Jēkabpils

Jēkabpils
Jēkabpils;
	Valstspilsēta
	Jēkabpils Vecpilsētas laukums
; Karogs	; Ģerbonis
	Jēkabpils
	Koordinātas: 56°29′58″N 25°52′42″E / 56.49944°N 25.87833°EKoordinātas: 56°29′58″N 25°52′42″E / 56.49944°N 25.87833°E
Valsts	Latvija
Novads	Jēkabpils novads
Pilsētas tiesības	no 1670. gada
Vēsturiskie; nosaukumi	vācu: Jakobstadt
Administrācija
• Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs	Raivis Ragainis; (LZP)
Platība
• Kopējā	25,5 km2
• sauszeme	21,9 km2
• ūdens	3,5 km2
Augstums	74 — 110 m
Iedzīvotāji (2021)
• kopā	21 629
• vieta	10
• blīvums	987,2 iedz./km2
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indeksi	LV-52(01-06)
Tālruņu kods	(+371) 652
Mājaslapa	www.jekabpils.lv
	Jēkabpils Vikikrātuvē

Jēkabpils ir viena no desmit Latvijas valstspilsētām, Jēkabpils novadā, Latvijas dienvidaustrumos. Pilsēta izvietojusies Daugavas abos krastos gan Sēlijā, gan Latgalē. Pieder Zemgales plānošanas reģionam. Pilsētas kopējā platība ir 2553 ha un tajā dzīvo 23 656 (uz 1.06.2017 pēc CSP datiem) iedzīvotāji. Jēkabpils ir nozīmīgs satiksmes mezgls, autoceļu un dzelzceļu krustpunkts.

Kā apdzīvota vieta izveidojusies līdzās Daugavas labajā krastā 1237. gadā uzceltajai Krustpils pilij. Sakukārt apbūve Daugavas kreisajā pusē attīstījusies, pateicoties plostnieku un strūdzinieku darbībai, un 1670. gadā hercogs Jēkabs šai apmetnei piešķīra pilsētas tiesības un nosaukumu Jēkabmiests (vācu: Jakobstadt).

Jēkabpilī atrodas viens no Strūves ģeodēziskā loka punktiem, kas 2005. gadā iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Par pilsētas simboliem tiek uzskatīta arī Krustpils pils un Jēkabpils Svētā Gara klosteris, kas attēloti Jēkabpils pilsētas logotipā. Deviņu kilometru attālumā no pilsētas atrodams Laukezera dabas parks, kurā atrodas par Latvijas tīrāko ezeru uzskatītais Laukezers.^[5]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabmiesta Lielā iela 20. gs. sākumā

Pamatraksts: Jēkabpils vēsture

Pilsēta, kādu to pazīstam šodien, izveidojusies tikai 1962. gadā pēc jauna tilta pār Daugavu izbūves, apvienojot Krustpili Daugavas labajā krastā un Jēkabpili kreisajā krastā.

Krustpils ir Jēkabpils senākā daļa, kas rakstos pirmoreiz minēta jau 1237. gadā, kad Rīgas bīskaps netālu no Asotes uzcēla pili (Kreutzburg). Jau tās nosaukums norāda, ka tā atradusies svarīgu ceļu krustpunktā. Vēlākos laikos Daugavas kreisajā krastā, ierodoties lielam skaitam Otrā Ziemeļu kara bēgļu un krievu vecticībnieku, izveidojusies apdzīvota vieta, kurai 1670. gada 12. februārī, piešķirot Magdeburgas tiesības, dots Jēkabmiesta (Jakobstadt) vārds. Pēc vienas versijas 1684. gadā Jēkabpils amatnieka S. Skavronska ģimenē dzimusi Marta Skavronska, kas vēlāk kļuva par Krievijas ķeizarieni Katrīnu I. Garām Jēkabpilij veda hercogistes pasta ceļš — no Jelgavas caur Fridrihštadti (tag. Jaunjelgava) uz Dignāju, Ilūksti un Grīvu. Salas krogā kurjeri mainīja zirgus un varēja atpūsties. 1764. gadā tika ierīkota pastāvīga pārceltuve uz Krustpili. Polijas dalīšanas laikā 1772. gadā Inflantijas vaivadijai piederošo Krustpili, bet 1795. gadā Kurzemes un Zemgales hercogistei piederošo Jēkabpili inkorporēja Krievijas Impērijā.

1861. gadā atklāja Rīgas-Daugavpils dzelzceļu, tāpēc preču pārvadājumi pa Daugavu strauji samazinājās. 20. gadsimta sākumā Jēkabpilī darbojās banka, apdrošināšanas biedrība, 4 mūzikas instrumentu fabrikas, sērkociņu fabrika, tvaika dzirnavas un vērptuve, alus darītava, tipogrāfija u. c. rūpnieciskie uzņēmumi. Pirmā pasaules kara laikā Jēkabpils vairākus gadus atradās piefrontes zonā un tika sagrauta liela daļa no pilsētas apbūves. 1919. gadā Jēkabpils kļuva par Jaunjelgavas apriņķa administratīvo centru, pilsētā bija pārtikas un būvmateriālu rūpniecības uzņēmumi. 1932. gadā tika uzcelta Jēkabpils cukurfabrika, tika uzcelts tilts pāri Daugavai, kas tika uzspridzināts Otrā pasaules kara laikā. 1962. gadā Jēkabpils un Krustpils tika administratīvi apvienotas.

Pašvaldība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabpils pašvaldība, arī Jēkabpils novada dome (agrāk Jēkabpils dome), ir Jēkabpils novada pašpārvaldes augstākā iestāde. Sastāv no 19 deputātiem, ko ievēl reizi četros gados pašvaldību vēlēšanās. No 1997. līdz 2017. gadam Jēkabpils pilsētas domi vadīja Leonīds Salcevičs. Pašreizējais Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs ir Raivis Ragainis. Jēkabpils domē ir nodarbināti 115 darbinieki.^{[nepieciešama atsauce]}

Satiksme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabpilī krustojas valsts galvenās tranzīta dzelzceļa līnijas, kurām ir starptautiska nozīme. Latvijas ietvaros šīs līnijas savieno Jēkabpili ar Rīgu, Jelgavu, Rēzekni un Daugavpili. Krustpils stacija uz šīm maģistrālēm ir svarīgs transporta mezgls, kas apstrādā kravas un sadala transporta plūsmas pirms galamērķiem. Jēkabpili šķērsojošās dzelzceļa līnijas Rīga-Daugavpils un Krustpils-Rēzekne-Zilupe ir iekļautas Eiropas Transporta tīkla (TEN-T) pamattīklā.

Jēkabpili šķērso arī valsts nozīmes autoceļš Rīga-Daugavpils (A6), kas ved līdz Baltkrievijas robežai. Pie Jēkabpils tam sākas atzars Rēzekne-Zilupe (A12), kas ved līdz Krievijas robežai. Šie autoceļi ietilpst Eiropas Transporta tīkla (TEN-T) pamattīklā.^[6]

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabpils ir mazākā Latvijas republikas pilsēta pēc iedzīvotāju skaita. Iedzīvotāju skaits Jēkabpilī samazinās gan negatīva dabiskā pieauguma, gan migrācijas rezultātā. Demogrāfiskā slodze Jēkabpilī 2014. gada sākumā bija 580, kas ir zemākais rādītājs republikas pilsētu vidū, lai gan vērojams neliels pieaugums salīdzinājumā ar 2012. un 2013. gadu, kad Jēkabpilī uz katriem 1 000 iedzīvotājiem darbspējas vecumā bija attiecīgi 557 un 563 iedzīvotāji līdz un virs darbspējas vecuma. Tai skaitā bērnu skaits uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem ir viens no augstākajiem — 229, kamēr iedzīvotāju skaits virs darbspējas vecuma uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem — viens no zemākajiem — 311.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centrālajā statistikas pārvaldē pieejamā informācija liecināja, ka 2014. gadā Jēkabpilī dzīvoja 23 269 iedzīvotāji,^[7] savukārt pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ziņām 2020. gadā pilsētā bija 21 928 iedzīvotāji.^[4]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Gads	Iedz.	±% g.p.
1852	9 450	—
1863	5 469	−4.85%
1881	8 069	+2.18%
1897	9 979	+1.34%
1914	13 500	+1.79%
1925	9 182	−3.44%
1935	9 484	+0.32%
1939	9 700	+0.56%
1943	7 744	−5.47%
1947	7 490	−0.83%
1959	16 695	+6.91%

Gads	Iedz.	±% g.p.
1970	22 440	+2.72%
1979	26 829	+2.00%
1989	30 865	+1.41%
1991	31 315	+0.73%
1994	29 137	−2.37%
1997	28 473	−0.77%
1999	28 384	−0.16%
2001	27 721	−1.17%
2004	26 849	−1.06%
2007	26 811	−0.05%
2008	26 734	−0.29%

Gads	Iedz.	±% g.p.
2009	26 578	−0.58%
2010	26 468	−0.41%
2011	26 284	−0.70%
2012	25 883	−1.53%
2013	25 221	−2.56%
2014	24 839	−1.51%
2015	24 553	−1.15%
2016	24 146	−1.66%
2017	23 750	−1.64%
2018	23 600	−0.63%
2019	23 500	−0.42%

Līdz 1962. gadam norādīts Krustpils un Jēkabpils kopējais iedz. sk.
Avoti:^[8]^[9]^[10]

Etniskais sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tautība	Procenti	Iedz. skaits
Iedzīvotāju etniskais sastāvs Jēkabpilī 2020. gadā.^[11]			kopā 21 928 Latvieši Krievi Ukraiņi Baltkrievi Poļi Cita un neizvēlēta
Latvieši	63,1%	13 831
Krievi	25,1%	5 503
Baltkrievi	3,0%	657
Poļi	2,6%	573
Ukraiņi	1,6%	343
Cita un neizvēlēta	4,6%	1 021

Cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabpilī dzimuši[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Marta Skavronska jeb Katrīna I (1684—1727) — Pētera I sieva, Krievijas Impērijas ķeizariene (1725—1727)
Gerhards Kēnigs (1728—1785) — dabaszinātnieks un ceļotājs
Teodors Emīls Lambergs (1815—1895) — teologs, Kurzemes ģenerālsuperintendents (1862—1887), Latviešu literārās biedrības goda loceklis
Ābrams Leibovics (1869—1941) — ebreju izcelsmes latviešu uzņēmējs, Rīgas Radiorūpnīcas dibinātājs
Kārlis Kalve (1877—1903) — ainavu gleznotājs
Pēteris Kalve (1882—1913) — ainavu gleznotājs, viens no spalvas zīmējuma aizsācējiem Latvijā
Emma Baltmane (1882—1969) — gleznotāja
Juris Ķēmanis (1883—1937) — Satversmes sapulces deputāts un iekšlietu ministra biedrs (1920—1922)
Kārlis Skaubītis (1889—1929) — kara lidotājs un latviešu aviācijas aizsācējs
Pēteris Dardzāns (1889—1885) — tautsaimnieks, Latviešu strēlnieku virsnieks
Oto Skulme (1889—1967) — gleznotājs un grafiķis
Nikolajs Malta (1890—1944) — biologs, Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes dekāns, LU Botāniskā dārza dibinātājs
Jānis Grīns (1890—1966) — pedagogs, rakstnieks, "Valters un Rapa" līdzvadītājs (1925—1941), Latvijas Nacionālā teātra direktors (1937—1940)
Oto Šmits (1891—1956) — zinātnieks, matemātiķis, ģeogrāfs, ģeofiziķis, astronoms
Jānis Zvaigzne (1892—1954) — Latvijas Bruņoto spēku virsnieks
Uga Skulme (1895—1963) — gleznotājs un mākslas zinātnieks
Alberts Vīksne (1896—1976) — Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks
Alberts Ozoliņš (1897—1985) — svarcēlājs vidējā svarā
Pēteris Lapainis (1897—1990) — Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks
Aleksandrs Balodis (1897—1961) — virsnieks, izlūkdienestu darbinieks, parapsihologs un rakstnieks
Andrejs Pormalis (1898—1977) — mākslinieks, keramiķis, pedagogs
Jānis Lejiņš (1899—1990) — aktieris, režisors, dramaturgs un gleznotājs
Volfgangs Hāzenfuss (1900—1944) — ārsts, šaha meistars
Alfrēds Laukirbe (1901—1993) — arhitekts
Alberts Zvejnieks (1902—1987) — cīkstonis
Jūlijs Vanags (1903—1986) — rakstnieks un tulkotājs, viens no Latvijas Rakstnieku savienības dibinātājiem, LPSR himnas vārdu autors (kopā ar Frici Rokpelni)
Jānis Bičolis (1904—1982) — literatūrkritiķis, folkloras pētnieks
Pēteris Sīpolnieks (1913—1984) — mūzikas pedagogs un ērģelnieks
Roberts Rubenis (1917—1944) — Latvijas Bruņoto spēku leitnants, Latviešu leģionārs un Kureļa grupas bataljona komandieris
Laimonis Blumbergs (1919—2014) — tēlnieks
Saulcerīte Viese (1932—2004) — rakstniece un literatūrzinātniece
Ludis Skosta (1936) — LR Augstākās Padomes deputāts
Agris Jaunkļaviņš (1939) — lauksaimnieks, LR Augstākās Padomes deputāts
Ludis Bērziņš (1939—2022) — stikla mākslinieks
Anna Skaidrīte Gailīte (1940) — rakstniece, žurnāliste
Ruta Šenberga (1940) — filoloģe, novadpētniece
Juris Imants Aivars (1941—2016) — ārsts, fiziologs un zinātnieks
Anita Garanča (1949—2015) — dziedātāja, kordiriģente
Juris Baldunčiks (1950) — valodnieks, terminologs, leksikogrāfs, pedagogs un tulkotājs
Aivars Lembergs (1953) — politiķis
Andris Felss (1957) — LR Augstākās Padomes deputāts.
Ivans Klementjevs (1960) — kanoe airētājs, politiķis
Aigars Grāvers (1961) — mūziķis
Jefimijs Klementjevs (1963) — kanoe airētājs, politiķis
Vitālijs Orlovs (1964) — Saeimas deputāts (kopš 2002)
Elita Kļaviņa (1966) — aktrise un žurnāliste
Atis Zakatistovs (1968) — filozofs un politiķis, 13. Saeimas deputāts
Ivars Zariņš (1969) — Saeimas deputāts (kopš 2011)
Dzintars Zaķis (1970) — politiķis
Andrejs Piedels (1970) — futbolists, vārtsargs
Artis Robežnieks (1971) — aktieris
Andris Znotiņš (1977—2011) — policists, nošauts sadursmē ar bruņotiem laupītājiem
Sandis Ģirģens (1980) — jurists un iekšlietu ministrs (kopš 2019)
Kaspars Ģirģens (1985) — uzņēmējs un 13. Saeimas deputāts
Arvis Viguls (1987) — dzejnieks
Dārta Daneviča (1988) — Dailes teātra aktrise
Mārtiņš Jakovļevs (1991) — hokejists
Deniss Rakels (1992) — futbolists, uzbrucējs
Artūrs Dārznieks (1993) — kamaniņu braucējs
Reinis Nitišs (1995) — autosportists

Jēkabpilī dzīvojuši[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jākobs Florentīns Lundbergs (1782—1858) — zviedru izcelsmes vācbaltiešu luterāņu mācītājs un rakstnieks, vācu apgaismības laikmeta literatūras tulkotājs latviešu valodā, Latviešu literārās biedrības" dibinātājs
Ansis Līventāls (1803—1878) — dzejnieks, grāmatu izplatītājs un tulkotājs
Vilhelms Neimanis (1849—1919) — arhitekts un mākslas vēsturnieks, Daugavpils pilsētas arhitekts (1878—1895), LNMM ēkas autors un muzeja pirmais direktors (1905—1919)
Puriņu Klāvs (1858—1935) — žurnālists un rakstnieks, studentu korporācijas Selonija dibinātājs
Mikus Skruzītis (1861—1905) — etnogrāfs, folklorists
Jāzeps Vītols (1863—1948) — komponists
Mārtiņš Bruņenieks (1866—1950) — pedagogs, filologs, latviešu mitoloģijas pētnieks
Ludis Bērziņš (1870—1965) — skolotājs, folklorists, dzejnieks
Jānis Akuraters (1876—1937) — dzejnieks, rakstnieks un politiķis
Jānis Greste (1876—1951) — pedagogs, ģeologs
Konrāds Bullāns (1877—1915) — rakstnieks (pseidonīms Fallijs)
Jānis Kuga (1878—1969) — gleznotājs, scenogrāfs
Pēteris Rizga (1883—1955) — biškopis un sabiedriskais darbinieks
Kristaps Krišs Upelnieks (1891—1944) — Latvijas Bruņoto spēku kapteinis, Kureļa grupas štāba priekšnieks
Pāvils Mucenieks (1891—1940) — ķirurgs
Voldemārs Āviste (1893—1941) — Igaunijas armijas pulkvežleitnants
Herberts Zommers (1895—1983) — aktieris un režisors
Aleksandrs Grīns (1895—1941) — rakstnieks, tulkotājs
Bruno Arnolds Štokmanis (1895—1970) — Jēkabpils vēstures muzeja dibinātājs
Pauls Stradiņš (1896—1958) — ķirurgs, profesors un veselības aprūpes organizētājs
Artūrs Aparnieks (1896—1968) — virsnieks, Latvijas brīvības cīņu dalībnieks
Jānis Veselis (1896—1962) — rakstnieks
Arnolds Aizsilnieks (1898—1982) — tautsaimnieks, agronoms, vēsturnieks
Jānis Alfrēds Bērziņš (1902—1999) — Latvijas Nacionālo bruņoto spēku kapteinis, Atmodas kustības dalībnieks
Osvalds Pūpols (1904—1941) — skolotājs, nacionālās pretestības kustības "Viesturieši" vadītājs
Jānis Mežaraups (1904—1999) — agronoms, 4. Saeimas deputāts
Viktors Orehovs (1909—1998) — puķkopis, selekcionārs
Alfrēds Porietis (1909—2009) — Latvijas Bruņotu spēku virsnieks
Modests Trepšs (1911—1978) — ādas plastikas mākslinieks, pedagogs
Velta Toma (1912—1999) — dzejniece, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle
Gunars Janovskis (1916—2000) — rakstnieks, dzejnieks, prozaiķis
Alberts Eglītis (1917—2007) — žurnālists, publicists
Jāzeps Vuškāns (1919—2005) — kultūras darbinieks
Vilis Krūmiņš (1919—2000) — Dabas muzeja direktors (1961—1999). Atmodas kustības dalībnieks, latviešu strēlnieku apvienības priekšsēdētājs
Valentīns Skulme (1922—1989) — kino un Dailes teātra aktieris
Lūcija Ķuzāne (1927) — rakstniece, Sēlijas novada pētniece
Venta Vecumniece (1927—2017) — aktrise, režisore
Ārija Elksne (1928—1984) — dzejniece
Tālis Millers (1929) — ķīmiķis
Gunārs Cilinskis (1931—1992) — aktieris, režisors un scenārists
Aina Karlsone (1935—2012) — latviešu gleznotāja un grafiķe
Guntars Godiņš (1958) — dzejnieks un atdzejotājs
Ruta Štelmahere (1965) — dzejniece un māksliniece
Dž. Dž. Džilindžers (1966) — teātra režisors
Ronalds Briedis (1980) — dzejnieks
Artis Ostups (1988) — dzejnieks

Bezdarbnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bezdarba līmenis Jēkabpils pilsētā 2014. gadā bija 9,7%. Salīdzinājumā ar 2009. gadu, kad tas bija visaugstākais, vērojams samazinājums 4,1% apmērā.^[7]

Jēkabpils pilsētā reģistrēto bezdarbnieku portrets pēc dzimuma 2014. gada 31. decembrī^[7]

Sievietes (1181)			54.6%
Vīrieši (983)			45.4%

Jēkabpils pilsētā reģistrēto bezdarbnieku portrets pēc izglītības 2014. gada 31. decembrī^[7]

Augstākā izglītība (168)			7.8%
Profesionālā izglītība (791)			36.5%
Vispārējā izglītība (1102)			50.9%
Zemāka par pamatizglītību (89)			4.1%
Nav dokumentāri apliecināta (14)			0.6%

Jēkabpils pilsētā reģistrēto bezdarbnieku portrets pēc bezdarba ilguma 2014. gada 31. decembrī^[7]

Līdz 6 mēnešiem (1174)			54.3%
6-12 mēneši (368)			17%
Vairāk kā 1 gadu (622)			28.7%

Apskates vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiskā apbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabpilī atrodas 231 iela. Daudzi nami uz tām ir saglabājuši savu pirmatnējo izskatu vai arī ir tikuši pārbūvēti, vairākiem no tiem ir kultūrvēsturiska nozīme:

Krustpils vēsturiskais centrs
Jēkabpils vēsturiskais centrs
Krustpils pilsētas sarga mājiņa Raiņa ielā
Krustpils pils komplekss.
Vecpilsētas laukums
Bijusī apriņķa renteja (1820)
Jēkabpils apriņķa skolas ēka (1820., O. Hūns, klasicisms)
Miertiesas ēka (1880) (eklektisms)
Valsts bankas ēka (1931)
19. gadsimta koka dzīvojamo ēku komplekss Pasta ielā 81-87
Dzīvojamo ēku ansamblis Brīvības ielā 178 — 184
Kena muižas komplekss (19. gadsimta beigas, neogotika, eklektisms)
Krustpils ūdensdzirnavas ar dambi.
Mīlestības tiltiņš (Akmens tilts) pāri Donaviņai (tehnikas piemineklis)

Dievnami[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabpils dievnami vēsta par laikmetu lokos noietiem ceļiem Sēlijas ticības un garīgās dzīves stiprināšanā, atklājot daudznacionālas pilsētas būtību un glabājot nezūdošas kultūrvēsturiskas vērtības. Tāpēc Jēkabpils pilsētas baznīcas ir viens no pilsētas kultūrvēsturisko apskates objektu veidiem. Pilsētas Daugavas labajā pusē jeb Krustpils pusē atrodas Krustpils Evaņģēliski luteriskā baznīca (1820), Krustpils Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīca (1910), kā arī Krustpils Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca (2004), kas ir jaunākā baznīcas celtne Jēkabpilī un viena no jaunākām katoļu draudzēm Latvijā. Pilsētas Daugavas kreisajā pusē jeb Jēkabpils pusē atrodas Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja klostera baznīca (1774) un Svētā Gara pareizticīgo baznīca (1887), kuras iekļaujas Jēkabpils Svētā Gara klostera teritorijā. Bijusī uniātu baznīca (1783), kas atdota pareizticīgo baznīcas pārziņā; Jēkabpils Svētā Miķeļa Evaņģēliski luteriskā baznīca (1807), Jēkabpils vecticībnieku baznīca (1862), Jēkabpils Svētās Jaunavas Marijas dzimšanas Romas Katoļu draudzes baznīca (1866), kā arī Jēkabpils baptistu draudzes baznīca (1930). Bijusī Jēkabpils Vissvētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo baznīca ir viens no lielākiem Dievnamiem pilsētā, kas nedarbojas, tāpēc to var aplūkot tikai no ārpuses. Svētā Gara pareizticīgo baznīca un tajā atrodošā Jakobštates ikona ir apskatāma katru dienu, arī dievkalpojumu laikā, ievērojot klusumu. Pārējās pilsētas baznīcas ir atvērtas apmeklētājiem, iepriekš piesakoties, kā arī dievkalpojumu laikā.

Memoriālās mājas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētā ir dzīvojuši daudzi ievērojami Jēkabpils un Latvijas cilvēki. Četriem no viņiem pilsētā atrodas memoriālās mājas: gleznotāju Oto un Ugas Skulmju māja Brīvības ielā 26; ērģelnieka Pētera Sīpolnieka memoriālā māja Brīvības ielā 141, keramiķa Andreja Pormaļa māja A.Pormaļa ielā 119.

Pieminekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brīvības piemineklis;
Piemineklis Atbrīvošanas cīņās 1919. gadā pie Dubnas upes kritušajiem 4. Valmieras kājnieku pulka karavīriem Kapeles kapos;
Piemiņas akmens Strūves parkā (Strūves astronomiskais punkts);
Pirmā pasaules kara piemineklis 1915. gadā kritušajiem 3. Kaukāza strēlnieku pulka karavīriem;
Piemineklis represiju upuriem;
Jēkabpils 330 gadu piemiņas akmens.

Parki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabpils pilsētā kā aktīvās atpūtas objekti ir astoņi parki. Krustpils pusē ir aplūkojami: Krustpils pilsētas parks, kas atrodas pretī Krustpils kultūras namam un blakus Otrā pasaules kara memoriālam; Mācītāju dārzs — parks, kas atrodas blakus Krustpils Evaņģēliski luteriskā baznīcai; Krustpils muižas parks- pils teritorijā; 14. jūnija parks, kas atrodas blakus Krustpils Trīsvienības Romas katoļu baznīcai. Jēkabpils jeb Daugavas kreisajā pusē atrodas: Strūves parks (bijušais Kroņa dārzs), kurā atrodas Strūves ģeodēziskā loka punkts, kas ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un Latvijas kultūras pieminekļu sarakstā; Kena parks, kas atrodas pie Vienības ielas, pretī Jēkabpils autoostai; Hikšteina parks, kas atrodas aiz Kena parka, tuvāk Daugavai; Meža parks, kurā atrodas Radžu akmens. Parks atrodas pie Radžu ūdenskrātuves, kas ir pilsētas peldvieta un ir ieguvusi Zilo karogu. Parkā atrodas veselības taka.

Muzeji un mākslas galerijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētā ir apskatāmi Jēkabpils vēstures muzejs, kas atrodas Krustpils pilī, kā arī muzeja brīvdabas nodaļa — "Sēļu sēta", kas atrodas starp Hikšteina un Kena parkiem un kura atrodas 19. gadsimta Sēlijas lauku celtnes. Iepriekš piesakoties, iespējams apmeklēt ievērojamā jēkabpilieša keramiķa Andreja Pormaļa memoriālo muzeju, kas atrodas viņa vārdā nosauktās ielas 119. namā, kurā apskatāma darbnīca, keramikas izstrādājumu ekspozīcija un unikāls kamīns. Pilsētā atrodas arī divas mākslas galerijas — "Pie Sīplonieka", kas atrodas ērģelnieka Pētera Sīpolnieka memoriālajā mājā Brīvības ielā 141.

Jēkabpils vēsturiskā centra neapdzīvoto Brīvības un Pasta ielas namu logos apskatāma lielākā brīvdabas gleznu galerija Latvijā, kas sastāv no 33 akrila krāsas gleznām. Gleznu autori ir Jēkabpils apkaimes mākslinieki, kuru vidū minami Ruta Štelmahere, Ziedonis Bārbals, Mētra Štelmahere, Vēsma Lukstiņa u. c., kā arī Viesītes Mūzikas un Mākslas skolas un Jēkabpils Mākslas skolas skolotāja un audzēkņi.^[12]^[13]

Plašsaziņas līdzekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētā darbojas trīs laikrakstu redakcijas — "Brīvā Daugava", kas ir Jēkabpils novada laikraksts un viens no vecākajiem iznākošajiem laikrakstiem Latvijā un "Jaunais Vēstnesis", kas ir Jēkabpils rajona neatkarīgais laikraksts. Jēkabpils pilsētas pašvaldība izdod savu avīzi "Jēkabpils Vēstis". No 2005. gada iznāk arī bezmaksas avīze "Ceturtdiena". Savukārt, no 2013. gada iznāk bezmaksas ikmēneša žurnāls "Vērtīgs", ko katru mēnesi ikviens uzņēmums un iedzīvotājs saņem savā pastkastītē un arī Aizkraukles, Madonas, Līvānu, Preiļu pilsētās žurnāls tiek izplatīts pa visām pastkastītēm. Jēkabpilī atrodas Vidusdaugavas televīzijas studija, kā arī radio studijas "Radio1", kas raida 107.0 FM diapazonā 24 stundas diennaktī Jēkabpils, Preiļu, Aizkraukles, Madonas, daļēji Daugavpils un Rēzeknes rajonos un "Divu Krastu radio", kas raida Jēkabpils, Aizkraukles, Madonas, Līvānu, Preiļu novados. Internetā informācija par Jēkabpili un tās novadu ir iegūstama informatīvajā portālā "Jēkabpils laiks".