Tievā zarna
Tievā zarna (latīņu: intestinum tenue) ir gremošanas orgānu sistēmas daļa starp kuņģi un resno zarnu. Tievā zarna ir tikai mugurkaulniekiem. Tā sīkāk tiek iedalīta divpadsmitpirkstu zarnā, tukšajā zarnā un līkumainajā zarnā. Pieaugušam cilvēkam tievās zarnas kopējais garums var sasniegt 6—7 metrus. Nozīmīgākās tievās zarnas funkcijas ir uzņemto barības vielu šķelšana, ogļhidrātu un tauku skaldproduktu uzsūkšana asinīs un limfā, kā arī zarnu satura pārvietošana.[1]
Tievās zarnas daļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Zarnai ir 3 nodalījumi: divpadsmitpirkstu zarna (duodenum), tukšā zarna (jejunum) un līkumainā zarna (ileum).
- Divpadsmitpirkstu zarna ir visīsākā tievās zarnas daļa, tās garums ir 20—25 cm un tai raksturīga "C" forma.[2] Divpadsmitpirkstu zarna nodrošina barības sajaukšanos ar gremošanas sulām, jo lielās papillas (papilla duodeni major) apvidū atveras aizkuņģa dziedzera izvads un žultsvads. Tur notiek barības vielu šķelšanās un sākas sašķelto produktu (aminoskābju, taukskābju, glikozes) uzsūkšanās. Divpadsmitpirkstu zarnas sieniņā ir Brunnera dziedzeri, kas izdala ar bikarbonātiem bagātu sekrētu. Šis sekrēts neitralizē tur nonākušo kuņģa skābi. Vienlaikus divpadsmitpirkstu zarnā enteroendokrīnās šūnas, atbrīvojot neiropeptīdus, piedalās kuņģa un zarnu motorikas un gremošanas sulu sekrēcijas regulēšanā.
- Tukšās zarnas garums ir 2—2,5 m. Tur turpinās šķelšanās procesi un lielākā daļa sašķelto produktu uzsūcas asinīs un limfā.
- Līkumainā zarna ir visgarākā (3,5—4 m). Tajā uzsūcas galvenokārt tie hīma (barības putriņas) komponenti, kuriem nav nepieciešams sagremošanas process — ūdens un elektrolīti, monosaharīdi, taukos šķīstošie vitamīni (K, E, D, A) un ūdenī šķīstošie vitamīni (B12), kā arī daži žults komponenti.
Tukšā un līkumainā zarna ir saistīta ar vēderplēves daļu — mezentēriju, kur atrodas tievās zarnas asinsvadi, limfmezgli un nervi. Tievo zarnu inervē trijzaru stumbrs (truncus coeliacus), bet apasiņo augšējā apzarņa artērija (a. mesenterica superior).[3]
Tievās zarnas sienas uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tievā zarna, līdzīgi kā citi dobie gremošanas orgāni, sastāv no 4 slāņiem — gļotādas (tunica mucosa), zemgļotādas (tunica submucosa), muskuļslāņa (tunica muscularis) un serozā apvalka (tunica serosa) .
Gļotāda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gļotādai ir īpašas struktūras — izvelvējumi, ko veido gļotāda ar zemgļotādu (plicae circulares), bārkstiņas un enterocītu mikrobārstiņas. Visas šīs struktūras palielina barības vielu uzsūkšanās laukumu.[4]
- Bārkstiņas klāj vienkārtains cilindrisks epitēlijs. Bārkstiņas serdi veido gļotādas saistaudu (lamina propria) izspīlējums ar daudziem gludajiem miocītiem, fibroblastiem, limfocītiem, eozinofiliem, makrofāgiem u. c. Bārkstiņā atrodas kapilāru tīkls (ar fenestrēto endotēliju), kas bagātīgi zarojas un novietojas zem bazālās membrānas. Katrā bārkstiņā ir limfātiskais kapilārs, kas akli sākas bārkstiņas augšgalā. Miocītu saraušanās laikā bārkstiņas saīsinās un sekmē limfas plūsmu zemgļotādas limfvadu virzienā. Bārkstiņas apikālajā galā ir mikrobārkstiņas.[5]
- Mikrobārkstiņu plazmatisko membrānu ārējā virsma ir nosegta ar glikokaliksu. Citoplazmā, zem mikrobārkstiņām, ir diedziņi, kuros ir saraušanās olbaltumvielas.
Neskaitot struktūras, kas palielina uzsūkšanās laukumu, zarnās ir arī zarnu kriptas. Zarnu kriptas ir zarnu dziedzeri, kas atveras pie zarnu bārkstiņu pamatnes. Tie ir vienkārši tubulārie dziedzeri ar dažādiem šūnu veidiem: epiteliālās cilmes šūnas, epiteliocīti, jaunās kausveida šūnas, Paneta šūnas, endokrīnās šūnas.[5]
Gļotādas šūnu veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Enterocīti — garas, cilindriskas šūnas, kuru galvenā funkcija ir sagremoto vielu absorbēšana.
- Kausveida mukocīti — vienšūnas gļotu dziedzeri, kuriem ir nozīme epitēlija aizsardzībā pret mehāniskiem un ķīmiskiem bojājumiem.
- Paneta šūnas — regulē normālu zarnu mikrofloru.
- Enteroendokrīnās šūnas — atbild par signālmolekulu sekrēciju, kas, piemēram, stimulē zarnu trakta motorisko aktivitāti.
- M šūnas — antigēntransportējošas epitēlijšūnas, kas piedalās imunitātes veidošanā.
- Cilmes šūnas — atjauno bojā gājušās šūnas.[5]
Gļotādas saistaudi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tievās zarnas gļotādas saistaudus (lamina propria mucosae) veido limforetikulārie audi. To stromu veido zvaigžņveida fibroblasti, kas ražo retikulārās šķiedras. Vietām limforetikulārie audi veido limfātiskos folikulus, kas piedalās imūnatbildes veidošanā.[5]
Gļotādas muskuļslānis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gļotādas muskuļslānis (lamina muscularis mucosae) sastāv no iekšējā cirkulārā un ārējā gareniskā gludo miocītu slāņa.
Zemgļotāda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Zemgļotādu veido blīvie neregulārie saistaudi un taukšūnu sakopojumi. Tur ir arī asinsvadi, kas apasiņo gļotādu, limfvadi un nervi. Piedalās arī plicae circulares veidošanā.
Šajos saistaudos ir 2 zemgļotādas pinumi:
- virsējais Meisnera nervu pinums, kas regulē zarnu sulas sekrēciju un zarnu peristaltiku;[5]
- dziļais Henles nervu pinums[6][7] (atsevišķos literatūras avotos Henles nervu pinumu neizšķir) inervē muskuļslāņa iekšējo cirkulāro slāni.
Muskuļslānis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Muskuļslānis nodrošina zarnu kustības. Tam ir divi slāņi:
- iekšējais cirkulārais slānis (stratum circulare) — biezāks;
- ārējais gareniskais slānis (stratum longitudinale) — plānāks.
Starp iekšējo un ārējo saistaudu slāni atrodas Auerbaha nervu pinums, kurš nodrošina periodiskās automātiskās muskuļkārtas kontrakcijas, kuras nomaina zarnu kontrakcijas.[5]
Serozais apvalks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Serozais apvalks apņem zarnu no ārpuses, izņemot divpadsmitpirkstu zarnas vidusdaļu, kuru sedz adventīcijs (irdenie saistaudi).[5]
Uzbūves atšķirības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lai gan visas 3 tievās zarnas daļas mikroskopiski izskatās līdzīgas, tām ir būtiskas atšķirības sieniņas slāņu uzbūvē.
| Slānis | Divpadsmitpirkstu zarna | Tukšā zarna | Līkumainā zarna |
|---|---|---|---|
| Serozais apvalks | Sākuma daļu sedz serozais apvalks, bet pārējo adventīcijs | adventīcijs | adventīcijs |
| Muskuļslānis | - | - | - |
| Zemgļotāda | Brunnera dziedzeri un Meisnera nervu pinums | nav Brunnera dziedzeru | nav Brunnera dziedzeru |
| Gļotādas muskuļslānis | - | - | - |
| Gļotādas saistaudi | nav Peijera plāksnīšu | nav Peijera plāksnīšu | Peijera plāksnītes |
| Gļotādas epitēlijs | - | - | - |
Fizioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gremošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Piedaloties pilora sfinkteram (gredzenveida muskulim kuņģa lejas daļā) barība no kuņģa nonāk divpadsmitpirkstu zarnā.
Tievajā zarnā notiek lielākā daļa ķīmiskās gremošanas. Daudzi gremošanas enzīmi, kas sāk darboties tievās zarnas vidē, tiek sekretēti no aizkuņģa dziedzera caur aizkuņģa dziedzera vadu (ductus pancreaticus). Aizkuņģa dziedzera jeb pankreātiskie enzīmi kopā ar žulti no žultspūšļa izdalās hormona holecistokinīna ietekmē. Holecistokinīns veidojas tievajās zarnās tur nonākušo barības vielu ietekmē. Cits tievās zarnas hormons, sekretīns, pastiprina aizkuņģa dziedzera darbību, lai tas izdalītu vairāk bikarbonātu divpadsmitpirkstu zarnā un neitralizētu kuņģa skābes radīto skābo vidi.
Trīs galvenie barības vielu komponenti, kas tiek sagremoti, ir olbaltumvielas, lipīdi (tauki) un ogļhidrāti.
Olbaltumvielas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Olbaltumvielas tiek sagremotas mazākos fragmentos — peptīdos un aminoskābēs, pirms tie tiek uzsūkti.[8] Olbaltumvielu gremošana sākas jau kuņģī un turpinās tievajā zarnā. Aizkuņģa dziedzera proteolītiskie enzīmi, tādi kā tripsīns un himotripsīns, sadala olbaltumvielas mazākos peptīdos. Karboksipeptidāze atdala vienu aminoskābi. Aminopeptidāze un dipeptidāze atšķeļ aminoskābes no peptīdu brīvajiem galiem.
Lipīdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lipīdi tiek sašķelti līdz taukskābēm un glicerīnam. Pankreātiskā lipāze sašķeļ triglicerīdus brīvajās taukskābēs un monoglicerīdos. Pankreātiskā lipāze darbojas kopā ar žultssāļiem, kas ir žults sastāvā. Žultssāļi piesaistās triglicerīdiem un emulsificē tos, tādējādi atvieglojot lipāzes piekļūšanu triglicerīdiem.
Ogļhidrāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ogļhidrāti tiek šķelti vienkāršos cukuros jeb monosaharīdos (piemēram, glikozē). Aizkuņģa dziedzera amilāze noārda daļu ogļhidrātu (lielākoties cieti) oligosaharīdos. Citi ogļhidrāti var nokļūt tālāk resnajā zarnā un tikt sašķelti baktēriju ietekmē. Zarnas sieniņā ir vairāki enzīmi, kas turpina ogļhidrātu šķelšanu. Galvenie enzīmi ir dekstrināze un glikoamilāze, kas vēl sīkāk sašķeļ oligosaharīdus. Citi svarīgi enzīmi ir laktāze, maltāze un sukrāze. Laktāzes lielai daļai pieaugušo trūkst, tādēļ laktoze netiek sašķelta tievajā zarnā. Tādi ogļhidrāti kā celuloze netiek sašķelta, jo veidota no bēta-glikozes atlikumiem, kas, savienojoties savā starpā, veido citādākas saites, ko cilvēka enzīmi nespēj sašķelt. Bēta-glikozes saites spēj sašķelt zālēdāji un baktērijas resnajā zarnā.
Absorbcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sagremotās uzturvielas spēj nonākt asinsvados ar difūzijas vai aktīvā transporta palīdzību. Tievajā zarnā notiek lielākās daļas uzturvielu uzsūkšanās. Iekšējā zarnas sieniņa, gļotāda, veido pirkstveida izaugumus, uz kuru virsmas atrodas mikrobārkstiņas. Katrai mikrobārkstiņai serdi veido kapilāru un limfātiskais tīkls (t.s. piena vadi), kur nonāk transportētās vielas no zarnu dobuma. Kapilāros nonāk ogļhidrāti un aminoskābes, bet piena vados — lipīdi. Tālāk uzsūktās vielas tiek izmantotas anaboliskos procesos, lai veidotu sarežģītākas molekulas. Vielas, kas netiek sagremotas, nonāk tālāk resnajā zarnā.
Lielākā daļa uzsūcas tukšajā zarnā (jejunum), izņemot:
- Dzelzs tiek absorbēta divpadsmitpirkstu zarnā;
- B12 vitamīns un žultssāļi tiek absorbēti tukšās zarnas beigās;
- Ūdens un lipīdi tiek absorbēti pasīvās difūzijas ceļā visā tievajā zarnā;
- Nātrija bikarbonāts tiek absorbēts aktīvā transporta ceļā kopā ar glikozes un aminoskābju transportu;
- Fruktoze tiek absorbēta ar atvieglotās difūzijas palīdzību.
Sekrēcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tievajā zarnā noris iekšējā un ārējā sekrēcija.
- Ārējās sekrēcijas rezultātā veidojas zarnu sula, kuras sastāvā ir fermenti un gļotas. Tievajā zarnā ieplūst aizkuņģa dziedzera sula un žults. Tripsīns un erepsīns šķeļ olbaltumvielas, nukleāze — nukleoproteīnus. Amilāze, maltāze, saharāze, laktāze un fosfotāzes šķeļ ogļhidrātus. Taukus emulģē žults, bet šķeļ lipāze.
- Iekšējā sekrēcija ir dažādu hormonu (serotonīna, histamīna, motilīna, glikagona, gastrīna) izstrādāšana un izdalīšana asinīs.
Imūnfunkcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tievajā zarnā atrodamā zarnu mikroflora pozitīvi ietekmē imūnsistēmu.[9] Peijera plātnītes kalpo, kā ieejas vārti dažādiem antigēniem un tiek nogādāti antigēnu prezentējošajām šūnām. Attiecīgi pēc tam tiek stimulēti T un B limfocīti, kā arī atmiņas šūnas,
Tievās zarnas slimības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tievās zarnas slimības var skart dažādas zarnas struktūras un ietekmēt to darbību. Zemāk ir minētas slimības, no kurām daļa ir samērā biežas un var skart pat 10% cilvēku to dzīves laikā, bet citas ir sastopamas salīdzinoši reti.
Infekcijas slimības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Bakteriālās infekcijas (enterotoksigēnā zarnu nūjiņa, Salmonella enterica, kampilobaktērijas, Shigella dysenteriae, Yersinia, Clostridium difficile, Mycobacterium, Vaipla slimība, holeras vibrions (holera) u. c.)
- Vīrusu infekcijas (rotavīrusi, norovīrusi, astrovīrusi, adenovīrusi u. c.)
- Giardiāze
- Citas protozoju infekcijas (piemēram, Cryptosporidium parvum, Cyclospora, Microsporidia, Entamoeba histolytica)
- Tropiskais sprū
- Teniozes (lenteņi — Diphyllobothrium latum, Taenia solium, Hymenolepis nana u. c.)
- Askaridoze (cilvēka cērme — Ascaris lumbricoides)
Audzēji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Adenokarcinoma
- Karcinoīds
- Gastrointestinālais stromas audzējs (GIST)
- Limfoma
- Sarkoma
- Leiomioma
- Audzēju metastāzes
Attīstības traucējumi, ģenētiskas slimības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Divpadsmitpirkstu zarnas atrēzija
- Hiršsprunga slimība
- Mekeļa divertikuls
- Pilora stenoze
- Zarnu malrotācija
- Cistiskā fibroze
- Gardnera sindroms
- Omfalocēle
Citas slimības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Krona slimība
- Celiakija
- Mezentēriskā išēmija
- Mezentērija asinsvadu trombembolija
- Diabētiskā neiropātija
- Divertikulīts
- Čūlainais kolīts
- Duodenālās čūlas
- Perforācija
- Radiācijas izraisītais enterokolīts
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Anatolijs Bļugers. Populārā medicīnas enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1984. Skatīts: 2015. gada 31. jūlijā.
- ↑ Drake, Richard L.; Vogl, Wayne; Tibbitts, Adam W. M. Mitchell; illustrations by Richard; Richardson, Paul (2005). Gray's anatomy for students. Philadelphia: Elsevier/Churchill Livingstone. p. 273. ISBN 978-0-8089-2306-0.
- ↑ Drake, Richard L.; Vogl, Wayne; Tibbitts, Adam W. M. Mitchell; illustrations by Richard; Richardson, Paul (2005).Gray's anatomy for students. Philadelphia: Elsevier/Churchill Livingstone. pp. 295—299. ISBN 978-0-8089-2306-0.
- ↑ Krause J. William (2005. gada jūlijs). Krause's Essential Human Histology for Medical Students. Universal-Publishers. pp. 37—. ISBN 978-1-58112-468-2. Retrieved 25 November 2010.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 Michael Ross, Wojciech Pawlina (2006). Histology a text and atlas (5. izd.). Lippincott Williams & Wilkins. ISBN 0-7817-6790-3.
- ↑ Surgical Pathology of the GI Tract, Liver, Biliary Tract, and Pancreas Robert D. Odze,John R. Goldblum ISBN 978-1416040590 126.lpp
- ↑ Neuronal populations in the submucous plexus of the human colon. C. H. Hoyle, G. Burnstock. J Anat. 1989 Oct; 166: 7—22. PMCID: PMC1256735 http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC1256735/
- ↑ Silk DB (1974). "Progress report. Peptide absorption in man". Gut 15 (6): 494—501. doi:10.1136/gut.15.6.494.PMC 1413009. PMID 4604970
- ↑ Bacteria in the Intestine, Helpful Residents or Enemies from Within? Geraldine O. Canny, Beth A. McCormick http://iai.asm.org/content/76/8/3360.short Arhivēts 2013. gada 29. septembrī, Wayback Machine vietnē.
|