Ģenerālštati (1789)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ģenerālštatu sanākšana, 1789. gada 5. maijs
Ģenerālštatu atklāšana
Nacionālās sapulces deputāti Žaka Luija Davida skicē "Zvērests bumbotavā"

Ģenerālštati bija kārtu pārstāvniecības sapulce Francijas karalistē, kas 1789. gada 5. maijā tika sasaukta pirmo reizi kopš 1614. gada. Karalis Luijs XVI bija spiests sasaukt Ģenerālštatus, lai risinātu valsts ekonomikas krīzi un iegūtu apstiprinājumu jauniem nodokļiem. Konflikti maijā un jūnijā starp Ģenerālštatos pārstāvētajām kārtām — garīdzniekiem, aristokrātiem un buržuāziju iezīmēja Franču revolūcijas sākumu. Konflikts sākās ar pirmo dienaskārtības jautājumu, vai kārtām būs katrai pa vienai balsij, kas garīdzniekiem un aristokrātiem dotu pārsvaru (2 pret 1), vai katram deputātam būs viena balss, kas nodrošinātu Trešās kārtas (buržuāzijas) pārsvaru. Ģenerālštati beidza pastāvēt 17. jūnijā, kad Trešās kārtas deputāti pasludināja sevi par Nacionālo sapulci.[1]

Sasaukšanas iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francijas absolūtisma monarhijā nacionālais parlaments nepastāvēja, taču saglabājās tradīcija, ka karaļa lēmumus par jauniem nodokļiem reģistrē 13 provinču parlamenti (juridiska iestāde, nevis pārstāvniecība), no kuriem ietekmīgākais bija Parīzes parlaments, kurš 1787. gadā atteicās reģistrēt virkni finanšu reformu, kas aizskāra aristokrātijas un garīdzniecības privilēģijas, tai skaitā zemes nodokļa ieviešanu. Lai panāktu apstiprinājumu šiem likumiem, karaļa premjerministrs ierosināja mazināt parlamentu pretestību un sasaukt Augstmaņu sapulci, kas nebija rīkota kopš 1626. gada. Augstmaņu sapulcei nebija juridiska spēka pieņemt nodokļus, taču tās atbalsts karaļa reformām mazinātu parlamentu pretestību.

1787. gada 22. februārī karalis sasauca Augstmaņu sapulci, taču tā neatbalstīja ierosinājumu ieviest zemes nodokli, aizbildinoties ar to, ka nevar viena pieņemt lēmumus visu trīs kārtu vārdā, tādējādi izaicinot karali sasaukt Ģenerālštatus. Pēc neauglīgām diskusijām, karalis sapulci atlaida 25. maijā.

Augstmaņu sapulcē bija izskanējis ierosinājums sasaukt Ģenerālštatus un Parīzes parlaments arī sāka aizstāvēt šo ierosinājumu. 1787. gada 6. jūlijā Parīzes parlaments atteicās reģistrēt vairākus jaunus nodokļus un sākās atklāts konflikts ar karali. 6. augustā karalis personīgi izsauca parlamenta pārstāvjus pie sevis un paziņoja, ka nodokļi ir apstiprināti. Taču jau 7. augustā parlaments paziņoja šo lēmumu par nelikumīgu un pieprasīja Ģenerālštatu sasaukšanu, jo tikai tie varot apstiprināt jaunus nodokļus, kas attiecas uz visām kārtām. 20. septembrī karalis atļauj Parīzes parlamentam atkal sanākt un ir gatavs nepiemērot zemes nodokli muižniekiem, ja parlaments piekrīt apstiprināt jaunus aizdevumus. Konflikts bez atrisinājuma turpinās visu ziemu, līdz karalis 1788. gada 3. maijā Parīzes parlamentu atlaiž. Karalis uzskatīja, ka ir uzvarējis un 8. maijā nodeva jaunos nodokļus provinču parlamentu apstiprināšanai, kas gan atsakās to darīt. Kad karaļa kareivji 1788. gada 7. jūnijā cenšas padzīt nepaklausīgos maģistrātus, Grenoblē izceļas nemieri, kuru apspiešanas laikā nošauj četrus un ievainoto 30 protestētājus.

16. augustā valsts bankrotē un valsts kase pārtrauc veikt maksājumus. 1788. gada 25. augustā karalis par finanšu ministru un premjerministru ieceļ Žaku Nekēru, kurš arī aizstāv Generālštatu sasaukšanas ideju.

Turpmākajos mēnešos konflikts turpinās presē, izceļas nekārtības reģionos, sāk veidoties opozīcija karalim, parādās viedokļi par konstitūcijas nepieciešamību. 1789. gada 24. janvārī karalis izsludina lēmumu par Ģenerālštatu sasaukšanu, lai atrisinātu valsts finanšu krīzi.

Jau pirms lēmuma par Ģenerālštatu sasaukšanas, sākās publiskas diskusijas par to, cik deputātu būs katrai kārtai, un vai pārstāvji balsos individuāli vai pa kārtām? Kopš 1614. gada Trešā kārta bija pietiekami attīstījusies, lai pieprasītu sev lielākas tiesības attiecībā pret Pirmo un Otro kārtu. 1788. gada beigās tika pieņemts lēmums par Trešās kārtas deputātu skaita dubultošanu, taču neatrisināts palika jautājums par balsošanas kārtību Ģenerālštatos. Abats Sjess, kura politiskā karjera turpinājās vēl 19. gadsimtā, 1789. gada janvārī publicēja pamfletu “Kas it Trešā kārta?” kurā rakstīja, ka Trešās kārtas buržuāzija, nevis aristokrātija pārstāv nāciju. Liberālu aristokrātu un garīdznieku "Trīsdesmitu sabiedrība", kas regulāri satikās Adriena Dupora salonā, no oktobra līdz decembrim publicēja vairākus pamfletus, kuros atbalsta ideju par visu kārtu progresīvi deputātu apvienošanos reformu koalīcijā.[2]

Decembrī karalis pasludina, ka šoreiz Trešās kārtas deputātu skaits tiks dubultots un tas būs vienāds ar abu valdošo kārtu deputātu skaitu. Ģenerālštati pēdējo reizi bija sasaukti 1614. gadā, un tradicionāli katras kārtas deputāti savas sēdes un balsojumus noturēja atsevišķi, tādējādi katrai kārtai piederēja pa vienai balsij. Pirms 1789. gada Ģenerālštatu sasaukšanas sāka izskanēt aicinājumi ļaut deputātiem balsot kopīgi un katram deputātam piešķirt vienu balsi. Parīzes parlaments nevēlējās Trešās kārtas varas pieaugumu, tāpēc atbalstīja vecās balsošanas kārtības saglabāšanu, kamēr karaļa lēmums dubultot Trešās kārtas deputātu skaitu liek domāt, ka viņš vēlējās izmantot Trešās kārtas balsis, lai pārvarētu Pirmās un Otrās kārtas pretestību.[3]

Vēlēšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1789. gada 24. janvārī publisko karaļa dekrētu par Ģenerālštatu vēlēšanām. Otrs karaļa dekrēts vēlētājiem liek sagatavot sarakstus ar problēmām (Cahiers de doléances), kas jaunievēlētajiem deputātiem jānogādā karalim.

Vēlēšanās pastāvēja tam laikam ierastais vecuma un mantas ierobežojums — balsot drīkstēja tikai 25 gadus sasniegušie vīrieši kam piederēja īpašums un kas maksāja nodokļus. Vēlēšanu sistēma bija divpakāpju, atsevišķos gadījumos trīspakāpju, tas ir, par Ģenerālštatu deputātiem balsoja nevis tieši, bet vispirms ievēlēja īpašu atlases komiteju, kas tad izvēlējās deputātus. To skaits bija saistīts ar apdzīvotās iedzīvotāju skaitu, tāpēc Parīze ieguva daudzas deputātu vietas. Kopumā, visu kārtu delegācijās bija gan pārliecināti karaļa atbalstītāji, gan pretinieki, taču kopīga visām kārtām bija neapmierinātība ar esošo situāciju valstī.

Deputātu skaits un dalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģenerālštatus atklāja negaidot visu deputātu ievēlēšanu, tāpēc deputātu skaits svārstījās. 1788. gada beigās karalis plānoja sasaukt 1000 pārstāvjus, kur 500 būtu no Trešās kārtas un pa 250 no pārējām divām kārtām, taču kopumā ievēlēja 1315 pārstāvjus, kas dalījās 604 Trešās kārtas, 278 Otrās kārtas un 295 Pirmās kārtas pārstāvjos. Atklāšanas dienā vēlēšanas dažviet vēl nebija beigušās, daudzi provinču pārstāvji vēl atradās ceļā, tāpēc aprēķināts, ka pašās pirmajās dienās Ģenerālštatos bija ap 800 pārstāvju, no kuriem 500 bija no Trešās kārtas. Pēdējie deputāti no aizjūras kolonijām Parīzi sasniedza 1791. gada februārī.[4]

Atklāšanas dienā bija ievēlēti 1214 deputāti. Katoļu baznīca veidoja Pirmo kārtu. Baznīca šajā laikā ir ne tikai garīgs un politisks spēks valstī, tai pieder 10% zemju un tā ievāca desmito tiesu no zemniekiem. Ģenerālštatu delegācijā tika iekļauti ne tikai bīskapi un abati, bet arī daudzi lauku baznīcu mācītāji, kam bija zināma reālā situācija valstī.

Muižniecības aristokrātija veidoja Otro kārtu, kurai piederēja 25% zemes. Muižniekiem joprojām bija feodālās nodokļu ievākšanas tiesības no saviem zemniekiem savās zemēs, kamēr viņi paši nodokļus nemaksāja. Muižnieki arī apgrūtināja iekšzemes komerciju, par savu zemju šķērsošanu ievācot muitu. Delegācijā bez lielajiem muižniekiem ietilpa arī sīkmuižniecības pārstāvji, kas asi izjuta valsts ekonomikas problēmas. Pirmās un Otrās kārtas pārstāvji, kas netika ievēlēti no savas kārtas, varēja kandidēt uz ievēlēšanu Trešajā kārtā, tādējādi daudzi politiski aktīvi muižnieki, kas netika iekļauti Otrās kārtas deputātos, kļuva par Trešās kārtas deputātiem.

Trešā kārta pārstāvēja 95% Francijas iedzīvotāju, kas nenozīmē, ka delegācijā bija zemnieki. Apmēram puse no deputātiem bija juristi vai zema līmeņa vietējie ierēdņi, apmēram 1/3 nāca no uzņēmējdarbības, bet 51 bija turīgi zemes īpašnieki.

Darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1789. gada 5. maijā netālu no Versaļas pils notika svinīga Ģenerālštatu atklāšana. Atbilstoši senajai ceremonijai, Pirmā un Otrā kārta sēdēja vistuvāk karalim. 6. maijā deputāti uzzināja karaļa lēmumu katrai kārtai piešķirt vienu balsi, tādējādi nodrošinot 2 pret 1 situāciju, kas ignorēja divkārt palielināto Trešās kārtas deputātu skaitu.

Karalis bija sasaucis Ģenerālštatus, lai risinātu finanšu problēmas, nevis politiskus jautājumus. Taču trīs kārtas netika tālāk par procedūras jautājumiem, kas attiecās uz ievēlēto deputātu pilnvaru pārbaudi. Kamēr augstmaņi un garīdznieki vēlējās, lai katra kārta to dara atsevišķi, Trešā kārta pieprasīja to darīt visiem deputātiem kopīgi. Sākas strīdi starp kārtu pārstāvjiem par mandātu reģistrēšanas kārtību, priviliģētās kārtas nepiekrita Trešās kārtas prasībai rīkot visām kārtām kopīgas sanāksmes. Karaļa valdība centās ieņemt neitrālu nostāju un samierināt deputātus, pēc inerces vairāk turoties pirmo divu kārtu pārstāvju pusē. Karaļa neiejaukšanās politikai ir vēl viens iemesls, 4. jūnijā mirst viņa vecākais dēls, un karaļa ģimene ir sērās.

Pirmās divas kārtas, par spīti savai varai un ietekmei, bija neorganizētas, bez savas ekonomiskās bāzes un atkarīgas no galma finansēm. Daudzi izglītotākie muižnieki un garīdznieki klaji simpatizēja Apgaismības tendencēm un apzinājās absolūtās monarhijas reformēšanas nepieciešamību. Grāfs Mirabo aktīvi pārstāvēja Trešās kārtas deputātu intereses. Lai arī Trešajā kārtā pastāvēja iekšējas nesaskaņas, tomēr visas šīs kārtas sociālās grupas vienoti uzstājās pret aristokrātijas privilēģijām un absolūtisma iekārtu. Savstarpēji pazīstami provinču deputāti sāk neoficiāli satikties atsevišķās sapulcēs, izveidojas Dofinē un Bretaņas provinču klubi.

13. maijā pirmās divas pirmās kārtas, kas jau atsevišķi sākušas deputātu pilnvaru verifikāciju, aicina Trešo kārtu uz sadarbību. Kamēr garīdzniecības deputāti ir sašķelti jautājumā par individuālajām balsstiesībām, 28. maijā Otrās kārtas augstmaņi nobalso par to, ka katrai kārtai var būt tikai viena balss.[5]

10. jūnijā Trešā kārta vēlreiz aicina pārējās divas kārtas strādāt kopīgi un 12. jūnijā beidzot sāk Trešās kārtas deputātu pilnvaru pārbaudi un reģistrāciju. Atsaucoties aicinājumam, Trešās kārtas deputātiem pievienojas tikai trīs garīdznieki. Trešā kārta 1789. gada 17. jūnijā pārņēma iniciatīvu un radikālā solī pasludināja sevi par Nacionālo sapulci (Assemblée nationale), kas vairs nepārstāv atsevišķas kārtas, bet visu nāciju. Muižniecības pārstāvji par šādu Trešās kārtas deputātu rīcību iesniedza karalim protestu.

Tieši šajā laikā, pēc Nekēra un savu tuvāko radinieku ieteikuma, Luijs XVI 17. jūnijā pieņem lēmumu par visu kārtu kopējas sapulces rīkošanu 23. jūnijā, taču par to neinformē pašus deputātus. Kopējā sapulce ir paredzēta lielajā zālē, kurā visu šo mēnesi ir tikušies Trešās kārtas deputāti. Tā tiek slēgta, lai to sagatavotu 23. jūnija sapulcei un to apsargā kareivji. 20. jūnija rītā Trešās kārtas pārstāvji nesaprazdami zāles slēgšanas iemeslus, sašutumā dodas uz tuvējo iekštelpu tenisa spēles Jeu de paume zāli un zvēr neizklīst, pirms nebūs izstrādājuši konstitūciju.[6]

23. jūnijā kopīgā visu kārtu sapulcē, kas ilgst vairākas stundas, Luijs XVI cenšas piedāvāt kompromisu, kas apmierinātu visas kārtas. Viņš paziņo, ka atceļ Trešās kārtas lēmumus, un noteica, ka Ģenerālštatos nav apspriežami feodālā un senjoriālā īpašuma jautājumi, kā arī priviliģēto kārtu tiesības un priekšrocības. Tiek nolasīta gara reformu un piedāvājumu virkne, vienlaikus pavēlot, ka arī turpmāk jāievēro tradicionālā kārtība kārtu sapulces noturēt atsevišķi. Karalis apsola, ka turpmāk nodokļi tiks pieņemti tikai pēc saskaņošanas ar nācijas pārstāvjiem, kā arī atkārto jau iepriekš piedāvātās provinču asambleju, muitas un nodokļu reformas.

Pēc sapulces beigām Ģenerālštatu deputātiem jāatstāj sēžu zāle. Lielākā daļa Pirmās un Otrās kārtas deputātu dodas prom, taču pašpasludinātās Nacionālās sapulces deputāti atteicās atstāt sapulču zāli. Karalis pavēlēja kareivjiem padzīt deputātus, taču viņiem ceļu aizšķērsoja vairāki muižnieki, tai skaitā Ģenerālštatu viceprezidents Lafajets. Deputāti pēc tam nobalsoja par deputāta personības neaizskaramību. Nākošajā dienā viņiem pievienojās daži liberālās muižniecības pārstāvji, kā arī ievērojama daļa garīdzniecības deputātu, daudzi no kuriem paši bija diezgan nabadzīgi un atbalstīja reformas. Karalis bija spiests akceptēt notikušo un 27. jūnijā pasludināt, ka arī pārējiem priviliģēto kārtu deputātiem jāpievienojas Nacionālajai sapulcei. 9. jūlijā Nacionālā sapulce sevi pasludināja par Nacionālo Satversmes sapulci. Tas nozīmēja, ka uz Ģenerālštatu bāzes izveidojās jauna institūcija, kas kļuva par visu Francijas iedzīvotāju pārstāvniecības iestādi, un pretendēja uz augstāko likumdevēja varu valstī.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]