Černobiļas AES katastrofa

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Černobiļas AES pēc katastrofas

Černobiļas AES katastrofa bija 1986. gada 26. aprīlī plkst. 1:23:45 (GMT+4) notikusī kodolkatastrofa Černobiļas atomelektrostacijas ceturtajā blokā, Ukrainas PSR (tagadējā Ukrainas teritorijā), PSRS, netālu no Pripjatas pilsētas. Kodolkatastrofa radās uzsprāgstot kodolreaktoram. Tās rezultātā apkārtnē tika izmests ļoti liels radioaktīvo vielu daudzums. Tā tiek uzskatīta par lielāko katastrofu visā kodolenerģijas vēsturē, gan pēc tās seku iespējamā bojā gājušo un cietušo cilvēku skaita, gan pēc saimnieciskajiem zaudējumiem, un ir viena no divām, kura novērtēta ar 7. līmeni pēc Starptautiskās kodolnegadījumu skalas (otra — Fukusimas I AES avārija). 31 cilvēks gāja bojā no akūtas staru slimības vai apdegumiem, bet 134 cilvēki pārcieta dažādas pakāpes smaguma staru slimību. No 30 kilometru zonas tika evakuēti vairāk nekā 115 tūkstoši cilvēku.[1] Seku novēršanai tika mobilizēti nozīmīgi resursi, vairāk kā 600 tūkstoši cilvēku piedalījās katastrofas seku likvidēšanā.[2]

Pirmajos trīs mēnešos pēc kodolkatastrofas bojā gāja 31 cilvēks, bet vēl 19 nāves, kas reģistrētas no 1987. līdz 2004. gadam, var tikt attiecinātas uz tiešajām sekām. Apmēram četri tūkstoši cilvēku, kas saņēma augstu starojumu, pārsvarā no katastrofas seku likvidēšanas darbinieku vidus, nāves arī var būt par iemeslu apstarojuma attālinātajām sekām.[3][1] Tomēr visi šie skaitļi ir daudz mazāki kā tas upuru skaits, kas pēc sabiedrības domām tiek piedēvēts Černobiļas AES katastrofai.[4].

Atšķirībā no Hirosimas un Nagasaki bombardēšanas, sprādziens atgādināja ļoti jaudīgu "netīro" bumbu, kuras galvenie ietekmējošie faktori bija radioaktīvais piesārņojums.

Sprādziena rezultātā no reaktora tika izmesta kodoldegviela, kodolu dalīšanās reakciju produkti, radioaktīvi piesārņoti grafīta (neitronu palēninātāja) gabali, kas piesārņoja reaktora apkārtni. Mākonis, kas izveidojās no degošā reaktora, aiznesa dažādus radioaktīvos materiālus, pārsvarā joda-131, cēzija-137 un stroncija-90 radionuklīdus, uz lielāko daļu Eiropas. Vislielākie nokrišņi tika novēroti reaktora tuvējās teritorijās, kas mūsdienās atrodas Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas teritorijās.[5]

Černobiļas AES katastrofa PSRS kļuva par lielu sabiedriski politisko notikumu. Tas viss atstāja savu iespaidu uz izmeklēšanas gaitu.[6] Katastrofas faktu un apstākļu interpretācija laikam ejot mainījās, bet joprojām nav vienots viedoklis par notikušo. Katastrofas rezultātā tika pieņemts lēmums par atteikšanos no radiolokācijas stacijas Duga ekspluatācijas, kurai bija jākļūst par vienu no PSRS raķešu aizsardzības pamatelementiem.[7]

Katastrofa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katastrofa notika 1986. gada 26. aprīlī Černobiļas AES ceturtajā reaktorā blakus Pripjatas pilsētai, Ukrainas PSR, veicot eksperimentu. Eksperimenta mērķis bija izstrādāt metodi, kā ātrāk nodrošināt strāvas padevi reaktora dzesēšanas sistēmai ārkārtas izslēgšanas gadījumā. Bija paredzēts, ka eksperimentu veiks dienas maiņa, taču to nācās pārtraukt, jo sakarā ar problēmām citā spēkstacijā bija nepieciešams, lai reaktors turpinātu ražot elektrību. Eksperimentu turpināja nakts maiņa, kas nebija sagatavojusies tā veikšanai — pēc sākotnējā plāna tai būtu vajadzējis tikai uzraudzīt jau izslēgtu reaktoru. Bija plānots, ka reaktora jauda tiks samazināta līdz 700—1000 MW, taču kļūdas pēc tā tika samazināta līdz 30 MW. Pārāk lielais jaudas samazinājums padarīja reaktoru nestabilu un, veicot eksperimentu, notika straujš jaudas pieaugums. Nezināmu iemeslu dēļ tika uzsākta reaktora ārkārtas izslēgšana, taču reaktors bija veidots tā, ka šīs procedūras sākumā jauda palielinājās vēl vairāk un reaktors pārkarsa, izraisot tvaika eksploziju, kurai pēc pāris sekundēm sekoja spēcīgāks sprādziens. Pēc sprādziena sākās ugunsgrēks, kas ievērojami palielināja radioaktīvo piesārņojumu.

Glābšanas darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sprādziens no reaktora izsvieda kodoldegvielu un grafīta kontrolstieņu fragmentus, kas nokrita ap reaktora ēku, kā arī uz turbīnu halles un trešā reaktora ēkas jumta. Saskaroties ar gaisu, sakarsētais grafīts aizdegās. Ugunsdzēsējiem, kas ieradās dažas minūtes pēc avārijas, līdz pusseptiņiem rītā izdevās apdzēst ugunsgrēku, izņemot liesmas, kas plosījās uzsprāgušajā reaktorā. Uzreiz pēc avārijas ceturtajā reaktorā tika mēģināts izmērīt radiāciju, taču lielākā daļa mērierīču bija paredzētas neliela starojuma izmērīšanai. No divām mērierīcēm, kas spēja izmērīt lielāku radiācijas līmeni, viena pēc sprādziena nebija pieejama, bet otra bija salūzusi. Ceturtā reaktora nakts maiņas priekšnieks pieņēma, ka reaktors sprādzienā nav skarts un turpināja darbu pie ūdens sūknēšanas reaktorā. Ēkas apkārtnē izmētātie kodoldegvielas un grafīta fragmenti netika ievēroti, un, kad puspiecos no rīta tika piegādāta jauna mērierīce, tika pieņemts, ka tās rādījumi ir kļūdaini. Trešā reaktora nakts maiņas vadītājs gribēja šo reaktoru nekavējoties izslēgt, bet galvenais inženieris iebilda. Darbiniekiem izsniedza respiratorus un kālija jodīda tabletes (lai novērstu radioaktīvā joda uzkrāšanos vairogdziedzerī), un lika turpināt darbu. Tikai ap pieciem no rīta nakts maiņas vadītājs tomēr izšķīrās par reaktora izslēgšanu, atstājot tikai tos darbiniekus, kam bija jāuzrauga reaktora dzesēšanas sistēma.

PSRS valdība uz Černobiļu nosūtīja izmeklēšanas komisiju, kas tur ieradās 26. aprīļa vakarā, konstatēja augstu radiācijas līmeni un ieteica evakuēt tuvējās apkārtnes iedzīvotājus. Evakuācija sākās 27. aprīlī divos dienā, iedzīvotāji tika informēti, ka līdzi jāņem tikai pats nepieciešamākais un viņi pēc pāris dienām varēs atgriezties mājās. PSRS valdība centās slēpt notikušo un atzina, ka noticis negadījums tikai tad, kad paskaidrojumus pieprasīja Zviedrija, kur 28. aprīlī Forsmarkas AES tika konstatēts radioaktīvais piesārņojums un tika noteikts, ka tas nācis no PSRS rietumiem.

Jaunais cementa sarkofāgs 2017. gada oktobrī

Tikmēr ceturtajā reaktorā turpinājās ugunsgrēks. Tā apakšējos stāvos atradās ūdenstvertnes, kas bija pārplūdušas, jo tajās uzkrājās ūdens no ugunsdzēšanas un plīsušajām dzesēšanas sistēmas caurulēm. Augstākajos stāvos grafīts, kodoldegviela un citi materiāli sasniedza 1200 grādu temperatūru un veidoja lavai līdzīgu masu, kas draudēja izkausēt grīdu un iekrist ūdenī, radot tvaika eksploziju. Tāpēc reaktorā tika iesūtīti trīs brīvprātīgie, lai atvērtu slūžas un varētu nosusināt ūdeni. Tomēr pastāvēja risks, ka, turpinot degt, izkusušās vielas varētu sasniegt gruntsūdens līmeni, radot tvaika eksploziju un piesārņojot gruntsūdeņus. Tika izlemts ar šķidrā slāpekļa palīdzību sasaldēt zemi zem reaktora, tomēr šī ideja drīz tika atmesta, bet šim nolūkam izraktā telpa tika aizpildīta ar cementu. Ceturtais reaktors turpināja degt līdz 10. maijam, lai to nodzēstu, helikopteri pār to izgāza 5000 tonnu smilšu, mālu, svina un bora. Avārijas seku likvidēšanai tika mobilizēti PSRS armijas rezervisti, kam bija jāsavāc bīstamākie atkritumi reaktora iekšienē un jāpiedalās sarkofāga celtniecībā. 1986. gada decembrī tika pabeigts cementa sarkofāgs, kas sedz ceturto reaktoru, neļaujot no tā izkļūt kaitīgajām vielām. Tomēr tas tika uzcelts steigā kā pagaidu risinājums un laika gaitā sāka brukt, tāpēc līdz 2013. gadam bija iecerēts izveidot jaunu sarkofāgu, kas samazinātu apdraudējumu videi un ļautu nojaukt nedrošās struktūras. Naudas trūkuma dēļ jaunā sarkofāga būvi pabeidza tikai 2016. gada novembra beigās.

Piesārņojums un ietekme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Radioaktīvā piesārņojuma karte 10 gadus pēc AES avārijas (1996).

Radioaktīvie izmeši ar vēju un nokrišņiem piesārņoja lielāko daļu Eiropas, 60% radioaktīvo izmešu izkrita Baltkrievijā. Lielās platībās Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā tika evakuēti vairāk kā 336 000 iedzīvotāju.[8] Pēc oficiālās informācijas ar akūtu staru slimību saslima 237 cilvēki, no kuriem trīs mēnešu laikā nomira ap trīsdesmit. Palielinājās saslimstība ar vairogdziedzera vēzi. Tā kā radioaktīvie elementi lēnām sabrūk, radiācijas piesārņojums laika gaitā ir mazinājies. Slēgtajā zonā ap AES palielinājās bioloģiskā daudzveidība un 2007. gadā Ukraina to atzina par aizsargājamu teritoriju. Daba šajā teritorijā ir maz pētīta, konstatēts, ka dažām sugām radiācijas ietekmē radušās nelielas mutācijas, taču tiek uzskatīts, ka augiem un dzīvniekiem pret radiāciju varētu būt izstrādājušies aizsargmehānismi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 ИБРАЭ РАН. «Чернобыль между домыслами и фактами». www.ibrae.ac.ru, 2001. (krieviski)
  2. Chernobyl’s Legacy: Summary Report (angliski)
  3. ВОЗ/МАГАТЭ/ПРООН. «Чернобыль: истинные масштабы аварии». www.who.int, 2005-09-05. (krieviski)
  4. А.М.Агапов, Г.А.Новиков, Р.В.Арутюнян, Е.М.Мелихова. «Кто помог создать «чернобыльский миф»?». www.proatom.ru, 2005-11-08. (krieviski)
  5. Наследие Чернобыля: Медицинские, экологические и социально-экономические последствия
  6. Ярошинская А. Чернобыль. 20 лет спустя. Преступление без наказания (Документальный роман). Время, 2006. ISBN 5-9691-0138-9.
  7. Павел Котляр. «Чернобыльский дятел Страны Советов - Как строилась и работала уникальная РЛС близ Чернобыля» (krievu). Газета.ru, 2016-04-26. Skatīts: 2019-04-16.
  8. "Geographical location and extent of radioactive contamination" Swiss Agency for Development and Cooperation. . (quoting the "Committee on the Problems of the Consequences of the Catastrophe at the Chernobyl NPP: 15 Years after Chernobyl Disaster", Minsk, 2001, p. 5/6 ff., and the "Chernobyl Interinform Agency, Kiev und", and "Chernobyl Committee: MailTable of official data on the reactor accident")

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]