Piperazīns

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Piperazīns
Piperazine Structural Formula V1.svg
Piperazine-3D-balls-A.png Piperazine3d.png
Piperazīna struktūrformula un molekulas modeļi
Citi nosaukumi heksahidropirazīns, dietilēndiamīns,
piperazidīns
CAS numurs 110-85-0
Ķīmiskā formula C4H10N2
Molmasa 86,14 g/mol
Blīvums 1100 kg/m3
Kušanas temperatūra 106 °C
Viršanas temperatūra 146 °C
Šķīdība ūdenī šķīstošs

Piperazīns (C4H10N2) ir slāpekli saturošs organisks savienojums, kas pieder pie heterocikliskajiem savienojumiem. Piperazīna molekula ir piesātināts sešlocekļu cikls ar diviem slāpekļa atomiem, kas pieskaitāms pie cikliskiem alifātiskiem amīniem. To var uzskatīt par pilnīgi hidrogenētu pirazīnu. Piperazīns kristalizējas no etanola kā bezkrāsaini romboedriski vai plāksnīšveida kristāli. Piperazīns ir higroskopisks un tam piemīt raksturīga amīnu smaka. Ūdenī šķīstošs; nešķīst ēterī.

Iegūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piperazīnu var sintezēt, ciklizējot etilēndiamīnu metālisku katalizatoru klātienē, vai arī, dehidratējot etanolamīnu:

Piperazine synthesis1.png

Bez tam piperazīns ir blakusprodukts etilēndiamīna sintēzē no amonjaka un 1,2-dihloretāna.

Īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pudele ar piperazīnu

Ar ūdeni veido heksahidrātu, kura kušanas temperatūra ir 44 °C. Piperazīna ūdens šķīdumiem ir bāziskas īpašības. Piperazīns veido sāļus ar skābēm.

Līdzīgi citiem otrējiem amīniem, piperazīnu var alkilēt, nitrozēt vai hlorēt pie abiem slāpekļa atomiem. Piperazīnu var dehidrogenēt (atņemt tam ūdeņradi), iegūstot pirazīnu.

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lieto rūpniecībā par korozijas inhibitoru, hloroprēna polimerizācijas paātrinātāju. Piperazīns ir kopolimērs grūti kūstošu poliamīdu iegūšanā.

Medicīnā un veterinārijā piperazīnu un tā sāļus lieto kā prettārpu līdzekļus.

Piperazīna cikls ietilpst daudzu medikamentu sastāvā. Daži piperazīna atvasinājumi, piemēram, 1-(3-hlorfenil)piperazīns un benzilpiperazīns, ir uzskatāmi par narkotiskām vielām.[1]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • П. Каррер. Курс органической химии. Ленинград: Государственное научно-техническое издательство химической литературы, 1960, 1036. lpp. (krieviski)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]