Vitamīni

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Vitamīni ir organiski mazmolekulāri ķīmiski savienojumi, kas nelielā daudzumā ir nepieciešami normālai organisma funkciju nodrošināšanai un jāuzņem ar pārtiku, jo organisms tos nespēj sintezēt (vai nespēj sintezēt pietiekamā daudzumā). Tie ir dzīvajās šūnās noritošo ķīmisko reakciju dalībnieki un katalizatori. Vitamīni nepieciešami visu orgānu un sistēmu normālai funkcionēšanai, organisma augšanai un attīstībai, redzes un asinsrades procesiem, kaulu kalcifikācijai un citām dzīvībai svarīgām funkcijām, tie palielina organisma spēju pretoties infekcijām. Kopā ar dažām citām vielām izmainot fizioloģisku procesu gaitu un organisma reaktivitāti, vitamīni palīdz organismam piemēroties visdažādākiem nelabvēlīgiem eksistences apstākļiem. Vitamīni nedarbojas izolēti, tie ir cieši saistīti ar citām uzturvielām, fermentiem un hormoniem. Daudzi vitamīni ir fermentu sastāvdaļas, un tiem ir liela nozīme vielmaiņas norisēs. Uzturam jāsatur visi vitamīni, jo katram no tiem ir sava noteikta specifiska funkcija organismā.

Daudz vitamīnu cilvēks iegūst arī no zarnās mītošajām baktērijām. Šis process ir sarežģīts: dažas baktērijas spēj pašas sintezēt vitamīnus (piemēram, K vitamīnu, arī dažus B grupas vitamīnus), citas sintēzi veicina vai kavē. Antibiotikas un sulfanilamīdi nomāc vitamīnu sintēzi zarnās un, ilgstoši lietoti, var radīt attiecīgas hipovitaminozes.

Vitamīni veicina jebkura veida rētošanās procesus, sekmē ātrāku izveseļošanos pēc slimības, operācijas vai saindēšanās.

Vitamīnu apzīmējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vitamīnus apzīmē ar latīņu alfabēta burtiem vai nosauc pēc to ķīmiskās dabas. No pašlaik atklātajiem vitamīniem svarīgākie ir šādi:

Daži vitamīni (B grupas, C,) šķīst ūdenī, citi — taukos (A, D, E, K). Pirmie lielākoties ir visai neizturīgi, sevišķi pret karsēšanu gaisa klātbūtnē un sārmainā vidē, un to krājumi organismā nav lieli, tādēļ tie jāuzņem diendienā. Taukos šķīstošie vitamīni ir daudz izturīgāki, un organismā uzkrājas zināmas šo vitamīnu rezerves. Tomēr arī tie jāuzņem regulāri.

Vitamīni vajadzīgi noteiktā, savstarpēji ar citām uzturvielām saskaņotā daudzumā.

Vitamīnu uzņemšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nepieciešamība pēc vitamīniem mainās atkarībā no vecuma, fizioloģiskā stāvokļa un veselības, darba, klimatiskajiem un daudziem citiem apstākļiem. Turklāt vitamīni darbojas optimāli tikai tad, ja pārējās uzturvielas ir nepieciešamā daudzumā.

Vajadzība pēc dažiem vitamīniem ir atkarīga no organisma apgādes ar citiem vitamīniem. Pastāv sakarība starp B6 vitamīna patēriņu un apgādātību ar B1 un C vitamīnu. Konstatēta arī sakarība starp vitamīniem un minerālvielām. Daudzi mikroelementi aktīvi piedalās fermentu kompleksu veidošanā ar vitamīniem un sekmē to izmantošanu organismā. Minētie piemēri rāda savstarpējo sakarību starp vitamīnu daudzumu un citām uzturvielām, kas ietverta sabalansēta uztura principā.

Vitamīnu deficīts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ja organisma vajadzība pēc vitamīniem ilgstoši netiek apmierināta, rodas vitamīnu deficīts — hipovitaminoze vai avitaminoze. No diagnostikas, ārstēšanas un profilakses viedokļa ir labāk izpētītas avitaminozes. Tomēr biežāk sastopams ir daļējs vitamīnu trūkums — hipovitaminoze. Hipovitaminozes var radīt ne tikai vitamīnu trūkums uzturā, bet arī vitamīnu izmantošanas traucējumi, dažādi vielmaiņas traucējumi, slikta vitamīnu uzsūkšanās. Hipovitaminozi var radīt paaugstināta vajadzība pēc vitamīniem sakarā ar slimību vai tādu preparātu lietošanu, kuri nomāc zarnu mikrofloru.

Mūsdienās atsevišķu vitamīnu defcītu sastop reti, daudz biežāk vienlaicīgi vērojami vairāku vitamīnu maiņas traucējumi — polihipovitaminoze. Hipovitaminožu problēma ir visaktuālākā, jo to izcelsme ir atkarīga no daudziem apstākļiem. Te jāmin sezonas svārstības uzturlīdzekļu vitamīnu daudzumā, uzturlīdzekļu glabāšanas un tehnoloģiskās apstrādes nepilnības, aplami uztura ieradumi, svaigu augļu un dārzeņu piegādes grūtības u.c. Jāņem vērā arī vitamīnu uzsūkšanās un izmantošanas procesu traucējumi organismā, uztura sastāvdaļu nelīdzsvarotas attiecības, slimības. Īpaši smags vitamīnu deficīts mēdz būt zarnu slimniekiem, kuriem ne tikai jāpalielina vitamīnu daudzums uzturā, bet arī jāordinē parenterāla vitamīnu ievadīšana.

Daži vitaminologi iesaka vecākiem cilvēkiem lietot apmēram par 25% vitamīnu vairāk nekā vidēja vecuma cilvēkiem. Šo ieteikumu pamato ar vitamīnu uzsūkšanās procesu traucējumiem un fermentu sistēmu „nolietošanos”.

Nepieciešamais vitamīnu dienas daudzums veselam un pieaugušam cilvēkam ir precīzi aprēķināts dažādām iedzīvotāju grupām, ievērojot viņu vecumu un dzīves apstākļus. Tā kā lielas starpības ieteiktajās normās vienai vecuma grupai un vienai darba intensitātes grupai dažādos dzīves un atpūtas apstākļos nav, tad apskatīsim tikai minimālo nepieciešamo vitamīnu daudzumu pieaugušiem cilvēkiem atkarībā no to vecuma un veicamā darba intensitātes.

Iespējams, ka ilgstoša vitamīnu pārmērība ir kaitīga. Noteikti pierādīts tas ir attiecībā uz A, D, K un B3 vitamīniem. Varbūt turpmākie pētījumi to apstiprinās arī attiecībā uz citiem vitamīniem. Ir zināms, ka baltā lāča aknas, kurās ir daudz A vitamīna, ir toksiskas; lielu A vitamīna devu ilgstoša lietošana dzīvniekiem rada deģerenatīvas izmaiņas aknās un apmatojuma noiešanu. Bez tam ir pierādīts, ka organisms līdz noteiktai robežai spēj aizturēt vitamīnus audos. Arī viena vitamīna pārmērīgs daudzums organismā var radīt citu vitamīnu maiņas traucējumus, ja tos neuzņem attiecīgi palielinātās devās.

Galvenais vitamīnu avots ir uzturlīdzekļi, kuros vitamīnu daudzums ir dažāds.

Saņemot vitamīnus ar uzturlīdzekļiem, vitamīnu pārdozēšana praktiski ir neiespējama. Tiesa, ir aprakstīta A hipervitaminoze ekspedīcijas dalībniekiem ziemeļos, kuri bija lietojuši uzturā baltā lāča aknas.

Vitamīni Latvijas ēdienos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā galvenie vitamīnu avoti ir rupju miltu maize, rupji putraimi, piens un piena produkti, sviests, dārzeņi, augļi, kartupeļi, liesa gaļa, olas. Pētot Latvijas lauku iedzīvotāju organismā vairāku svarīgāko vitamīnu rādītājus, B1, B6, B3 vitamīna deficītu neatrada, toties konstatēja B2 vitamīna trūkumu piejūras rajonu iedzīvotājiem. Tas izskaidrojams ar relatīvi mazāku piena un lielāku zivju patēriņu uzturā. Gandrīz pusei (43%) izmeklēto piejūras rajona iedzīvotāju C vitamīna rezerves organismā bija samazinātas. Arī pārējo pārbaudīto rajonu iedzīvotāji jūnijā ar uzturu saņēma maz C vitamīna — 20 — 30 mg dienā. C vitamīna deficīts izskaidrojams ar dārzeņu un augļu nepietiekamu lietošanu. Apsekotajos rajonos pieaugušie iedzīvotāji lietoja vidēji 110 g dārzeņu un augļu uz 400 g kartupeļu dienā.

Mūsu republikas apstākļos vitamīnu preparāti (vislabāk polivitamīnu veidā) vajadzīgi ziemā un agrā pavasarī, bet tie jālieto saprātīgi, nevadoties pēc principa „jo vairāk, jo labāk”. Lielās devās vitamīnu preparātus lieto kā medikamentus — tikai noteiktu laiku.

Īpaši daudz vitamīnu vajag augošam organismam, sievietēm grūtniecības un zīdīšanas periodā, kā arī cilvēkiem, kas strādā smagu fizisku un intensīvu garīgu darbu. Vajadzība pēc vitamīniem pieaug smagu pārdzīvojumu laikā, augstā un zemā temperatūrā, gaismas un saules trūkumā, slimību, sevišķi infekcijas slimību laikā, drudža stāvoklī, pēc smagām operācijām u.tml.

Gatavojot ēdienu, daļa vitamīnu iet zudumā. Vitamīnu daudzumu produktos samazina termiska apstrāde (it īpaši atkārtota sildīšana), saules gaisma (ēdiens atstāts gaišā telpā), gaisa skābeklis (vārīšana bez vāka, pārliešana no viena trauka otrā).

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]