Ļevs Bukovskis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ļevs Bukovskis
Dzimis 1910. gada 12. jūnijā
Rīga, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1984. gada 18. martā (73 gadu vecumā)
Rīga, Valsts karogs: Latvijas PSR
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Nozares Tēlniecība
Mācījies Latvijas Universitāte, Florences Mākslas akadēmija

Ļevs Bukovskis (1910-1984) bija Latvijas tēlnieks, kas plašāk pazīstams kā Otrā pasaules kara pieminekļu un memoriālu autors.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1910. gada 12. jūnijā Rīgā apriņķa tiesneša Vladimira Bukovska un viņa sievas Almas Grīnervaldes ģimenē. Mācījās Rīgas pilsētas Krievu skolā (agrākajā Lomonosova sieviešu ģimnāzijā), pēc tam studēja Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē (1932-1935). 1937. gadā Ļevs Bukovskis ar darbu „Puškins un aukle” pirmo reizi piedalījās izstādē. Papildinājās Florences Mākslas akadēmijā (1938–1939). Otrā pasaules kara laikā iestājās tikko dibinātajā tēlotājmākslas meistaru kooperatīvā, 1944. gadā viņu iesauca Latviešu leģionā, 1945. gadā NKVD viņu apcietināja, tomēr viņam izdevās izvairīties no represijām.[1]

Ļ. Bukovsks pēc kara sāka veidot pieminekļus Otra pasaules kara upuriem un 1905. gada revolūcijas cīnītājiem, bet tikai 1957. gadā viņu uzņēma Latvijas PSR Mākslinieku savienībā. Viņš piedalījās Salaspils memoriāla izveidē (1961-1967). 1973. gadā Dziesmu svētku simtgades parkā atklāja viņa pieminekli Vispārējo latviešu dziesmu svētku simtgadei. 1976. gadā ieguvis Latvijas PSR Tautas mākslinieka goda nosaukumu.

1981. gadā Rīgā un Jēkabpilī notika Ļ. Bukovska personālizstāde „Tikai bronza”. 1983. gadā notika viņa personālizstāde Frunzē (patlaban Biškeka). Piedalījās Uzvaras parka monumenta izveidē, ko atklāja pēc viņa nāves (1985).

Miris Rīgā 1984. gada 18. martā.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • „Puškins un aukle” (1937),
  • «Fašisma upuri» (1950),
  • piemineklis Imantam Sudmalim, Džemsam Bankovičam un komjauniešiem varoņiem Raiņa kapos (1954);
  • „Neskartajā zemē” (1954-1955),
  • „Pilsoņu kara varoņi E. Bergs un A. Žeļezņaks” (1957),
  • piemineklis 1905. gada revolūcijas cīnītājiem Matīsa kapos (1956-1959), kopā ar arhitektiem А. Birzenieku un O. Zakamenniju;
  • kapa piemineklis Ilgai Karlsonei (1959) Meža kapos;
  • „Zemnieks” (1960),
  • „Ķirurgs, medicīnas dienesta pulkvedis P. Etingers” (1965),
  • Salaspils memoriāls (1961-1967), līdzautori: J. Zariņš, О. Skarainis, arhitekti G. Asaris, O. Zakamennijs, О. Оstenbergs, I. Strautmanis;
  • kapa piemineklis aktrisei Jekaterīnai Bunčukai Raiņa kapos (1971);
  • Dziesmu Svētku simtgades memoriāls Viestura Dārzā (1973), arhitekts G. Baumanis;
  • „Internacionālās brigādes cīnītājs A. Kočetkovs” (1975),
  • Jēkabpils memoriāls (1976), arhitekts G. Asaris;
  • „Akadēmiķa M. Keldiša portrets”(1978),
  • Ļeņina piemineklis Kuldīgā (1980), kopā ar līdzautoriem;
  • N.Rēriha portrets” (1980)
  • kapa piemineklis tēlnieka mātei (1983) Meža kapos;
  • Uzvaras monuments (1985), līdzautori: tēlnieks А. Gulbis, arhitekti E. Bāliņš, E. Vecumnieks, inženieri G. Beitiņš, H. Lācis.

Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijas PSR Valsts prēmija (1960)
  • Ļeņina prēmija (1970) par Salaspils memoriālā ansambļa izveidi
  • PSRS Mākslas Akadēmijas korespondētājloceklis (1975)
  • Latvijas PSR Tautas mākslinieks (1976)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Лев Владимирович Буковский. Каталог выставки [Сост.: Г.Н. Карклинь] М.: Сов. Художник, 1981 - 24с. (krieviski)
  • Лев Буковский. [сост. С. И. Хаенко.] М.: Сов. Художник, 1982. - 88 с. (krieviski)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]