19. ieroču SS zenītartilērijas divizions

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
19. ieroču SS zenītartilērijas divizions
19th SS Division Logo.svg
Valsts Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Pastāvēšanas laiks 1943—1944
Pakļautība 19. ieroču SS grenadieru divīzija
Karaspēka veids Sauszemes spēki, zenītartilērija
Militārās operācijas Kaujas Veļikajas pozīcijās
Kaujas Opočkas pozīcijās
Kaujas Latvijas pierobežā
Komandieri
Komandieri Pēteris Rudzītis
SS-hauptšturmfīrers Keiks
Harijs Gusevs

19. ieroču SS zenītartilērijas divizions (vācu: Waffen-Flak-Abteilung der SS 19) bija Latviešu leģiona pretgaisa aizsardzības vienība 19. ieroču SS grenadieru divīzijas sastāvā. Kaujas gaitas beidza 1944. gada vasarā, kad ar 15. zenītartilērijas divizionu tika apvienots VI armiju korpusam pakļautajā 506. zenītartilērijas divizionā[1].

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. zenītartilērijas diviziona formēšanu 1943. gada 14. oktobrī uzsāka kapteinis Pēteris Rudzītis, pirmos kadrus saņemot no zenītartilērijas kursiem Vācijā - 7 virsniekus, 18 instruktorus un 145 kareivjus. Novembra beigās divizions saņēma papildinājumus no apmācības vienībām Jelgavā, sasniedzot štatā noteikto personālsastāvu - 685 vīrus. Novembrī diviziona bruņojumā bija četri 88 mm FlaK 88 zenītlielgabali, deviņi 20 mm FlaK 38 zenītlielgabali, divi četrstobru 20 mm FlaK 38 zenītlielgabali un deviņi vienstobra 37 mm zenītlielgabali, taču trūka munīcijas apmācībām un motorizētu vilcēju to pārvietošanai.

Līdz 1944. gada marta sākumam apgādes problēmas daļēji bija atrisinātas, trūka vairs tikai atbilstošas FlaK 88 mērierīces, un tika saņemta pavēle daļai diviziona - 37 mm un 20 mm baterijām - 2. martā sagatavoties izbraukšanai uz fronti[2].

Kaujas darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar ierašanos frontē diviziona vienības jau 7. martā ieņēma pozīcijas Panther līnijā kājnieku atbalstam zemes mērķu apkarošanā. Pēc novietojuma un struktūras diviziona vienības novietojās šādi:

  • 1. baterija
    • 1. vads - Luški—Šivogljadovo rajonā, kājnieku atbalsts;
    • 2. vads - Mamicio—Stečki rajonā, artilērijas aizsardzība;
    • 3. vads (četrstobru 20 mm zenītlielgabali) - Sachodi—Pestovo rajonā, rezerve un munīcijas krājumu aizsardzība;
  • 2. baterija
    • 1. vads - Šteglin rajonā, kājnieku atbalsts (tostarp 15. ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr. 1) vienību);
    • 2. vads - Svinorojevo telpā, salaidnes nodrošināšana ar 21. vācu Luftvaffes lauka divīziju;
    • 3. vads - Navdaši un Bobili, tilta nodrošināšana;
  • 3. baterija - iesaistāma kaujas darbībā pēc artilērijas priekšnieka pavēlēm

20. martā diviziona vadību pārņēma vācu SS-hauptšturmfīrers Keiks, 19. zenītartilērijas divizions ciešā sasaistē ar kājnieku vienībām piedalījās kaujās līdz pat atiešanai uz Latvijas teritoriju. Pēdējais tā komandieris bija leitnants Harijs Gusevs.

1944. gada 28. jūnijā divizionu nodeva VI SS armiju korpusa rīcībā un augusta sākumā tas, atdalot 20 mm zenītlielgabalu bateriju, tika apvienots ar 15. zenītartilērijas divizionu, izveidojot 506. zenītartilērijas divizionu leitnanta Harija Guseva vadībā[3].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1976, 4.sējums, 90. lpp
  2. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1976, 4.sējums, 164. lpp
  3. Hans Stöber - Die Flugabwehrverbände der Waffen-SS, K.W. Schütz (1983), 356. lpp