Pijs X

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pijs X
Pius PP. X
Papst Pius-X..jpg
Romas pāvests
Amatā
1903. gada 4. augusts — 1914. gada 20. augusts
Priekštecis Leons XIII
Pēctecis Benedikts XV

Dzimšanas dati 1835. gada 2. jūnijā
Rieze, Austrijas impērija
Miršanas dati 1914. gada 20. augustā (79 gadu vecumā)
Karogs: Vatikāns Vatikāns
Tautība itālis
Paraksts Pxsig.jpg

Pāvests Pijs X (latīņu: Pius PP. X; dzimis Džuzepe Melkiore Sarto (itāļu: Giuseppe Melchiorre Sarto 1835. gada 2. jūnijā, miris 1914. gada 20. augustā) no 1903. gada 4. augusta līdz savai nāvei 1914. gada 20. augustā bija 257. Romas pāvests, Romas Katoļu baznīcas un Vatikāna galva. Viņš kļuva par pirmo pāvestu pēc Pija V, kas tiek kanonizēts (svēto kārtā tika iecelts 1954. gadā). Pijs X noraidīja modernistu interpretācijas par katolisko doktrīnu. Viņš publicēja pirmo kanonisko likumu kodeksu, kurā tika apkopoti Baznīcas likumi vienā krājumā. Pijs X bija pastorāls pāvests, veicināja personības dievbijību. Viņš dzima Riezes pilsētā, kuras nosaukumam vēlāk tika pievienots "Pijs X" (itāļu: Pio X).

Bērnība un jaunība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Džuzepe Malčiore Sarto piedzima nabadzīgā ģimenē, Riezes pilsētā, mūsdienu Itālijas ziemeļos, Trevizo provincē, kas toreiz atradās Lombardijas – Venēcijas konstitucionālajā zemē Austroungārijas impērijas sastāvā. Vēlāk, 1952. gadā Riezes pilsētas nosaukumam pievienoja pilsētā dzimušā pāvesta baznīcas vārdu – Pio X.[1]

Džuzepe Sarto jaunībā

Ģimenē viņam bija vēl deviņi brāļi un māsas, no kuriem divi nomira neilgi pēc dzimšanas. Atsevišķos avotos var atrast, ka viņa tēvs, Džuzepe Sarto (poliski: Jan Krawiec) bija polis, kas uz tagadējo Itāliju emigrēja no Silēzijas vojevodistes Polijas dienvidos, savu uzvārdu nomainot no Krawiec uz Sarto. Pēc oficiālajiem Vatikāna dokumentiem, Džuzepe Melkiore Sarto bija otrais bērns desmit bērnu ģimenē un viņa tēvu sauca Džovanni Batista Sarto (1792-1852), bet māti — Margarita Sansone (1813-1894). Daudzi vēsturnieki uzskata, ka pāvesta poļu saknes no tēva puses tika ar nodomu apslēptas, lai neizjauktu ierasto kārtību, kāda pastāvēja ieceļot iepriekšējos pāvestus, kur lielākajai daļai bija itāļu izcelsmes.

Džuzepe tika nokristīts 1835. gada 3. jūnijā. Viņam bija trīs brāļi un sešas māsas. Vecāko bērnu ģimenē arī sauca Džuzepe (dzimis 1834. gadā), kurš nomira neilgi pēc dzimšanas. Pārējie bērni bija Andželo (1837–1916), Terēze (1839–1920), Roza (1841–1913), Antonija (1843–1917), Marija (1846–1930), Lūcija (1848–1924), Anna (1850–1926) un Pjērs (1852, nomira sešus mēnešus pēc dzimšanas).[2]

Tēvs ciemā strādāja par pastnieku un pelnīja maz, tādēļ ģimene bija nabadzīga, bet neskatoties uz to, Džuzepe apmeklēja skolu, katru dienu līdz tai mērojot sešus kilometrus. Pēc tam ar draudzes priestera palīdzību viņš apguva latīņu valodu. Savas centības dēļ viņš saņēma diecēzes bīskapa finansiālu atbalstu studijām garīgajā seminārā, Padujā, kuru viņš klasiskās filozofijas un teoloģijas studijas pabeidza ar izcilību.[3][4]

Priesterība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1858. gada 18 septembrī Džuzepe tika ordinēts par priesteri. Pēc iesvētīšanas viņš uzreiz sāka strādāt par kapelānu Tombolo pilsētā. Šajā laikā priesteris Sarto studējā kanoniskos likumus un Akvīnas Toma filozofiju un reizēm aizvietoja saslimušo draudzes prāvestu.[5]

1867. gadā viņš kļuva par Salzano pilsētas galveno priesteri, nekavējoties uzsākot baznīcas atjaunošanu un slimnīcas paplašināšanu. Darba procesā Džuzepe palīdzēja arī ar savām rokām, kā arī personiski lūdza ziedojumus un apkārtnes iedzīvotāju atbalstu. Viņa pašaizliedzības un dedzīgās ticības dēļ, vietējie iedzīvotāji labprāt iesaistījās palīdzības sniegšanā. 1870. gadā viņš veica pastorālo aprūpi ar holēras slimniekiem, Itālijas ziemeļos. Šo priestera rīcību ļoti novērtēja vietējie iedzīvotāji. Vēlāk viņam tika piešķirts Trevizo diecēzes kanclera tituls un direktora un rektors amats Treviso seminārā, kurā viņš jau iepriekš pasniedza dogmatiku un morālteoloģiju.[4]

Kardināls Džuzepe Sarto

Bīskaps, kardināls un patriarhs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1884. gada 10. novembrī pāvests Leons XIII Džuzepi Melkiori Sarto 49. gadu vecumā iecēla par Mantujas bīskapu. 1891. gada 19. jūnijā viņš tika iecelts par goda asistentu Pontifikālajā tronī. 1893. gada 12 jūnijā pāvests Leons XIII viņam piešķīra kardināla un Venēcijas patriarha nomināciju. Mainoties politiskajai situācijai valstī, kad Austroungārijas teritorija tika pievienota Itālijai, uzreiz šo titulu nebija iespējams saņemt. Kad Džuzepe oficiāli bija kļuvis par Venēcijas patriarhu, viņš, izvairoties iesaistīties politiskajos jautājumos, pievērsās pastorālajam darbam, īpašu uzmanību pievēršot draudžu stiprināšanai.[4]

Ievēlēšana par pāvestu[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pāvests Pijs X Vatikānā, fonā - Sv. Pētera bazilikas kupols.

Pēc pāvesta Leona XIII nāves (1903. gada 20 jūlijā), tika sasaukts konklāvs, lai ievēlētu jauno pāvestu.[6] Sarežģījumu dēļ, ko radīja atsevišķu valdnieku iespēja iespaidot balsojuma rezultātus ar veto tiesībām, kuras arī izmantoja Austroungārijas imperators, jaunā pāvesta ievēlēšanai vajadzēja piecas balsošanas kārtas. Pēc ievēlēšanas Džuzepe atzina savu necienību ieņemamajam atbildīgajam amatam, jo neuzskatīja, ka viņam vajadzēja tikt ievēlētam, kā arī sarūgtinājumu par Austroungārijas imperatora uzliktos veto. Pirmais uzdevums, ko jaunievēlētais pāvests realizēja bija šo veto tiesību atcelšana. Džuzepe, kā pāvests pieņēma Pija X vārdu, jo katoliskās baznīcas jautājumos sev par vistuvākajiem uzskatīja visus iepriekšējos priekšgājējus ar šādu vārdu, it īpaši Piju IX, kurš cīnījās pret teoloģijas liberāļiem.

Pāvests Pijs X kļuva par vienu no ievērojamākajiem pāvestiem, kurš ieguldīja nenovērtējamu darbu dažādu teoloģisku jautājumu sakārtošanā, kas katoļu baznīcai tajā laikā bija īpaši svarīgi.[4]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ISTAT - Unità amministrative, variazioni territoriali e di nome dal 1861 al 2000 - ISBN 88-458-0574-3
  2. http://www.greenspun.com/bboard/q-and-a-fetch-msg.tcl?msg_id=00055r
  3. "Pope Pius X". Catholic Encyclopedia. New York: Robert Appleton Company. 1913.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 Mieram tuvu, 2012. Augusts, nr. 8 (157). Rīga, KALA Raksti.
  5. http://archive.catholicherald.co.uk/article/11th-may-1956/8/the-pope-who-had-no-doctorate
  6. http://www.papalencyclicals.net/Leo13/index.htm