Uzvaras parks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Koordinātas: 56°56′22″N 24°5′7″E / 56.93944°N 24.08528°E / 56.93944; 24.08528 Uzvaras parks ir parks Rīgā, parku ierobežo Ojāra Vācieša, Hermaņa iela, Aleksandra Grīna bulvāris, Uzvaras bulvāris un Raņķa dambis. To šķērso Slokas un Bāriņu ielas. Ojāra Vācieša iela to atdala no Arkādijas dārza. Uzvaras parks ir 36,7 hektārus plašs.

Pārdaugavas esplanāde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pašreizējā parka teritorija līdz 20. gadsimta sākumam bija daļa no kādreizējās Kobrona skansts Pārdaugavas esplanādes, ko aizņēma purvainas pļavas, kas līdz 1908. gadam ietilpa būvniecības aizlieguma zonā. Te atradās rūpnieka G.A.Raņķa kokzāģētava, vēlāk — J.Gurēviča kokzāģētava.[1]

Pētera parks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gatavojoties 200 gadadienai kopš Rīgas un Vidzemes pievienošanas Krievijas impērijai, 1909. gadā tika sākta jauna ainavu parka izveide, tā atklāšana notika 1910. gadā. Sākotnēji tas tika nosaukts par Pētera parku par godu Pēterim I — Krievijas caram, kurš pēc Rīgas aplenkuma 1710. gadā iekaroja Rīgu. Parka apkārtni bija paredzēts iekārtot līdzīgu Mežaparkam — ar savrupmāju apbūvi, sporta laukumiem, kafejnīcām, u.tml. Šajā parkā kokus stādīt ieradās arī toreizējais Krievijas imperators Nikolajs II:

"Par Pētera parku viņš nosaukts Pētera Lielā piemiņai, kas 1709. g. pats personīgi šāvis uz Rīgu, uz šo "velna perēkli", kā Pēteris Rīgu saucis. 1910. gadā, kad Nikolajs II ar ģimeni bija Rīgā uz Rīgas 200 gadu jubileju zem Krievijas, viņš personīgi iestādīja jaunierīkojamā Pētera parka ozoliņus. kuram gadījumam bija pagatavota sevišķa sudraba lāpsta. Šī lāpsta vēl tagad par pieminu glabājas Doma muzejā, bet ozoliņus postītāji nocirtuši."[2]

1915. gadā gar Uzvaras bulvāri tika iestādīta liepu aleja.

Uzvaras laukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

IX Dziesmu svētku estrādes mets Uzvaras laukumā (1938).

Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas tas tika pārdēvēts par Uzvaras laukumu, par godu uzvarai pār bermontiešiem. 1930. gadā uzsākti laukuma labiekārtošanas darbi, nosusināta atlikusī purvainā teritorija. Šajā laikā laukumā notika militāras parādes, bet 1938. gadā IX Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Šo svētku vajadzībām pēc arhitekta Aleksandra Birznieka projekta uzcēla estrādi.

Uzvaras laukuma izbūves projekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc autoritārisma nostiprināšanās Latvijā valsts vadonis Kārlis Ulmanis plānoja, ka šajā parkā tiks izveidots monumentāls stadions, kas simbolizētu valsts varenību un savos apmēros (25 000 sēdvietu) būtu pielīdzināms Berlīnes Olimpiskajam stadionam, kurā norisinājās 1936. gada Vasaras Olimpiskās spēles.

Atklātā konkursā uzvarēja arhitektu Frīdriha Skujiņa un Georga Dauges projekts, kas paredzēja laukumā uzbūvēt vairākus desmitus metru platu Uzvaras aleju ar sešdesmit metrus augstu Uzvaras torni galā. Torņa virsotnē svinīgo procesiju laikā iedegtu Uzvaras uguni, bet pakājē būtu svētnīca tautas varoņu piemiņai. Uzvaras alejas labajā pusē bija plānots uzbūvēt svētku laukumu parādēm un masu pasākumiem ar tribīnēm un pastāvīgu Dziesmu svētku estrādi (apmēram tagadējās viesnīcas Bellevue Park Hotel Riga vietā).

Vēl bija ieplānots velodroms, sporta halle ar ietilpību 10 000 cilvēkiem, kā arī osta Āgenskalna līcī. Celtniecībai bija savākti tautas ziedojumi 3 miljonu latu apmērā un sākti darbi pie parka iekārtošanas, taču Otrais pasaules karš pārtrauca šos vērienīgos plānus.[3]

Uzvaras parks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1944. gadā parks ieguva tā pašreizējo nosaukumu Uzvaras parks. Otrā pasaules kara beigās, 1946. gada 3. februārī, Padomju varas iestādes parkā publiski pakāra septiņus vācu armijas un SS virsniekus. Tas vēsturē iegājis kā pēdējā publiskā nāvessoda izpilde Latvijas teritorijā.

1961. gadā padomju vara to pārsauca par PSKP XXII kongresa parku. Šāds nosaukums tika izvēlēts, jo šajā kongresā Ņikita Hruščovs pasludināja t.s. komunisma celtniecību. 1963. gadā parkā veica parka meliorāciju, tika izrakts dīķis un iesēts zāliens, pārveidota Mārupītes gultne, ar ko uz brīdi apstājās parka iekārtošana.

Astoņdesmito gadu sākumā parkā tika nolemts izveidot padomju varu slavinošu monumentālu ansambli, ņemot vērā šādu objektu trūkumu Rīgā un valdošās pieminekļu būvēšanas tendences Padomju Savienībā. 1985. gadā, aptuvenā nāves soda izpildes vietā, tika atklāts 79 metrus augsts obelisks, piemineklis "Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem". Parku atkal pārdēvēja par Uzvaras parku.

Mūsdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parks pēc Latvijas neatkarības atgūšanas saglabāja padomju laikā iegūto nosaukumu. 2003. gadā, Latvijas Tautas frontes 15. gadadienā, Augstākās padomes deputāti, kuri balsoja par Latvijas neatkarības atgūšanu, parkā iestādīja 138 kokus.[1]

Mūsdienās parka nozīme ir vērsta uz aktīvo atpūtu. Parkā atrodas ar mākslīgo sniegu apgādāta distanču slēpošanas trase.[4]

Blakus parka pielietojumam pilsētnieku aktīvās atpūtas veicināšanā, parkam atsevišķos Padomju Savienībā agrāk atzīmētos datumos tiek piešķirta arī politiski ideoloģiska nozīme. Parks, precīzāk, parkā esošais "Uzvaras piemineklis" ir kļuvis par strīdus objektu starp dažādu politisku uzskatu cilvēkiem. Piemineklis ir piedzīvojis gan spridzināšanas mēģinājumu,[5] gan huligānisku rīcību — pieminekļa apkrāsošanu.[6]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Enciklopēdija "Rīgas ielas" 2. sējums, 2008. gads ISBN 978-9984-798-39-4
  2. M.Celms. "Rīga. Rokasgrāmata ekskursantiem." 1926, 90.lpp
  3. Aicina Uzvaras laukumu pārbūvēt pēc Kārļa Ulmaņa ieceres DELFI 7. jūnijs, 2012.
  4. «Trases». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 23. novembrī. Skatīts: 2007. gada 11. oktobrī.
  5. "Pērkoņkrusta" līderis tiesā atzīstas Uzvaras pieminekļa spridzināšanā (latviski)
  6. Naktī ar kāškrustiem un saukļiem apkrāsots Uzvaras piemineklis (latviski)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]