld un ļoti labi nirst. Šis unikālais dzīvnieks sargā savu teritoriju - upes daļu, kurā apmeties uz dzīvi. Ar spēcīgajām priekškājām, viņš var peldēt un rakt.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pīļknābis barību meklē ūdenī. Viņš ķer mazus bezmugurkaulniekus, piemēram, kukaiņu kāpurus, ūdens gliemjus un vēžveidīgos. Ūdenī pīļknābis aizver nāsis un ausis, viņa acis nosedz ādas krokas. Vienīgais orgāns, ar kuru dzīvnieks var atrast barību, ir jūtīgais knābis. Konstatēts, ka knābis ir ne tikai taustes orgāns, bet arī elektriskās maņas orgāns, kas uztver upura vājos elektriskos laukus. Pīļknābja knābis ir mīksts un lokans; tas nav tik ciets kā putnu knābis. Pīļknābis no upes grunts izceļ sīkus dzīvniekus un kopā ar smiltīm, olīšiem un augu daļām piepilda vaiga somas. Kad tās ir pilnas, pīļknābis izpeld virspusē, izspļauj akmeņus un smiltis un ar speciālām ragvielas plāksnītēm sasmalcina lomu. Pīļknābis zem ūdens var uzturēties līdz 90 minūtēm.

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pīļknābja mātīte un tēviņš satiekas tikai pārošanās periodā, tas ir, no augusta līdz oktobrim. Viss lakstošanās rituāls norit zem ūdens, kur abi indivīdi dzenā viens otru. Riestam beidzoties, šie teritoriālie dzīvnieki atkal šķiras. Mātīte upes krastā izrok alu ar plašu telpu galā. Tā ir garāka nekā parastās dzīvojamās alas un var stiepties pat 20 metrus garumā. Mātīte apkārtnē vāc zāli un kritušās lapas. Šos materiālus viņa novieto zem astes un transportē uz alu. Telpā no atnestā materiāla cel siltu, izklātu midzeni, kurā ieklāj divas baltas olas ar mīkstu, ādainu čaumalu. Ielikusi olas starp asti un vēderu, mātīte silda tās. Katra ola ir apmēram 15x17 milimetrus liela. Olu attīstības ilgums var būt ļoti dažāds. Mazuļi izšķiļas pēc vienas divām nedēļām un uzreiz ap mātes kažoku aizrāpjas līdz piena dziedzerim (pīļknābjiem nav zīdekļu). Mazuļi paliek midzenī apmēram četrus mēnešus. Tomēr ļoti cieša saikne ar māti saglabājas arī turpmāk - ar mātes pienu mazie pīļknābji barojas vēl ilgi pēc midzeņa pamešanas. Dzimumgatavību pīļknābji sasniedz 1 gada vecumā.

Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pīļknābis ir aizsargājama, taču ļoti reta suga. Pīļknābju kļūst arvien mazāk, jo tiek iznīcināti viņiem piemēroti biotopi. Ūdenslīmeņa mākslīgās regulēšanas dēļ pīļknābja un viņa vides aizsardzība kļūst arvien nozīmīgāka.

Radniecīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pīļknābis ir vienīgais Ornithorhynchidae dzimtas pārstāvis. Viņa vistuvākie radinieki ir ehidnas (Tachyglossus) un Proehidna (Zaglossus), kas dzīvo Austrālijā. Tie ir vienīgie kloākaiņi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Dzīvnieku pasaulē, Izdevējs UAB IMP BALTIC, 67 karte, ISBN 9986-9333-7-4

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]