Ģenerālštati (1789)
Ģenerālštati bija kārtu pārstāvniecības sapulce Francijas Karalistē, kas 1789. gada 5. maijā tika sasaukta pirmo reizi kopš 1614. gada. Karalis Luijs XVI bija spiests sasaukt Ģenerālštatus, lai risinātu valsts ekonomikas krīzi un iegūtu apstiprinājumu jauniem nodokļiem. Konflikti maijā un jūnijā starp Ģenerālštatos pārstāvētajām kārtām — garīdzniekiem, aristokrātiem un buržuāziju iezīmēja Franču revolūcijas sākumu. Konflikts sākās ar pirmo dienaskārtības jautājumu, vai kārtām būs katrai pa vienai balsij, kas garīdzniekiem un aristokrātiem dotu pārsvaru (2 pret 1), vai katram deputātam būs viena balss, kas nodrošinātu Trešās kārtas (buržuāzijas) pārsvaru. Ģenerālštati beidza pastāvēt 17. jūnijā, kad Trešās kārtas deputāti pasludināja sevi par Nacionālo sapulci.[1]
Sasaukšanas iemesli
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Francijas absolūtisma monarhijā nacionālais parlaments nepastāvēja, taču saglabājās tradīcija, ka karaļa lēmumus par jauniem nodokļiem reģistrē 13 provinču parlamenti (juridiska iestāde, nevis pārstāvniecība), no kuriem ietekmīgākais bija Parīzes parlaments, kurš 1787. gadā atteicās reģistrēt virkni finanšu reformu, kas aizskāra aristokrātijas un garīdzniecības privilēģijas, tai skaitā zemes nodokļa ieviešanu. Lai panāktu apstiprinājumu šiem likumiem, karaļa premjerministrs ierosināja mazināt parlamentu pretestību un sasaukt Augstmaņu sapulci, kas nebija rīkota kopš 1626. gada. Augstmaņu sapulcei nebija juridiska spēka pieņemt nodokļus, taču tās atbalsts karaļa reformām mazinātu parlamentu pretestību.
1787. gada 22. februārī karalis sasauca Augstmaņu sapulci, taču tā neatbalstīja ierosinājumu ieviest zemes nodokli, aizbildinoties ar to, ka nevar viena pieņemt lēmumus visu trīs kārtu vārdā, tādējādi izaicinot karali sasaukt Ģenerālštatus. Pēc neauglīgām diskusijām karalis sapulci atlaida 25. maijā.
Augstmaņu sapulcē bija izskanējis ierosinājums sasaukt Ģenerālštatus un Parīzes parlaments arī sāka aizstāvēt šo ierosinājumu. 1787. gada 6. jūlijā Parīzes parlaments atteicās reģistrēt vairākus jaunus nodokļus un sākās atklāts konflikts ar karali. 6. augustā karalis personīgi izsauca parlamenta pārstāvjus pie sevis un paziņoja, ka nodokļi ir apstiprināti. Taču jau 7. augustā parlaments paziņoja šo lēmumu par nelikumīgu un pieprasīja Ģenerālštatu sasaukšanu, jo tikai tie varot apstiprināt jaunus nodokļus, kas attiecas uz visām kārtām. 20. septembrī karalis atļāva Parīzes parlamentam atkal sanākt un bija gatavs nepiemērot zemes nodokli muižniekiem, ja parlaments piekristu apstiprināt jaunus aizdevumus. Konflikts bez atrisinājuma turpinājās visu ziemu, līdz karalis 1788. gada 3. maijā Parīzes parlamentu atlaida. Karalis uzskatīja, ka ir uzvarējis un 8. maijā nodeva jaunos nodokļus provinču parlamentu apstiprināšanai, kas gan atsacījās to darīt. Kad karaļa kareivji 1788. gada 7. jūnijā centās padzīt nepaklausīgos maģistrātus, Grenoblē izcēlās nemieri, kuru apspiešanas laikā nošāva četrus un ievainoja 30 protestētājus.
16. augustā valsts bankrotēj un valsts kase pārtrauca veikt maksājumus. 1788. gada 25. augustā karalis par finanšu ministru un premjerministru iecēla Žaku Nekēru, kurš arī aizstāvēja Generālštatu sasaukšanas ideju.
Turpmākajos mēnešos konflikts turpinājass presē, izcēlās nekārtības reģionos, sāka veidoties opozīcija karalim, parādījās viedokļi par konstitūcijas nepieciešamību. 1789. gada 24. janvārī karalis izsludināja lēmumu par Ģenerālštatu sasaukšanu, lai atrisinātu valsts finanšu krīzi.
Jau pirms lēmuma par Ģenerālštatu sasaukšanas sākās publiskas diskusijas par to, cik deputātu būs katrai kārtai, un vai pārstāvji balsos individuāli vai pa kārtām. Kopš 1614. gada Trešā kārta bija pietiekami attīstījusies, lai pieprasītu sev lielākas tiesības attiecībā pret Pirmo un Otro kārtu. 1788. gada beigās tika pieņemts lēmums par Trešās kārtas deputātu skaita dubultošanu, taču neatrisināts palika jautājums par balsošanas kārtību Ģenerālštatos. Abats Sjess, kura politiskā karjera turpinājās vēl 19. gadsimtā, 1789. gada janvārī publicēja pamfletu “Kas ir Trešā kārta?” kurā rakstīja, ka nāciju pārstāv Trešās kārtas buržuāzija, nevis aristokrātija. Liberālo aristokrātu un garīdznieku "Trīsdesmitu sabiedrība", kas regulāri satikās Adriena Dupora salonā, no oktobra līdz decembrim publicēja vairākus pamfletus, kuros atbalstīja ideju par visu kārtu progresīvi deputātu apvienošanos reformu koalīcijā.[2]
Decembrī karalis pasludināja, ka šoreiz Trešās kārtas deputātu skaits tiks dubultots un tas būs vienāds ar abu valdošo kārtu deputātu skaitu. Ģenerālštati pēdējo reizi bija sasaukti 1614. gadā, un tradicionāli katras kārtas deputāti savas sēdes un balsojumus noturēja atsevišķi, tādējādi katrai kārtai piederēja pa vienai balsij. Pirms 1789. gada Ģenerālštatu sasaukšanas sāka izskanēt aicinājumi ļaut deputātiem balsot kopīgi un katram deputātam piešķirt vienu balsi. Parīzes parlaments nevēlējās Trešās kārtas varas pieaugumu, tāpēc atbalstīja vecās balsošanas kārtības saglabāšanu, kamēr karaļa lēmums dubultot Trešās kārtas deputātu skaitu liek domāt, ka viņš vēlējās izmantot Trešās kārtas balsis, lai pārvarētu Pirmās un Otrās kārtas pretestību.[3]
Vēlēšanas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1789. gada 24. janvārī publiskoja karaļa dekrētu par Ģenerālštatu vēlēšanām. Otrs karaļa dekrēts vēlētājiem lika sagatavot sarakstus ar problēmām (Cahiers de doléances), kas jaunievēlētajiem deputātiem jānogādā karalim.
Vēlēšanās pastāvēja tam laikam ierastais vecuma un mantas ierobežojums — balsot drīkstēja tikai 25 gadus sasnieguši vīrieši, kam piederēja īpašums un kas maksāja nodokļus. Vēlēšanu sistēma bija divpakāpju, atsevišķos gadījumos trīspakāpju, tas ir, par Ģenerālštatu deputātiem balsoja nevis tieši, bet vispirms ievēlēja īpašu atlases komiteju, kas tad izvēlējās deputātus. To skaits bija saistīts ar apdzīvotās teritorijas iedzīvotāju skaitu, tāpēc Parīze ieguva daudzas deputātu vietas. Kopumā visu kārtu delegācijās bija gan pārliecināti karaļa atbalstītāji, gan pretinieki, taču kopīga visām kārtām bija neapmierinātība ar esošo situāciju valstī.
Deputātu skaits un dalījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ģenerālštatus atklāja, negaidot visu deputātu ievēlēšanu, tāpēc deputātu skaits svārstījās. 1788. gada beigās karalis plānoja sasaukt 1000 pārstāvjus, kur 500 būtu no Trešās kārtas un pa 250 no pārējām divām kārtām, taču kopumā ievēlēja 1315 pārstāvjus, kas dalījās 604 Trešās kārtas, 278 Otrās kārtas un 295 Pirmās kārtas pārstāvjos. Atklāšanas dienā vēlēšanas dažviet vēl nebija beigušās, daudzi provinču pārstāvji vēl atradās ceļā, tāpēc aprēķināts, ka pašās pirmajās dienās Ģenerālštatos bija ap 800 pārstāvju, no kuriem 500 bija no Trešās kārtas. Pēdējie deputāti no aizjūras kolonijām Parīzi sasniedza 1791. gada februārī.[4]
Atklāšanas dienā bija ievēlēti 1214 deputāti. Katoļu baznīca veidoja Pirmo kārtu. Baznīca šajā laikā bija ne tikai garīgs un politisks spēks valstī, tai piederēja 10% zemju un tā ievāca desmito tiesu no zemniekiem. Ģenerālštatu delegācijā tika iekļauti ne tikai bīskapi un abati, bet arī daudzi lauku baznīcu mācītāji, kam bija zināma reālā situācija valstī.
Muižniecības aristokrātija veidoja Otro kārtu, kurai piederēja 25% zemes. Muižniekiem joprojām bija feodālās nodokļu ievākšanas tiesības no saviem zemniekiem savās zemēs, kamēr viņi paši nodokļus nemaksāja. Muižnieki arī apgrūtināja iekšzemes komerciju, par savu zemju šķērsošanu ievācot muitu. Delegācijā bez lielajiem muižniekiem ietilpa arī sīkmuižniecības pārstāvji, kas asi izjuta valsts ekonomikas problēmas. Pirmās un Otrās kārtas pārstāvji, kas netika ievēlēti no savas kārtas, varēja kandidēt uz ievēlēšanu Trešajā kārtā, tādējādi daudzi politiski aktīvi muižnieki, kas netika iekļauti Otrās kārtas deputātos, kļuva par Trešās kārtas deputātiem.
Trešā kārta pārstāvēja 95% Francijas iedzīvotāju, kas nenozīmē, ka delegācijā bija zemnieki. Apmēram puse no deputātiem bija juristi vai zema līmeņa vietējie ierēdņi, apmēram 1/3 nāca no uzņēmējdarbības, bet 51 bija turīgi zemes īpašnieki.
Darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1789. gada 5. maijā netālu no Versaļas pils notika svinīga Ģenerālštatu atklāšana. Atbilstoši senajai ceremonijai, Pirmā un Otrā kārta sēdēja vistuvāk karalim. 6. maijā deputāti uzzināja karaļa lēmumu katrai kārtai piešķirt vienu balsi, tādējādi nodrošinot 2 pret 1 situāciju, kas ignorēja divkārt palielināto Trešās kārtas deputātu skaitu.
Karalis bija sasaucis Ģenerālštatus, lai risinātu finanšu problēmas, nevis politiskus jautājumus. Taču trīs kārtas netika tālāk par procedūras jautājumiem, kas attiecās uz ievēlēto deputātu pilnvaru pārbaudi. Kamēr augstmaņi un garīdznieki vēlējās, lai katra kārta to dara atsevišķi, Trešā kārta pieprasīja to darīt visiem deputātiem kopīgi. Sākās strīdi starp kārtu pārstāvjiem par mandātu reģistrēšanas kārtību, priviliģētās kārtas nepiekrita Trešās kārtas prasībai rīkot visām kārtām kopīgas sanāksmes. Karaļa valdība centās ieņemt neitrālu nostāju un samierināt deputātus, pēc inerces vairāk turoties pirmo divu kārtu pārstāvju pusē. Karaļa neiejaukšanās politikai bija vēl viens iemesls, 4. jūnijā nomira viņa vecākais dēls, un karaļa ģimene bija sērās.
Pirmās divas kārtas, par spīti savai varai un ietekmei, bija neorganizētas, bez savas ekonomiskās bāzes un atkarīgas no galma finansēm. Daudzi izglītotākie muižnieki un garīdznieki klaji simpatizēja Apgaismības tendencēm un apzinājās absolūtās monarhijas reformēšanas nepieciešamību. Grāfs Mirabo aktīvi pārstāvēja Trešās kārtas deputātu intereses. Lai arī Trešajā kārtā pastāvēja iekšējas nesaskaņas, tomēr visas šīs kārtas sociālās grupas vienoti uzstājās pret aristokrātijas privilēģijām un absolūtisma iekārtu. Savstarpēji pazīstami provinču deputāti sāka neoficiāli satikties atsevišķās sapulcēs, izveidojās Dofinē un Bretaņas provinču klubi.
13. maijā pirmās divas pirmās kārtas, kas jau atsevišķi sākušas deputātu pilnvaru verifikāciju, aicināja Trešo kārtu uz sadarbību. Kamēr garīdzniecības deputāti bija sašķelti jautājumā par individuālajām balsstiesībām, 28. maijā Otrās kārtas augstmaņi nobalsoja par to, ka katrai kārtai var būt tikai viena balss.[5]
10. jūnijā Trešā kārta vēlreiz aicināja pārējās divas kārtas strādāt kopīgi un 12. jūnijā beidzot sākās Trešās kārtas deputātu pilnvaru pārbaude un reģistrācija. Atsaucoties aicinājumam, Trešās kārtas deputātiem pievienojās tikai trīs garīdznieki. Trešā kārta 1789. gada 17. jūnijā pārņēma iniciatīvu un radikālā solī pasludināja sevi par Nacionālo sapulci (Assemblée nationale), kas vairs nepārstāv atsevišķas kārtas, bet visu nāciju. Muižniecības pārstāvji par šādu Trešās kārtas deputātu rīcību iesniedza karalim protestu.
Tieši šajā laikā, pēc Nekēra un savu tuvāko radinieku ieteikuma, Luijs XVI 17. jūnijā pieņēma lēmumu par visu kārtu kopējas sapulces rīkošanu 23. jūnijā, taču par to neinformēja pašus deputātus. Kopējā sapulce bija paredzēta lielajā zālē, kurā visu mēnesi bija tikušies Trešās kārtas deputāti. Tā tika slēgta, lai to sagatavotu 23. jūnija sapulcei un to apsargāja kareivji. 20. jūnija rītā Trešās kārtas pārstāvji, nesaprazdami zāles slēgšanas iemeslus, sašutumā devās uz tuvējo iekštelpu tenisa spēles Jeu de paume zāli un zvērēja neizklīst, pirms nebūs izstrādājuši konstitūciju.[6]
23. jūnijā kopīgā visu kārtu sapulcē, kas ilga vairākas stundas, Luijs XVI centās piedāvāt kompromisu, kas apmierinātu visas kārtas. Viņš paziņoja, ka atceļ Trešās kārtas lēmumus, un noteica, ka Ģenerālštatos nav apspriežami feodālā un senjoriālā īpašuma jautājumi, kā arī priviliģēto kārtu tiesības un priekšrocības. Tika nolasīta gara reformu un piedāvājumu virkne, vienlaikus pavēlot, ka arī turpmāk jāievēro tradicionālā kārtība kārtu sapulces noturēt atsevišķi. Karalis apsolīja, ka turpmāk nodokļi tiks pieņemti tikai pēc saskaņošanas ar nācijas pārstāvjiem, kā arī atkārtoja jau iepriekš piedāvātās provinču asambleju, muitas un nodokļu reformas.
Pēc sapulces beigām Ģenerālštatu deputātiem bija jāatstāj sēžu zāle. Lielākā daļa Pirmās un Otrās kārtas deputātu devās prom, taču pašpasludinātās Nacionālās sapulces deputāti atteicās atstāt sapulču zāli. Karalis pavēlēja kareivjiem padzīt deputātus, taču viņiem ceļu aizšķērsoja vairāki muižnieki, tai skaitā Ģenerālštatu viceprezidents Lafajets. Deputāti pēc tam nobalsoja par deputāta personības neaizskaramību. Nākamajā dienā viņiem pievienojās daži liberālās muižniecības pārstāvji, kā arī ievērojama daļa garīdzniecības deputātu, daudzi no kuriem paši bija diezgan nabadzīgi un atbalstīja reformas. Karalis bija spiests akceptēt notikušo un 27. jūnijā pasludināt, ka arī pārējiem priviliģēto kārtu deputātiem jāpievienojas Nacionālajai sapulcei. 9. jūlijā Nacionālā sapulce sevi pasludināja par Nacionālo Satversmes sapulci. Tas nozīmēja, ka uz Ģenerālštatu bāzes izveidojās jauna institūcija, kas kļuva par visu Francijas iedzīvotāju pārstāvniecības iestādi un pretendēja uz augstāko likumdevēja varu valstī.