15. ieroču SS sapieru bataljons

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
15. ieroču SS sapieru bataljons
15divss.svg
Valsts Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Pastāvēšanas laiks 1943—1945
Pakļautība 15. ieroču SS grenadieru divīzija
183. vācu kājnieku divīzija
19. ieroču SS grenadieru divīzija
33. ieroču SS grenadieru pulks
Karaspēka veids Sauszemes spēki
Militārās operācijas Kaujas Novosokoļņiku pozīcijās
Kaujas Ostrovas pozīcijās
Kaujas Opočkas pozīcijās
Kaujas Kurzemes cietoksnī
Kaujas Pomerānijas līnijā
Komandieri
Komandieri Arturs Kļaviņš
Pēteris Ijabs
Alfreds Jansons

15. ieroču SS sapieru bataljons (vācu: Waffen-Pionier-Abteilung der SS 15) bija Latviešu leģiona kājnieku sapieru vienība 15. ieroču SS grenadieru divīzijas sastāvā. Kaujas gaitas beidza iekļaušanu ar padošanos rietumu sabiedrotajiem 1945. gada 3. maijā.[1]

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

15. sapieru bataljonu 1943. gada 13. augustā Jelgavā sāka formēt kapteinis Arturs Kļaviņš, pirmie 90 kadri ieradās no Pērnavas sapieru skolas un tika nolemts bataljonu izveidot trīs rotu sastāvā. 14. oktobrī bataljons pārcēlās no Jelgavas uz Ventspils Ziemeļu kazarmām, vadošais sastāvs bija šāds:

Komandieris — kapteinis Kļaviņš, adjutants — leitnants Vanags

  • 1. rotas komandieris — virsleitnants Freimanis
  • 2. rotas komandieris — leitnants Reimanis
  • 3 .rotas komandieris — virsleitnants Ijabs[1].

Kaujas darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumu frontē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

15. sapieru bataljona komandieris kapteinis Kļaviņš pie sava bunkura Rutšci-Boļšaja Berezova ezera rajonā 1944. gada 1. februārī.

1943. gada 7. decembrī 15. sapieru bataljonam bija jādodas uz Austrumu fronti, 10. decembrī tas sasniedza Majevo staciju un izvietojās tuvējās sādžās. 18. decembrī vienu vadu no katras rotas piedalīja vācu 183. sapieru bataljonam Novosokoļņiku rajonā, pārējo rotu sastāvu nodarbināja pozīciju izbūvē. 26. decembrī bataljons saņēma pavēli pilnā sastāvā pāriet 183. vācu kājnieku divīzijas pakļautībā, 1. rota pārvietojās uz Novosokoļņikiem, 2. rota uz bunkuriem pie kādreizējās Mašutino sādžas, 3. rota uz Manuhino sādžu, un bataljona štābs novietojās Koritovo sādžā, jau 27. decembrī bataljona vīrus iesaistīja neitrālās zonas mīnēšanas darbos.

2. janvārī sākās atiešana no Novosokoļņiku pozīcijām, kuras laikā bataljona 3. rota veica segšanas un spridzināšanas darbus, pēc atiešanas bataljons novietojās bunkuros uzkalnā starp Ladugino un Muhino. Nākamajās dienās 1. un 2. rota turpināja mīnēšanas darbus, 3. rotai pildot sedzēja funkciju, 1944. gada 4. janvārī tik tikko izvairoties no ielenkuma. Lielāko janvāra daļu bataljona rotas turpināja sapieru darbus, taču no 20. janvāra 2. un 3. rotu novietoja priekšējā kaujas līnijā kā kājnieku vienības. Atraušanās kustība noslēdzās 31. janvārī, kad visas rotas novietojās Saikovas un Savino sādžās un pārgāja pilnā bataljona vadības un 15. divīzijas padotībā.

1. februārī bataljonu pārcēla uz Artemkovo sādžu, taču jau 4. februārī saņēma pavēli uzsākt pārvietošanās kustību uz Lokņu līnijā Suvorovo—Novaja—Iļjino—Grišitino—Assenova. 7. februāra 11:30 bataljons uzsāka iekraušanos vilciena sastāvā un devās uz Belebelkas staciju, kur vilcienu pameta un novietojās tuvējās sādžās. 10. februāri bija jāuzsāk kustība virzienā uz Burakovo, pirmo reizi ieņemot atsevišķu frontes sektoru kā kājnieki, jau 16. februārī bataljonu šajās pozīcijās nomainīja 32. pulka I bataljons. 20. februārī bataljons saņēma uzdevumu pie nākamās atkāpšanās kustības pildīt sapieru uzdevumus, sadalot to pa rotām, 1. rotu piedalot Krīpena kaujas grupai, kuras kodolā bija 32. pulks, 2. rotu Januma kaujas grupai, kuras kodolu savukārt veidoja 33. pulks, bet 3. rotu piesaistot tieši divīzijas štābam, atbalstot sarežģīto divīzijas vienību kustību Polistes purvos.

15. sapieru bataljona 1. rota palika piesaistīta 32. grenadieru pulkam līdz tā iekļaušanai Aperāta kaujas grupā un faktiskajai iznīcināšanai 1944. gada jūlija sākumā, lielākā daļa rotas vīru gāja bojā vai tika saņemti gūstā[1]. 15. divīzija atkāpšanās gaitā pārgāja Aivieksti un novietojās Meirānu un Jaunlubānas rajonā, šeit tika pieņemts lēmums 15. sapieru bataljonu līdz ar 15. artilērijas pulku nodot 19. divīzijas rīcībā. 19. divīzijas sastāvā 15. sapieru bataljons piedalījās kaujās Madonas augstienē, Mores kaujās, kaujās pie Cesvaines un līdz ar to atkāpās uz Kurzemi 1944. gada rudenī.

Pārformēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes cietoksni bataljons atstāja ar kuģi 1944. gada novembra beigās, 29. novembrī sasniedzot Dancigu, tālāk ar vilcienu 5. decembrī nonākot Švarnagastē. Šeit bataljons saņēma 475 vīru papildinājumu no 1. būvpulka, par komandieri tika iecelts kapteinis Pēteris Ijabs, un līdz 1945. gada 21. janvārim bataljons izgāja apmācības.

Kaujas Pomerānijas līnijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

21. janvārī ap plkst. 09.0 bataljons saņēma pavēli sagatavoties kaujas darbībai, trauksmi izsludināja 22. janvāra 03.00, tās pašas dienas 13.30 bataljons devās uz Brusas staciju, kur 23.00 iekrāvās vilcienā un caur Vandsburgu devās uz Nakeli. 23. janvāra rītā 08.30 tapa zināms, ka Nakele jau ir ienaidnieka rokās un bataljons vilcienu pameta Vandsburgā un kopā ar 34. grenadieru pulku uzsāka gājienu Nakeles virzienā. 14:10 bataljons saņēma pavēli doties uz 15. fizilieru bataljona ieņemto Immenheimu un iztīrīt to no potenciāliem ienaidnieka atbalstītājiem, sākotnējā divīzijas pavēle paredzēja nošaut visus vīriešus, taču pēc kapteiņa Ijaba un 34. pulka komandiera iebildumiem to izdevās mainīt. Bataljons tāpat nodarbojās ar pilsētas pārmeklēšanu, tvarstot izbēgušus karagūstekņus, kā arī iesaistoties sadursmēs ar vietējiem civiliedzīvotājiem; bija bojāgājušie. Pēc uzdevumu izpildīšanas bataljons palika atpūtā.

24. janvārī bataljons saņēma pavēli atbalstīt 34. grenadieru pulka II bataljona uzbrukumu Nakelei, 3. rotai pastiprinot kādu vācu kaujas grupu 34. pulka labajā spārnā, 1. rotai paliekot rezervē Immenheimā, bet 2. rotai sedzot pulka labo flangu. 2. rota uzbrukumā iesaistījās 24. februāra 08:10, tai piedalot arī nodaļu ar pieciem Panzerschreck ieročiem, savukārt 3. rota jau 07:00 iesaistījās pretuzbrukumā. Par spīti būtiskām sakaru problēmām, uzdevuma mērķi izdevās izpildīt un līdz pusnaktij Immenheimas dienvidu daļa bija sasniegta, 25. janvāra 01:00 sapieru bataljona vienības pozīcijās nomainīja 34. pulka II bataljons un tās norīkoja tiešo sapieru darbu izpildei Nakeles-Valerhauzenas zonā.

26. janvārī notika spēcīgs ienaidnieka uzbrukums, kas lika sapieru bataljona vispirms 1. rotu, bet vēlāk arī 2. un 3. atkal iesaistīt aizstāvībā kā kājnieku vienību, ciešot smagus zaudējumus, 27. janvārī sākās atiešana uz Vandsburgu, 2. un 3. rotai vēl aizvien piedaloties smagās kaujās par Lindeburgu, 1. rotas liktenis leitnanta Akmeņa vadībā nebija zināms. 27. janvāra vēlā naktī bataljons sapulcējās 3 km uz ziemeļiem no Immenheimas, 1. rota vēl aizvien bija pazudusi, un virzījās uz Valdheimu. Izvairoties no ielenkšanas mēģinājuma 2. un 3. rotas atliekām izdevās caur Flatovu atiet uz Vilkensvaldi, to sasniedzot 28. janvāra 15:00. Šeit bataljona atliekas novietojās 34. pulka rezervē, pēc ievainoto hospitalizēšanas ierindā bija 1 virsnieks, 5 instruktori un 35 kareivji, plus bataljona štābs 4 virsnieku, 3 instruktoru un 5 kareivju sastāvā.

29. janvārī no bataljona vīriem saformēja kaujas grupu leitnanta Šīrona vadībā, kas devās Novo virzienā uzņemt sakarus ar 15. izlūku bataljonu. Ap plkst. 12.00 Vilkensvaldē ielauzās ienaidnieka tanki un kājnieki un bataljona štābs kopā ar 34. pulka štābu atgāja virzienā uz Flātovu, taču šeit ienaidniekam izdevās nogriezt ceļu un bataljona štābs turpināja ceļu ar 33. grenadieru pulka vienībām. 30. janvārī ap plkst. 18.00 štābam Flātovā pievienojās leitnanta Šīrona grupa un bataljons tika nodarbināt prettanku aizsprostu izbūvē. 31. janvāra 03:30 bataljons atgāja uz Jastrovum, kur līdz ar citām divīzijas vienībām nonāca ielenkumā. 2. februārī 15. sapieru bataljonu pakļāva vācu ģenerāļa Šēra kaujas grupai un 10:00 tas devās uz Flederbornu, tālāk atkāpjoties uz Landeku. Pa ceļam uz Landeku bataljona vīri līdz ar 15. sakaru bataljonu iesaistījās asās cīņās par Vallahzē ciemu, niknā tuvcīņā ciemu ieņemot un ceļu uz Landeku atbrīvojot. Laužoties uz Landeku krita bataljona sevišķo uzdevumu virsnieks leitnants Prūsis.

Ap plkst. 16.00 bataljons caur Landeku atkāpās uz Krumenzē, kur saņēma papildinājumus ap 250 vīru sastāvā. 10. februārī bataljons saņēma pavēli pārvietoties uz Kaminas rajonu, to sasniedzot ap plkst 23.50, 13. februārī šīs pozīcijas atstājot ienaidnieka pārspēka priekšā. 14. februārī pienāca pavēle doties sprostpozīciju izbūves darbos uz Kristfeldi, šeit bataljons palika līdz 23. februārim; no 33. un 34. pulka tika saņemti 2 virsnieki un ap 300 pa daļai slimus vīrus bez ieročiem, kurus izmantoja būvdarbos. 21. februārī par komandieri iecēla kapteini Jansonu. 26. februārī bataljona vienības piedalīja grenadieru pulkiem sapieru pienākumu veikšanai — 1. rotu 33. pulkam, 2. rotu vācu Hēmeles kaujas grupai un 3. rotu 34. pulkam, pie tiem rotas palika līdz 4. martam.

4. martā 15. sapieru bataljonu atkal sapulcēja vienuviet un pakļāva 33. grenadieru pulka komandierim pulkvedim Janumam; bataljons kopā ar 33. pulku sedza visas divīzijas atiešanu līdz Baltijas jūrai. 11. martā bataljons devās uz Horstu, kur tā 3. rotu piedalīja Hēmeļa kaujas grupai, bet 1. un 2. rotu 34. pulkam kā kājniekus un iesaistīja izlaušanās triecienā pie Dīvenovas; šeit 12. martā kaujā krita bataljona komandieris kapteinis Jansons. No Dīvenovas bataljons devās uz divīzijas pulcēšanās vietu Meklenburgā. 30. martā bataljons uzsāka nocietināšanas darbus Līhenas apkaimē.

Kaujas gaitas 15. sapieru bataljons beidza ar padošanos ASV spēkiem pie Sīlsdorfas 1945. gada 3. maijā.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums — Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1976, 4.sējums, 92. lpp
  2. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums — Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1978, 6.sējums, 255. lpp