Osmaņu impērijas uzplaukums

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Osmanli-nisani.svg Osmaņu impērijas
vēsture
Laikmeti
Uzplaukums
(1299–1453)
Bezvaldnieku laiks
Kēprīlī laikmets
Sieviešu sultanāts
Tulpju laikmets
Reformas
1. konstitūcijas laikmets
2. konstitūcijas laikmets
Sadalīšana

Osmaņu impērijas uzplaukums (1299. — 1453.) bija laika posms Osmaņu impērijas vēsturē, kad impērija sāka veidoties, tika iekarota Konstantinopole un nostiprināti valsts pamati tālākai izaugsmei.

13. gadsimta beigās izjuka Lielā Seldžuku impērija, un Anatolija tika sadalīta vairākās mazās valstīs. Sakarjas upes ielejā izveidojās Sogutas (turku valodā: Söğüt) cilts valsts ar tās beju (virsaitis) un dibinātāju Ertūrulu (turku valodā: Ertuğrul). Pēc viņa nāves 1281. gadā par beju kļuva viņa dēls Osmans.

Osmans I (1299—1326)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmans I
Pamatraksts: Osmans I

Osmans I pirmo iekaroja Bizantijas impērijas pilsētu Biledžiku, un tam sekoja vairāku citu pilsētu un ciemu ieņemšana 1300. un 1310. gadā. Osmans I pakāpeniski iekaroja arī citu tjurku emirātu un cilšu zemes, kā arī veiksmīgi ielenca un ieņēma vairākus Bizantijas fortus.

Pēc Jenišehiras ieņemšanas turki to izmantoja kā izdevīgu atbalsta punktu Prousas (Bursa) un Nīkejas (Iznika) aplenkšanai, kas bija lielākās Bizantijas pilsētas Anatolijā. Neilgi pirms Osmana I nāves, 1326. gadā tika ieņemta Bursa.

Hronoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Orhans I (1326—1359)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Orhans I
Pamatraksts: Orhans I

Osmana I dēls Orhans I 1331. gadā ieņēma Nīkeju, 1337. gadā — Nikomēdiju, un par valsts galvaspilsētu pasludināja Bursu. Orhans I savu valsti nostiprināja, ieviešot savu naudu, valsts pārvaldi un modernu armiju.

Orhans I apprecēja Bizantijas prinča Jona VI Kantakuzenusa meitu Teodoru. 1346. gadā Orhans palīdzēja Jonam VI gāzt imperatoru Jonu V Paleologu. Jonam VI kļūstot par Bizantijas līdzimperatoru (1347.-1354.), viņš ļāva Orhanam iebrukt Galipoli pussalā, un osmaņi ieguva pirmos nocietinājumus Eiropā.

1360. gadā Orhans I mira, atstājot savam dēlam Muradam I plaukstošu impēriju.

Hronoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Murads I (1359—1389)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Murads I
Pamatraksts: Murads I

1360. gadu sākumā osmaņu armija no Galipoli iesoļoja Trāķijā, ieņemot Adrianopoli (Edirne) un Filipopoli (Plovdiva), tā piespiežot Bizantiešus maksāt nodevas. 1366. gadā Savojas grāfs Amadejs VI (Bizantijas imperatora Jona V Kantakuzena brālēns) organizēja pirmo krusta gājienu Bizantijas atbalstam. Viņam izdevās turkus padzīt no visām teritorijām Eiropā, izņemot Galipoli pussalu. Nākošajā gadā Murads atkal uzbruka zaudētajām teritorijām un ieņēma gandrīz visu Trāķiju, tai skaitā Adrianopoli.

1370. gados Murads ar savu karaspēku iebruka tālāk Eiropā. Murada leitnants Lala Šahins pašā kaujā pie Maritsas upes sapulcēja 70 000 vīru karaspēku, sakāva Serbijas karaļa Vukasina armiju un nogalināja pašu karali. Neskatoties uz to, ka osmaņu karaspēks bija skaitliski mazāks, viņi guva uzvaru, pielietojot daudz attīstītāku taktiku. Osmaņu uzvara bija gandrīz satriekusi Serbijas savienību, un viņi turpināja iekarot Bulgāriju, ieņemot Dramu, Kavalu un Seresu.

1383. gadā Murads sevi pasludināja par Osmaņu impērijas sultānu, un jau drīz sāka jaunu kara operāciju Eiropā. 1385. gadā tika ieņemta Sofija, bet nākamajā gadā — Niša. 1387. gadā osmaņu iekarojumus apturēja serbu uzvara Plocnikas kaujā, tomēr pēc pāris gadiem Murads atkal turpināja savus iekarojumus rietumu virzienā. Kosovas kaujā osmaņi guva ievērojamu uzvaru, lai arī pēc kaujā sultānu nogalināja serbu kņazs.

Hronoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bajezids I (1389—1402)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Bajezids I

Pēc Murada nogalināšanas sultanāta tronī kāpa viņa dēls Bajezids I. Kaujas niknumā Bajezids I pavēlēja nogalināt visus gūstā saņemtos serbus, tāpēc viņu iesauca par Zibens Spērienu (turku valodā: Yıldırım).

Bajezids iekaroja gandrīz visu Bulgāriju (1393. gadā pēc trīs mēnešu aplenkuma krita galvaspilsēta Tarnova) un Grieķijas ziemeļi (1389.-1395.), kā arī tika aplenkta Konstantinopole (1391.-1398.). 1396. gada 25. septembrī Nikopolisas kaujā viņam pretī stājās Ungārijas karalis Svētās Romas imperators Sigismunds. Osmaņi šajā kaujā uzvarēja, un ar Ungāriju tika noslēgts miera līgums. Pēc līguma noslēgšanas Bajezids pievērsās austrumiem, un 1397. gadā iekaroja Karamanas emirātu.

Ap 1400. gadu Tuvajos Austrumos iesoļoja Timura armija un izlaupīja vairākas Anatolijas austrumu pilsētas. 1400. gadā Timurs ar savu ordu nodedzināja Sivašu un turpināja iebrukumu dziļāk iekšzemē. Karš sasniedza savu kulmināciju 1402. gada jūlija Ankaras kaujā. Timurs uzvarēja, sagūstīja Bajezidu un turpināja sirot un izlaupīt Anatoliju. Bajezids mira gūstā 1403. gadā.

Hronoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bezvaldnieku periods (1402—1413)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Ankaras kaujas zaudējuma impērijā sākās haoss. Sultāna vara bija pilnībā sagrauta, un Timurs brīvi turpināja sirot un laupīt Anatolijā. Pēc Bajezida I sagūstīšanas viņa dēli — Sulejmans Čelebi, Isa Čelebi, Mehmeds Čelebi un Musa — sāka savā starpā cīņu par varu, un šajā periodā impērija bija palikusi bez valdnieka.

Hronoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mehmeds I (1413—1421)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mehmeds I
Pamatraksts: Mehmeds I

1413. gadā virsroku pār brāļiem guva Mehmeds Čelebi, pasludinot sevi Edirnē par sultānu. Viņš uzsāka atjaunot impērijas varenību tādā līmenī, kādā tā bija agrāk bijusi. Bezvaldnieku laikā valsts bija ļoti cietusi, un austrumos joprojām valdīja mongoļi, neskatoties uz to, ka jau 1405. gadā Timurs bija miris.

Savas valdīšanas laikā Mehmeds I no Bursas pārcēla galvaspilsētu uz Edirni, atjaunoja kontroli pār Bulgāriju un Serbiju, padzina no Anatolijas mongoļus, un iebruka Albānijā, Cilīcijā, Turku emirātā Čandarolu un Grieķijas ziemeļos Bizantijai pakļautajās teritorijās. Mehmeds uzsāka arī militāras operācijas pret princi Vladu Uzšķērdēju (pazīstams arī kā Drakula), bet līdz Drakulas nāvei viņam neizdevās pakļaut Valāhiju.

Pēc Mehmeda nāves 1421. gadā par sultānu kļuva viņa dēls Murads.

Hronoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Murads II (1421—1444)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Murads II
Pamatraksts: Murads II

Savas valdīšanas pirmos gadus Murads II pavadīja, apkarojot nemierniekus un dumpiniekus. 1423. gadā viņš uz īsu laiku viesojās Konstantinopolē, tad to uz pāris mēnešiem ielenca un piespieda Bizantiju viņam maksāt nodevas.

1423. gadā sākās viens no kariem pret Venēciju, bet Konstantinopoles aplenkuma laikā pasliktinājās kontrole pār Grieķijas pilsētvalstīm. Pēc Tesaloniku (Salonika) iedzīvotāju lūguma Venēcijas karaspēks pārņēma kontroli pār pilsētu. Pilsētu ielenkušais osmaņu karaspēks nodomāja, ka karo pret grieķiem, un nogalināja vairākus venēciešus, ar kuriem līdz šim Muradam bija miermīlīgas attiecības. Pēc šāda incidenta Venēcija pasludināja karu pret osmaņiem.

Murads uz izmaiņām ātri paspēja noreaģēt, un nosūtīja uz Saloniku armiju. Venēcieši bija tajā laikā jau sagaidījuši papildspēkus, bet kad pilsētai uzbruka osmaņi, viņi saprata, ka nav spējīgi pretoties, un pameta pilsētu, atkāpjoties uz saviem kuģiem. Osmaņiem ienākot pilsētā, venēcieši no saviem kuģiem sāka pilsētas apšaudi, un osmaņi pameta pilsētu. Tikmēr venēciešiem pievienojās vēl papildspēki, un viņi atkal ieņēma pilsētu. Saloniku kauja Murada armijai bija nesusi lielus zaudējumus, un Serbija pievienojās Venēcijai. Tikmēr Pāvests Martins V iedrošināja citas kristiešu valstis apvienoties karam pret osmaņiem, lai gan patiesībā uz Balkāniem karaspēku aizsūtīja tikai Austrija.

Osmaņu armijai cenšoties atgūt Valāhiju, kura bezvaldnieku periodā bija zaudējta, sākās karš Balkānos. Serbi iebruka Bulgārijā, un Osmaņu impērijai no austrumiem Anatolijā uzbruka Karamanas emirāts. Muradam nācās sadalīt savus spēkus uz abām pusēm, bet lielāko karaspēku viņš novirzīja Sofijas aizstāvēšanai. Ungāru armija sakāva Valāhijā esošo karaspēku un turpināja virzīties uz Bulgārijas dienvidiem, kur osmaņi karoja ar serbiem. Osmaņi, guvuši uzvaru pār serbiem, pavērsās pret ungāriem, kas atkāpās atpakaļ uz Valāhiju. Murads necentās atgūt Valāhiju, un nostiprināja savu robežu ar Serbiju un Ungāriju, jo nosūtīja savu karaspēku uz Anatoliju. 1428. gadā osmaņi sakāva Karamanas emirāta spēkus.

1430. gadā liela osmaņu flote negaidīti uzbruka Salonikai, un 1432. gadā Venēcieši parakstīja miera līgumu. Līgums paredzēja Salonikas nodošanu osmaņiem ar visām tās apkārtējām zemēm. 1441. gadā nomierinājās konflikti starp osmaņiem un Serbiju un Ungāriju, jo Svētā Romas impērija, Polija, Albānija un Čandarolu un Karamanas emirāti atsāka karu pret Osmaņu impēriju, pārkāpjot miera līgumu. Kristieši 1443. gadā ieņēma Nišu un Sofiju, un impērija cieta milzīgu sakāvi Jalovazas kaujā. 1444. gada 12. jūlijā Murads noslēdza miera līgumu un atdeva Ungārijai Varnu, Serbijai Bulgārijas rietumus (arī Sofiju), kā arī atkāpās no troņa, to atdodot savam dēlam Mehmedam. Kristieši vēlāk atkal pārkāpa līguma nosacījumus un sāka jaunu uzbrukumu. 1444. gada 11. novembrī Varnas kaujā Murads sakāva Polijas karaļa Vladislava III poļu un ungāru apvienoto karaspēku.

1446. gadā Murads atkal kāpa tronī ar jeničeru atbalstu, un 1448. gadā tika noslēgts jauns līgums, atgūstot Valāhiju, Bulgāriju un daļu Albānijas. Pēc Balkānu robežas nostiprināšanas Murads atkal pievērsās austrumiem un sakāva Timura dēlu šahu Rohu, Čandarolu un Karamanas emirātus. Murads mira 1450.—1451. gada ziemā Edirnē.

Hronoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mehmeds II (1444-1481)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mehmeds II Iekarotājs
Pamatraksts: Mehmeds II

Mehmeds II pierādīja savas vadoņa spējas, anektējot Karamanu (1451. gada maijā — jūnijā) un, noslēdzot jaunus miera līgumus ar Venēciju (10. septembrī) un Ungāriju (20. novembrī). Tā viņš bija pierādījis sevi gan kaujas laukā, gan politikā, un viņu sāka cienīt Osmaņu galma augstmaņi.

Viens no viņa galvenajiem mērķiem bija ieņemt Bizantijas galvaspilsētu Konstantinopoli. Bankrotējusī Bizantija 1451. gadā lūdza Mehmedu II divkāršot savus maksājumus pilsētai, viņš to izmantoja par ieganstu, lai pasludinātu visu līgumu laušanu ar Bizantiju. 1452. gadā Mehmeds II ierosināja dīvānam sākt Konstantinopoles aplenkumu, bet gan divāns, gan lielvezīrs Kandarli Halils bija pret to un paziņoja, ka sultāns pārvērtē savas spējas un ir pārāk karstasinīgs.

1452. gada 15. aprīlī Mehmeds II lika sākt gatavošanos Konstantinopoles ieņemšanai.

Skatīt arī rakstu: Konstantinopoles krišana.

Pēc Konstantinopoles ieņemšanas Mehmeds II 1462. gadā uzbūvēja Topkapi pili, un uz turieni pārcēla galvaspilsētu no Edirnes. Mehmeds II sevi pasludināja par Romas Cēzaru (turku valodā: Kaiser-i-Rum) un pārveidoja valsts pārvaldi pēc Bizantijas iekārtas parauga, jo uzskatīja sevi par Romiešu troņa mantinieku. Vēlāk, iebrūkot Otranto, viņš vēlējās turpināt iekarojumus līdz Romai, lai atkal apvienotu visu Romas impēriju, jo tā kopš 751. gada bija sadalīta.

Tālāk Mehmeds II turpināja savus iekarojumus Balkānos un Moreas dienvidos (Peleponēsē), kur vēl bija palikusi Grieķijā pēdējā kristiešu karaliste. 1456. gadā Mehmeds II aplenca Belgradu. 13. augustā jeničeriem izdevās iebrukt pilsētā, bet tas bija slazds, no kura viņi paspēja izmukt. Belgradu Mehmedam II tā arī neizdevās ieņemt. 1460. gadā Mehmeds II iekaroja Atēnas, kurās pirms tam valdīja Konstantīna brāļi Tomass un Demetrioss. Militārajās operācijās Anatolijā Mehmedam II izdevās pakļaut Čandarolu bejliku, Armēniju un 1461. gada 15. augustā viņš iekaroja Trebzonas impēriju.

1475. gadā osmaņi tomēr piedzīvoja sakāvi Vaslui kaujā, bet vēlāk tajā pašā gadā Mehmeds II iekaroja Dženovas koloniju Krimā, pirmo reizi nodibinot osmaņu varu Melnās jūras ziemeļu piekrastē. Divus gadus vēlāk viņš turpināja iekarojumus Adrijas jūras austrumu piekrastē, anektējot Piavasu un dažas salas. 1480. gadā Ahmeds Gediks pašā izcēlās krastā, un osmaņiem izdevās ieņemt Otranto pilsētu. Tā kā osmaņiem bija jātiek galā ar albāņu sacelšanos, tad viņi piedzīvoja stipru pretestību no Neapoles un bija spiesti atkāpties no Otranto. Mehmeds II pēc gada mira. Dažviet minēts, ka viņu noindēja viņa jūdu izcelsmes ārsts Pāvesta Sikstus IV uzdevumā.

Hronoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]