Silūrs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Silūrs
443.7 – 416 miljoni gadu
S
Vidējais O2 saturs atmosfērā perioda laikā ap 14 % apjoma
(70% mūsdienu)
Vidējais CO2 saturs atmosfērā perioda laikā ap 4500 ppm
(16 × no pirmsindustriālā laikmeta)
Vidējā virsmas temperatūra perioda laikā ap 17 °C
(3 °C virs mūsdienu līmeņa)
Jūras līmenis (virs mūsdienu) ap 180 m

Silūrs ir trešais ģeoloģiskais periods (sistēma) paleozoja ērā, kurš ilga apmēram 27 miljonu gadu (no 443,7 līdz 416 Ma). Periods nosaukts Velsā dzīvojošas seno ķeltu cilts (latīņu: Silures) vārdā. Silūra apakšējā robežu nosaka organismu masu bojāeja ordovika beigās, kā rezultātā izmira ap 60% no ordovikā dzīvojošajām sugām (ordovika-silūra izmiršana).

Silūra sākumam raksturīgi Zemes garozas grimšanas procesi un dziļu jūru veidošanās, kas maksimumu sasniedza Landoveras laikmetā. Tajās izgulsnējās tumši pelēki un melni argillīti ar graptolītu paliekām. Arī ģeosinklinālēs notika galvenokārt grimšana. Šajā laikā izplatīts bija zemūdens vulkānisms. Perioda beigās savienojoties Āzijas un Sibīrijas, Eiropas un Ziemeļamerikas kontinentiem, notika Zemes garozas celšanās un kalnu veidošanās (Kaledonijas krokošanās cikls). Ģeosinklinālajās zonās notika Zemes garozu veidojošo slāņu krokošanās, kuru pavadīja aktīvs vulkānisms. Uz platformām notika orogēno kustību izraisīta jūras baseinu regresija un plašu šelfa jūru veidošanās, kurās izgulsnējās organogēnie karbonātieži, ģipšakmeņi un akmeņsāls.

Arī Latvijas teritorijā ir plaši pārstāvēti silūra nogulumi, kas atrodas zem devona nogulumiem. To virsma atrodas no 161,5 m zem jūras līmeņa (Kolkā) līdz 949,5 m zem jūras līmeņa (Papē).[1]

Silūra sistēmas dalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Silūra sauszemes augu valsts mākslinieka skatījumā.

Silūra sistēmu iedala 2 nodalījumos, 4 nodaļās un 8 stāvos:

Periods (sistēma) Epoha (nodalījums) Nodaļa Laikmets (stāvs)
Silūra periods Augšējais silūrs Pršidoli
Ludlova Ludforda
Horste
Apakšējais silūrs Venloka Homera
Šeinvuda
Landovera Teliča
Aerona
Rudana

Dzīvība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Silūra perioda ūdenstilpnēs dominēja aļģes. Daudzas sugas attīstījās sausākā vidē — uz mitras zemes. Silūra vidū radās pirmie sauszemes augipsilofīti, kas strauji attīstījās par augstākajiem augiem.

Bezmugurkaulnieku faunu sāka pārstāvēt gandrīz visas klases. Seklajās jūrās attīstījās bagāta koraļļu, gliemju, pleckāju un jūras liliju fauna. Bija arī liela trilobītu un galvkājunautiloīdu dažādība. Uzplaukumu sasniedza graptolīti. Jūrās plaši izplatījās rifi, kurus veidoja stromatoporāti, tabulāti un heliolitoideji. Uz sauszemi iznāca pirmie posmkājiskorpioni.

No mugurkaulniekiem silūrā plaši attīstījās bezžokļaiņi (telodonti, heterostraki, osteostraki, anaspidas). Šajā laikā tika pārstāvētas visas galvenās bezžokļaiņu grupas. Silūrā parādījās pirmās īstās zivis - akantodes, bruņuzivis un pat pirmās starspures.

Derīgie izrakteņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Silūra perioda nogulumos ir sastopamas vara sulfīdu rūdas (Urāli, Norvēģija). Ar Dienvidurālu un Vidusāzijas kramu saturošajiem slāņiem ir saistītas mangāna un fosforītu atradnes. ASV (Ņujorkas un Alabamas štatos) ir atklātas un atrodas izstrādes stadijā dzelzs rūdu atradnes, ka arī ģipša iegulas (Ņujorkas štata centrālā daļa). Galvenie silūra sistēmas derīgie izrakteņi ir dzelzs rūdas, zelts, varš, degslāneklis, fosforīti un barīts.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas daba, 5. sējums, 97. lpp.