Turcijas bruņotie spēki

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Turcijas bruņotie spēki
[[Attēls:|200px]]
Turcijas bruņoto spēku emblēma
Vispārīga informācija
Bruņoto spēku virspavēlnieks: Abdullahs Gils
Aizsardzības ministrs: Mehmets Vedždi Genils
Bruņoto spēku komandieris: Ilkers Bašbugs
Militārais vecums: no 20 gadiem
Pieejams karadienestam: 21.756.323 (2008)[1]
Derīgi karadienestam: 23.043.550 (2008)[1]
Armijas personālsastāvs: 1.054.750[2]
Aizsardzības budžets (USD): 15,936 miljardi (2006)[3] (15. pasaulē)
Aizsardzības budžets (% no IKP): 3,0% (2006)[3]
Armija kv.svg Sauszemes karaspēks
Kājnieki: 471.000
Tanki: 298 - Leopard 2A4
77 - Leopard 1A3T1/TU120
150 - Leopard 1A3T1
165 - Leopard 1T
170 - M 60T
658 - M 60A3 TTS
105 - M 60A1 RISE Passive
760 - M 48A5T2
619 - M 48A5T1
103 - M 48T5
1200+ - M 48A5 (rezerve)
Bruņutransportieri: 650 - AIFV
1381 - AAPC
48 - FNSS ATV
170 - FNSS AMV
2815 - M-113 A/A1/A2T1/A2T2
10+ - M-125A1
179 - M-106A1
156 - M-113 uzlabots TOW
375+ - Otokar Cobra
250+ - Otokar Akrep
100+ - Otokar Yavuz
240+ - BTR-80
50+ - FNSS Pars
4125 - Mercedes-Benz Unimog 4000
Air force.svg Gaisa spēki
Personālsastāvs: 100.000
Iznīcinātāji: 246 - F-16C/D
52 - F-4E 2020 Terminator
71 - F-4E Phantom II
32 - RF-4E Phantom II
44 - F-5 2000
22 - F-5A/F-5B/NF-5A/NF-5B Freedom Fighter
14 - NF-5A/B Freedom Fighter
Bumbvedēji: 246 F-16C/D
52 F-4E 2020 Terminator
71 F-4E Phantom II
32 RF-4E Phantom II
Transporta lidmašīnas: 7 - C-130E Hercules
6 - C-130B Hercules
19 - C-160T Transall
50 - CN 235-100M
VIP transports:
1 - Airbus A319-115X
3 - Grumman Gulfstream-IV
2 - Cessna 550 Citation II
2 - Cessna 560 Citation V
2 - Cessna 650 Citation VII
1 - Beech King Air 200
Tankeri:
7 - KC-135R-CRAG Stratotanker
Treniņlidmašīnas: 69 - T-38A Talon
61 - Cessna T-37B/C
38 - Aermacchi SF-260D
26 - T-41D Mescalero
Kaujas helikopteri: 20 - AS 532UL Cougar Mk1
19 - Bell UH-1H Iroquois
Transporta helikopteri:
Kugis melns.svg Karaflote
Personālsastāvs: 150.000
Kuģi: Fregates:
2 - SalihReis Class (MEKO 200 TN II-B)
2 - Barbaros Class (MEKO 200 TN II-A)
4 - Yavuz Class (MEKO 200 TN I)
8 - G Class (Oliver Hazard Perry class)
2 - Tepe Class (Knox class)
Korvetes:
6 - B Class (D'Estienne d'Orves class A-69 type Aviso)
Torpēdu kuģi:
4 - Kılıç II Class (2 remontā)
3 - Kılıç I Class
2 - Yıldız Class
4 - Rüzgar Class
4 - Doğan Class
8 - Kartal Class
8 - Türk Class
Mīnu kuģi:
4 - A Class mīnu meklētāji
5 - E Class mīnu meklētāji
4 - F Class mīnu iznīcinātāji
7 - S Class mīnu iznīcinātāji
3 - K Class mīnu iznīcinātāji
Izcelšanās kuģi:
25 - Ç-117 Class LCT
17 - Ç-302 Class LCM
Izpētes kuģi:
2 - Çeşme Class
1 - Çubuklu Class
2 - Meseha Class
Atbalsta kuģi
2 - Akar Class
2 - Albay Burak Hakkı Class
Transporta kuģi:
1 - TCG Iskenderun A1600
Mācību kuģi:
2 - Rhein Class
8 - Training Craft
Glābšanas kuģi:
1 - Diver Class
1 - Bluebird Class
1 - Chanticleer Class
Velkoņi:
1 - Darıca Class
1 - Tenace Class
1 - Cherokee Class
Jūras spēku helikopteri un lidmašīnas:
6 - CASA CN-235 ASW/ASuW MPA
7 - TB-20 mācību lidmašīna
7 - SeaHawk (S-70B2 Class) ASW/ASuW helikopteri
3 - AB-204 Class ASW/ASuW/EW/SAR helikopteri
14 - AB-212 Class ASW/ASuW/EW/SAR helikopteri
8 - AB-412 EP Class Bell 412 glābšanas helikopteri
Zemūdenes: 4 - Gür Class Type 209T2/1400
4 - Preveze Class Type 209T1/1400
6 - Atılay Class Type 209/1200
Kalashnikov black.svg Ekipējums
Strēlnieku ieroči: Mehmetçik-1
Jsf-90
T-12
HK MP5
HK 33
HK G3
G3A7
MG3
HK 69A1
T40
Mk 19 granātmetēji
M203 granātmetēji
FN MAG automāti
FN MINIMI automāti
M4 karabīnes
M16 šautenes
CheyTac Intervention M200
Sako TRG-42 snaiperu šautene
Kalekalıp
Kalekalıp Avunya
Gepard
SVD (Dragunov)
AK-47 (Kalashnikov)
Prettanku ieroči: 390+ - MILAN With MIRA ar termālo optiku
365 - BGM-71 TOW I/II/A/B
40.000+ - M72 A2 LAW (66 mm)
5.000+ - RPG-7 (40 mm)
550 - ERYX (1200 mērķiem)
70 - 9M113M Konkurs (AT5 Spandrel) (420 mērķiem)
185 - Cobra (mācībām)
Artilērijas ieroči:
Pretgaisa aizsardzības ieroči:
Lidaparāti:
Citi ieroči:

Turcijas bruņotie spēki (turku: Türk Silahlı Kuvvetleri, TSK) ar 1 054 750 karavīriem[2] ir otra lielākā NATO armija (pēc ASV)[4][5]. 36 700 karavīru liels kontingents pašlaik ir izvietots arī Ziemeļkiprā.

Turcijas bruņoto spēku sastāvā ietilpst Turcijas sauszemes spēki, kara flote (arī flotes aviācija un flotes sauszemes spēki) un gaisa spēki (iekārtu skatīt rakstā Turcijas ģenerālštābs). Miera laikā Turcijas žandarmērija un krasta apsardze ir iekšlietu ministrijas pakļautībā, bet kara laikā - attiecīgi sauszemes spēku un jūras spēku pakļautībā.

Turcijas bruņoto spēku ģenerālštāba komandieris kopš 2008. gada 28. augusta ir ģenerālis Ilkers Bašbugs (İlker Başbuğ).

Turcijas bruņotajos spēkos pēc pievienošanās NATO (1952) uzsāktas, kā arī pabeigtas vairākas visaptverošas bruņoto spēku reformas un otrā restrukturizācijas kārta sākās 1980. gadu beigās.

ES vadošās amatpersonas uzskata, ka pievienojot Turcijas bruņotos spēkus ES Militārās sadarbības tīklam, ES kļūs par īstu globālu militāro pārspēku.[6]

NATO amatpersonas ir paudušas pārliecību, ka mūsdienu Turcijas spēki ir ļoti labi sagatavoti un ar ļoti lielu pieredzi.[6]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turcijas Republikas dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Osmaņu impērijas sadalīšanas pēc Pirmā pasaules kara uz impērijas armijas pamatiem sāka veidoties jaunveidojamās Turcijas bruņotie spēki. Anatolijā Mustafa Kemala Ataturka vadībā pieaugošā turku nacionālisma kustība uzvarēja Turcijas neatkarības karā un lika pamatus jaunajai Turcijas Republikai, kas pārņēma tās teritorijā atlikušos Osmaņu impērijas spēkus savā pakļautībā.

Otrais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz pat Otrā pasaules kara beigām Turcija bija neitrāla un centās ieturēt distanci gan no Ass valstīm, gan Sabiedrotajiem. Tomēr otrajā Kairas konferencē (1943) Frenklins Rūzvelts, Vinstons Čērčils un Ismets Inēnī vienojās par Turcijas iespējamo palīdzību Sabiedrotajiem un tika nolemts, ka Turcija, saglabājot neitralitātes statusu, bloķē Ass valstu naftas piegādes no Tuvajiem Austrumiem. Neskatoties uz to, ka Turcija tā arī faktiski nekaroja pret Ass valstīm, tās armija visu kara laiku bija mobilizēta un gatava iespējamam iebrukumam, jo Ass valstis bija iekarojušas Bulgāriju un Grieķiju, kas robežojas ar Turciju.

Aukstais karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turcijas bruņotie spēki 1950. gadā, ANO spēku sastāvā piedalījās Korejas karā un cieta 731 karavīra zaudējumu.

1952. gada 18. februārī Turcija kļuva par NATO dalībvalsti un uzsāka bruņoto spēku visaptverošu modernizācijas programmu.

1974. gada jūlijā Turcijas bruņotie spēki izmantoja militāru spēku, lai iejauktos Kipras apvērsumā, ko organizēja EOKA-B Nikosa Sampsona vadībā. Apvērsuma mērķis bija gāzt Kipras demokrātiski ievēlēto valsts prezidentu arhibīskapu Makariosu III un izveidot savienību ar Grieķiju. Apvērsumu atbalstīja Atēnās esošā Grieķu militārā hunta. Konflikts turpinājās līdz 1974. gada augustam un beidzās ar faktisku salas sadalīšanu starp Kipras turku kontrolēto Ziemeļkipru un grieķu kontrolēto dienvidu daļu. Turcijas bruņotie spēki joprojām tur Kiprā militārās vienības, jo nav atrasts politisks risinājums un starp abām kopienām bez militāra spēka klātbūtnes atkal varētu izcelties konflikts.[7][8] 2004. gadā salā tika sarīkots referendums par Annana plānu, kura mērķis bija salas atkalapvienošana. Referendumā šo plānu atbalstīja Kipras turki, bet grieķi to noraidīja, jo tas piešķirtu turkiem pārāk lielu politisko varu, bet turki sastāda tikai 1/5 no salas iedzīvotājiem.

Modenizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1980. gadu laikā Turcijas bruņotajos spēkos tika īstenotas vērienīgas modernizācijas programmas, kuras turpinās arī mūsdienās. Turcijas mērķis ir nodrošināt savu armiju ar vietēji ražotu militāro tehniku un aprīkojumu, izveidojot pašpietiekamu un pilnībā neatkarīgu aizsardzības sistēmu.

Nozares[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turcijas bruņotie spēki sastāv no piecām nozarēm.

Sauszemes spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turcijas Sauszemes spēki ir viena no lielākajām pasaules pastāvīgajām armijām un tas ir otrais lielākais NATO karaspēks.[4][5] Turcijas Sauszemes spēki var īsā laikā militārā operācijā iesaistīt 50.000 kareivjus.[9] Sauszemes spēki ir spējīgi veikt armijas iebrukumu no gaisa vienlaicīgi ar gandrīz sešiem bataljoniem gan naktī, gan dienā.[9]

Gaisa spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turcijas Gaisa spēki ir vieni no vecākajiem gaisa spēkiem pasaulē un to rīcībā ir viena no lielākajām NATO gaisa spēku flotēm. Tiem ir gara vēsture un Turcijas Gaisa spēkos ir dienējuši vairāki slaveni aviācijas pionieri, tai skaitā Sabiha Gēkčena, kas bija pirmā sieviete, kas dienējusi par militāro pilotu. Ar Turcijas Gaisa spēku degvielas uzpildes piegādi gaisā, šie gaisa spēki ir spējīgi piedalīties starptautiskās operācijās jebkurā kontinentā un, nenosēžoties, atgriezties savā bāzē.

Jūras spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidusjūrā Turcijas jūras spēki vēsturiski ir bijusi viena no lielākajām varām. Ar flotes degvielas uzpildes piegādi Turcijas jūras spēki var piedalīties starptautiskās operācijās un mācībās jebkurā lielākā jūrā vai okeānā pasaulē. Jūras spēku zemūdenes var bez izcelšanās veikt līdz pat 15.000 jūras jūdzes un atgriezties savās bāzēs.

Žandarmērija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turcijas Žandarmērija ir bruņotie spēki, kas nodrošina tiesībsargājošas funkcijas mazapdzīvotos Turcijas rajonos, kur nav pastāvīgas policijas vienības.

Krasta apsardze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turcijas Krasta apsardze ir bruņotie spēki, kas nodrošina tiesībsargājošas un ūdens drošības funkcijas Turcijas teritoriālajos ūdeņos.

Bruņoto spēku ietekme valsts politikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad pēc Neatkarības kara Mustafa Kemals Ataturks izveidoja pamatus jaunajai Turcijas Republikai (1923), Turcijas bruņotie spēki par vienu no tās galvenajiem uzdevumiem uzskata Kemalisma ideju aizsardzību, neskatoties uz to, ka Ataturks uzskatīja, ka militārismam un politikai jābūt šķirtiem. Kemalisms ir valsts oficiālā ideoloģija un bruņotajiem spēkiem joprojām ir liela ietekme valsts politikā, it īpaši tādos jautājumos kā nacionālā drošība.

Turcijas vēsturē ir bijuši vairāki gadījumi, kad bruņotie spēki tieši iejaucas valsts politiskajā dzīvē. Vairākos gadījumos militāristi pilnībā pārņēmuši valsts pārvaldi savā tiešā kontrolē ar valsts apvērsumu: 1960., 1971. un 1980. gadā. Savukārt, 1997. gadā militāristi panāca pro-islamiskā premjera Nedžmettina Erbakana nomaiņu.[1]

2007. gada 27. aprīlī, pirms 4. novembra prezidenta vēlēšanām, atbildot uz Abdullaha Gila pro-islamiskajiem uzskatiem, bruņoto spēku vadība izplatīja oficiālu paziņojumu par tās pretējo nostāju. Paziņojumā militāristi uzsvēra, ka jautājumos, kas skar sekulārismu, bruņotie spēki iejauksies politikā un brīdināja, ka gadījumā, kad tiks apdraudēti konstitūcijā noteiktie sekulārisma principi, bruņotie spēki ir gatavi darīt visu, lai novērstu šo principu neievērošanu. Tās paziņojumā tika uzsvērts: "Turcijas bruņotie spēki vienmēr ievēro tai ar likumu uzlikto pienākumu aizsargāt nelokāmos Turcijas Republikas pamata principus. Šie lojalitātes principi ir negrozāmi."[10]

Skatīt[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]