Pelēkā žurka

Pelēkā žurka Rattus norvegicus (Berkenhout, 1769)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Grauzēji (Rodentia)
Dzimta	Peļu dzimta (Muridae)
Apakšdzimta	Vecās pasaules peles (Murinae)
Ģints	Žurkas (Rattus)
Suga	Pelēkā žurka (R. norvegicus)
Sinonīmi
Rattus caraco Pallas, 1779 Rattus caspius Oken, 1816 Rattus decimallus Pallas, 1779
Izplatība
Pelēkā žurka Vikikrātuvē

Pelēkā žurka (Rattus norvegicus) ir peļu dzimtas (Muridae) grauzējs. Tas ir viens no zīdītājiem, kas pielāgojies dzīvei visdažādākajos apstākļos un ir sastopama gandrīz visur pasaulē, izņemot polāros reģionus. Tā ir sinantropa suga, kas dzīvo cilvēku tuvumā, pārtiek no barības pārpalikumiem, pārnēsā slimības. Pelēkās žurkas bieži sastopamas atkritumu izgāztuvēs. Sugas dzimtene ir Tālie Austrumi. Pelēkajai žurkai nav pasugu.

Izskats un īpatnības

Pelēkās žurkas kažokam var būt dažādi pelēkie toņi, kā arī tas var būt brūns

Aste ir kaila, un to sedz ragvielas zvīņas, kas sakārtotas gredzenos

Pelēkā žurka ir samērā liels, slaids peļu dzimtas grauzējs. Salīdzinoši ar melno žurku, pelēkā žurka var svērt pat divas reizes vairāk, toties par mājas peli tā ir vairākas reizes lielāka. Tās ķermeņa garums ir 17—28 cm, astes garums 12—25 cm. Aste parasti gandrīz vienā garumā ar ķermeni (vidēji apmēram 80% no dzīvnieka ķermeņa garuma). Tās svars var būt ļoti dažāds, 200—580 grami. Tēviņi ir nedaudz smagāki par mātītēm. Vidēji tēviņš sver 350 g, mātīte 250 g. Reizēm sastopami ekstrēmi lieli īpatņi, kas var sasniegt 900—1000 g masu, tomēr šīs parasti ir nebrīvē augušas žurkas, un stāsti par žurkām kaķa lielumā ir pārspīlēti.

Galva pelēkajai žurkai ir iegareni trīsstūraina, ar relatīvi platu un strupu purnu. Uz purna - diezgan gari, melni taustes mati. Acis nelielas, brūnas. Ausu gliemežnīcas ovālas, biezas, tumši pelēkas vai brūnpelēkas, maz apmatotas, vidēja izmēra. Aste gandrīz bez apmatojuma vai reti segta ar īsiem matiņiem, virspusē tumšāka nekā apakšpusē, asti sedz ragvielas zvīņas, kas sakārtotas gredzenos. Kājas samērā garas, pēdas platas, ar pieciem pirkstiem, malējie pirksti īsāki (īpaši tas raksturīgs priekškājām).

Kažoks

Pelēkā žurka nav tikai pelēka, kažoka pamatkrāsojums var būt samērā dažāds. Apmatojuma krāsa līdztekus pelēkajiem toņiem mēdz variēt no tumši rūsganas līdz pat dzeltenbrūnai. Pelēkajai žurkai ir labi saskatāmi akotmati, kas par pārējiem matiem ir garāki, raupjāki un tumšāki ar metālisku spīdumu. Sāni nedaudz, bet vēders izteikti gaišāks par muguru. Raksturīgi, ka ķermeņa apakšpusē katra mata sākumposms pie pašas saknes ir izteikti tumšāks nekā tā pārējā mata daļa.

Maņas

Pelēkajai žurkai ir ļoti laba dzirde un oža. Tā spēj sadzirdēt arī ultraskaņu. Sirds ritms ir 300—400 sitieni minūtē, bet elpošanas ātrums — 100 ieelpas minūtē. Redze pelēkajai žurkai ir samērā vāja, tomēr tai ir spēja redzēt ultravioleto starojumu. Pelēkajai žurkai ir 16 zobi augšžoklī un apakšžoklī: divi priekšzobi un seši dzerokļi katrā pusē. Nav priekšdzerokļu un ilkņu, kā tas ir citiem grauzējiem. Žurkas balsis atgādina sprauslāšanu, murrāšanu un pīkstēšanu.

Vide

Pelēkā žurka vienmēr cenšas uzturēties apdzīvoto vietu tuvumā

Tai ir nepieciešama pieeja dzeramajam ūdenim, tādēļ bieži apmetas ūdenskrātuvju tuvumā

Pelēkā žurka var pielāgoties jebkuram klimatam uz zemes, izņemot polāros reģionus. Starp zīdītājiem tikai mājas pele ir pasaulē vēl plašāk izplatīta nekā pelēkā žurka. Žurkas ir sastopamas visos vides tipos un arvien lielākā skaitā parādās laukos - dzīvojamo un saimniecības ēku tuvumā, izgāztuvēs, kanalizāciju sistēmās zem pilsētām vai māju drupās un pagarabos. Pilsētās dzīvo ēku tuvumā, tomēr reti to iekšienē. Turklāt lielajās pilsētās mājo daudz labprātāk nekā mazpilsētās, lauku ciematos vai viensētās. Siltajā sezonā daļa pelēko žurku aizklīst arī patālāk no cilvēku apdzīvotām teritorijām, kur mājo pašu izraktās alās, tomēr, tuvojoties ziemai, vienmēr atgriežas antropogēnā vidē. Lauku apvidū, ja ir iespējams, žurka apmetas ūdens tuvumā, grāvjmalēs.

Uzvedība

Žurka ir sabiedrisks, tomēr arī nesaticīgs dzīvnieks, kas dzīvo mātes ģimeņu klanos, katram īpatnim ieņemot savu vietu hierarhijā. Paaugstināta blīvuma apstākļos veido nelielas, strikti hierarhiskas kopienas, kuras kļūst ļoti agresīvas. Kaut arī šāda kolonija nav liela, tās locekļi necieš cita klana žurkas un nikni dzen projām svešinieces. Reizēm, aizstāvot savu klanu, svešinieces pat nogalina. Klana locekļi cits citu atpazīst pēc smakas. Ja netrūkst barības, atsevišķi klani ieņem nelielas teritorijas - tikai dažu metru diametrā. Viena bara žurkas viena otrai palīdz sakopt kažoku, kā arī tās visas kopā guļ, viena otru sildot. Pelēkās žurkas ir arī ļoti rotaļīgas un savā starpā daudz spēlējas, atdarinot cīņas un plēšanos.

Pelēkā žurka aktivitāti saglabā visu gadu. Pārsvarā tā ir krēslas un nakts dzīvnieks. Pelēkā žurka diezgan ātri skrien, spēj samērā augstu lekt, kā arī prot veikli kāpelēt. Nozīmīga ekstremitāte kāpelējot ir aste, kura tiek izmantota gan, lai noturētu līdzsvaru, gan arī kā tvērējorgāns, tādēļ spēj uzkāpt pat gludā, tomēr pietiekoši tievā metāla stabā. Tā ne tikai labi peld, bet arī labi nirst un, protams, ir izcila grauzēja. Ja pelēkā žurka netiek apdraudēta, tad parasti izmanto vienus un tos pašus pārvietošanās maršrutus. Uz pastāvīgajām takām var ieraudzīt ekskrementu kaudzītes. Pelēkā žurka ir aktīva alu racēja un spēj izveidot ļoti plašus, sarežģītus alu labirintus.

Ēkās mājojošām pelēkajām žurkām par slēpņiem un midzeņu ierīkošanas vietām parasti kalpo dažādi tukšumi būvēs. Ja nepieciešams, dzīvnieki paši izgrauž vai paplašina ieejas slēptuvēs, tādējādi izveidojot apmēram 5—7 cm diametrā lielus caurumu. Midzeņu darināšanai izlieto visdažādākos materiālus, ko iepriekš sasmalcina.

Barība

Pelēkā žurka ir visēdāja un ēd pilnīgi visu, attēlā mielojas ar saulespuķu sēklām

Pelēkā žurka ir visēdāja un patiešām ēd visu, bet, ja ir izvēles iespējas, priekšroku dod dzīvnieku valsts olbaltumvielām. Žurkai nav īpaši laba redze, bet šo trūkumu kompensē lieliskā oža, kas viņai vienmēr palīdz atrast kaut ko ēdamu. No dzīvnieku valsts barībā ietilpst dažādi bezmugurkaulnieki (tārpi, gliemji, kukaiņi), zivis, abinieki, rāpuļi, putnu olas un mazuļi, citu peļveidīgo grauzēju mazuļi. Lauku saimniecībās mēdz dodoties uz putnu kūti, kur uzbrūk jaunajām vistām vai pīlēm. Žurkas labprāt ēd labību, kas atrodas maisos klētīs vai tīrumos. Ēd arī dažādu augu daļas un pilnīgi visu, no kā pārtiek cilvēki un mājkustoņi, kā arī pārtikas produktu ražošanas izejvielas, to atkritumus, dzīvnieku (arī žurku) līķus, fekālijas, kaulus, ragus, nagus, vasku un ziepes. Pelēkajai žurkai ir nepieciešama brīva pieeja dzeramajam ūdenim. ASV zinātnieki 1964. gada pētījumā secināja, ka pelēkā žurka pamatā pārtiek no ceptām olām, makaroniem, siera, popkorna, auzu pārslām, bietēm un persikiem. Kopumā pelēkā žurka barojas ar to, kas attiecīgajā izplatības reģionā ir pieejams.

Ja žurkas ir izsalkušas, mēdz uzbrukt pat tik lielam dzīvniekam kā trusis. Gluži tāpat kā citi grauzēji, žurkas visu apgrauž, jo viņām ir jānolīdzina visu laiku ataugušie priekšzobi. Kaut arī žurkas ēd visu, tās neuzticas nepazīstamai smaržai. Cilvēki cenšas tās iznīcināt ar saindētu ēsmu, bet šie dzīvnieki ļoti ātri iemācās iepazīt un izvairīties no bīstamas barības. Priekšķepas žurka lieto, lai ēšanas laikā turētu barību. Ja grib barību kaut kur pārnest, tur to zobos.

Vairošanās

Migas ierīkošanai tiek izmantoti dažādi ēku konstrukciju tukšumi un dobumi

Pelēkās žurkas ir poligāmas, tās vairojas visu gadu, bet intensīvāk siltajā sezonā. Labvēlīgos temperatūras un barošanās apstākļos mātīte var dzemdēt 5—6 reizes gadā. Mātīte var sākt vairoties, kad sasniegusi 115 g svaru (apmēram 3—4 mēnešu vecumā). Tēviņi nepiedalās mazuļu audzināšanā. Mātīte dažādās pazemes alās veido apaļu, nekārtīgu migu, izmantojot jebkuru pieejamo materiālu, piemēram, salmus vai polietilēna maisiņu daļas.

Grūsnības periods ilgst 21—24 dienas, piedzimst 2—15 mazuļi, visbiežāk 6—8. Sākumā tie ir bezpalīdzīgi, akli un pilnīgi atkarīgi no mātes aprūpes. Māte viņus baro apmēram trīs nedēļas. Pēc tam mazuļi pamet migu, bet māte atkal var kļūt grūsna. Pelēkā žurka dzīvo apmēram 3 gadus. Nopietnākie dabiskie ienaidnieki ir dažādi plēsīgie zīdītāji un plēsīgie putni. Žurka var būt intensīvi invadēta ar ektoparazītiem (utīm, blusām, siltajā sezonā arī ar ērcēm). Bieži sirgst ar dažādām ādas pūžņošanu izraisošām kaitēm, arī infekcijas un invāzijas slimībām.

Pelēkā žurka un cilvēki

Pelēkā žurka ārpus Āzijas sākusi izplatīties, sākot ar 10.—12. gadsimtu. Par masveidīgāko invāzijas periodu Eiropā tiek uzskatīts 18. gadsimta sākums jeb precīzāk 1727. gads, kad īsi pirms tam pelēkās žurkas piedzīvoja tā saucamo "demogrāfisko sprādzienu" un uzsāka aktīvu migrāciju rietumu virzienā. Tomēr vēsturiskie pieraksti liecina, ka pelēkā žurka Krievijas Eiropas daļā jau bija sastopama 16. gadsimtā. Žurkas ar kuģu kravām ieradās Eiropā un ātri vien no visām piejūras ostām izstūma melno žurku, kas ievērojami sliktāk spēj pielāgoties apstākļu maiņai. Pelēkā žurka cilvēkam ir kļuvusi par lielu problēmu, jo pārnēsā daudz slimību, piemēram, salmonelozi, un rada lielus zaudējumus. Cilvēki jau simtiem gadu nesekmīgi cenšas iznīcināt žurkas. Milzīgās atjaunošanās spējas un prasme izmantot jebkura veida barību, šiem dzīvniekiem nodrošina izdzīvošanu.

Ārējās saites

• Animal Diversity Web
• Foto and Video
• Red List