Turcijas konstitūcija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Turcijas Republikas konstitūcija (turku: Türkiye Cumhuriyeti Anayasası) tika pieņemta 1982. gadā un tā nosaka Turcijas valsts iekārtu un darbības pamatus, kā arī pienākumus pilsoņu priekšā. Konstitūcijā arī ir noteiktas cilvēku pamata tiesības un pienākumi, kā arī noteikta Turcijas tautai piederošās valsts suverēnās varas deleģēšanas kārtība.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1980. gada militārā apvērsuma tautas nobalsošanā 1982. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija. Pēc tās pieņemšanas, valsts iekārtā notikušas vairākas nozīmīgas pārmaiņas un konstitūcija pieredzējusi vairākus grozījumus.

Šī konstitūcija ir ceturtā, kāda bijusi Turcijai. Pirmā konstitūcija tika pieņemta 1921. gadā, otrā — 1924. un trešā — 1961. gadā. Pēdējie grozījumi šajā konstitūcijā izdarīti 2004. gadā un pašlaik notiek jaunu grozījumu izskatīšana.[1]

Vispārējs pārskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. nodaļa. Valsts pamatprincipi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Konstitūcijā noteikts, ka Turcija ir sekulāra un demokrātiska republika, kurā suverēnā vara pieder tautai. Tauta savu suverēno varu deleģē vienpalātas parlamentam, Lielajai nacionālajai asamblejai.

4. pantā noteikts, ka pirmajos trīs pantos noteiktos Republikas pamata principus nevar grozīt un aizliedz izteikt jebkādus ierosinājumus šādiem grozījumiem. Konstitūcijas preambula definē nacionālisma principus, kas nodrošina "Republikas materiālo un garīgo labklājību." 2. pantā noteikts, ka Turcijas pamatā ir laicisms (laïcité), sociālā vienlīdzība un vienlīdzība likumu priekšā. 10. pants nosaka, ka valsts iekārta ir republika un tās teritorija un tauta ir nedalāma.

Valsts uzdevumi noteikti konstitūcijas 5. pantā, bet 7. pantā noteikts varu dalīšanas princips starp likumdevēja, izpildu un tiesu varām. Likumdevējas un izpildu varu dalījums nav tik strikts, kā šo abu varu šķirtība no tiesu varas.

2. nodaļa. Pilsoņu un kopienu tiesības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrā nodaļa ir tiesību kodekss, kur noteiktas pamata tiesības un brīvības:

  • 17. pants: personas neaizskaramība, tiesības uz materiālu un garīgu patstāvību;
  • 18. pants: piespiedu darba aizliegums;
  • 19. pants: personas brīvība un drošība;
  • 20. pants: privātās dzīves neaizskaramība;
  • 21. pants: mājokļa neaizskaramība;
  • 22. pants: vārda brīvība;
  • 23. pants: tiesības brīvi izvēlēties dzīvesvietu un pārvietoties;
  • 24. pants: reliģiskā un apziņas brīvība;
  • 25. pants: domu un uzskatu brīvība;
  • 26. pants: tiesības brīvi paust un izplatīt savus uzskatus;
  • 27. pants: zinātnes un mākslas brīvība;
  • 28. pants: īpašumtiesību neaizskaramība.

5. pantā noteikts valsts pienākums aizsargāt indivīda fizisko un garīgo patstāvību.

Vairums šo tiesību sakņojas starptautiskos cilvēktiesību dokumentos kā Vispārējā Cilvēka tiesību deklarācija, kurai Turcija pievienojās 1948. gada decembrī kā viena no pirmajām valstīm.[2]

Pilsoņu vienlīdzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Papildus noteikumam, ka valsts ir sekulāra, 10. pants precizē pilsoņu vienlīdzību, nosakot, ka ir aizliegta jebkāda diskriminācija dēļ personas "valodas, rases, ādas krāsas, dzimuma, politiskajiem uzskatiem, piekrišanu kādai filozofijai vai reliģijai," kā arī garantē visu personu vienlīdzību likuma priekšā. 3. pantā pēc franču revolūcijas parauga noteikts, ka valsts valoda ir turku valoda. 66. pantā noteikts, ka visi, kas saistīti ar Turcijas Republiku pilsonībā, ir turki.

Brīvība paust uzskatus[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

26. pantā noteikta izpausmes brīvība un 27. un 28. pantā noteikta preses brīvība, bet 33. un 34. pantā noteiktas tiesības pulcēties un apvienoties biedrībās.

Kopienu tiesības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turcijā oficiāli netiek atzītas šķiras. Darbiniekiem ir tiesības apvienoties arodbiedrībās bez jebkādas citu personu piekrišanas, kā arī tiesības pievienoties jebkurai arodbiedrībai vai izstāties no tās. Noteiktas darbinieku kolektīvo prasību un streiku tiesības.

3. nodaļa. Pamata institūcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Likumdevēja vara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

7. pants nosaka, ka Turcijas tautas suverēno varu realizē vienpalātas parlaments. 6. pants nosaka, ka suverēnā vara pieder vienīgi Turcijas tautai un, ka Turcijas tauta to īsteno ar ievēlētu institūciju palīdzību konstitūcijā noteiktā kārtībā. Konstitūcija aizliedz suverēnās varas deleģēšanu vienai personai, personu grupai vai šķirai un nosaka, ka neviena institūcija nav tiesīga īstenot tādu valsts varu, kas tai nav uzticēta konstitūcijā. 80. pants apstiprina tautas suverenitāti: "Lielās nacionālās asamblejas deputāti nepārstāv tikai savus kandidatūru izvirzītājus vai vēlētājus, bet visu tautu kopumā."

Trešās nodaļas pirmā apakšnodaļa (75. — 100. pants) nosaka vēlēšanu kārtību un Turcijas Lielās nacionālās asamblejas darbības principus. Te noteiktas parlamenta tiesības, neaizskaramība un vispārējie balsošanas noteikumi. 87. un 88. pantā noteikts, ka likumus var pieņemt gan parlaments, gan ministru kabinets, tomēr par likumu spēkā stāšanos un par starptautisku līgumu ratifikāciju lemj vienīgi parlaments.

Valsts prezidentu ievēl parlaments un tam ir vairāk simboliska valsts galvas funkcija, jo viņš "pārstāv Turcijas Republiku un Turcijas tautas kopumu."

Tieslietu sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

9. pants nosaka, ka tiesas un tiesneši ir neatkarīgi to darbībā un tie savu amatu pilda Turcijas tautas vārdā. 4. apakšnodaļa nosaka to darbības pamatus un garantē tiesu pilnīgu neatkarību. Konstitūcija nosaka arī tiesu iedalījumu un instances.

Izpildu vara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

8. pants nosaka, ka izpildu vara pieder valsts prezidentam un ministru kabinetam. Trešās daļas pirmās apakšnodaļa nosaka kārtību, kādā tiek iecelts ministru kabinets un ministru prezidents.

Tālākās nodaļās aprakstīta citu svarīgu valsts iestāžu darbība, piemēram, universitātes, ministrijas, pašpārvaldes, galvenās valsts institūcijas u.c.

Valsts drošība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turcijas bruņotie spēki ir padoti valsts prezidentam, bet bruņoto spēku komandieris ir padots ministru prezidentam, kurš par bruņoto spēku darbību ir atbildīgs parlamentam.

Valsts drošības padome ir padomdevēja institūcija, kurā ietilpst bruņoto spēku komandieris, četri galvenie armiju komandieri un atsevišķi ministru kabineta locekļi un tā izstrādā valsts drošības politiku.

Konstitūcijas kontrole un grozīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

175. pants nosaka, kādā kārtībā var tikt grozīta konstitūcija: ar tautas nobalsošanu vai ar 2/3 parlamenta deputātu balsīm. Grozījumus var ierosināt vienīgi parlamenta deputāti, tādēļ tautai ir liegta iespēja ierosināt grozījumus konstitūcijā.

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Yavuz, Ercan (2008-09-15). "Parties to draft constitution without CHP". Today's Zaman. Atjaunināts: 2008-09-15.
  2. The Universal Declaration of Human Rights. Collège universitaire Henry Dunant (2008-03-11). Atjaunināts: 2008-09-02.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]