Jānis XXII

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pāvests Jānis XXII

Pāvests Jānis XXII (12491334. gada 4. decembris), dzimis Jacques Duèze vai d'Euse, pāvests no 1316 līdz 1334. gadam. Dzimis baņķieru ģimenē Kagorā (Francijā). Pamatizglītību ieguva dominikāņu klosterī Kagorā, pēc tam studējis jurisprudenci Monpeljē un medicīnu, baznīcas un civillietu jurisprudenci Parīzē. Pēc studijām pasniedza Kagorā un Tulūzā. Strādājis pie Tulūzas bīskapa Luija (1274 - 1297), Neapoles karaļa Kārļa II dēla, par sekretāru (pats kanonizēja svēto kārtā 1317. gada 7. aprīlī). 1299. gadā viņš kļūst par Kagoras arhibīskapu, tad par Pui draudžu (apgabals Francijā) vecāko. Pateicoties savām lieliskajām baznīcas likumu zināšanām, gūst pāvesta Bonifācija VIII atbalstu. 1300. gadā pēc Neapoles valdnieka Anžū Kārļa II pieprasījuma tiek iecelts par Frežūsas (atrodas Francijas dienvidos) bīskapu. 1308. gadā tiek iecelts par Neapoles kancleru. Šai amatā Žaks Duēze sevi parāda kā labu lietpratēju baznīcas jautājumos. 1310. gadā pāvests Klements V uzaicina viņu uz Aviņonu, lai konsultētos jautājumos par templiešu ordeņa likvidāciju un pāvesta Bonifācija VIII piemiņas nolādēšanu, kā arī ieceļ viņu par Aviņonas bīskapu. Duēze gūst lielus panākumus templiešu jautājumos, taču atsakās nolādēt Bonifācija piemiņu. 1312. gada 23. decembrī tiek iecelts par Porto bīskapu.

Ievēlēšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms viņa ievēlēšanas par pāvestu un viņa priekšgājēja, pāvesta Klementa V, nāvi 1314. gadā, bija divu gadu starpposms (sede vacante). Pie vainas bija divu kardinālu frakciju nespēja vienoties. 1316. gada 28. jūnijā Francijas karalim Filipam V beidzot izdevās sasaukt konklāvu dominikāņu klosterī Lionā, kurā piedalījās 23 kardināli. 7. augustā viņi ievēlēja septiņdesmit divu gadu veco Žaku Duēzi par pāvestu Jāni XXII un 5. septembrī kronēja to Lionā. Jānis XXII par rezidenci izvēlējās Aviņonu, kur ieradās 2. oktobrī, tādējādi turpinot "Aviņonas gūstu". Ievēlēšanas iemesli bija vairāki - Anžū nama atbalsts, lielais vecums un uzskats, ka viņš ilgi nevaldīs, ka bijušais Aviņonas bīskaps labprātāk uzturēsies Aviņonā.

Cīņa ar Bavārijas Ludviķi IV[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1314. gada oktobrī Frankfurtē Bavārijas Ludviķis IV tiek ievēlēts par Svētās Romas imperatoru, vienlaicīgi par šīs pašas impērijas imperatoru ievēl arī Austrijas Fridriķi I Skaisto. Ludviķi atzina visā Vācijā, it sevišķi pēc uzvaras Mīldorfas kaujā (1322). Viņam bija arī daudz piekritēju Itālijā un starp gvelfiem (pāvesta piekritēji) un gibelīniem (imperatora piekritēji) sākās ķīviņi. Lielākie no tiem bija Viskonti ģimene, kurus pāvests jau bija pasludinājis par ķeceriem. 1323 gada 8. oktobrī pāvests aizliedz Ludviķim kronēties par imperatoru. Pēc nelielas atelpas, Ludviķis pēkšņi iesniedz apelāciju par pāvesta spriedumu vispārējā koncilā, kurš notiek Nirnbergā 1323. gada 8. decembrī. Monarha tiesības aizstāv Okamas Viljams, Parīzes Jānis, Padujas Marsīlijs, Jandunas Jānis un Bambergas Leopolds, spriedumus apstiprina juristi un teologi, ar to cīnās pāvesta absolūtās varas piekritēji Alvaro Pelaijo un Alonso Trionfo. Pāvests ekskomunicē Ludviķi 1324. gada 21. martā. 1324. gada 22. maijā Ludviķis iesniedz atkārtotu apelāciju vispārējam koncilam un apvaino pāvestu par miera un taisnības ienaidnieku, kā arī nosauc to par ķeceri, jo viņš neievērojot evaņģēlijā sludināto atteikšanos no mantas (faktiski atkārtoja spirituāļu apvainojumus). 1324. gada 11. jūlijā pāvests ekskomunicē visas zemes, kurās valda Ludviķis un viņa piekritēji, taču bullai nebija nekāda efekta Vācijā. Tikpat veltīga bija 1327. gada 3. aprīļa pāvesta deklarācija, ka ņemdams savā aizgādībā Padujas Marsīliju, Ludviķis ir zaudējis tiesības uz kroni un kūda cilvēkus uz ķecerību. Noslēdzis personisko mieru ar Austrijas Fridriķi I, Ludviķis iebrūk Itālijā un 1328. gada 7. janvārī, palīdzot Romas gibelīniem, kurus vada Skiara Kolonna, ieiet Romā. Par imperatoru Ludviķi kronē nevis pāvests, bet gan augsts romiešu ierēdnis "Romas tautas vārdā". Ludviķis organizē formalitātes Jāņa XXII atcelšanai no amata, kā arī mūka Pjetro Rainaluči da Korvaras ievēlēšanu par pāvestu Nikolaju V. Savu rīcību viņš pamato ar to, ka pāvests pārstāvot ķecerīgas mācības un rezidējot Aviņonā, nevis Romā. Jānis XXII tikmēr sludina krusta karagājiena uzsākšanu pret Ludviķi, par to, ka tas sadedzināja pāvesta veidolus Pizā un Amēlijā. 1329. gadā jūtot, ka vara samazinās, Ludviķis pamet Romu un Itāliju. Par cik antipāvestam Romā nav atbalstītāju, tad viņš tiek sagūstīts un izdots Jānim XXII, kurš piespiež veikt publisku grēku nožēlošanu ar cilpu ap kaklu 1330. gada 15. augustā, un notiesā to uz mūža ieslodzījumu. Nikolajs V mirst ieslodzījumā Aviņonā. Par baznīcas galvu Romā tiek iecelts karalis Roberts, kurš pārvalda ar vikāru starpniecību. Saskaņā ar 1317. gada bullu, tiesības pārvaldīt karalisko vikariātu Itālijā tika piešķirtas Anžū Robertam un šīs tiesības tika atjaunotas 1322. un 1324. gados, ar ekskomunikācijas draudiem, tiem kuri gribētu atņemt šīs tiesības bez pāvesta apstiprinājuma. Viens no Jāņa XXII darbiem bija lēmums atdalīt Itāliju no Svētās Romas impērijas, taču bulla nebija izdevīga un tika ātri aizmirsta. Vācijas ekskomunikācija bija spēkā arī pēc pāvesta nāves un Ludviķa atbalstīto teologu pretestība turpinājās.

Cīņa ar spirituāļiem[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jānis XXII saķīvējas ne tikai ar laicīgās varas neatkarības piekritējiem, bet arī ar absolūtās reliģijas piekritējiem - franciskāņiem. Jau Vīnes koncilā, Klements V, mēģināja apvaldīt tos, ekskomunicējot franču spirituāļus. 1317. gadā pēc ordeņa vadītāja steidzama lūguma, Jānis XXII nosoda franciskāņu ordeni pametušos spirituāļus un pavēl inkvizitoriem Langedokā uzskatīt par ķeceriem visus, kas sevi dēvē par "fratičelli", "ubagu brāļiem" vai "begīniem". 1317. gada 13. aprīlī pāvests izdod bullu "Quorumdam exigit", kurā nosodīja spiritāļu paradumu atteikties no personiskā īpašuma, kā arī no šī brīža tika aizliegti īpašie tērpi, kurus tie nēsāja. Bullas noslēgumā pāvests piezīmēja - nabadzība, nav slikti, taču paklausība ir vēl labāk. 1318. gada 23. janvārī tiek izdota bulla "Gloriosam Ecclesiam", kurā nolād visus, kas nepiekrīt Quorumdam bullai un ekskomunicē tos. 74 spirituāļi no Bezjēras un Narbonas klosteriem tika nogādāti Aviņonā, pāvests personīgi viņus iztaujāja un četrus, kuri atsakās atteikties no maldiem, nodeva laicīgajai varai un 1318. gada 7. maijā tie tika sadedzināti Marseļā. Šie četri uzreiz kļuva par spirituāļu mocekļiem un viņu piekritēji Neapolē, Sicīlijā un Francijas dienvidos pāvestu dēvēja par antikristu. Nākamos desmit gadus spirituāļus un begīnus inkvizīcija vajāja visā Dienvidfrancijā bez apstājas. 1318. gada 28. decembra bullā "Sancta Romana et universa ecclesia" pāvests viņus ekskomunicē un 1328. gada 8. februārī nolād grāmatu "Postil" (komentāri) par Apokalipses skaidrojumiem. 1322. gada 26. marta bulla "Quia nonnunquam" nosaka, ka par baznīcas noteikumu noniecināšanu ir jāsaņem sods. 1322. gadā Perudžā sapulcējās franciskāņu ordeņa kapituls un ordeņa vadītājs Česenas Mikēle, uzklausījis spirituāļu neatlaidīgos lūgumus, pasludināja Kristus nabadzību par ticības dogmu: ja viņam un apastuļiem arī kas piederējis, tad tikai kā "usus facti" (ar lietošanas tiesībām). Šis lēmums, kura mērķis bija nosargāt ordeņa tikumu skaidrību, nepatika pāvestam, iespējams, ka viņš tajā saskatīja draudus saviem nolūkiem - atņemt impērijai tiesības vēlēt bīskapus un saglabāt Svētā Troņa tiesības kronēt imperatoru. 1323. gada 12. novembra bullā "Cum inter nonnullos [schoasticos viros]" (Kopš starp dažiem [mācītiem vīriem]) Jānis XXII nosoda franciskāņu apgalvojumus. 1324. gada 10. novembra bullā "Quia quorumdam" pāvests oficiāli uzaucina Mikēli, kopā ar Okamas Viljamu un Bergāmas Bonagraciju, uz Aviņonu. Saprotot, ka tas faktiski ir uzaicinājums uz inkvizīcijas tiesu, visi trīs pārbēg pie Bavārijas Ludviķa (1328. gada 26. maijs), izmantojot Ludviķa atsūtītu galeru. Pārējie franciskāņi pakļaujas pāvestam un ievēl jaunu ordeņa vadītāju. Sākot no 1330. gadu ziņas par spirituāļu sodīšanu kļūst arvien retākas un var uzskatīt, ka cīņa ar tiem ir pabeigta.

Dievišķais redzējums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1329. gadā adventes trešajā svētdienā, pēc konsistorija, Jānis sludina, ka svēto mirušo dvēseles pēc nāves dodas Ābrama azotē (sub altari Dei) un netiek stādītas Dieva priekšā (visio facie ad faciem), līdz pat augšāmcelšanai Pastardienā. Pie viena arī minorītu mūkam Dižonas Gotjē, lika saskaitīt kardinālu balsis, kuri piekrīt viņa doktrīnai. 1331. gada 27. decembrī dominikānis Anglijas Tomass, atklāti sludināja Aviņonas apkārtnē pret šo doktrīnu, par ko arī tika apcietināts. Ziņas par šiem notikumiem sasniedza Parīzi, kur sākās neapmierinātība, un pāvests, savas doktrīnas atbalstam, nosūtīja minorītu vadītāju Žerāru Otoni kopā ar dominikāņu mūkiem. Taču karalis Filips VI Valuā, iespējams, ka pateicoties spirituāļu kūdītājiem, nodod šo jautājumu Sorbonnas universitātes teoloģijas fakultātei. 1333. gada 2. janvārī teoloģijas doktori nospriež pretējo, ka svēto dvēseles redz Dievu uzreiz pēc nāves. Tomēr fakultāte bija domās, ka pāvestam ir jāierosina savu maldu mācība kā "recitando" un nevis "determinado, asserendo, seu etiam opinando". Karalis nodeva šo lēmumu pāvestam un 1333. gada novembrī sapulcinātais konsistorijs dod augstprātīgu atbildi. Teologi, kuri atbalsta Ludviķi VI Bavārieti un pretojas pāvesta varas absolūtismam turpina sludināt par "ķeceri Kagoras Žaku" un uzstājīgi pieprasa sasaukt koncilu, kurš iztiesātu pāvestu. Izskatījās, ka Jānis taisījās atteikties no šīs mācības, taču viņš nomirst ātrāk, nekā paspēj to izdarīt (1334. gada 4. decembris). 1336. gada 29. janvārī pāvests Benedikts XII nolasa garu spriedumu par šiem jautājumiem. Spriedums, kuru viņš lasa bija sagatavojis pats Jānis, taču nebija paspējis apzīmogot bullu ar to.

Darbi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pāvests Jānis XXII bija izcils administrators un veica daudzus nepieciešamos pārkārtojumus baznīcas likumdošanā un finansēs. Viņš papildināja baznīcas likumus ar sava priekšgājēja Klementa V noteikumiem, kā arī laika gaitā paša izdotajiem. Šie labojumi bija spēkā un netika mainīti līdz pat 16. gadsimtam. Tika pamatīgi papildināta pāvesta kase. Divās viņa izdotajās bullās "Execrabilis" (1317) un "Ex Debito" (1319) tika noteikta lielāka pāvesta vara pār baznīcas amatu noteikšanu un nodevu sadali. Viņa vadībā tika izstrādāta jauna nodokļu grāmata, kurā noteica nodevas par 145 dokumentiem, kurus varēja saņemt pāvesta kancelejā. Arī šie noteikumi bija spēkā un netika pārskatīti nākamos 2 gadsimtus. Pontifikāta laikā, pāvests sekmēja misionāru darbību Āzijā, dibinot Anatolijas, Armēnijas, Irānas un Indijas bīskapijas. Uzbūvēja Aviņonā pāvesta bibliotēku un Kagorā universitāti. Kā jau lielākā daļa laikabiedru, viņš atbalstīja savus radiniekus un novadniekus. No 28 ieceltajiem kardināliem, 20 bija no Francijas dienvidiem un 3 bija krustdēli. Pēc izskata bija neliela auguma, tievs, gaišu ādu, pēc rakstura impulsīvs, gudrs, ietiepīgs, despotisks, taču vienkāršs un pieejams. 1329. gada 27. martā bullā "In agro dominico" ("Dieva laukos") nolādējis Meistara Ekharta darbus kā ķecerīgus. Sacerējis lūgšanas "Anima Christi, sanctifica me ..."

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]