Teoderihs no Turaidas

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Artūrs Baumanis. Likteņa zirgs (1887).
Turaidas Teoderihs kā Igaunijas bīskaps (kreisajā pusē). Zem viņa attēla bīnumainā izglābšanās no nāves ar pagāniskā „likteņzirga” palīdzību. Romas pāvestam dāvātā albuma "Terra Mariana" lapa.

Teoderihs no Turaidas (latīņu: Theodericus de Thoreida, Thidericus) (ap 1150. - 1219. gada 15. jūnijā) bija Romas katoļu baznīcas misionārs Līvzemē un Igaunijas ziemeļu daļā, bīskapa Meinarda līdzgaitnieks evaņģēlija sludināšanā, cisterciešu ordeņa brālis, Daugavgrīvas klostera abats (1202 - 1211), Igaunijas bīskaps (1211 - 1219).

Dzīvesstāsts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izcelsme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturnieki par Turaidas Teoderiha izcelsmi izsaka dažādus viedokļus, pēc vienu domām viņš nācis no Altenkampas klostera Morimundas filiāles (Lejasreina), kurai vienīgai tai laikā bija kontakti ar ziemeļu valstīm. Tā kā Teoderihs vēlāk Daugavgrīvas klostera konventu veidoja pēc Morimundas klostera filiāles - Marienfeldas abatijas Vestfālenē (Benninghoven, 1965). Taču pats Teoderihs no tās gan nevarētu būt nācis, jo Marienfelda dibināta tikai 1185. gadā. Daži pētnieki izsakās par Pfortas klosteri pie Naumburgas, kā domāja dāņu pētnieki P.Johansens un T.Grentrups.

Sludinātājs Turaidā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teoderiha ierašanās laiks Livonijā nav droši zināms, taču pastāv hipotēze, ka Meinards ap 1186. gadu, dodoties uz savu iesvētīšanu par bīskapu, Brēmenē bija saticis mūku Teoderihu. Livonijā viņš pirmoreiz pieminēts Latviešu Indriķa hronikā kā sludinātājs un dziednieks Turaidā. Pirmais kristīgo ticību pieņēma kāds ievainots Turaidas līvu karavīrs (Kaupo?), kas lūdza brāli Teoderihu viņu izdziedināt, apsoloties kristīties. Pēc viņa izveseļošanās arī citi slimnieki sauca brāli Teoderihu pie sevis un lūdza, lai viņš to kristī. Kad līvu sējumi lietavās aizgāja postā, viņi apvainoja Teoderihu burvestībā un nolēma ziedot saviem dieviem, taču likteņa zirgs spēra trīs reizes labo kāju.[1] Tāpat sludināja Igaunijā, kur 1191. gada 23. jūnijā, saules aptumsuma dēļ arī tika apdraudēta tā dzīvība - igauņi domāja, ka Teoderihs apēdot sauli. Pēc tam, kad līvi deviņdesmito gadu pirmā pusē sāka atkrist no katoļu ticības, Teoderiham izdevās izbēgt uz Vāciju, kur viņš kopā ar Kaupo devās uz Romu un no pāvesta Celestīna III saņēma atļauju organizēt pirmo krusta karu (1194? - 1196) pret līviem. Diemžēl, rakstiskas liecības no Vatikāna arhīva par šiem notikumiem līdz šim nav konstatētas.

Zobenbrāļu ordeņa dibinātājs un Daugavgrīvas abats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1199. gadā pirmo reizi ierodoties Livonijā un pakļaujot lībiešus, bīskaps Alberts sūtīja brāli Teodorihu no Turaidas uz Romu pēc krusta kara bullas pie pāvesta Inocenta III. 1202. gadā viņš piedalījās Zobenbrāļu ordeņa dibināšanā, bet 1205. gadā kļuva par jaundibinātā Daugavgrīvas klostera pirmo abatu. 1207. gadā abats Teoderihs vadīja karagājienu uz Sēlpili, kas vēlāk kļuva par viņa pēcteča abata Bernharda no Lipes rezidenci pēc viņa iecelšanas par Sēlijas bīskapu 1218. gadā.

Igaunijas bīskaps[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1211. gadā, tūlīt pēc savas atgriešanās no Vācijas, bīskaps Alberts viņu iecēla par Igaunijas bīskapu (Estiensis episcopus). Savukārt viņa vietā par Daugavgrīvas abatu tika nozīmēts Bernhards no Lipes. Viņa iesvētīšanā piedalījās trīs no Vācijas atbraukušie bīskapi - Fīlips no Raceburgas, Īzo no Verdenas un Helmolds no Pleses, Pādebornas bīskaps. Šķiet, ka tieši tādēļ ir bijusi nepieciešama viņu vizīte, jo Albertam nebija tiesību iesvētīt jaunus bīskapus Livonijā. 1218. gadā viņš kopā ar Livonijas bīskapu Albertu Šlēzvigā lūdza palīdzību Dānijas karalim Valdemāram II, kļūstot par tā sabiedroto un padomdevēju Igaunijas iekarošanā. 1219. gadā viņš kopā ar dāņiem devās karagājienā uz Rēveli 1219. gada jūnija sākumā, kur tika nogalināts pēkšņa rēveliešu un hariešu uzbrukuma laikā.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]