Cauruļzobis
Cauruļzobis Orycteropus afer (Ž. Kivjē, 1798) | |
---|---|
Klasifikācija | |
Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
Tips | Hordaiņi (Chordata) |
Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
Augstākā kārta | Āfrikas placentāļi (Afrotheria) |
Virskārta | Āfrikas kukaiņēdāji (Afroinsectiphilia) |
Kārta | Cauruļzobju kārta (Tubulidentata) |
Dzimta | Cauruļzobji (Orycteropodidae) |
Ģints | Āfrikas cauruļzobji (Orycteropus) |
Suga | Cauruļzobis (Orycteropus afer) |
Izplatība | |
Cauruļzobis Vikikrātuvē |
Cauruļzobis jeb Āfrikas skudrlācis (Orycteropus afer) ir vienīgā mūsdienās dzīvojošā Āfrikas cauruļzobju ģints (Orycteropus) suga. Lai arī to reizēm sauc par skudrulāci, tas nav tuvs radinieks Dienvidamerikā dzīvojošiem skudrlāčiem. Cauruļzobja tuvākie radinieki ir lēkātāji (Macroscelididae) un tenreki (Afrosoricida). Tie visi kopā veido Āfrikas kukaiņēdāju virskārtu (Afroinsectiphilia).
Cauruļzobis dzīvo plašā teritorijā Āfrikas kontinentā, uz dienvidiem no Sahāras tuksneša.[1] Tas mājo savannā, krūmājos un mežos.
Izskats un īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Cauruļzobis ārēji nedaudz atgādina cūku ar garu šņukuru. Tam ir kompakts ķermenis ar augsti izliektu mugurkaulu. Ķermeni sedz rets, plāns un ass matojums. Tas parasti ir pelēkdzeltens vai sarkanbrūns. Cauruļzobi pret termītiem un skudrām aizsargā nevis matojums, bet biezā āda. Āda to aizsargā arī pret ienaidniekiem.[2] Kājas ir vidēji garas. Priekšķepām ir 4 pirksti, tām nav īkšķu, bet pakaļkājām ir visi 5 pirksti. Katram pirkstam ir garš, plakans un spēcīgs nags. Ausis cauruļzobim ir ļoti garas, līdzīgi kā trusim. Arī aste ir samērā gara, pie pamatnes ļoti bieza, tā vienmērīgi sašaurinās astes gala virzienā līdzīgi kā ķenguram. Ne trusis, ne ķengurs nav cauruļzobja radinieks.[1] Kakls biezs un īss. Cauruļzobja galva ir slaida ar garu šņukuru, kura nobeigums tāpat kā cūkai diskveidīgs, ar divām nāsīm tajā. Lai ēšanas laikā termīti nesalīstu nāsīs, cauruļzobis tās noslēdz.[1] Mute maza un cauruļveida, raksturīga dzīvniekiem, kas barojas ar termītiem. Tā mēle ir gara, tieva, čūskai līdzīga, turklāt tā ir lipīga.[2] Cauruļzobim ir ļoti laba oža un dzirde, kas palīdz atrast tā iecienīto barību — termītus un skudras.[2]
Visspecifiskākā īpašība ir cauruļzobja zobi, kuriem ir caurulīšu forma, un tiem nav emaljas. Tādēļ zobi viegli nodilst, bet tie visu laiku ataug.[2] Piedzimstot cauruļzobim ir priekšzobi un ilkņi, kas vēlāk izkrīt un vairāk neatjaunojas. Pieaugušiem cauruļzobjiem ir tikai dzerokļi, kas atrodas žokļu dziļumā. Cauruļzobja ķermenis bez astes ir 1—1,3 metrus garš, astes garums 53—66 cm, masa 50—82 kg.[1]
Uzvedība un barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Cauruļzobis pamatā ir nakts dzīvnieks un karsto Āfrikas dienu tas pavada zem zemes savā alā, kurai var būt vairākas izejas.[1] Reizēm tas izlien no alas arī dienas laikā, lai pasildītos saulītē.[3] Cauruļzobim ir sava teritorija ar vairākām alām, kuras tas izrok ar savām spēcīgajām, lāpstveidīgajām ķepām. Dažas alas ir ļoti mazas un šauras, tās pamatā tiek izmantotas, lai slēptos no ienaidniekiem. Galvenā ala ir samērā plaša, īpaši mātēm ar mazuli. Cauruļzobis ir ļoti ātrs zemes racējs. Tas spēj izrakt 60 cm mazāk kā 30 sekundēs.[2] Reizēm cauruļzobis mēdz gulēt tikko izraktā un izēstā skudru ligzdā. Lietus sezonā gandrīz katru nakti tiek rakta jauna ala.[3] Guļot cauruļzobis aizver alas ieeju, atstājot atvērtu pavisam nelielu caurumiņu gaisam. Pats tas saritinās ciešā kamoliņā. Kā jau nakts dzīvniekam, tam ir vāja redze. Tādēļ vēlu pēcpusdienā vai vakarā, pametot alu, cauruļzobis kādu brīdi stāv pie alas izejas un ieklausās apkārtējās skaņās. Alu tas pamet ar strauju lēcienu, tad atkal sastingst un ieklausās skaņās, grozot ausis uz visām pusēm.[3] Ja nekā aizdomīga nav, cauruļzobis lēni dodas meklēt barību.
Daudzi dzīvnieki izmanto cauruļzobja pamestās alas. Tie ir zemes vāveres, zaķi, hiēnas, šakāļi, dzeloņcūkas, kārpcūkas, civetas un putni.[3] Meklējot termītu un skudru ligzdas, cauruļzobis nakts laikā noiet apmēram 10 kilometrus.[2] Tas iet lēnām un šūpo garo snuķi virs zemes no vienas puses uz otru, cenšoties saost barību. Retu reizi tas barojas ar citiem kukaiņiem, augiem vai maziem zīdītājiem.[2]
Galvenie cauruļzobja ienaidnieki ir cilvēki, medību suņi, lauvas, hiēnas, leopardi un pitoni.[2] Ja cauruļzobim uzbrūk, tas ātri cenšas ierakties zemē. Ja nepaspēj paslēpties, cauruļzobis apveļas uz muguras un aizsargā sevi ar asajiem, spēcīgajiem nagiem, turklāt cenšoties ar asti atgrūst uzbrucēju.[3]
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Katru gadu pārošanās laikā cauruļzobji uz īsu brīdi izveido pāri. Grūsnības periods ilgst 7 mēnešus.[2] Piedzimst viens mazulis, kas ir rozīgs un bez spalvām. Alā tas mitinās apmēram 2 nedēļas, tad sāk sekot mātei nakts pastaigās. Pirmos 4 mēnešus māte to zīda ar pienu, papildus barību tas sāk uzņemt jau pēc pirmajiem 3 mēnešiem.[3] Jaunie tēviņi paliek kopā ar savu māti apmēram 6 mēnešus, bet mātīte — līdz piedzimst nākamais mazulis.[3] Jaunais tēviņš aiziet no mātes, atrodot savu teritoriju, bet mātīte uzturas turpat mātes alas tuvumā, naktī kopīgi dodoties kukaiņu meklējumos.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Cauruļzobis |
- IUCN: Orycteropus afer
- Aardvark – Quick facts and summary
- ADW: Orycteropus afer
- Zooborns: Orycteropus afer Arhivēts 2018. gada 7. oktobrī, Wayback Machine vietnē.