Afganistānas karš (1979—1989)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par Afganistānas karu (1979—1989). Par citām jēdziena Afganistānas karš nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Afganistānas karš
Daļa no Aukstais karš, Afganistānas pilsoņu karš
Datums 1979. gada decembris1989. gada februāris
Vieta Afganistāna
Iznākums Padomju karaspēka izvešana, pilsoņu kara turpināšanās, modžahedu pašpasludināta uzvara.
Iegansts Modžahedu sacelšanās pret ATDR, PSRS karaspēka ievešana Afganistānā.
Karotāji
PSRS PSRS
ADRAfganistānas Demokrātiskā Republika
Modžahedi Modžahedi, kurus atbalstīja:
Valsts karogs: Pakistāna Pakistāna
Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Karogs: Saūda Arābija Saūda Arābija
Karogs: Irāna Irāna
Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Karogs: Ķīna Ķīna

Afganistānas karš (saukts arī par Padomju—afgāņu karu) bija karš starp Afganistānas Demokrātiskās Republikas un PSRS armijām no vienas puses un vietējiem modžahediem no otras puses. Modžahedi saņēma atbalstu no ASV, Sauda Arābijas, Lielbritānijas, Pakistānas un citām valstīm. Karš ilga no 1979. gada decembra līdz 1989. gada februārim, kad tika pabeigta PSRS karaspēka izvešana no Afganistānas.

Padomju iebrukuma dēļ ASV un virkne Rietumu valstu boikotēja 1980. gada Vasaras Olimpiskās spēles Maskavā.

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1978. gada 27. aprīlī pēc Aprīļa revolūcijas tika izveidota Afganistānas Demokrātiskā Republika. Valdība veica dažādas radikālas reformas, tai skaitā tradicionālo islāma likumu modernizācija, kas izraisīja neapmierinātību sabiedrībā. Oktobrī sākās pret valdošo režīmu vērsta sacelšanās nuristāņu apdzīvotajos apvidos un izplatījās citu etnisko grupu vidū. 1979. gada martā Ismaīla Hāna vadībā notika sacelšanās Herātā. Atkarojot nemiernieku ieņemto pilsētu (izmantojot tankus un aviāciju) gāja bojā ap 3000-5000 Herātas iedzīvotāju.

1978. gada 5. decembrī Afganistānas valdība parakstīja draudzības līgumu ar PSRS, kurš paredzēja ka valdošā Afganistānas Tautas Demokrātiskā partija drīkst lūgt PSRS militāru palīdzību. Oficiālās sarunās ar PSRS vēstnieku, VDK pārstāvjiem un PSKP vadību tika lūgts: 14. aprīlī — iesūtīt Afganistānā 15—20 kaujas helikopteru pilnā ekipējumā, 16. jūnijā — nosūtīt padomju ekipāžas tankiem un bruņutransportieriem, kas apsargātu valdību un lidlaukus, 11. jūlijā — ievest Kabulā vairākus bataljonus speciālā karaspēka, 19. jūlijā — ievest divas divīzijas, 20. jūlijā — ievest Kabulā gaisa desanta divīziju, 21. jūlijā — nosūtīt uz 8—10 helikopterus Mi—24, 24. jūlijā — ievest Kabulā trīs armijas vienības, 12. augustā — ievest Kabulā padomju karaspēku, trīs specvienības un transporta helikopterus, 21. augustā — nosūtīt uz Kabulu 1,5 — 2 tūkstošus padomju desantnieku, nomainīt afgāņu zenītiekārtu apkalpes ar padomju speciālistiem, 25. augustā — ievest Kabulā padomju karaspēku. Šie lūgumi atkārtojās 2. oktobrī, 17. un 20. novembrī, 2., 4., 12. un 17. decembrī. Oficiālā atbilde visu šo laiku bija — "Nē". Arī 1979. gada septembrī, kad Tarakī personiskā sarunā ar Brežņevu lūdza militāru palīdzību, viņam tika atteikts. Hafizullas Amina veiktais apvērsums nopietni satrauca PSRS. 1979. gada novembra beigās tika atsaukts PSRS vēstnieks Afganistānā Puzanovs. 12. decembrī, pēc sarunām Maskavā ar Amina pārstāvi Pandžšeri, PSKP CK beidzot pieņēma lēmumu ievest armijas daļas.[1]

Operācija „Vētra-333” un karaspēka ievešana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1979. gada maijā bija pieņemts lēmums par īpaša „musulmaņu bataljona” izveidošanu GIP paspārnē. Ietērpti afgāņu armijas formās, 600 desantnieku tika gatavoti iesūtīšanai Afganistānā. 27. decembrī viņi jau atradās Amina personīgās apsardzes vidū. 25. decembrī uz Kabulu un Bagramu tika pārvietota gaisa desanta divīzija. 350 pārlidojumu, ap 4 tūkstošiem desantnieku, vairāk nekā tūkstoš tonnu munīcijas — divu dienu laikā. Viena no lidmašīnām Il-76 piezemējoties ietriecās klintīs. Un tomēr šī pārvietošanās palika praktiski nepamanīta gan Afganistānā, gan Padomju Savienībā. 27. decembrī padomju VDK specvienība „Alfa” straujā triecienā ieņēma Amina rezidenci un Afganistānas vadītājs tika nogalināts (operācija „Vētra-333”). Pilī kopā ar Aminu bija viņa sieva un bērni. Pēc kaujas pilī iegāja divi nākamās valdības ministri, kas sameklēja un atpazina Amina līķi. Viņa sievu un meitu katram gadījumam aizsūtīja uz Kabulas centrālcietumu. Piecgadīgais Amina dēls tika atrasts nogalināts. Atbalstošais musulmaņu bataljons bija saņēmis pavēli uzsiet uz kreisās rokas baltu marles apsēju — lai viņus nesajauktu ar Amina īsto apsardzi. Savukārt Vitebskas gaisa desanta divīzijas vienības, kas notikumu vietā ieradās tikai uz rīta pusi, nebija informētas par apsēja nozīmi un bez īpašām instrukcijām paspēja nošaut vairākus „savējos”. Pārpratums atrisinājās tikai pēc tam, kad desantnieki izdzirdēja otrā pusē atskanam rupju lamāšanos krieviski. Rezultātā Afganistānā pie varas nāca prognozējamākais un Maskavai paklausīgākais Babraks Karmals.

Padomju karavīri Gardezā (1987)

Ievešanai Afganistānā steigā tika izveidota 40. armija (liela daļa sākotnējā personālsastāva bija rezerves karavīri, kas mobilizēti Vidusāzijas republikās). Tā tika nodēvēta par "Padomju karaspēka ierobežoto kontingentu Afganistānā" (krievu: Ограниченный контингент советских войск в Афганистане). Laika posmā no 1979. gada 25. decembrim līdz 1989. gada 2. februārim Afganistānā dienestu veica 620 000 padomju karavīru, no kuriem PSRS un apvienotajos spēkos bija 525 200 (62 900 virsnieku), papildus robežsardzē un citās VDK vienībās 90 000 cilvēku, kā arī iekšlietu ministrijas un milicijas 5000 cilvēku.

Brošūrā, kas tika izdalīta visiem Afganistānā iesūtītajiem karavīriem—internacionālistiem, miera uzturētājiem, bija teikts: „Padomju kareivi! Atrodoties draudzīgās Afganistānas teritorijā, neaizmirsti, ka pārstāvi armiju, kas sniegusi palīdzīgu roku šīs zemes tautām viņu cīņā pret imperiālismu un iekšējo reakciju. Atceries, ka no tavas uzvedības afgāņu tauta spriedīs par visu Padomju armiju, par mūsu dižo padomju Dzimteni. Atrodoties ADR, ievēro padomju cilvēkam pierastās ētiskās normas, kārtību, likumus, izrādi cieņu pret afgāņu tautas tikumiem un parašām. Pēc sava rakstura afgāņi ir labticīgi, uzklausoši, smalki jūt labo un ļauno. Uz godbijīgu attieksmi viņi reaģē ar vēl dziļāku cieņu. Īpaši augstu viņi vērtē cieņas izrādīšanu pret bērniem, sievietēm, veciem cilvēkiem. Vienmēr izrādi labvēlību, humānismu, taisnīgumu un cieņu pret ADR darbaļaudīm. Stingri ievēro visus ārstu priekšrakstus un padomus. Neizmanto ūdeni no arikiem, kanāliem un citām ūdenskrātuvēm - tajās var būt dažādu infekciju perēkļi.”

PSRS eksistēja divas oficiālās versijas par to, kāpēc nepieciešams karot Afganistānā. Pirmā bija par internacionālo pienākumu pret brālīgo afgāņu tautu. Tā kā nebija daudz tādu, kas tai ticētu, steigšus tika izdomāta otra, kas tika pusoficiāli stāstīta politnodarbībās: par PSRS dienvidu robežu aizsargāšanu un amerikāņu raķešiekārtām, kas būtu izvietotas Afganistānā, ja padomju karaspēks nebūtu paspējis ienākt. Vairumam sabiedrības tas izklausījās pieņemamāks, jo bija saprotamāks.

Karadarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju speciālo uzdevumu vienības karavīri (1988)

Tūlīt pēc ierašanās padomju daļas tika izvietotas stratēģiski svarīgākajos punktos, kurus Afganistānas valdības karaspēks nespēja paturēt savā kontrolē. Pirmā kauja, kurās tika iesaistītas padomju armijas daļas, notika 10.—11. janvārī, kad tām pavēlēja apspiest dumpi afgāņu armijas 20. divīzijas artilērijas pulkā Kabulā. Martā padomju daļas tika iesaistītas plašā valdības spēku uzbrukumā nemierniekiem pie Kunāras.

Aprīlī ASV Kongress apstiprināja plaša mēroga finansējumu Afganistānas opozīcijai (angļu: Operation Cyclone): sākotnēji 20—30 000 000 ASV dolāru gadā, ap 1987. gadu sasniedzot summu 630 000 000 ASV dolāru gadā.[2]

Afgāņu modžaheds (1988)

1982. gadā tika paziņots par 7 lielāko bruņotās opozīcijas grupējumu apvienošanos aliansē „Afganistānas modžahedu islāmiskā savienība”. Tajā ietilpa Gulbedina Hekmatjara Afganistānas islāma partija, Burhanudina Rabani Afganistānas islāma biedrība, Mohammada Nabi Afganistānas islāma revolūcijas kustība, Mohammada Junusa, jeb Halesa Islāma partija, Saida Ahmada Gilani Afganistānas nacionālā islāma fronte, Sebhatullas Modžadadi Afganistānas nacionālā glābšanas fronte un Abdulla Rasula Saijafa Afganistānas atbrīvošanas islāmiskā savienība. Lai arī formāli būdami Rabani partijas līdzgaitnieki, „Septiņu aliansei” nepievienojās vairāki bruņoto vienību komandieri, kas nepakļāvās nekādam politiskam diktātam. Padomju propaganda, cenšoties nomelnot „amerikāņu rokaspuišus un narkotiku tirgoņus”, divus no viņiem — Ahmadšahu Masudu un Ismaīlu Hanu rādīja kā godīgus un varonīgus cīnītājus par ticību.

Sākot ar 1985. gadu kaujas operācijās aktīvi piedalījās arī ķīmiskā karaspēka ugunsmetēju vienības. Ugunsmetēji tika izmantoti par tuvcīņas ieroci un tika lietoti galvenokārt tajos gadījumos, kad mērķa iznīcināšana ar parastajiem ieročiem nebija iespējama. Parasti tika izveidota grupa no 2—3 ugunsmetējiem un piesedzošā grupa no 6—10 strēlniekiem. Ir zināmi atsevišķi gadījumi, kad modžahedu iznīcināšanai nostiprinātā cietoksnī tika sakoncentrēts līdz 30 ugunsmetējiem, kas uzbruka vienlaicīgi no trim pusēm. Ugunsmetēji tika izmantoti arī autokolonnu apsargāšanai. Tādos gadījumos uguns tika raidīta no bruņutransportiera, izmantojot īsu apstāšanos, kas ļāva panākt negaidītību un spēcīgāku morāli—psiholoģisko iedarbību uz pretinieku.

Karaspēka izvešana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1985. gadā pie varas PSRS nāca Mihails Gorbačovs un pamazām mainījās PSRS ārpolitika. 1987. gada jūlijā tika paziņots par PSRS karaspēka izvešanu no Afganistānas. Izvešana tika uzsākta 1988. gada maijā un pabeigta 1989. gada 15. februārī.

1989. gadā viens no 40. armijas izvešanas plāna izveidotājiem bija pulkvedis Dainis Turlais.[3]

Upuri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopējais bojāgājušo skaits Padomju Armijā (nogalināti, miruši no ievainojumiem, gājuši bojā nelaimes gadījumos) bija 15 051 karavīrs, ievainoti — 49 985. Visā konflikta gaitā bez vēsts pazuda un nokļuva gūstā 417 padomju kareivji, no kuriem 130 tika atbrīvoti un atgriezās PSRS. No Latvijas PSR Afganistānas karā piedalījās 3640 karavīru, no kuriem 62 gāja bojā, 177 guva dažādas pakāpes ievainojumus, bet viens pazuda bez vēsts.[4] Afgāņu pusē gāja bojā apmēram miljons cilvēku, lielākā daļa no tiem civiliedzīvotāji.

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Постановление ЦК КПСС № 176/125
  2. Bergen Peter. Holy War Inc. - Free Press, 2001, p. 68
  3. NATO jāmācās no PSRS kļūdām Afganistānā : Diena.lv
  4. Afganistānas karā kritušos godināt Rīgā pulcējas ap 300 cilvēku

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]