15. SS-grenadieru apmācības un papildinājumu brigāde
 | |
| Valsts |
.svg){kind=small} Trešais reihs |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1943—1944 |
| Pakļautība |
15. ieroču SS grenadieru divīzija SS un policijas vadītājs Ostlandē |
| Karaspēka veids | Sauszemes spēki |
| Militārās operācijas |
Papildinājumu sagatavošana kaujas vienībām Kaujas Lietuvā Kauja par Jelgavu |
| Komandieri | |
| Komandieri |
Herberts Gartess Herberts fon Obvucers Bruno fon Bredovs Indriķis Jurko |
15. SS-grenadieru apmācības un papildinājumu brigāde (vācu: SS-Grenadier Ausbildung und Ersatz Brigade 15) bija Latviešu leģiona kājnieku apmācības un papildinājumu vienība, kas sākotnēji atradās 15. ieroču SS grenadieru divīzijas sastāvā. Kaujas gaitas beidza ar faktisku iznīcināšanu Jelgavas aizstāvības kaujās 1944. gada jūlija beigās.[1]
Izveidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]15. apmācības un papildinājumu brigādi 1943. gada 21. decembrī izveidoja no Jelgavā dislocētā 15. apmācības un papildinājumu bataljona, veselības atgūšanas rotām, artilērijas apmācības diviziona un citām latviešu veselības atgūšanas un apmācības vienībām, ar mērķi to izmantot par rezerves vienību gan 15. divīzijas, gan 19. divīzijas vajadzībām. Brigādes štābs atradās Jelgavā, Academia Petrina telpās, bet vienības bija izkaisītas pa visu Zemgali[1], tās struktūra un vadība bija šāda:
Brigādes komandieris - vācu pulkvežleitnants Herberts Gartess
- Rezerves papildinājumu bataljons - komandieris vācu kapteinis Foige (Feuge)
- 1. Veselības atgūšanas rota - komandieris kapteinis Eglītis
- 2. Veselības atgūšanas rota - komandieris virsleitnants Otvars
- 1. Pamatrota - komandieris virsleitnants Lampa
- 2. Pamatrota - komandieris virsleitnants Beišāns
- 1. Maršrota - komandieris virsleitnants Graumanis
- 2. Maršrota - komandieris virsleitnants Baumanis
- Kājnieku lielgabalu baterija - komandieris kapteinis Puke-Puķītis
- Prettanku lielgabalu baterija - komandieris kapteinis Cibāns
- 15. grenadieru apmācības un papildinājumu pulks
1944. gada aprīlī brigādi pārdēvēja par 15. SS-grenadieru apmācības un papildinājumu vienībām (vācu: SS-Grenadier Ausbildungs und Ersatz Einheiten 15) un par komandieri iecēla vācu SS pulkvedi fon Obvurceru; pēc fon Obvurcera nozīmēšanas par visas 15. divīzijas komandieri 26. jūlijā brigādes vadību pārņēma vācu SS pulkvedis fon Bredovs; majoru Rubeni pārcēla par I bataljona komandieri, III bataljonu pārņēma kapteinis Nikolajs Sukatnieks. 1944. gada 1. jūlijā brigādes sastāvā pavisam bija 3866 vīru, tai skaitā 92 virsnieki, 384 instruktori un 3390 karavīri.[2]
Kaujas darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielākajā savas pastāvēšanas laikā brigāde pildīja ievainoto karavīru atveseļošanas un kaujas vienību papildināšanas funkciju - 1. maršrota frontē nogādāja dienestam derīgos vīrus 15. divīzijai, bet 2. maršrota - 19. divīzijai, taču frontes tuvošanās un kaujas vienību trūkums Jelgavas rajonā spieda kaujas uzdevumiem novirzīt arī rezerves brigādi.
Bredova kaujas grupa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1944. gada 18. jūlijā II bataljona komandieris kapteinis Kunkulis saņēma pavēli ar trim kājnieku rotām, vienu ložmetēju vadu, diviem 8 cm mīnmetējiem un vienu piedalīto prettanku lielgabalu vadu iziet Lietuvas robežas virzienā, ieņemot pozīcijas no Sesavas pagasta valdes līdz Mežmuižai ar mērķi neļaut ienaidnieka izpletņlēcēju un lietuviešu sarkano partizānu pāriet Bauskas-Elejas-Vilces lielceļu. 26. jūlija 15:30 notika ienaidnieka aviācijas uzlidojums, ievainojot 2 bataljona virsniekus un 15 instruktorus un kareivjus un nogalinot 2 instruktorus, šajā pašā dienā brigādes komandieris pulkvedis fon Bredovs saņēma pavēli saformēt no brigādes vienībām kaujas grupu un doties uz Jonišķiem Lietuvā; par atlikušo brigādes vienību komandieri Jelgavā atstāja pulkvežleitnantu Indriķi Jurko. Par vienību pulcēšanās vietu noteica Eleju un kopskaitā Bredova kaujas grupā ietilpa ap 500 kaujā rūdītu vīru, robežas apsardzību no II bataljona pārņēma Jelgavas aizsargi, ļaujot arī tam pievienoties kaujas grupai. Aucē novietotais III bataljons Elejā neieradās autotransporta trūkuma dēļ.
26. jūlijā ap plkst. 22 kaujas grupa uzsāka virzību Jonišķu virzienā, pilsētu sasniedzot 27. jūlija rītā. Jonišķos jau atradās ģenerālis Jekelns ar savu štābu un SS policijas komandu "Libau", 62. vācu kājnieku bataljons, 4. sapieru pulka 3. rota kā arī trīs mīnmetēju un divas artilērijas baterijas. Šī paplašinātā kaujas grupa, tagad ģenerāļa Jekelna pakļautībā, 27. jūlija rītā uzsāka virzību uz Šauļiem, ap 18:00 2 km no Meškuiči ciema saduroties ar ienaidnieka spēkiem. Pulkvedis fon Bredovs deva pavēli ciemu triecienā ieņemt, taču, sadursmē iesaistoties ienaidnieka 51. armijas 279. strēlnieku divīzijai ar 9. mehanizētā korpusa tanku atbalstu, kaujas grupas vienības bija spiestas Meškuičus pamest. Šajā cīņā kaujas grupa zaudēja 25 no 32 virsniekiem un ap 2/3 pārējā personālsastāva, kā arī vairākas artilērijas vienības.
Pēc šīs katastrofālās sadursmes kaujas grupa atkāpās uz Jonišķiem, tos sasniedzot 27. jūlija vakarā starp 21 un 23, kur novietojās atpūtā. Jau 23:20 ienaidnieka 9. mehanizētās brigādes izlūkgrupa no Meškuičiem uzsāka virzību uz Jonišķiem un 28. jūlija 01:30 Jonišķu pievārtē saskārās ar kaujas grupas ārējā perimetra sardzē nozīmēto leitnanta Zariņa komandēto sakaru rotu. Tā kā sakaru rotai nebija smago ieroču atbalsta, tā atkāpās uz galveno aizsardzības līniju, kurā atradās septiņi Tiger tanki, taču tie nezināmu iemeslu dēļ cīņā neiesaistījās un ienaidnieks jau starp 02 un 03:00 ielauzās Jonišķos, pārsteidzot atpūtā novietotos kaujas grupas vīrus; lielākā daļa krita kaujā vai tika sagūstīti, pašam pulkvedim fon Bredovam izdevās ar automašīnu Jonišķus pamest.[2]
Jelgavas aizsardzībā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pulkvedim fon Bredovam pametot Jelgavu un kaujasspējīgākās vienības sapulcinot Elejā, Jelgavā pulkvežleitnanta Jurko vadībā bija palikuši 8 virsnieki, 74 instruktori un 314 kareivji no sakaru, autotransporta un veselības uzlabošanas rotām. 28. jūlija 02:00 pulkvežleitnants Jurko saņēma pavēli saformēt divas kaujas rotas un izvietoties pilsētas dienvidos aizstāvības pozīcijās, taču līdz ienaidnieka spēki, izlauzušies cauri Jonišķiem, sasniedza pilsētu, izvietoties paspēja vien kapteiņa Eglīša vadītā 1. veselības atgūšanas rota, kam ar vācu bruņuvilciena atbalstu tomēr izdevās uz brīdi aizkavēt uzbrucēju mehanizēto triecienu. Lai arī sākotnēji ienaidnieka tankiem izdevās ielauzties pilsētā, izdevās apturēt tos atbalstošos kājniekus, kādēļ tanki bija spiesti atkāpties, tostarp 7 tika iznīcināti. 28. jūlijā plkst. 04:30 Jelgavas austrumu pievārtes Tušķus sasniedza no Auces ieradies III bataljons, kas arī iesaistījās pilsētas aizsardzībā.
Tā kā sākotnēji pilsētas aizsardzībā bija gandrīz tikai latviešu vienību rokās, pilsētas aizstāvību koordinēja pulkvežleitnants Jurko, kas ar vācu atbalsta vienību ierašanos 28. jūlija dienā bija spiests nodot vadību vācu ģenerālmajora Debesī rokās. Sīvās ielu kaujās ienaidnieka spēkiem līdz 31. jūlija naktij izdevās aizstāvjus atspiest uz Lielupes labo krastu, ieņemot Jelgavas pili, taču tā kā pilsētas aizsardzībai tika pievilktas aizvien jaunas vācu vienības, ienaidniekam neizdevās īstenot plānu turpināt virzību tālāk uz Rīgu. Pretuzbrukumā 3. un 4. augustā vācu vienībām izdevās pilsētu atgūt, liekot ienaidniekam tās otrreizējā ieņemšanā piesaistīt papildus spēkus, taču Lielupes labais krasts palika aizstāvju rokās.
Pēc smagajiem zaudējumiem brigādes atliekas no Jelgavas atvilka un kopā ar 15. divīzijas vienībām nosūtīja uz Vāciju, kur no tām atkal saformēja 15. apmācības un papildinājumu bataljonu kā 15. divīzijai pakļautu vienību. Uzskatāms, ka 15. apmācības un papildinājumu brigāde faktiski tika iznīcināta starp 1944. gada 27. un 29. jūliju Jelgavas aizsardzībā.[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| ||||||||||||||