Teodoriks Lielais

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Teodoriks Lielais
Þiudareiks; Flāvius Theodericus
Ostgotu valdnieks, Vestgotu reģents
Amatā
488. gadā — 526. gada 30. augusts
Priekštecis Teodemirs
Pēctecis Atalariks

Dzimšanas dati 454. gadā
Karnuntuma, Pannonija, Romas impērija
(Tagad Karogs: Austrija Austrija)
Miršanas dati 526. gada 30. augusts
Ravenna, Ostgotu valsts
(Tagad Karogs: Itālija Itālija)
Dzīvesbiedrs(-e) Audofleda
Reliģija ariānisms

Teodoriks Lielais (gotu: Þiudareiks, latīņu: Flāvius Theodericus, grieķu: Θευδέριχος; dzimis 454. gadā, miris 526. gada 30. augustā) bija ostgotu valdnieks. Spēcīgas ostgotu valsts izveidotājs Itālijā.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teodoriks ir dzimis 454. gadā, romiešu karaspēka apmetnē Karnuntumā, mūsdienu Austrijas teritorijā. Viņa vārds tulkojumā no gotu valodas nozīmē: tautas valdnieks. Viņa tēvs bija gotu valdnieks Teodemirs, kura laikā goti atbrīvojās no gandrīz gadsimtu ilgās huņņu kundzības.[1]

Jau agrā bērnībā, kā ķīlnieks, nokļuva Konstantinopolē, kur uzauga Bizantijas imperatora Leo I galmā. Tur viņš ieguva izcilu romisko izglītību, pārzināja militāro taktiku un romiešu valsts uzbūves īpatnības. Kalpojis Bizantijas imperatoru Leo I un Zenona dienestā. 483. gadā tika iecelts par karaspēka augstāko virspavēlnieku (magister militum), savukārt gadu vēlāk par konsolu, kas bija viens no svarīgākajiem impērijas amatiem.[2]

Tomēr vēlāk Teodoriks atgriezās pie ostgotiem un 488. gadā, pēc sava tēva nāves, kļuva par to valdnieku.

Ostgotu valsts izveide un uzplaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teodorika ostgotu valsts maksimālajā uzplaukuma periodā

Kad 488. gadā Teodoriks kļuva par savas tautas valdnieku, ostgoti, kā impērijas sabiedrotie (federāti), atradās Balkānos. Tomēr aizvien asākas kļuva nesaskaņas starp viņiem un Konstantinapoli un ostgotu vidū pieauga neapmierinātība. Pateicoties Teodorika diplomāta talantam, abu pušu valdniekiem izdevās atrast kompromisu. Gotiem bija nepieciešama zeme kur dzīvot, savukārt imperatoram Zenonam bija radušās nopietnas nesaskaņas ar Itālijas vietvaldi Odoakru, kurš bija sācis rīkoties pārāk patstāvīgi un apdraudēja Romas pilsoņu tiesības Itālijā.

Ar imperatora svētību Teodorika ostgotu armija uzsāka ceļu, gar Donavas upi, uz Itāliju. Jau 488. gadā tika šķērsoti Alpi un jau gandrīz tūlīt sākas pirmās sadursmes ar Odoakra karaspēku. Pēc vairākām asiņainām kaujām, kas risinājās ar mainīgām sekmēm, 493. gadā tika ieņemta Ravenna un starp abām pusēm tika noslēgts pamiers. Tā nosacījumi paredzēja, ka abi valdnieki kopīgi valdīs Itālijā. Tomēr jau pēc dažam dienām, svētku banketa laikā, Teodoriks pašrocīgi nogalināja Odoakru un kļuva par vienīgo Itālijas valdnieku. Tajā pašā laikā arī sākas izrēķināšanās ar Odoakra piekritējiem visā Itālijā.[1]

Nomināli Teodoriks joprojām skaitījas imperatora vietvaldis, tomēr pateicoties savam diplomāta talantam un lieliskajai izglītībai, viņam izdevās apiet impērijas uzraudzību un visi darījumi starp Teodoriku un Bizantijas impēriju notika kā starp līdzvērtīgām valstīm. Teodoriks saglabāja visus romiešu likumus un juridisko sistēmu, tāpat arī visa valsts pārvalde palika romas ierēdņu rokās.

Ārpolitikā Teodoriks centās sadarboties ar visām apkārtnes ģermāņu valstīm. Izprecinot savas meitas vestgotu, vandāļu un burgundiešu valdniekiem, kā arī pašam aprecot franku valdnieka Hlodviga māsu, viņš centās sasaistīt visas šīs tautas sava veida savienībā un izmantojot savus sakarus un ietekmi, centās būt par vidutāju šo valstu sarunās ar Bizantijas impēriju.[1]

Tomēr viņam neizdevās panākt mieru ģermāņu valstu starpā. Nesaskaņas pakāpeniski pieauga un 507. gadā Teodoriks pat iesaistījas karā starp vestgotiem un frankiem, vestgotu pusē. Pēc vestgotu sakāves un viņu valdnieka Alarika II nāves, Teodoriks, līdz pat savai nāvei, bija arī vestgotu valsts reģents. Turpmākajos gados, izmantojot ģermāņu valstu savstarpējās nesaskaņas un karus, Teodorikam izdevās iegūt kontroli arī pār daļu no Burgundijas.

Teodoriks Lielais mira Ravennā 526. gada 30. augustā.

Mantojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teodorika mauzolejs Ravennā

Teodoriks savu pavārdu Lielais izpelnījās ne tik daudz savu ārpolitisko aktivitāšu dēļ, bet gan pateicoties savai iekšpolitikai. Teodoriku mēdz uzskatīt par sava veida antīkās kultūras glabātāju. Viņš ļoti cienījā romiešu kultūru un daudz darīja tās saglabāšanai. Ravennā viņš pats dzīvoja daudzu dzejnieku un filozofu sabiedrībā. Tā laika romiešu vēsturnieks Prokopijs ir teicis, ka Teodoriks: Baudīja lielu mīlestību gan no gotiem, gan no romiešiem.[3]

Tomēr viņš ne mazākajā mērā necentās integrēt abas kopienas vienā veselumā. Goti joprojām palika svešinieki, kas pat dzīvoja pēc saviem, atšķirīgiem likumiem. Viņu rokās bija tikai militārā vara. Tomēr viņa valdīšanas pēdējos gados sāka pieaugt romiešu neapmierinātība ar barbaru valdnieku un senātā tika veidota sazvērestība ar mērķi gāzt Teodoriku un nodot Itāliju tiešā Bizantijas kontrolē. Sazvērestību atbalstīja arī atsevišķas katoļu baznīcas aprindas un lielie zemes īpašnieki. Tomēr sazvērestība tika atklāta un vainīgie sodīti. Ar nāvi tika sodīts filozofs un augsts valsts ierēdnis Boecijs un cietumā mira arī pats Romas pāvests Jānis I.[1]

Tā kā ostgotu valsts balstījās pamatā tikai uz Teodorika personīgo autoritāti, tad pēc viņa nāves, trūkstot līdzvērtīgiem pēctečiem, ostgotu valsts piedzīvoja strauju norietu un tās likumsakarīgu iekarošanu un sabrukumu.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Bury J. History of the Later Roman Empire. London. 1923
  • Goffart W. Barbarians and Romans A.D 418-584. Princeton 1980
  • Heather P. The Goths. Oxford 1996
  • Wolfram H. Das Reich und die Germanen. Berlin 1994
  • Wolfram H. History of the Goths. London. 1988
  • Корсунский A.P. Гюнтер P. Упадок и гибель Западной Римской Империи и возникновение германских королевств: до середины VI в. Москва. 1984.
  • Пфайлъшифтер Г. Теодорих Великий. Пер. Певчева. В.А. Санкт-Петербург. 2004

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Пфайлъшифтер Г. Теодорих Великий. Пер. Певчева. В.А. Санкт-Петербург. 2004
  2. Wolfram H. History of the Goths. London. 1988
  3. Procopius. ‘’History of the Wars.’’ Trans. H. Dewing. London. 1919 (Pieejams: http://www.gutenberg.org/etext/16765)