Ļevs Rohļins

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ļevs Rohļins
Лев Рохлин
Ļevs Rohļins
Personīgā informācija
Dzimis 1947. gada 6. jūnijā
Valsts karogs: Kazahijas PSR Araļska, Kazahijas PSR (tagad Karogs: Kazahstāna Kazahstāna)
Miris 1998. gada 3. jūlijā (51 gads)
Valsts karogs: Krievija Klokova, Maskavas apgabals, Krievija
Pilsonība Karogs: Padomju Savienība PSRS
Karogs: Krievija Krievija
Nodarbošanās militārpersona, politiķis
Vecāki Jakovs Rohļins
Ksenija Rohļina (dzim. Gončarova)
Dzīvesbiedre Tamāra Rohļina
Bērni Jeļena, Igors
Militārais dienests
Dienesta pakāpe ģenerālleitnants
Dienesta laiks 1965—1998
Valsts PSRS
Krievija
Komandēja 8. gvardes korpusu Volgogradā
Kaujas darbība Afganistānas karš (1979—1989)
Kalnu Karabahas karš
Pirmais Čečenijas karš
Groznijas kauja (1994—1995)
Apbalvojumi Sarkanā Karoga ordenis
divi Sarkanās Zvaigznes ordeņi
Izglītība Taškentas augstākā militārā komandieru skola
Krievijas Federācijas Bruņoto spēku ģenerālštāba militārā akadēmija
Frunzes kara akadēmija
Amatā 1996. gada 16. janvāris — 1998. gada 3. jūlijs

Ļevs Rohļins (krievu: Лев Я́ковлевич Ро́хлин; dzimis 1947. gada 6. jūnijā Araļskā, Kazahijas PSR; miris 1998. gada 3. jūlijā Klokovā, Maskavas apgabalā) bija PSRS un Krievijas militārpersona un politiķis.

Rohļina militārā karjera strauji attīstījās Afganistānas kara laikā un pēc tā, dienestā sasniedzot ģenerālleitnanta pakāpi. Saņēmis daudzus militāros apbalvojumus, tai skaitā, Sarkanā Karoga ordeni un divus Sarkanās Zvaigznes ordeņus. Atteicies no apbalvojuma Krievijas Federācijas varonis par Groznijas ieņemšanu 1995. gadā Pirmais Čečenijas karā, uzskatot, ka virsniekam ir amorāli pieņemt apbalvojumus karā, kurā gājuši bojā civiliedzīvotāji.[1]

Pēdējos dzīves gados bija Krievijas Valsts Domes 2. sasaukuma deputāts un Valsts Domes Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs (1996—1998), ģenerālleitnants, Armijas atbalsta kustības dibinātājs.

Sākotnējais dzīves posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1947. gada 6. jūnijā Araļskā, Kazahijas PSR. Ļevs Rohļins bija jaunākais no trim bērniem Lielā Tēvijas kara dalībnieka, ebreja Jakova Rohļina un krievietes Ksenijas (dzim. Gončarova) ģimenē. 1948. gadā, 8 mēnešus pēc dēla piedzimšanas, Jakovs tika arestēts un vēlāk nomira Gulaga cietumā. Māte Ksenija Rohļina viena audzināja trīs bērnus.

Pēc desmit gadiem Rohļinu ģimene pārcēlās uz Taškentu. Rohļins mācījās 19. skolā Taškentas vecpilsētā. Pēc skolas beigšanas viņš strādāja Taškentas lidmašīnu rūpnīcā, pēc tam viņu iesauca armijā.

1970. gadā Rohļins ar izcilību pabeidza Taškentas augstākā militārā komandieru skolu. Tad viņš dienēja padomju spēku grupā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Vurcenē. Vēlāk viņš studēja Frunzes kara akadēmijā, pēc tās pabeigšanas dienēja Arktikā, kā arī Ļeņingradā, Turkestānā, Aizkaukāza militārajos apgabalos, kur bija korpusa komandiera vietnieks.

Militārās karjeras attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1982–1984. gadā Rohļins dienēja Afganistānā. Tajā laikā norisinājās Afganistānas karš (1979—1989). Divas reizes tika ievainots, otrajā reizē tika evakuēts uz Taškentu.

Rohļins ar izcilību absolvēja Krievijas Federācijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba militāro akadēmiju. 1987. gada martā tika iecelts par Kutaisi 152. motorizēto ieroču divīzijas komandieri 31. armijas korpusā.

1988. gada novembrī Rohļins kļuva par 4. armijas 75. motorizēto ieroču divīzijas komandieri Nahčivanas Autonomajā Republikā. 1990. gada sākumā divīzija tika nodota VDK padomju pierobežas vienībām,[2] un Rohļins tika paaugstināts par ģenerālmajoru tā paša gada februārī.

1993. gadā viņš kļuva par Krievijas 8. gvardes korpusa vadītāju Volgogradā ģenerālleitnanta pakāpē kā vienīgais ebrejs, kurš Krievijā sasniedzis šādu pakāpi kopš Otrā pasaules kara.[1]

Pirmā Čečenijas kara laikā Rohļins veica Krievijas spēku reorganizāciju Čečenijā un 1995. gadā beidzot ieņēma Čečenijas galvaspilsētu Grozniju. Satriekts par asinsizliešanu, dažas nedēļas vēlāk viņš pameta armiju un atteicās pieņemt Krievijas augstāko apbalvojumu Krievijas Federācijas varoņa titulu, ko viņam gribāja piešķirt par Groznijas ieņemšanu,[3] Rohļins par to teica: "Komandieriem ir amorāli saņemt pagodinājumus pilsoņu karā. Čečenijas karā Krievija nevar gūt slavu, šis karš ir traģēdija".[1]

Politiskā karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc pensionāšanās no armijas 1995. gadā Rohļins tika ievēlēts Krievijas Valsts DomēBorisu Jeļcinu atbalstošās partijas "Mūsu mājas — Krievija" deputāts. Tomēr vēlāk viņš šo partiju pameta. Rohļins regulāri uzstājās Domē, atmaskojot korupciju, kas pārņēmusi prezidenta administrāciju, valdību un Aizsardzības ministriju. Viņš publiskoja faktus par slepena militārā aprīkojuma nelikumīgu pārdošanu ārvalstīs, kas notika ar Ministru kabineta un Jeļcina piekrišanu.[4] Rohļins vadīja Domes Aizsardzības komiteju, līdz prezidents Jeļcins noslēdza vienošanos ar Komunistisko partiju par viņa atbrīvošanu no amata. 1997. gadā Rohļins izveidoja Armijas atbalsta kustību, kas vainoja Jeļcinu par karu Čečenijā un zemo morālo līmeni militārajā jomā. Viņš neveiksmīgi centās organizēt dienējošos un atvaļinātos karavīrus politiskā spēkā, kas varētu Jeļcinu piespiest atkāpties no amata.[1][5]

Nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1998. gada 3. jūlijā, dažus mēnešus pēc tam, kad viņš mēģināja sarīkot pret valdību vērstu armijas karavīru masveida protestu, Rohļins tika nogalināts savā gultā ar šāvienu galvā. Rohļina sievu Tamāru, kura sākumā it kā bija atzinusies slepkavībā "naidīgu attiecību dēļ"[5], Krievijas tiesa 2005. gadā notiesāja par vīra slepkavību, taču viņa turpināja uzstāt, ka vīru nogalinājuši vīrieši maskās, kuri ielauzušies viņu mājās. Viņai piesprieda nosacītu sodu 4 gadus.[6]

Meža joslā netālu no nozieguma vietas vēlāk tika atrasti trīs sadedzināti līķi. Amatpersonas paziņoja, ka viņi esot nogalināti jau kādu laiku pirms Rohļina slepkavības, un viņiem ar to nav nekāda sakara. Bet daudzi no Rohļina kolēģiem domāja, ka tie ir īstie slepkavas, kurus Kremļa īpašais dienests likvidējis. Rohļinu nogalinājuši, jo viņš organizējis armijas aprindās sacelšanos pret Jeļcinu.[7] Grāmatā Death of a Dissident par citu īpašā dienesta upuri Aleksandru Ļitviņenko aprakstīts viņa teiktais par Rohļina slepkavību — bijušais VDK un FSB ģenerālis Anatolijs Trofimovs (pats nošauts 2005. gadā) viņam pateicis, ka slepkavību, šķiet, organizējuši Krievijas slepenie dienesti.[8]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]