Peldētāju nieze

Vikipēdijas lapa
Peldētāju nieze
Klasifikācija un saites uz ārējiem avotiem
Peldētāju nieze
Peldētāju niezes izskats 4 dienas pēc peldes
Specialitāte parazitoloģija, infekcijas slimība
Simptomi izsitumi, nieze
Slimošanas ilgums dažas dienas līdz dažas nedēļas
Cēloņi ādas infekciozs kairinājums, alerģiska reakcija
Diagnosticēšana pēc simptomiem

Peldētāju nieze, arī cerkarioze, cerkariālais dermatīts un šistosomu dermatīts, ir īslaicīga alerģiska reakcija, kas rodas cilvēku ādā, kuri ir inficējušies ar mikroskopiskām ūdenī esošām šistosomām, vienu no plakantārpu dzimtām. Tā ir izplatīta ūdeņu biotopos visā pasaulē.[1] Saslimstība var pieaugt, ja ūdenstilpes un īpaši peldvietas netiek kontrolētas. Peldētāju nieze tiek uzskatīta par vienu no infekcijas slimībām, kura ievērojami izplatījusies pēdējās desmitgadēs.[2]

Galvenais simptoms ir niezoši izsitumi, parasti kā pumpas (papulas), kas parasti rodas 2 dienu laikā pēc inficēšanās. Izsitumi izzūd 1—2 nedēļu laikā, bet kasīšanas sekundārie efekti var saglabāties ilgāk. Intensīva nieze, kas sasniedz maksimumu pēc 48—72 stundām, ir saistīta ar sāpēm un skarto zonu pietūkumu.[3] Cilvēkiem, kuri atkārtoti tiek pakļauti peldētāju niezei, parādās smagāki simptomi un tie sākas ātrāk.[4]

Cilvēks šādā ceļā ar šistosomu kāpuriem Latvijā, atšķirībā no tropu reģioniem, inficēties praktiski nevar,[5] un no alerģijas nepaliek ilgstošas sekas veselībai.[6] Dažreiz tiek nozīmēti līdzekļi pret ādas alerģiskām reakcijām. Simptomus atvieglo cietušo vietu skalošana auzu pārslu novārījumā, dzeramās sodas vai angļu sāls šķīdumā.[7]

Cēlonis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Peldētāju nieze, visticamāk, eksistē tikpat ilgi kā cilvēce. Jau 1800. gados bija zināms, ka šī slimība pastāv, taču tikai 1928. gadā biologi atklāja, ka dermatītu izraisa plakantārpu Schistosomatidae dzimtas parazītu grupas kāpuru stadija.[8] Ģintis, kas visbiežāk saistītas ar peldētāju niezi cilvēkam, ir Trichobilharzia[4] un Gigantobilharzia. To var izraisīt arī citi putnu vai mugurkaulnieku šistosomu parazīti, piemēram, Schistosomatium douthitti, kas inficē gliemežus un grauzējus. Citi taksoni, par kuriem ziņots, ka tie izraisa šādu reakciju, ir Bilharziella polonica un Schistosoma bovis. Jūrās, īpaši gar krastiem, arī var rasties peldētāju nieze.[9]

Šie parazīti savos parazitārajos dzīves ciklos kā saimniekus izmanto gan saldūdens gliemežus, gan mugurkaulniekus.

Dzīves cikls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kad šistosomu olšūna atrodas ūdenī, sākas īslaicīga, nebarojoša, brīvi dzīvojoša stadija, kas pazīstama kā miracīdijs. Miracīdiji izmanto skropstiņas — cilijas, lai sekotu ķīmiskajām un fizikālajām sajūtām, kas, domājams, palielina tā izredzes atrast dzīves vidusposmā pirmo saimnieku — saldūdens gliemezi.
  2. Pēc gliemeža inficēšanas tas pārvēršas par sporocistu māti, kas savukārt bezdzimumiski vairojas, radot lielu skaitu meitas sporocistu, kas bezdzimuma veidā rada vēl vienu īslaicīgu, brīvi dzīvojošu posmu — cerkāriju.
  3. Cerkārijas izmanto astei līdzīgu dakšveida piedēkli, lai peldētu uz un pa ūdens virsmu; un izmanto fizikālās un ķīmiskās sajūtas, lai dzīves ciklā atrastu otro un pēdējo saimnieku — putnu. Šie kāpuri var nonākt saskarē ar peldētāja ādu. Cerkārija iekļūst ādā un nomirst tajā, nespēdama izurbties tai cauri. Cerkārijas nevar inficēt cilvēkus, bet tās izraisa iekaisīgu imūno reakciju. Šī reakcija sākotnēji izraisa viegli niezošus plankumus uz ādas. Dažu stundu laikā šie plankumi kļūst par paaugstinātām pumpām, kas intensīvi niez. Katra pumpa atbilst viena parazīta iekļūšanas vietai.
    Peldētāju niezes dzīves cikls
  4. Pēc putna atrašanas parazīts iekļūst tajā caur ādu (parasti kājām), procesā nokrītot dakšveida astei. Asinsrites sistēmā nenobrieduši tārpi (šistosomulas) attīstās līdz nobriedušiem tēviņu un mātīšu tārpiem, pārojas un migrē caur saimnieka asinsrites sistēmu (vai nervu sistēmu T. regenti gadījumā) uz savu galīgo vietu vēnās, kas baro kuņģa-zarnu traktu. Tur viņi dēj olas zarnu gļotādas mazajās vēnās, no kurām olas nokļūst zarnās un, putnam izkārnoties, tiek izmestas ūdenī. Viena Eiropas suga, Trichobilharzia regenti, tā vietā inficē putnu saimnieka deguna audus.[10]

Riska faktori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Infekciozas cerkārijas attēls

Cilvēki parasti inficējas pēc peldēšanās ezeros vai citās mazkustīga saldūdens ūdenstilpēs. Daži laboratorijas dati liecina, ka cerkārijas visintensīvāk atstāj gliemežus no rīta un saulainās dienās, un tādēļ ūdens šajos apstākļos ir riskantāks. Peldēšanās ilgums pozitīvi korelē ar paaugstinātu infekcijas risku Eiropā[11] un Ziemeļamerikā,[12] un seklajos piekrastes ūdeņos ir lielāks cerkāriju blīvums nekā atklātos ūdeņos jūrā. Tiek uzskatīts, ka krasta vēji izraisa cerkāriju uzkrāšanos gar krasta līnijām.[13] Pētījumi par inficētiem ezeriem un uzliesmojumiem Eiropā un Ziemeļamerikā ir atklājuši gadījumus, kad infekcijas risks, šķiet, ir vienmērīgi sadalīts pa ūdenstilpju malām,[11] kā arī gadījumi, kad risks palielinās endēmiskos peldētāju niezes "karstos punktos".[13] Bērni var inficēties biežāk un intensīvāk nekā pieaugušie, taču tas, iespējams, atspoguļo viņu tendenci vairāk peldēt seklumā, kur koncentrējas arī cerkārijas.[14] Ķīmiskie stimuli cerkāriju mēģinājumiem iespiesties saimniekorganisma ādā iekļauj nepiesātinātas taukskābes, piemēram, linolskābi un linolēnskābi. Šīs vielas dabiski rodas cilvēka ādā, un tās ietilpst sauļošanās losjonos un krēmos, kuru pamatā ir augu eļļas.

Kontrole[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mehāniska gliemežu savākšana Anesī ezerā, Francijā

Dažādas stratēģijas, kas vērstas pret gliemju un putnu saimniekorganismiem šistosomu ierobežošanai ezermalas iedzīvotāju atpūtas zonās Ziemeļamerikā deva nelielu efektu. Mičiganā varas iestādes gadu desmitiem izmantoja vara sulfātu molusku iznīcināšanai, lai samazinātu gliemežu saimnieku populāciju un tādējādi peldētāju niezes biežumu. Rezultāti ar šo aģentu nav pārliecinoši, iespējams, tāpēc, ka:

  • gliemeži kļuva toleranti pret vara sulfātu,
  • vietējā ūdens ķīmiskais sastāvs samazināja moluskocīda efektivitāti,
  • vietējās straumes ķīmisko aģentu izkliedēja,
  • blakus esošās gliemežu populācijas apdzīvoja relatīvi iztīrīto teritoriju.[15]

Vēl svarīgāk bija tas, ka vara sulfāts ir toksisks ne tikai gliemjiem, un tā lietošanas ietekme uz ūdens ekosistēmām nav pilnībā izzināta.

Cita metode, kas vērsta pret gliemežiem kā saimniekiem, ir gliemežu un to dzīvotņu mehāniska iznīcināšana, kā Anesī ezerā Francijā.[13] Daži darbi Mičiganā liecina, ka cilvēkam domātā orālā pretšistosomu līdzekļa prazikvantela ievadīšana ūdensputniem var samazināt vietējo peldētāju niezes biežumu cilvēkiem.[16] Darbi ar šistosomatozi parādīja, ka parastā kukaiņu atbaidītāja ūdensizturīgas versijas lietošana neļāva šistosomām iekļūt peles ādā.[17] Lokāli šistosomu koncentrāciju var mazināt, izpļaujot peldvietas un to apkaimi vai iekārtojot tās smilšainās vietās, kur maz gliemežu un ūdensputnu.

Baltkrievijā, kur peldētāju nieze konstatēta daudz agrāk, cīņai pret gliemežu izplatību kūrortu zonās tika piedāvāts ieviest gliemežēdājas zivis, kā melno amūru.[18]

Izplatība Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Peldētāju nieze ir iespējamā katrā ūdenstilpē, kurā uzturas gliemeži un ūdensputni. 2021. gadā šī problēma siltās vasaras dēļ īpaši aktualizējās, un ziņas par saslimšanu pienāca gan no mazajām vietējām ūdenstilpēm, piemēram, dažām Rīgas un apkaimes pilsētu peldvietām,[19][20][21] gan no zāļainās Ainažu-Kuivižu jūrmalas un lielajām Latvijas upēm. Pirmās ziņas par peldētāju niezi Latvijā parādījušās 2016. gadā no Dubkalnu karjera Ogres novadā,[22] pastāv uzskats, ka tās izplatībai ir saistība ar Latvijas un globālo sasilšanu.[23]

Latvijas Veselības inspekcija (VI) iesaka pēc peldes nedrošās vietās noskaloties un/vai noslaucīties ar dvieli, nevis ļaut ādai dabīgi nožūt, jo kāpuri ādā cenšas iekļūt tikai pēc izkļūšanas no ūdens, kā arī lietot pretalerģiskos vai ādu nomierinošos losjonus. Bērniem un alerģiskiem cilvēkiem VI iesaka nepeldēties ūdenstilpēs, kur sastopama vai visdrīzāk sastopama peldētāju nieze, kā purvainās, zāļainās vietās ar lielu gliemežu daudzumu un ūdensputnu vai ūdens zīdītāju klātbūtni. Tiek ieteikts arī nepiebarot ūdensputnus peldvietu tuvumā.[24]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ «Avian Schistosome Biodiversity». www.schistosomes.net. Skatīts: 2016-03-07.
  2. ↑ Horák, Petr; Mikeš, Libor; Lichtenbergová, Lucie; Skála, Vladimír; Soldánová, Miroslava; Brant, Sara Vanessa (January 2015). "Avian schistosomes and outbreaks of cercarial dermatitis". Clinical Microbiology Reviews 28 (1): 165–190. doi:10.1128/CMR.00043-14. ISSN 1098-6618. PMC 4284296. PMID 25567226.
  3. ↑ D. Bonamonte, P. Romita, M. Vestita, G. Angelini. Aquatic Dermatology. Springer, 2016. 142. lpp. ISBN 978-3-319-40615-2.
  4. ↑ 4,0 4,1 Macháček, Tomáš; Turjanicová, Libuše; Bulantová, Jana; Hrdý, Jiří; Horák, Petr; Mikeš, Libor (2018-10-09). "Cercarial dermatitis: a systematic follow-up study of human cases with implications for diagnostics" (en). Parasitology Research 117 (12): 3881–3895. doi:10.1007/s00436-018-6095-0. ISSN 0932-0113. PMID 30302587.
  5. ↑ Peldētāju nieze, Dr. Alise Balcere
  6. ↑ «With warm weather, Swimmers Itch makes annual appearance». dnr.wi.gov. Skatīts: 2016-03-07.
  7. ↑ In CDC. "Swimmers Itch FAQS." retrieved May 12, 2014
  8. ↑ «Swimmer's Itch in Michigan». State of Michigan. 2014. Skatīts: 2015. gada 5. marts.
  9. ↑ "Cercarial Dermatitis Transmitted by Exotic Marine Snail". Emerging Infectious Diseases 16 (9): 1357–65. 2010. doi:10.3201/eid1609.091664. PMC 3294964. PMID 20735918.
  10. ↑ Horák P., Kolářová L., Dvořák J. (1998). "Trichobilharzia regenti n. sp. (Schistosomatidae, Bilharziellinae), a new nasal schistosome from Europe". Parasite 5 (4): 349–357. doi:10.1051/parasite/1998054349. PMID 9879557.
  11. ↑ 11,0 11,1 "Public health importance and risk factors for cercarial dermatitis associated with swimming in Lake Leman at Geneva, Switzerland". Epidemiol. Infect. 120 (3): 305–14. 1998. doi:10.1017/S0950268898008826. PMC 2809408. PMID 9692609.
  12. ↑ Lindblade KA (1998). "The epidemiology of cercarial dermatitis and its association with limnological characteristics of a northern Michigan lake". J. Parasitol. 84 (1): 19–23. doi:10.2307/3284521. JSTOR 3284521. PMID 9488332.
  13. ↑ 13,0 13,1 13,2 "Ecological factors in schistosome transmission, and an environmentally benign method for controlling snails in a recreational lake with a record of schistosome dermatitis". Parasitol. Int. 49 (1): 9–17. 2000. doi:10.1016/S1383-5769(99)00034-3. PMID 10729712.
  14. ↑ "Prospective study of swimmer's itch incidence and severity". J. Parasitol. 90 (4): 697–704. 2004. doi:10.1645/GE-237R. PMID 15357056.
  15. ↑ Blankespoor, H. D., Reimink, R. L. (1991). "The control of swimmer's itch in Michigan: Past, present, and future". Michigan Academician 24 (1): 7–23.
  16. ↑ Blankespoor, C. L., Reimink, R. L., Blankespoort, H. D. (2001). "Efficacy of praziquantel in treating natural schistosome infections in common mergansers". Journal of Parasitology 87 (2): 424–6. doi:10.1645/0022-3395(2001)087[0424:EOPITN]2.0.CO;2. PMID 11318576.
  17. ↑ Salafsky, B., Ramaswamy, K., He, Y. X., Li, J., Shibuya, T. (November 1999). "Development and evaluation of LIPODEET, a new long-acting formulation of N, N-diethyl-m-toluamide (DEET) for the prevention of schistosomiasis". Am. J. Trop. Med. Hyg. 61 (5): 743–50. doi:10.4269/ajtmh.1999.61.743. PMID 10586906.
  18. ↑ Проблема шистосоматидного дерматита на озере Нарочь Arhivēts 2021. gada 18. jūlijā, Wayback Machine vietnē. (литературный обзор) / С. В. Федорович, Г. Н. Чистенко, А. Г. Маркова, Т. М. Рыбина // Проблемы здоровья и экологии. — 2006. — № 3(9). — С. 136—144.
  19. ↑ «Ropaži.lv. Vangažu peldvietās konstatē “Peldētāju niezi”». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 27. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 28. decembrī.
  20. ↑ Olaine.lv. Informācija peldvietas “Mežezers” apmeklētājiem
  21. ↑ «Focus.lv. No kā rodas tā dēvētā "peldētāju nieze" un ko darīt?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 27. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 27. jūlijā.
  22. ↑ Apollo.lv. Ūdenstilpnēs Latvijā iespējams sastapties ar nepatīkamo "peldētāju niezi"
  23. ↑ NRA.lv. Eksperti skaidro no kā rodas tā dēvētā "peldētāju nieze"
  24. ↑ Veselības inspekcija. Peldētāju nieze
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Peldētāju_nieze&oldid=3988071"