Pāriet uz saturu

Čečenu un ingušu deportācija

Vikipēdijas lapa
Čečenu un ingušu deportācija

Čečenu un ingušu deportācija (čečenu: Вайнах махкахбахар) bija čečenu un ingušu piespiedu izvešana no Čečenijas-Ingušijas APSR teritorijas un tās apkārtējām teritorijām uz Kazahstānu un Kirgizstānu (un daļēji uz Uzbekijas un Tadžikijas PSR), ko Padomju Savienības varas iestādes veica no 1944. gada 23. februāra līdz 9. martam. Saskaņā ar dažādām aplēsēm operācijas laikā tika deportēti no 500 000 līdz 650 000 čečenu un ingušu. Deportācija bija daļa no PSRS īstenotās tautu deportācijas politikas.

Ingušu ģimene pie mirušās meitas līķa, Kazahstāna (1944)

Izraidīšanas laikā un pirmajos gados pēc tās gāja bojā aptuveni 100 000 čečenu un 23 000 ingušu, t. i., aptuveni katrs ceturtais no abām tautām.

Par deportācijas iemesliem oficiāli tika minēta masu sadarbība ar vācu okupantiem, pretpadomju darbība un bandītisms, tomēr čečeni un inguši fiziski nevarēja sadarboties ar okupantiem, jo pašas okupācijas nebija — Vērmahtam izdevās ieņemt tikai nelielu daļu Ingušijas, un drīz vien vācu karaspēks tika no turienes izspiests. Arī pretpadomju aktivitātes un bandītisma apmēri republikā nepārsniedza kaimiņreģionus. Oficiālie dati ir viltoti, lai attaisnotu varas iestāžu darbību.

1944. gada 23. februārī ar PSRS Augstākās Padomes prezidija dekrētu Čečenijas-Ingušijas APSR tika likvidēta un sadalīta starp citām republikām, kā arī tika izveidots Groznijas apgabals. Groznijas apgabala un to reģionu valdībai, kuriem tika nodota daļa Čečenijas-Ingušijas, bija jāveic pasākumi, lai atbrīvoto teritoriju atkal apdzīvotu. Reģionu apdzīvoja ieceļotāji no citiem valsts reģioniem. Pēc partijas un padomju vadības norādījumiem tika izlaupītas mošejas un kapsētas. Kapu akmeņus izmantoja, lai liktu pamatus rūpnīcām un fermām, būvētu ceļus un izmantotu kā apmales. Groznijas laukumos tika dedzinātas grāmatas čečenu, ingušu un arābu valodās.

Ar PSRS un Krievijas PFSR Augstāko padomju prezidiju 1957. gada 9. janvāra dekrētiem Čečenijas-Ingušijas ASR tika atjaunota, bet tās robežas tika mainītas. PSRS Augstākā Padome apstiprināja tās prezidija dekrētu un atgrieza PSRS konstitūcijā norādi par autonomiju. Čečeniem un ingušiem tika atļauts atgriezties dzimtenē. Nepārdomātas un nekonsekventas varas iestāžu lēmumu īstenošanas un daļas partijas un padomju nomenklatūras pretestības centrā un vietējā līmenī dēļ atjaunošanas process ievilkās, bija pilns ar daudzām grūtībām un radīja jaunas problēmas. Savstarpējo provokāciju dēļ 1957. gadā vien no republikas izbrauca vairāk nekā 113 000 cittautiešu, galvenokārt krievu.

1991. gada 26. aprīlī tika pieņemts Krievijas PFSR likums "Par represēto tautu rehabilitāciju", kurā tautu deportācija tika atzīta par "nomelnošanas un genocīda politiku". Cita starpā likumā tika atzītas represēto tautu tiesības uz teritoriālās integritātes atjaunošanu, kas pastāvēja pirms antikonstitucionālās robežu piespiedu pārzīmēšanas politikas, uz nacionāli valstisku veidojumu atjaunošanu, kas pastāvēja pirms to likvidēšanas, un uz valsts nodarītā kaitējuma kompensāciju.

Starptautiskās sabiedrības nostāja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrā pasaules kara laikā PSRS sabiedrotie vai nu pilnībā ignorēja deportāciju faktus, vai arī slavēja vāciešu deportācijas kā "piektās kolonnas" iznīcināšanu. Pēc Aukstā kara sākuma Rietumvalstis sāka aktualizēt jautājumu par deportācijām PSRS, tostarp ANO sanāksmēs. Padomju diplomātu nostāja, kuri pieprasīja, piemēram, Āfrikas dekolonizāciju, saskārās ar pretapvainojumiem par Padomju Savienības tautu deportācijām.

2004. gada 26. februārī Eiropas Parlaments atzina čečenu un ingušu deportāciju par genocīda aktu.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]