Polārlācis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Polārlācis
Ursus maritimus (Phipps, 1774[)
Polārlācis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Dzimta Lāču dzimta (Ursidae)
Ģints Lāči (Ursus)
Suga Polārlācis (U. maritimus)
Sinonīmi
  • Ursus eogroenlandicus
  • Ursus groenlandicus
  • Ursus jenaensis
  • Ursus labradorensis
  • Ursus marinus
  • Ursus polaris
  • Ursus spitzbergensis
  • Ursus ungavensis
Izplatība
Polar bear range map.png

Polārlācis, arī baltais lācis vai leduslācis, (Ursus maritimus) ir lāču dzimtas (Ursidae) lāču ģints (Ursus) plēsīgo zvēru suga. Līdzās kadjakas lācim (Ursus arctos middendorffi) tas skaitās lielākais sauszemes plēsējs[1]. Lai arī tas ir tuvs brūnā lāča (Ursus arctos) radinieks, polārlācis apdzīvo šauru ekoloģisko nišu, nelielas teritorijas ziemeļu polārajā apgabalā. Polārlācis ir piemērojies skarbam, aukstam klimatam un zemām temperatūrām, tas var pārvietoties pa sniegu, ledu, peldēt aukstā ūdenī un medīt roņus gan uz sauszemes, gan jūrā no ledus[2].

Polārlācis ir lieliski piemērots arktiskajam klimatam, pat tā pēdas ir apaugušas ar biezu vilnu

Klimata izmaiņu dēļ sugas izdzīvošana varētu būt apdraudēta. Tos ir grūti uzskaitīt, jo migrē lielus attālumus, pat izmantojot peldošus ledus gabalus, tomēr zinātnieki uzskata, ka šobrīd pasaulē varētu būt 20 000 - 25 000 polārlāču, kas sadalās 19 populācijās[3]. Polārlāči dzīvo Grenlandē (Dānija), Svalbārā (Norvēģija), Aļaskā (ASV), Kanādas un Krievijas pašos ziemeļos. Visas šis piecas valstis 1973. gadā ir vienojušās par polārlāču aizsardzību, izpēti un sadarbību šajās jomās[4].

Evolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lāču dzimta (Ursidae) pēc zinātnieku domām atdalījās no plēsēju kārtas (Carnivora) pirms 38 miljoniem gadu. Apakšdzimta Ursinae izdalījās pirms 4,4 miljoniem gadu, bet fosīliju un DNS pētījumi liecina, ka polārlācis no brūnā lāča (Ursus arctos) ir atdalījies pirms apmēram 200 000 gadiem pleistocēnā[5].

Polārlācis un brūnais lācis savā starpā var pāroties un veidot vairoties spējīgus (fertilus) pēcnācējus. Pirmais dokumentētais gadījums savvaļā notika 2006. gadā Kanādā, kur kāds amerikāņu mednieks, nopērkot licenci, nošava polārlāci, kas, pēc rūpīgākas apskates, izrādījas polārlācenes un grizlilāča pēcnācējs.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polārlācis ir divas reizes lielāks nekā lauva vai tīģeris

Polārlācis ir lielākais plēsējs, kas dzīvo uz sauszemes. Tas ir 2x lielāks nekā Sibīrijas tīģeris. Tam augumā līdzinās vienīgi Kadjakas lācis, kas dzīvo Aļaskā. Pieauguši polārlāču tēviņi sasniedz vidēji 2,40 - 2,60 metru garumu, atsevišķos gadījumos pat 3,40 metrus; plecu augstums var sasniegt 1,60 metrus. Masa var būt starp 300 un 800 kg (vidēji 420 - 500 kg). Mātītēm ķermeņa garums parasti ir mazāks par tēviņiem, 1,90 - 2,10 metri, bet atsevišķos gadījumos sasniedzot 2,50 metrus; masa mātītēm ir no 150 līdz 300 kg. Ķermeņa masa lielā mērā ir atkarīga no dzīvnieku barošanās apstākļiem: vasarā izbadējušies lāči var svērt ievērojami mazāk nekā ziemā — roņu medību laikā, kā arī grūsna mātīte var svērt līdz 500 kg. Svarīgas ir arī reģionālas atšķirības. Mazākie dzīvnieki mīt Špicbergenā, bet lielākie Beringa šauruma tuvumā. Lielākais datētais polārlācis svēra 1002 kg, tas tika nomedīts Aļaskā 1960. gadā[6].

Salīdzinot ar polārlāča tuvo radinieku brūno lāci, tā ķermenis ir garāks, slaidāks, galvaskausa forma un purns pagarināts. Kājas ir masīvas, ausis mazas un īsa astīte (7 - 13 cm). Pēdas polārlācim ir ļoti lielas, lai labāk izdalītu lāča lielo svaru, ejot pa sniegu un ledu un lai peldot lāča vēziens ūdenī būtu specīgāks. Pēda var sasniegt 36 cm garumu pieaugušam lācim. Pēdas ir apaugušas ar īsu biezu vilnu, kas sargā pēdas no apsalšanas. Polārlāča nagi ir īsāki un masīvāki kā brūnajam lācim, jo polārlācim uz ledus ir jāuzvelk ļoti smags medījums, un ar nagiem lācis rok ledu.

Polārlācis peld apmēram 12 km/st

Polārlācis ir lieliski pasargāts no aukstuma ne tikai ar savu balto kažoku, bet arī ar tauku slāni, kas saniedz 10 cm biezumu. Siltums tiek ķermenī tik labi saglabāts, ka infrasarkano staru fotogrāfijās polārlācis uz ledus ir gandrīz neredzams. To termoregulācija nespēj lāci pietiekami atvēsināt, ja gaisa temperatūra pārsniedz 10 °C. Polārlāča kažoks ir dubults, tam ir bieza pavilna un garāka akotspalva, kas sargā kažoku no mitruma. Akotspalvas krāsas izskats variē no baltas līdz gaiši brūnai, lai gan īstenībā akotspalva ir caurspīdīga[7]. Tās garums ir apmēram 5 - 15 cm, kas klāj visu ķermeni[8]. Polārlāča kažoks mainās lēni, laikā no maija līdz augustam, un tas nekad nav tumšs kā citiem arktiskajiem dzīvniekiem. Kādreiz pastāvēja uzskats, ka lāča caurspīdīgās spalvas novada saules gaismu un siltumu līdz ādai, tomēr nesenie pētījumi šo teoriju ir atzinuši par kļūdainu.

Paliekot lācim vecākam, tā baltais kažoks sāk dzeltēt. Nebrīvē siltos un mitros apstākļos akotspalva var iegūt pelēku vai zaļganu toni, kas liecina, ka kažokā ir iemitinājušās aļģes un tur vairojas. Tēviņiem uz priekškājām ir izteikti garas spalvas, kuru garums pieaug, paliekot lācim vecākam. Tās pārstāj augt , kad lācis sasniedz 14 gadus. Polārlāča priekškāju spalvas tiek salīdzinātas ar lauvu galvas krēpēm, un tiek uzskatīts, ka tās ir svarīgs elements mātītes savaldzināšanai.

Polārlācim ir ļoti laba oža, tas spēj saost roni no 1,6 km attāluma un līdz 1 m zem sniega. Tā dzirdi var salīdzināt ar cilvēka dzirdi, un polārlācis redz ļoti labi tālumā. Polārlācis ir ļoti labs peldētājs, tas ir redzēts okeānā 320 km attālumā no jebkāda ledus vai zemes. Tā ķermeņa tauki sargā lāci no atdzišanas, un priekškājas ir spēcīgi airi. Tas peld ar apmēram 10 - 12 km/st, uz sauszemes ejot lācis ir lēnāks, tā iešanas ātrums 5,5 km/st.

Ieradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polārācis ir atkarīgs no ledus platformas, no kuras tas medī roņus
Divi polārlāču tēviņi spēlējas

Lielāko daļu dzīves polārlācis pavada virs jūras, pārvietojoties pa ledu, uzturoties uz robežas starp ledu un ūdeni, lai medītu roņus, kas ir tā galvenā barība[9]. Mainoties sezonai, ledus platības mainās, tā kā roņi seko ledum, tad arī lācis seko ledum. Ir polārlāču apdzīvotas teritorijas, kurās vasaras laikā ledus izkūst pilnībā, piemēram, Hudzonas līcī un Džeimsa līcī, tādējādi polārlāči nonāk krāstā un gaida aizsalstam jūru vairākus mēnešus[10]. Toties Čukču jūrā lāči seko ledum ziemeļu virzienā, sasniedzot okeāna ledus vāka galējo ziemeļu robežu.

Atšķirībā no brūnajiem un melnajiem lāčiem polārlāči nedodas ziemas miegā (izņēmums ir grūsnas mātītes), tie ir aktīvi visu gadu. Toties polārlācis spēj ilgstoši gavēt, gavēnis var sasniegt vairākus mēnešus vasaras beigās un rudens sākumā, kad jūrā nav ledus, un lāči nevar medīt roņus.

Tā kā polārlācis migrē, tas nav teritoriāls, polārlāči vispār reti savā starpā kaujas, lai arī ir agresīvi plēsēji. Paēdis polārlācis reti uzbrūk cilvēkam, lai gan ir zināmi atsevišķi gadījumi, kad polārlācis ir nogalinājis cilvēku un to apēdis.

Lai gan pieauguši polārlāči ir vientuļnieki, (neskaitot mātes ar bērniem) polārlāči satiekoties mēdz savā starpā komunicēt, spēlēties, pavadot laiku kopā uz vairākām stundām, pat izguļoties kopā. Zinātnieki ir novērojuši, ka tēviņiem pat ir izteikti draugi starp citiem tēviņiem. Īpaši rotaļīgi ir jaunie polārlāči, kas spēlēs izmēģina spēka paņēmienus, kas vēlāk pārošanās sezonā noder "īstajās" tēviņu cīņās par mātītes labvēlību.

No visiem lāčiem polārlācis ir visplēsīgākais, pamatā tas medī pogaino roni (Pusa hispida) un bārdaino roni (Erignathus barbatus)[11]. Arktiskajā biomā dzīvo miljoniem roņu, kas var kļūt par polārlāča upuri brīdī, kad tas kādā āliņģī starp lediem izbāž degunu, lai ieelpotu vai lai izrāptos uz ledus gabala atpūsties. Polārlācis parasti medī vietā, kur robežojas ūdens, gaiss un ledus. Polārlācis ļoti reti medī roņus uz sauszemes vai atklātā ūdenī.

Polārlācis medījot izmanto savu izcilo ožu, tas saož roņu elpošanas āliņģi, tam klusu pielavās un gaida, kad ronis nāks elpot. Brīdī, kad ronis tuvojas ūdens virsmai, lācis saož tā elpu, polārlācis zibenīgi cērt ar priekšķepu ūdenī, uzķerot roni, un izvelk to uz ledus. Polārlācis savu medījumu nogalina, pārkožot upura galavaskausu. Roņi tiek medīti arī uz ledus, kur tie atpūšas. Polārlācis saož guļošos roņus, pietuvojas tiem apmēram 90 m attālumā, un atlikušos metrus lācis lavās rāpus. Ja ronis lāci nepamana, tad lācis pierāpo tam 9 - 12 m attālumā, un tad straujā skrējienā uzbrūk ronim. Trešais medību paņēmiens ir roņu mātes migas atrašana, izrakšana un ronēna nomedīšana.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Garais polārlāča purns un kakls palīdz uzbrukt ronim elpošanas āliņģī, toties spēcīgās pakaļkājas un krusti notur lāci līdzsvarā uz ledus, kamēr tiek izvilkts no ūdens smagais medījums

Pieaugušie polārlāči pamatā ēd tikai kalorijām bagāto roņu tauku slāni un ādu, toties lācēni pamatā ēd ar olbaltumvielām bagāto sarkano gaļu. Jaunie lāči, kas jau vairs nedzīvo kopā ar mātēm, bet, kuru pieredze nav pietiekama, lai sekmīgi medītu roņus, apgrauž citu lāču upuru kaulus, gaļas atliekas no citu lāču medījuma ir to galvenais barības avots. Bieži jauniem lāčiem, ja to medības ir bijušas veiksmīgas, medījums pusapēsts ir jāatdod citam vecākam un lielākam lācim. Pēc ēšanas lāči sevi nomazgā vai nu ūdenī vai sniegā.

Polārlācis ir ļoti spēcīgs plēsoņa, tas var nogalināt pieaugušu valzirgu (Odobenus rosmarus), lai gan lācis to dara reti, jo valzirgs var būt divas reizes smagāks par pašu uzbrucēju. Ir novērots, ka polārlāči medī arī baltvaļus (Delphinapterus leucas). Vaļa augums un smagums ir salīdzināms ar valzirgu. Lielākā daļa sauszemes dzīvnieku spēj aizbēgt no polārlāča, tā kā uz sauszemes lācis ātri nogurst, jo nespēj pietiekami atdzesēties. Arī lielākā daļa jūras dzīvnieku spēj peldot aizbēgt no lāča. Ir rajoni, kur pamatbarību lācim sastāda valzirgu mazuļi un mirušu valzirgu vai vaļu tauki, kas pat iepuvuši ir polārlācim derīgi.

Vasaras beigās un rudenī, kad ledus ir izkusis, lāči nevar sekmīgi medīt, un tie spēj vairākus mēnešus gavēt un iztikt no savu tauku rezervēm. Ir novērots, ka polārlāči vasaras sezonā medī ziemeļbriežus, putnus, grauzējus, meklē olas, krabjus un garneles. Tie vasarā nedaudz ēd arī ogas, saknes, jūras zāli un citus augus, bet augi un sauszemes dzīvnieki neieņem nozīmīgu vietu lāča diētā, jo polārlācis nespēj uzņemt pietiekami daudz kalorijas no šiem barības resursiem, lācis var izdzīvot tikai tad, ja tam ir jūras zīdītāju tauki.

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mazuļi mātes iekārtotajā migā
Polārlāča mātīte zīda divus gadus vecu mazuli

Polārlāči pārojas jūrā uz ledus laikā no aprīļa līdz maijam. Tas ir labākais roņu medību laiks. Tēviņš spēj saost ļoti senas mātītes pēdas, kas meklējis, mātīte var būt nogājusi jau 100 kilometrus vai vairāk. Atrodot mātīti tēviņi parsti satiekas ar citiem tēviņiem, un starp viņiem parasti notiek cīņas par mātītes uzmanību. Cīņas bieži beidzas ar nopietniem savainojumiem un izlauztiem zobiem. Mātīte var sapāroties ar vairākiem tēviņiem, un katrs mazulis var piedzimt no cita tēviņa. Pāris parasti paliek kopā kādu nedēļu, vairākas reizes pārojoties.

Mazuļa attīstība tiek it kā iekonservēta, atlikta līdz augustam vai septembrim. Šajā laikā mātīte intensīvi barojas, pieaudzējot savu svaru par apmēram 200 kg vai vairāk, reizēm svaru dubultojot. Kad rudenī viss ledus ir izkusis, un roņu medības vairs tikpat kā nav iespējamas, apaugļotā mātīte izrok alu, iekārtojot migu. Alā var iekļūt pa šauru tuneli. Alai var būt viens vai trīs kambari. Ala tiek iekārtota vai nu sniega sanesumā vai ierakta zemē, ja sniega ir maz. Lielākā daļa alu atrodas dažu kilometru attālumā no krasta iekšzemē. Mātītes bieži izmanto vienu un to pašu alu vairākus gadus. Ir gadījumi, kad mātīte alu iekārto uz jūras ledus. Mātīte iekārtojas migā un tur paliek snaužot, ieņemot līdzīgu stāvokli ziemas miegam. Lai arī miegs nav ciešs, sirds pulss samazinās no 46 sitieniem minūtē uz 27. Ķermeņa temperatūra snaudas laikā nesamazinās kā tas parasti notiek ziemas miega laikā.

Mazuļi piedzimst laikā starp novembri un februāri. Parasti piedzimst 2 mazuļi. Tie ir akli, ar baltu, siltu, pūkainu kažociņu, un to svars ir mazāks par 0,9 kg. Mātīte alā paliek kopā ar mazuļiem līdz februāra vidum. Mazuļi barojas ar mātes trekno, barojošo pienu. Kad mazuļi ir nedaudz paaugušies, sasniedzot apmēram 10 - 15 kg, mātīte uzlauž alas ieejas ledu un izved bērnus pasaulē. Pirmās 12 - 15 dienas ģimene uzturas alas tuvumā, splējoties un mācoties staigāt. Māte barojas ar tuvumā esošiem augiem. Tad ģimene uzsāk garo ceļu uz jūru, lai atrastu roņus. Ceļojuma laikā mazuļi var novārgt vai kļūt par medījumu vilkiem, lai gan māte ir ļoti agresīva, sargājot savus bērnus. Reizēm mazuļus nogalina polārlāču tēviņi, šim faktam zinātniekiem pagaidām nav skaidrojuma. Aļaskā no novērotajiem polārlāču mazuļiem 42% sasniedz 12 mēnešu vecumu. Pirms 15 gadiem šādu vecumu sasniedza 65% mazuļu. Māte mazuļus zīda ar pienu līdz 2,5 gadiem, tad ģimene šķiras. Pamestie mazuļi kādu laiku vēl turas kopā, kopīgi medījot un ceļojot. Tas var būt dažas nedēļas vai mēnesi.

Dzimumbriedumu mātītes sasniedz 4 - 5 gadu vecumā, tēviņi 6 gados, lai gan pastāvot lielajai konkurencei un tēviņu cīņām, tēviņi sāk pāroties tikai 8 - 10 gadu vecumā.

Polārlāči daudz retāk cieš no dazādiem iekšējiem parazītiem un slimībām kā citi savvaļas dzīvnieki. Tomēr tiem mēdz būt dažādas ādas slimības. Parasti tie dzīvo līdz 25 gadiem, tomēr ir indivīdi, kas dzīvo ilgāk. Vecākais reģistrētais polārlācis savvaļā ir bijis 32 gadus vecs, nebrīvē 43 gadus.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://web.archive.org/web/20080605045644/http://www.fws.gov/endangered/factsheets/polar_bear.pdf
  2. ADW: Ursus maritimus: Information
  3. Polar Bear Facts and Information - Polar Bears International
  4. Ursus maritimus (Polar Bear)
  5. Stirling, Ian (1988). "The First Polar Bears". Polar Bears. Ann Arbor: University of Michigan Press. ISBN 0-472-10100-5.
  6. Wood, G.L. (1981). The Guinness Book of Animal Records. pp. 240.
  7. Optics InfoBase - Is Polar Bear Hair Fiber Optic?
  8. Uspenskii, S. M. (1977). The Polar Bear. Moscow: Nauka.
  9. Stirling, Ian (January 1997), "The importance of polynyas, ice edges, and leads to marine mammals and birds", Journal of Marine Systems (Elsevier) 10 (1-4): 9—21, doi:10.1016/S0924-7963(96)00054-1
  10. Stirling, Ian (1988). "Distribution and Abundance". Polar Bears. Ann Arbor: University of Michigan Press. ISBN 0-472-10100-5.
  11. North American Mammals: Ursus maritimus

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]