Dzimis 1880. gada 25. novembrī Stukmaņu pagastā plostnieka un ādmiņa ģimenē. Mācījās Stukmaņu muižas skolā, Kokneses pareizticīgo draudzes skolā, vēlāk Jēkabpils skolā. Viņa pirmā dzejas publikācija 1902. gadā atrodama "Pēterburgas Avīžu" literārajā pielikumā. Dienēja Krievijas impērijas armijā Polijā (1902–1905), atvaļinājās kā rezerves virsnieks. Atgriezies dzimtenē, bija literāro žurnālu "Dzelme" un "Plēsums" redaktors (1905–1907), kopā ar saviem domubiedriem 1906. gadā "Dzelmē" publicēja tā saukto dekadentu manifestu "Mūsu mākslas motīvi". 1910. gadā iznāca viņa dzejoļu krājums "Zemes elpa".
Līdz Pirmajam pasaules karam K. Štrāls strādāja par skolotāju Izglītības biedrības skolās, tad pārcēlās uz tēva mājām Stukmaņos, kur nodevās rakstīšanai un tulkošanai. Sākoties karam, viņu iesauca Krievijas impērijas armijā, piedalījās karadarbībā Galīcijas frontē pret austriešiem, 1915. gadā divas reizes ievainots, ārstējās Pēterburgā un Maskavā, vēlāk dzīvoja Kubaņā.
1920. gadā Štrāls atgriezās Latvijā, izdeva savus kara laikā saraktītos darbus, tulkoja S. Lāgerlēvas, H. Ibsena, M. Gorkija, I. Turgeņeva, M. Saltikova Ščedrina, F. Dostojevska, A. Puškina u.c. darbus. Pēc 1937. gada rakstnieks pastāvīgi dzīvoja Skaldulejas mājās Pļaviņās kopā ar sievu Johannu Zelmu un bērniem Ilzi, Daci, Jāni un Austru.
Miris Pļaviņās 1970. gada 15. martā savās mājās un apglabāts Bāra kalna kapos.[1]
