Rūdolfs Šteiners

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rūdolfs Šteiners
Rudolf Steiner
R. Šteiners 1905. gadā
R. Šteiners 1905. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1861. gada 25. vai 27. februāris
Kraljeveca, Flag of the Habsburg Monarchy.svg Austrijas impērija, (tagad Donji Kraljeveca, Karogs: Horvātija Horvātija)
Miris 1925. gada 30. martā (64 gadi)
Dornaha, Karogs: Šveice Šveice

Rūdolfs Jozefs Lorencs Šteiners (Rudolf Joseph Lorenz Steiner, dzimis 1861. gada 25. vai 27. februārī,[1] miris 1925. gada 30. martā) bija vācu domātājs, mistiķis, antroposofijas izveidotājs.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1861. gada 27. februārī Kraļevicā (Donji Kraljevec - mūsd. Horvātijā), Austroungārijas impērijā, Dienvidaustrijas dzelzceļa ierēdņa ģimenē. Tā kā tēvs vēlējās, lai viņš kļūtu par inženieri, 1872. gadā Rūdolfs nokārtoja iestājeksāmenus un uzsāka mācības reālskolā. Piepelnījās, pasniedzot privātstundas jaunāko klašu skolēniem. Reālskolu absolvēja ar izcilību un 1879. gadā iestājās Vīnes Augstākajā tehniskajā skolā (Technischen Hochschule in Wien). Kaut arī skola orientējās uz eksaktajām zinātnēm - matemātiku, ķīmiju, fiziku, bioloģiju, ģeoloģiju un mehāniku, - aizrāvās ar vācu filozofiju (Fihti, Hēgeli, Šellingu u.c.). 1883. gadā naudas trūkuma dēļ bija spiests mācības pārtraukt, diplomu nesaņēmis. Bija "Vācu nedēļraksta" (Deutschen Wochenschrift) redaktors. 1891. gadā Rostokas universitātē aizstāvējis Dr.Phil. zinātņu grādu (disertācijas nosaukums: "Patiesība un zinātne" - Wahrheit und Wissenschaft).[nepieciešama atsauce][2]

1884.-1897. gados kā redaktors strādāja izdevniecībās "Vācu nacionālā literatūra" (Deutschen Nationallitteratur), kur rediģēja tos Gētes kopoto rakstu sējumus, kas attiecās uz dabaszinībām un fiziku. Šajā laikā publicēja savu pirmo darbu "Gētes pasaules uzskats un izziņas teorija" (Grundlinien einer Erkenntnistheorie der Goetheschen Weltanschauung, 1886.). Papildus piepelnījās kā privātskolotājs. Sarakstīja "Frīdrihs Nīče - cīnītājs pret savu laiku" (Friedrich Nietzsche, ein Kämpfer gegen seine Zeit, 1895.), taču plašāku ievērību vēl neguva. 1897. gadā pārcēlās uz dzīvi Berlīnē, kur sāka darboties žurnālistikā. Līdz 1900. gadam strādāja "Literatūras žurnālā" (Magazin für Litteratur).

1902. gadā pievērsās Helēnas Blavatskas izveidotajai teozofijai, visai drīz sāka vadīt Teozofu biedrības vācu sekciju. Tika izdotas tādas viņa grāmatas, kā "Teozofija. Ievads virsjūtīgā pasaules izzināšanā un cilvēka uzdevums" (1904.), "Kā sasniegt augstāko pasauļu atziņas" (1904.) u.c. 1913. gadā viņam izveidojās domstarpības ar Teozofijas biedrības vadību, kā rezultātā Šteiners ar lielu savu sekotāju grupu bija spiests biedrību pamest un izveidoja pats savu Antroposofijas biedrību ar mītni Dornahā (Šveicē). Aktīvi publicējās, vadīja biedrību, lasīja publiskas lekcijas. 1923. gadā viņš mainīja biedrības nosaukumu uz "Visaptverošā antroposofijas biedrība" (Allgemeine Anthroposophische Gesellschaft).

Šteinera antroposofiskās idejas nerada ne zinātnes aprindu, ne plašu sabiedrības masu interesi, taču viņam ir stabils sekotāju loks un viņa dibinātajai biedrībai ir nodaļas lielākajā daļā Rietumu valstu.

Miris Dornahā 1925. gada 30. martā.

Uzskati un idejas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antroposofija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Antroposofija
Otrais Gēteanums Dornahā

Atbilstoši savam laikam, kad zinātne tikai sāka šauri specializēties, interesējās, domāja un rakstīja par ļoti plašu tēmu amplitūtu, sākot no filozofijas kritikas, literatūrkritikas un beidzot ar publicistiku un apcerējumiem par pedagoģiju, nepievēršoties kādai konkrētai nozarei. Taču kopš 1900. gada viņa intereses aizvien vairāk pārņēma eksistenciālas pārdomas par cilvēku kā tādu, tā vietu un lomu pasaulē, šajos meklējumos smeļoties gan no Eiropas domātāju atziņām, gan pirmajiem tulkotajiem Austrumu kultūrvēsturiskajiem tekstiem un apvienojot ar kristietības pamatpostulātiem un XIX-XX gs. mijā Eiropā populārajām Rietumu misticisma mācībām (rozenkreiceru, iluminātu, teozofu u.c.). Šo apkopojumu, apvienotu ar paša idejām, Rūdolfs Šteiners nosauca par "antroposofiju" un definēja kā “gara zinātni” ar ezoteriskajām zināšanām (zināšanām par garīgo spēku cilvēkā uz Zemes un kosmosā, kurā viens no pamatmērķiem ir zinātnes, mākslas un reliģijas apvienošana. Antroposofija kā "gara zinātne" ar ezotēriskām zināšanām (zināšanas par garīgo spēku darbību cilvēkā, uz Zemes un kosmosā) palīdzot cilvēka praktiskajā (eksotēriskajā) dzīvē.[3] Atbilstoši viņa iecerei,antroposofija kā "gara zinātnei" jāparāda, ka zinātnes un reliģijas pārstāvji var darboties kopīgi, kas praksē tomēr nenotika - akadēmiskās zinātnes aprindas ignorēja un turpina ignorēt Šteinera mācību.

Postulēja, ka cilvēka būtībai varot pietuvoties ar dažādām zinātniskām metodēm. Fizisko cilvēka ķermeni pēta anatomija, ķermeņa uzbūve, taču cilvēka fiziskā ķermeņa izpēte vēl neizskaidro viņa dzīvi. Jāpēta sīkāk kādas bioloģiskas norises, bioritmi norisinās fiziskajā ķermenī, kas esot fizioloģijas studiju lauks. Arī tas vēl neizskaidrojot cilvēka būtību. Nepieciešams iepazīties ar cilvēka dvēseli, tāpēc jāpēta cilvēka psiholoģija ar tai piemērotām metodēm. Tas ir trešais cilvēka būtības izpētes lauks. Cilvēks izjūt mīlestību sāpes, simpātijas un antipātijas - šādos pretstatos dzīvo arī cilvēka Dvēsele kā organisms (no kurienes arī Šteinera proponētā reinkarnācijas ideja). Cilvēka būtību izsaka viņa fiziskais ķermenis, "ēteriskais ķermenis", "astrālais ķermenis" un "Gars", kur katram esot savs attīstības periods. Šteiners domāja, ka cilvēki eksistējuši uz Zemes kopš planētas rašanās un savā sākotnē bijuši tīri garīgas būtnes. Pašreizējais esot "Eiropas Amerikas laikmets", tas turpināšoties līdz 3573. gadam, un cilvēks pakāpeniski atgūšot gaišreģa spējas.[4]

Pedagoģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Valdorfpedagoģija

1919. gadā Rūdolfs Šteiners izveidoja jaunu, alternatīvu apmācības sistēmu priekš tabakas fabrikas „Waldorf Astoria” strādnieku bērnu skolas.

Lauksaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1924. gadā Šteiners izveidoja un nolasīja lauksaimniekiem domātu lekciju kursu, kas iegūla pamatā viņa lauksaimniecības koncepcijai, kas kļuva zināma kā "biodinamiskā metode". Tajā viņš postulēja, ka zemi jāapstrādā, ņemot vērā mistisko "kosmisko spēku" un "zemes enerģijas" mijiedarbību, saglabājot tās "harmoniju". Tādējādi lauksaimnieciskā darbība nevis noplicina dabu, bet izmanto to, ļaujot tai atjaunoties.

Arhitektūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pateicoties iegūtajai inženiertehniskajai izglītībai, Šteiners 1910.-1922. gados pats projektēja un vadīja "Gēteanuma" (Das Goetheanum) - antroposofijas centrs un vienlaicīgi arī templis, "brīvā augstākās garīgās mācības skola", - celtniecību Dornahā. 1923. gada Jaungada naktī ēku nodedzināja, taču Šteiners izveidoja jaunā Geteanuma maketu, kuru uzcēla jau pēc viņa nāves (kurā arī mūsdienās atrodas VAS cetrālais birojs).

Dramaturģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1910.-1912. gados Minhenē tika iestudētas četras Šteinera drāmas-mistērijas - "Iesvētīšanas vārti", "Dvēseles pārbaudījumi", "Sliekšņa sardze" un "Dvēseles atmoda", - kurās poētiskā formā tika atveidoti garīgās attīstības ceļa meklējumi. Šajā laikā Šteiners izveidoja eiritmiju, kur apvienoja dejas, pantomīmas, vingrošanas, mūzikas elementus un verbālās formulas (mantras).

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. oficiālajos dokumentos Šteinera dzimšanas datums norādīts 1861. gada 27. februāris. Savukārt kādā Šteinera rakstītā autobiogrāfijas fragmentā viņš raksta: "Es piedzimu 1861. gada 25. februārī. Pēc divām dienām es tiku kristīts." Skat.,Christoph Lindenberg, Rudolf Steiner, Rowohlt 1992, ISBN 3-499-50500-2, p. 8. 2009. gadā jaunatklātā dokumentā parādās atbalsts 27. februārim: skat. Günter Aschoff, "Rudolf Steiners Geburtstag am 27. Februar 1861 - Neue Dokumente", Das Goetheanum 2009/9, pp. 3ff
  2. Nepieciešama atsauce uz akadēmisku avotu (ideāli, ja pašu Rostokas universitāti), kā arī precīzs zinātnes nozares apzīmējums, jo Dr.Phil. var būt grāds gan filozofijā, gan vēsturē u.c.
  3. Kas ir antroposofija?
  4. ↑ Skola ar svaigi ceptas maizes smaržu - Valdorfa pedagoģija atpalikušiem bērniem

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Beļickis Inārs. Izglītības alternatīvās teorijas. - RaKa: Rīga, 1997. - 95 lpp. ISBN 9984-15-004-6
  • Rūdolfs Šteiners. Mācību procesa organizācija atbilstoši cilvēka būtībai: 8 lekcijas (par vidusskolas vecumposmu), 1921. gada 12.-19. jūnijs, Štutgarte. - RaKa: Rīga, 2007., - 106 lpp. ISBN 978-9984-15-924-9
  • Rūdolfs Šteiners. Pie teosofijas vārtiem: 14 lekcijas, nolasītas Štutgartē no 1906.g. aug. līdz 4.sept. - RaKa: Rīga, 2001. - 145 lpp. ISBN 9984-15-315-0
  • Šteiners Rūdolfs. Brīvības filosofija: kāda moderna pasaules uzskata pamati : dvēseles vērojumu rezultāti pēc dabaszinātnes metodes. - RaKa: Rīga, 2005. - 179 lpp. ISBN 9984-15-731-8
  • Šteiners Rūdolfs. Slepenzinātnes apraksts. - RaKa: Rīga, 2003. - 303 lpp. ISBN 9984-15-514-5
  • Šteiners Rūdolfs. Bērna audzināšana no garazinātnes viedokļa. // Rūdolfs Šteiners. Johans Volfgangs Gēte. Pasaciņa. - RaKa: Rīga, 1995. - 81 lpp.
  • Šteiners Rūdolfs. Kā iegūst atziņas par augstākām pasaulēm. - RaKa: Rīga, 2006. - 159 lpp. ISBN 9984-15-780-6
  • Šteiners, Rūdolfs. Mācību procesa organizācija atbilstoši cilvēka būtībai: 8 lekcijas (Par vidusskolas vecumposmu), 1921. gada 12.-19. jūnijs, Štutgarte. - RaKa: Rīga, 2007. - 106 lpp. ISBN 978-9984-15-924-9
  • Šteiners Rūdolfs. Vispārējā cilvēkmācība kā pedagoģijas pamats: lekciju kurss (1. daļa). - RaKa: Rīga, 2000. - 158 lpp. ISBN 9984-15-263-4

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]