19. ieroču SS artilērijas pulks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
19. ieroču SS artilērijas pulks
19th SS Division Logo.svg
Valsts Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Pastāvēšanas laiks 1943—1945
Pakļautība 19. ieroču SS grenadieru divīzija
Karaspēka veids Sauszemes spēki, artilērija
Militārās operācijas Kaujas Veļikajas pozīcijās
Kaujas pie Aiviekstes
Kaujas pie Cesvaines
Mores kaujas
Kaujas Kurzemes cietoksnī
Komandieri
Komandieri Indriķis Jurko
Voldemārs Grāvelis

19. ieroču SS artilērijas pulks (vācu: Waffen-Artillerie-Regiment der SS 19) bija Latviešu leģiona artilērijas vienība 19. ieroču SS grenadieru divīzijas sastāvā. Kaujas gaitas beidza ar Lielvācijas kapitulāciju Kurzemes cietoksnī 1945. gada maijā[1].

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī pavēle par 19. artilērijas pulka izveidi tika dota 1944. gada 17. martā, faktiski pulka izveide skatāma tā divizionu izveides un kaujas gaitu kontekstā, kas tika izveidoti ar vairāk kā gada nobīdi cits no cita.

Atsevišķais artilērijas divizions[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā latviešu artilērijas vienības 2. brigādes sastāvā tika izveidota jau 1943. gada vasarā kapteiņa Grāveļa vadībā, sākotnēji pazīstams kā Atsevišķais latviešu artilērijas divizions, vēlāk kā I divizions. Divizions no 1943. gada 17. jūlija līdz 23. augustam veiksmīgi atbalstīja kaujas darbību Volhovas frontē un 1944. gada janvārī, par spīti vilcēju trūkumam, veiksmīgi atgāja uz Veļikajas pozīcijām.

1944. gada aprīlī, pārejot uz Kudeveras pozīcijām, divizions bija vienīgā 19. divīzijas artilērijas vienība, tikai maijā beidzot tika saformēts II divizions, taču trūka artilērijas virsnieku. 23. jūnijā II divizions saņēma pavēli ieņemt kaujas pozīcijas ziemeļos no Kudeveras ezera, 42. pulka atbalstam[1].

Atsevišķais artilērijas apmācības pulks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Formālā pavēle par Atsevišķā artilērijas apmācības pulka izveidi pulkvežleitnanta Jurko vadībā tika izdota 1944. gada 17. martā, formēšana tika uzsākta 1944. gada maijā Vaiņodē, izveidojot štābu, štāba bateriju un III (vieglo) kā arī IV (smago) divizionu. 31. maijā pulkā bija 44 virsnieki, 167 instruktori un 1491 kareivis[1].

Kaujas darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1944. gada jūnijā apmācības pulku pārdēvēja par 19. ieroču SS artilērijas pulku, un jau jūlijā apmācības bija jāpārtrauc, jo III un IV divizionu piedalīja vācu tanku vienībai, kas veica triecienu no Saldus uz Tukumu, tostarp pie Jaunpils IV divizions cieta pirmos zaudējumus. Pēc šīs kaujas darbības III un IV divizions novietojās Džūkstē. Šajā laikposmā pulkvežleitnants Jurko pārņēma 15. SS-grenadieru apmācības un papildinājumu brigādes vadību Jelgavas aizsardzībā un par pulka komandieri kļuva I un II diviziona faktiskais komandieris majors Grāvelis[1].

1944. gada jūlijā I un II divizions, saduroties ar ienaidnieka tankiem un zaudējot ap 100 zirgu un 6 lielgabalus, atgāja uz Latvijas robežām caur Goliševo nonākot Kārsavas apkaimē, vēlāk novietojoties I divizionam Ošupes pagasta Cērpleniekos, bet II divizionam -Barkavas pagasta Osogala ciemā. Šeit abi divizioni līdz ar 15. artilērijas pulku ar koncentrētu uguni 4 stundas mēģināja atturēt ienaidnieka kājnieku masu uzbrukumu no Lubāna dienvidu gala uz Buzāniem, taču munīcijas trūkuma un ienaidnieka apdraudējuma no Barkavas apvidus dēļ nācās atkāpties uz pozīcijām Aiviekstes rietumu krastā, I divizionam Lubānas rajonā, bet II divizionam Aizpurvē.

Par spīti koncentrētai II diviziona artilērijas ugunij pie Meirāniem divi dienu garumā, ienaidniekam izdevās forsēt Aivieksti pie un uzsākt strauju uzbrukumu virzienā uz Madonu. Purvainā apvidus dēļ vienīgais atkāpšanās ceļš bija uz ziemeļiem gar Lubānas ezera rietumu malu, ko divas dienas izdevās noturēt I divizionam un 15. artilērijas pulka vienībām. Pēc šīm kaujām abi divizioni atgāja uz pozīcijām pie Liedes kroga, vēlāk turpinot virzību līdz Cesvaines apkaimei, tur II divizionam atvairot ienaidnieka uzbrukumu pie Dzelzavas.

II divizions kopā ar 15. artilērijas pulku izcīnīja smagāku kauju 14. augustā pie Kārzdabas, paliekot Cesvaines apkaimē līdz augusta beigām, kad sākās vispārēja frontes atvilkšana uz Nītaures līniju, I divizionam tālāk novietojoties pie Maišeļiem bet II divizionam - pie Bānūžiem, 18. vācu armijas kreisajā flangā. Pēc sadursmes ar ienaidnieku divizioni atgāja uz Kadaru apkaimi Siguldas līnijā, kur no 1. oktobra piedalījās Mores kaujās, taču jau 5. oktobra vakarā munīcijas dēļ tika atvilkti no kaujas un caur Inčukalnu, Ropažiem, Rīgu un Kalnciemu pārvietoti uz Kurzemi, 10. oktobrī sasniedzot Džūksti.

Jau ar 12. oktobri II divizions tika pārvietots uz Caunes apkaimi pie Lestenes 42. pulka atbalstam un ar 1. novembri pārcelts uz Putni un tieši pakļauts 18. armijai kā vispārējās darbības artilērija. I divizions ar 10. oktobri ieņēma uguns pozīcijas pie Midzeņiem, netālu no Džūkstes, paliekot šajās pozīcijās līdz pat gada beigām.

III un IV divizions ar oktobri novietojās Tēviņu apkaimē 9 km uz dienvidrietumiem no Džūkstes artilērijas vispārējās darbības grupas sastāvā, III divizionam paliekot šajās pozīcijās līdz pat 24. decembrim. IV divizionu oktobra beigās izformēja, kadrus un bruņojumu sadalot 15. artilērijas pulka vajadzībām. Pulka vadība un uzbūve Kurzemes kauju posmā bija šāda:

Pulka komandieris - majors Voldemārs Grāvelis

  • I divizions - komandieris kapteinis Jānis Jaunsils
  • II divizions - komandieris majors Kristaps Insbergs
  • III divizions - komandieris majors Jānis Ozols

24. decembrī pulka I divizions veiksmīgi atbalstīja 106. grenadieru pulka pretuzbrukumu Remešu virzienā. Naktī uz 25. decembri pulka vienības pārvilka uz Džūksti un zonu uz ziemeļiem no tās, no šīm pozīcijām pulks 26. decembrī atbalstīja 19. divīzijas vienību pretuzbrukumu Vanagu virzienā, nostabilizējot līniju Annenieku pagasta valde - Bitšķēpi - Vanagi - Veccirpji - Smulkas - augstiene 53,0 - Rūtene.

Trešās Kurzemes lielkaujas laikā 31. decembrī ienaidniekam izdevās izlauzties līdz pat II un III diviziona pozīcijām, taču artilērijas vīriem kā pēdējai aizsardzības līnijai izdevās to atsist. 1945. gada janvāra sākumā pulka vienības pārcēla uz Vīlītes apkaimi un martā deva pavēli doties uz Saldus rajonu. Kustība pa pavasara lietavās izmirkušajiem ceļiem bija apgrūtināta un kustībā pulks pavadīja laiku līdz pat 1945. gada aprīlim.

Kaujas gaitas 19. ieroču SS artilērijas pulks beidza 1945. gada 8. maijā ar Lielvācijas kapitulāciju Saldus rajonā[2]..

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1976, 4.sējums, 159. lpp
  2. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1977, 5.sējums, 180. lpp