Jēkabpils
Jēkabpils | |||
---|---|---|---|
Valstspilsēta | |||
Jēkabpils Vecpilsētas laukums | |||
| |||
Koordinātas: 56°29′58″N 25°52′42″E / 56.49944°N 25.87833°EKoordinātas: 56°29′58″N 25°52′42″E / 56.49944°N 25.87833°E | |||
Valsts |
![]() | ||
Novads | Jēkabpils novads | ||
Pilsētas tiesības | no 1670. gada | ||
Vēsturiskie nosaukumi | vācu: Jakobstadt | ||
Administrācija | |||
• Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs |
Raivis Ragainis (LZP) | ||
Platība[1] | |||
• Kopējā | 25,5 km2 | ||
• sauszeme | 21,9 km2 | ||
• ūdens | 3,5 km2 | ||
Augstums | 74 — 110 m | ||
Iedzīvotāji (2021)[2] | |||
• kopā | 21 629 | ||
• blīvums | 987,2 iedz./km2 | ||
Laika josla | EET (UTC+2) | ||
• Vasaras laiks (DST) | EEST (UTC+3) | ||
Pasta indeksi | LV-52(01-06) | ||
Tālruņu kods | (+371) 652 | ||
Mājaslapa |
www | ||
![]() |
Jēkabpils ir viena no desmit Latvijas valstspilsētām, Jēkabpils novadā, Latvijas dienvidaustrumos. Pilsēta izvietojusies Daugavas abos krastos gan Sēlijā, gan Latgalē. Pieder Zemgales plānošanas reģionam. Pilsētas kopējā platība ir 2553 ha un tajā dzīvo 23 656 (uz 1.06.2017 pēc CSP datiem) iedzīvotāji. Jēkabpils ir nozīmīgs satiksmes mezgls, autoceļu un dzelzceļu krustpunkts.
Kā apdzīvota vieta izveidojusies līdzās Daugavas labajā krastā 1237. gadā uzceltajai Krustpils pilij. Sakukārt apbūve Daugavas kreisajā pusē attīstījusies, pateicoties plostnieku un strūdzinieku darbībai, un 1670. gadā hercogs Jēkabs šai apmetnei piešķīra pilsētas tiesības un nosaukumu Jēkabmiests (vācu: Jakobstadt).
Jēkabpilī atrodas viens no Strūves ģeodēziskā loka punktiem, kas 2005. gadā iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Par pilsētas simboliem tiek uzskatīta arī Krustpils pils un Jēkabpils Svētā Gara klosteris, kas attēloti Jēkabpils pilsētas logotipā. Deviņu kilometru attālumā no pilsētas atrodams Laukezera dabas parks, kurā atrodas par Latvijas tīrāko ezeru uzskatītais Laukezers[5].
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pilsēta, kādu to pazīstam šodien, izveidojusies tikai 1962. gadā pēc jauna tilta pār Daugavu izbūves, apvienojot Krustpili Daugavas labajā krastā un Jēkabpili kreisajā krastā.
Krustpils ir Jēkabpils senākā daļa, kas rakstos pirmoreiz minēta jau 1237. gadā, kad Rīgas bīskaps netālu no Asotes uzcēla pili (Kreutzburg). Jau tās nosaukums norāda, ka tā atradusies svarīgu ceļu krustpunktā. Vēlākos laikos Daugavas kreisajā krastā, ierodoties lielam skaitam Otrā Ziemeļu kara bēgļu un krievu vecticībnieku, izveidojusies apdzīvota vieta, kurai 1670. gada 12. februārī, piešķirot Magdeburgas tiesības, dots Jēkabmiesta (Jakobstadt) vārds. Pēc vienas versijas 1684. gadā Jēkabpils amatnieka S. Skavronska ģimenē dzimusi Marta Skavronska, kas vēlāk kļuva par Krievijas ķeizarieni Katrīnu I. Garām Jēkabpilij veda hercogistes pasta ceļš — no Jelgavas caur Fridrihštadti (tag. Jaunjelgava) uz Dignāju, Ilūksti un Grīvu. Salas krogā kurjeri mainīja zirgus un varēja atpūsties. 1764. gadā tika ierīkota pastāvīga pārceltuve uz Krustpili. Polijas dalīšanas laikā 1772. gadā Inflantijas vaivadijai piederošo Krustpili, bet 1795. gadā Kurzemes un Zemgales hercogistei piederošo Jēkabpili inkorporēja Krievijas Impērijā.
1861. gadā atklāja Rīgas-Daugavpils dzelzceļu, tāpēc preču pārvadājumi pa Daugavu strauji samazinājās. 20. gadsimta sākumā Jēkabpilī darbojās banka, apdrošināšanas biedrība, 4 mūzikas instrumentu fabrikas, sērkociņu fabrika, tvaika dzirnavas un vērptuve, alus darītava, tipogrāfija u. c. rūpnieciskie uzņēmumi. Pirmā pasaules kara laikā Jēkabpils vairākus gadus atradās piefrontes zonā un tika sagrauta liela daļa no pilsētas apbūves. 1919. gadā Jēkabpils kļuva par Jaunjelgavas apriņķa administratīvo centru, pilsētā bija pārtikas un būvmateriālu rūpniecības uzņēmumi. 1932. gadā tika uzcelta Jēkabpils cukurfabrika, tika uzcelts tilts pāri Daugavai, kas tika uzspridzināts Otrā pasaules kara laikā. 1962. gadā Jēkabpils un Krustpils tika administratīvi apvienotas.
Pašvaldība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jēkabpils pašvaldība, arī Jēkabpils novada dome (agrāk Jēkabpils dome), ir Jēkabpils novada pašpārvaldes augstākā iestāde. Sastāv no 19 deputātiem, ko ievēl reizi četros gados pašvaldību vēlēšanās. No 1997. līdz 2017. gadam Jēkabpils pilsētas domi vadīja Leonīds Salcevičs. Pašreizējais Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs ir Raivis Ragainis. Jēkabpils domē ir nodarbināti 115 darbinieki.[nepieciešama atsauce]
Satiksme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jēkabpilī krustojas valsts galvenās tranzīta dzelzceļa līnijas, kurām ir starptautiska nozīme. Latvijas ietvaros šīs līnijas savieno Jēkabpili ar Rīgu, Jelgavu, Rēzekni un Daugavpili. Krustpils stacija uz šīm maģistrālēm ir svarīgs transporta mezgls, kas apstrādā kravas un sadala transporta plūsmas pirms galamērķiem. Jēkabpili šķērsojošās dzelzceļa līnijas Rīga-Daugavpils un Krustpils-Rēzekne-Zilupe ir iekļautas Eiropas Transporta tīkla (TEN-T) pamattīklā.
Jēkabpili šķērso arī valsts nozīmes autoceļš Rīga-Daugavpils (A6), kas ved līdz Baltkrievijas robežai. Pie Jēkabpils tam sākas atzars Rēzekne-Zilupe (A12), kas ved līdz Krievijas robežai. Šie autoceļi ietilpst Eiropas Transporta tīkla (TEN-T) pamattīklā.[6].
Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jēkabpils ir mazākā Latvijas republikas pilsēta pēc iedzīvotāju skaita. Iedzīvotāju skaits Jēkabpilī samazinās gan negatīva dabiskā pieauguma, gan migrācijas rezultātā. Demogrāfiskā slodze Jēkabpilī 2014. gada sākumā bija 580, kas ir zemākais rādītājs republikas pilsētu vidū, lai gan vērojams neliels pieaugums salīdzinājumā ar 2012. un 2013. gadu, kad Jēkabpilī uz katriem 1 000 iedzīvotājiem darbspējas vecumā bija attiecīgi 557 un 563 iedzīvotāji līdz un virs darbspējas vecuma. Tai skaitā bērnu skaits uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem ir viens no augstākajiem — 229, kamēr iedzīvotāju skaits virs darbspējas vecuma uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem — viens no zemākajiem — 311.
Iedzīvotāju skaita izmaiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Centrālajā statistikas pārvaldē pieejamā informācija liecināja, ka 2014. gadā Jēkabpilī dzīvoja 23 269 iedzīvotāji,[7] savukārt pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ziņām 2020. gadā pilsētā bija 21 928 iedzīvotāji.[4]
|
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Līdz 1962. gadam norādīts Krustpils un Jēkabpils kopējais iedz. sk. Avoti:[8][9][10] |
Etniskais sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Iedzīvotāju etniskais sastāvs Jēkabpilī 2020. gadā.[11] | kopā 21 928 Latvieši
Krievi
Ukraiņi
Baltkrievi
Poļi
Cita un neizvēlēta
| ||||||||||||||||||
Tautība | Procenti | Iedz. skaits | |||||||||||||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
Latvieši | 63,1% | 13 831 | |||||||||||||||||
Krievi | 25,1% | 5 503 | |||||||||||||||||
Baltkrievi | 3,0% | 657 | |||||||||||||||||
Poļi | 2,6% | 573 | |||||||||||||||||
Ukraiņi | 1,6% | 343 | |||||||||||||||||
Cita un neizvēlēta | 4,6% | 1 021 |
Cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jēkabpilī dzimuši[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Marta Skavronska jeb Katrīna I (1684—1727) — Pētera I sieva, Krievijas Impērijas ķeizariene (1725—1727)
- Gerhards Kēnigs (1728—1785) — dabaszinātnieks un ceļotājs
- Teodors Emīls Lambergs (1815—1895) — teologs, Kurzemes ģenerālsuperintendents (1862—1887), Latviešu literārās biedrības goda loceklis
- Ābrams Leibovics (1869—1941) — ebreju izcelsmes latviešu uzņēmējs, Rīgas Radiorūpnīcas dibinātājs
- Kārlis Kalve (1877—1903) — ainavu gleznotājs
- Pēteris Kalve (1882—1913) — ainavu gleznotājs, viens no spalvas zīmējuma aizsācējiem Latvijā
- Emma Baltmane (1882—1969) — gleznotāja
- Juris Ķēmanis (1883—1937) — Satversmes sapulces deputāts un iekšlietu ministra biedrs (1920—1922)
- Kārlis Skaubītis (1889—1929) — kara lidotājs un latviešu aviācijas aizsācējs
- Pēteris Dardzāns (1889—1885) — tautsaimnieks, Latviešu strēlnieku virsnieks
- Oto Skulme (1889—1967) — gleznotājs un grafiķis
- Nikolajs Malta (1890—1944) — biologs, Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes dekāns, LU Botāniskā dārza dibinātājs
- Jānis Grīns (1890—1966) — pedagogs, rakstnieks, "Valters un Rapa" līdzvadītājs (1925—1941), Latvijas Nacionālā teātra direktors (1937—1940)
- Oto Šmits (1891—1956) — zinātnieks, matemātiķis, ģeogrāfs, ģeofiziķis, astronoms
- Jānis Zvaigzne (1892—1954) — Latvijas Bruņoto spēku virsnieks
- Uga Skulme (1895—1963) — gleznotājs un mākslas zinātnieks
- Alberts Vīksne (1896—1976) — Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks
- Alberts Ozoliņš (1897—1985) — svarcēlājs vidējā svarā
- Pēteris Lapainis (1897—1990) — Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks
- Aleksandrs Balodis (1897—1961) — virsnieks, izlūkdienestu darbinieks, parapsihologs un rakstnieks
- Andrejs Pormalis (1898—1977) — mākslinieks, keramiķis, pedagogs
- Jānis Lejiņš (1899—1990) — aktieris, režisors, dramaturgs un gleznotājs
- Volfgangs Hāzenfuss (1900—1944) — ārsts, šaha meistars
- Alfrēds Laukirbe (1901—1993) — arhitekts
- Alberts Zvejnieks (1902—1987) — cīkstonis
- Jūlijs Vanags (1903—1986) — rakstnieks un tulkotājs, viens no Latvijas Rakstnieku savienības dibinātājiem, LPSR himnas vārdu autors (kopā ar Frici Rokpelni)
- Jānis Bičolis (1904—1982) — literatūrkritiķis, folkloras pētnieks
- Pēteris Sīpolnieks (1913—1984) — mūzikas pedagogs un ērģelnieks
- Roberts Rubenis (1917—1944) — Latvijas Bruņoto spēku leitnants, Latviešu leģionārs un Kureļa grupas bataljona komandieris
- Laimonis Blumbergs (1919—2014) — tēlnieks
- Saulcerīte Viese (1932—2004) — rakstniece un literatūrzinātniece
- Ludis Skosta (1936) — LR Augstākās Padomes deputāts
- Agris Jaunkļaviņš (1939) — lauksaimnieks, LR Augstākās Padomes deputāts
- Ludis Bērziņš (1939) — stikla mākslinieks
- Anna Skaidrīte Gailīte (1940) — rakstniece, žurnāliste
- Ruta Šenberga (1940) — filoloģe, novadpētniece
- Juris Imants Aivars (1941—2016) — ārsts, fiziologs un zinātnieks
- Anita Garanča (1949—2015) — dziedātāja, kordiriģente
- Juris Baldunčiks (1950) — valodnieks, terminologs, leksikogrāfs, pedagogs un tulkotājs
- Aivars Lembergs (1953) — politiķis
- Andris Felss (1957) — LR Augstākās Padomes deputāts.
- Ivans Klementjevs (1960) — kanoe airētājs, politiķis
- Aigars Grāvers (1961) — mūziķis
- Jefimijs Klementjevs (1963) — kanoe airētājs, politiķis
- Vitālijs Orlovs (1964) — Saeimas deputāts (kopš 2002)
- Elita Kļaviņa (1966) — aktrise un žurnāliste
- Atis Zakatistovs (1968) — filozofs un politiķis, 13. Saeimas deputāts
- Ivars Zariņš (1969) — Saeimas deputāts (kopš 2011)
- Dzintars Zaķis (1970) — politiķis
- Andrejs Piedels (1970) — futbolists, vārtsargs
- Artis Robežnieks (1971) — aktieris
- Andris Znotiņš (1977—2011) — policists, nošauts sadursmē ar bruņotiem laupītājiem
- Sandis Ģirģens (1980) — jurists un iekšlietu ministrs (kopš 2019)
- Kaspars Ģirģens (1985) — uzņēmējs un 13. Saeimas deputāts
- Arvis Viguls (1987) — dzejnieks
- Dārta Daneviča (1988) — Dailes teātra aktrise
- Mārtiņš Jakovļevs (1991) — hokejists
- Deniss Rakels (1992) — futbolists, uzbrucējs
- Artūrs Dārznieks (1993) — kamaniņu braucējs
- Reinis Nitišs (1995) — autosportists
Jēkabpilī dzīvojuši[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Jākobs Florentīns Lundbergs (1782—1858) — zviedru izcelsmes vācbaltiešu luterāņu mācītājs un rakstnieks, vācu apgaismības laikmeta literatūras tulkotājs latviešu valodā, Latviešu literārās biedrības" dibinātājs
- Ansis Līventāls (1803—1878) — dzejnieks, grāmatu izplatītājs un tulkotājs
- Vilhelms Neimanis (1849—1919) — arhitekts un mākslas vēsturnieks, Daugavpils pilsētas arhitekts (1878—1895), LNMM ēkas autors un muzeja pirmais direktors (1905—1919)
- Puriņu Klāvs (1858—1935) — žurnālists un rakstnieks, studentu korporācijas Selonija dibinātājs
- Mikus Skruzītis (1861—1905) — etnogrāfs, folklorists
- Jāzeps Vītols (1863—1948) — komponists
- Mārtiņš Bruņenieks (1866—1950) — pedagogs, filologs, latviešu mitoloģijas pētnieks
- Ludis Bērziņš (1870—1965) — skolotājs, folklorists, dzejnieks
- Jānis Akuraters (1876—1937) — dzejnieks, rakstnieks un politiķis
- Jānis Greste (1876—1951) — pedagogs, ģeologs
- Konrāds Bullāns (1877—1915) — rakstnieks (pseidonīms Fallijs)
- Jānis Kuga (1878—1969) — gleznotājs, scenogrāfs
- Pēteris Rizga (1883—1955) — biškopis un sabiedriskais darbinieks
- Kristaps Krišs Upelnieks (1891—1944) — Latvijas Bruņoto spēku kapteinis, Kureļa grupas štāba priekšnieks
- Pāvils Mucenieks (1891—1940) — ķirurgs
- Voldemārs Āviste (1893—1941) — Igaunijas armijas pulkvežleitnants
- Herberts Zommers (1895—1983) — aktieris un režisors
- Aleksandrs Grīns (1895—1941) — rakstnieks, tulkotājs
- Bruno Arnolds Štokmanis (1895—1970) — Jēkabpils vēstures muzeja dibinātājs
- Pauls Stradiņš (1896—1958) — ķirurgs, profesors un veselības aprūpes organizētājs
- Artūrs Aparnieks (1896—1968) — virsnieks, Latvijas brīvības cīņu dalībnieks
- Jānis Veselis (1896—1962) — rakstnieks
- Arnolds Aizsilnieks (1898—1982) — tautsaimnieks, agronoms, vēsturnieks
- Jānis Alfrēds Bērziņš (1902—1999) — Latvijas Nacionālo bruņoto spēku kapteinis, Atmodas kustības dalībnieks
- Osvalds Pūpols (1904—1941) — skolotājs, nacionālās pretestības kustības "Viesturieši" vadītājs
- Jānis Mežaraups (1904—1999) — agronoms, 4. Saeimas deputāts
- Viktors Orehovs (1909—1998) — puķkopis, selekcionārs
- Alfrēds Porietis (1909—2009) — Latvijas Bruņotu spēku virsnieks
- Modests Trepšs (1911—1978) — ādas plastikas mākslinieks, pedagogs
- Velta Toma (1912—1999) — dzejniece, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle
- Gunars Janovskis (1916—2000) — rakstnieks, dzejnieks, prozaiķis
- Alberts Eglītis (1917—2007) — žurnālists, publicists
- Jāzeps Vuškāns (1919—2005) — kultūras darbinieks
- Vilis Krūmiņš (1919—2000) — Dabas muzeja direktors (1961—1999). Atmodas kustības dalībnieks, latviešu strēlnieku apvienības priekšsēdētājs
- Valentīns Skulme (1922—1989) — kino un Dailes teātra aktieris
- Lūcija Ķuzāne (1927) — rakstniece, Sēlijas novada pētniece
- Venta Vecumniece (1927—2017) — aktrise, režisore
- Ārija Elksne (1928—1984) — dzejniece
- Tālis Millers (1929) — ķīmiķis
- Gunārs Cilinskis (1931—1992) — aktieris, režisors un scenārists
- Aina Karlsone (1935—2012) — latviešu gleznotāja un grafiķe
- Guntars Godiņš (1958) — dzejnieks un atdzejotājs
- Ruta Štelmahere (1965) — dzejniece un māksliniece
- Dž. Dž. Džilindžers (1966) — teātra režisors
- Ronalds Briedis (1980) — dzejnieks
- Artis Ostups (1988) — dzejnieks
Bezdarbnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bezdarba līmenis Jēkabpils pilsētā 2014. gadā bija 9,7%. Salīdzinājumā ar 2009. gadu, kad tas bija visaugstākais, vērojams samazinājums 4,1% apmērā.[7]
Apskates vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vēsturiskā apbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jēkabpilī atrodas 231 iela. Daudzi nami uz tām ir saglabājuši savu pirmatnējo izskatu vai arī ir tikuši pārbūvēti, vairākiem no tiem ir kultūrvēsturiska nozīme:
- Krustpils vēsturiskais centrs
- Jēkabpils vēsturiskais centrs
- Krustpils pilsētas sarga mājiņa Raiņa ielā
- Krustpils pils komplekss.
- Vecpilsētas laukums
- Bijusī apriņķa renteja (1820)
- Jēkabpils apriņķa skolas ēka (1820., O. Hūns, klasicisms)
- Miertiesas ēka (1880) (eklektisms)
- Valsts bankas ēka (1931)
- 19. gadsimta koka dzīvojamo ēku komplekss Pasta ielā 81-87
- Dzīvojamo ēku ansamblis Brīvības ielā 178 — 184
- Kena muižas komplekss (19. gadsimta beigas, neogotika, eklektisms)
- Krustpils ūdensdzirnavas ar dambi.
- Mīlestības tiltiņš (Akmens tilts) pāri Donaviņai (tehnikas piemineklis)
Dievnami[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jēkabpils dievnami vēsta par laikmetu lokos noietiem ceļiem Sēlijas ticības un garīgās dzīves stiprināšanā, atklājot daudznacionālas pilsētas būtību un glabājot nezūdošas kultūrvēsturiskas vērtības. Tāpēc Jēkabpils pilsētas baznīcas ir viens no pilsētas kultūrvēsturisko apskates objektu veidiem. Pilsētas Daugavas labajā pusē jeb Krustpils pusē atrodas Krustpils Evaņģēliski luteriskā baznīca (1820), Krustpils Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīca (1910), kā arī Krustpils Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca (2004), kas ir jaunākā baznīcas celtne Jēkabpilī un viena no jaunākām katoļu draudzēm Latvijā. Pilsētas Daugavas kreisajā pusē jeb Jēkabpils pusē atrodas Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja klostera baznīca (1774) un Svētā Gara pareizticīgo baznīca (1887), kuras iekļaujas Jēkabpils Svētā Gara klostera teritorijā. Bijusī uniātu baznīca (1783), kas atdota pareizticīgo baznīcas pārziņā; Jēkabpils Svētā Miķeļa Evaņģēliski luteriskā baznīca (1807), Jēkabpils vecticībnieku baznīca (1862), Jēkabpils Svētās Jaunavas Marijas dzimšanas Romas Katoļu draudzes baznīca (1866), kā arī Jēkabpils baptistu draudzes baznīca (1930). Bijusī Jēkabpils Vissvētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo baznīca ir viens no lielākiem Dievnamiem pilsētā, kas nedarbojas, tāpēc to var aplūkot tikai no ārpuses. Svētā Gara pareizticīgo baznīca un tajā atrodošā Jakobštates ikona ir apskatāma katru dienu, arī dievkalpojumu laikā, ievērojot klusumu. Pārējās pilsētas baznīcas ir atvērtas apmeklētājiem, iepriekš piesakoties, kā arī dievkalpojumu laikā.
Memoriālās mājas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pilsētā ir dzīvojuši daudzi ievērojami Jēkabpils un Latvijas cilvēki. Četriem no viņiem pilsētā atrodas memoriālās mājas: gleznotāju Oto un Ugas Skulmju māja Brīvības ielā 26; ērģelnieka Pētera Sīpolnieka memoriālā māja Brīvības ielā 141, keramiķa Andreja Pormaļa māja A.Pormaļa ielā 119.
Pieminekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Brīvības piemineklis;
- Piemineklis Atbrīvošanas cīņās 1919. gadā pie Dubnas upes kritušajiem 4. Valmieras kājnieku pulka karavīriem Kapeles kapos;
- Piemiņas akmens Strūves parkā (Strūves astronomiskais punkts);
- Pirmā Pasaules kara piemineklis 1915. gadā kritušajiem 3. Kaukāza strēlnieku pulka karavīriem;
- Piemineklis represiju upuriem;
- Otrā pasaules kara memoriāls;
- Karavīru kapavieta ar piemiņas zīmi — lielgabalu;
- Jēkabpils 330 gadu piemiņas akmens.
Parki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jēkabpils pilsētā kā aktīvās atpūtas objekti ir astoņi parki. Krustpils pusē ir aplūkojami: Krustpils pilsētas parks, kas atrodas pretī Krustpils kultūras namam un blakus Otrā pasaules kara memoriālam; Mācītāju dārzs — parks, kas atrodas blakus Krustpils Evaņģēliski luteriskā baznīcai; Krustpils muižas parks- pils teritorijā; 14. jūnija parks, kas atrodas blakus Krustpils Trīsvienības Romas katoļu baznīcai. Jēkabpils jeb Daugavas kreisajā pusē atrodas: Strūves parks (bijušais Kroņa dārzs), kurā atrodas Strūves ģeodēziskā loka punkts, kas ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un Latvijas kultūras pieminekļu sarakstā; Kena parks, kas atrodas pie Vienības ielas, pretī Jēkabpils autoostai; Hikšteina parks, kas atrodas aiz Kena parka, tuvāk Daugavai; Meža parks, kurā atrodas Radžu akmens. Parks atrodas pie Radžu ūdenskrātuves, kas ir pilsētas peldvieta un ir ieguvusi Zilo karogu. Parkā atrodas veselības taka.
Muzeji un mākslas galerijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pilsētā ir apskatāmi Jēkabpils vēstures muzejs, kas atrodas Krustpils pilī, kā arī muzeja brīvdabas nodaļa — "Sēļu sēta", kas atrodas starp Hikšteina un Kena parkiem un kura atrodas 19. gadsimta Sēlijas lauku celtnes. Iepriekš piesakoties, iespējams apmeklēt ievērojamā jēkabpilieša keramiķa Andreja Pormaļa memoriālo muzeju, kas atrodas viņa vārdā nosauktās ielas 119. namā, kurā apskatāma darbnīca, keramikas izstrādājumu ekspozīcija un unikāls kamīns. Pilsētā atrodas arī divas mākslas galerijas — "Pie Sīplonieka", kas atrodas ērģelnieka Pētera Sīpolnieka memoriālajā mājā Brīvības ielā 141.
Jēkabpils vēsturiskā centra neapdzīvoto Brīvības un Pasta ielas namu logos apskatāma lielākā brīvdabas gleznu galerija Latvijā, kas sastāv no 33 akrila krāsas gleznām. Gleznu autori ir Jēkabpils apkaimes mākslinieki, kuru vidū minami Ruta Štelmahere, Ziedonis Bārbals, Mētra Štelmahere, Vēsma Lukstiņa u. c., kā arī Viesītes Mūzikas un Mākslas skolas un Jēkabpils Mākslas skolas skolotāja un audzēkņi.[12][13]
Plašsaziņas līdzekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pilsētā darbojas trīs laikrakstu redakcijas — "Brīvā Daugava", kas ir Jēkabpils novada laikraksts un viens no vecākajiem iznākošajiem laikrakstiem Latvijā un "Jaunais Vēstnesis", kas ir Jēkabpils rajona neatkarīgais laikraksts. Jēkabpils pilsētas pašvaldība izdod savu avīzi "Jēkabpils Vēstis". No 2005. gada iznāk arī bezmaksas avīze "Ceturtdiena". Savukārt, no 2013. gada iznāk bezmaksas ikmēneša žurnāls "Vērtīgs", ko katru mēnesi ikviens uzņēmums un iedzīvotājs saņem savā pastkastītē un arī Aizkraukles, Madonas, Līvānu, Preiļu pilsētās žurnāls tiek izplatīts pa visām pastkastītēm. Jēkabpilī atrodas Vidusdaugavas televīzijas studija, kā arī radio studijas "Radio1", kas raida 107.0 FM diapazonā 24 stundas diennaktī Jēkabpils, Preiļu, Aizkraukles, Madonas, daļēji Daugavpils un Rēzeknes rajonos un "Divu Krastu radio", kas raida Jēkabpils, Aizkraukles, Madonas, Līvānu, Preiļu novados. Internetā informācija par Jēkabpili un tās novadu ir iegūstama informatīvajā portālā "Jēkabpils laiks".
Starptautiskie sakari[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sadraudzības pilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jēkabpils sadraudzības pilsētas:[14]
Melle, Vācija
Sokolova Podlaska, Polija
Červjonka-Leščini, Polija
Mārdu, Igaunija
Ļida, Baltkrievija
Mirhoroda, Ukraina
Sadarbības partneri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jēkabpils ir Baltijas pilsētu savienības (UBC) locekle. Pilsētas sadarbības partneri:[15]
Narofominska, Krievija — sadarbība kultūras jomā
Bidgošča, Polija — sadarbība ar Jēkabpils Poļu skolu, bērnu delegāciju apmaiņa
Skive, Dānija — sadarbība ūdenssaimniecības uzlabošanas jomā
Mossa, Norvēģija — sadarbība atkritumu saimniecības sakārtošanas jomā
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Jēkabpils pilsētas vadītāji
- Valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi Jēkabpilī
- Jēkabpils ielu uzskaitījums
Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Daugava Jēkabpilī
Svari Vecpilsētas laukumā Jēkabpilī simbolizē agrāko tirgus laukumu
Lūsis Vecpilsētas laukumā Jēkabpilī — pilsētas simbols
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__ENV__DR__DRT/DRT010/; Centrālā statistikas pārvalde; pārbaudes datums: 25 februāris 2021.
- ↑ 2,0 2,1 https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__IR__IRS/IRD060/; Centrālā statistikas pārvalde; pārbaudes datums: 15 jūnijs 2021.
- ↑ «Jēkabpils pilsētas pašvaldības 2012. gada publiskais pārskats». Jēkabpils pilsētas pašvaldība. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 19. septembrī. Skatīts: 2015. gada 2. jūlijā.
- ↑ 4,0 4,1 «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas statistiskajos reģionos, republikas pilsētās, novadu pilsētās, 21 attīstības centrā un novados». Centrālā statistikas pārvalde. 2020. Skatīts: 2020. gada 19. septembrī.
- ↑ «Laukezera dabas parks». http://www.krustpils.lv/. Krustpils novada pašvaldība. Skatīts: 2015. gada 7. februārī.[novecojusi saite]
- ↑ «Investīciju iespējas Jēkabpils pilsētā». http://www.jekabpils.lv/. Jēkabpils pilsētas pašvaldība. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 16. augustā. Skatīts: 2014. gada 30. decembrī.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 «Jēkabpils pilsētas pašvaldības 2014. gada publiskais pārskats». http://www.jekabpils.lv/. Jēkabpils pilsētas pašvaldība. Arhivēts no oriģināla, laiks: 17.08.2016. Skatīts: 2015. gada 2. jūlijā.
- ↑ Enciklopēdija "Latvijas pilsētas". Rīga 1999.
- ↑ «pmlp.gov.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 9. augustā. Skatīts: 2013. gada 19. augustā.
- ↑ Jēkabpils. Latvijas pilsētas. Rīga: SIA "Karšu izdevniecība Jāņa sēta", 2004
- ↑ Iedzīvotāju skaits pašvaldībās pēc nacionālā sastāva. Centrālās statistikas pārvaldes datubāzes dati 2020. gada 30. novembrī.
- ↑ «„ATVERAM LOGUS” PASTA IELĀ». http://www.jekabpils.lv/. Jēkabpils pilsētas pašvaldība. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-03-05. Skatīts: 2015. gada 27. februārī.
- ↑ «Brīvības ielā atklāj lielāko brīvdabas gleznu galeriju Latvijā». http://www.jekabpils.lv/. Jēkabpils pilsētas pašvaldība. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-09-23. Skatīts: 2015. gada 27. februārī.
- ↑ «Jēkabpils — labo pārmaiņu pilsēta!». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 11. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 11. septembrī.
- ↑ «Jēkabpils — labo pārmaiņu pilsēta!». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 10. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 11. septembrī.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Jēkabpils mājaslapa
- Jēkabpils ziņas internetā
- Jaunākie arheoloģiskie atradumi Jēkabpilī Archived 2020. gada 24. septembrī, Wayback Machine vietnē.
|
|
|
|
|