Pāriet uz saturu

1999. gada UEFA Čempionu līgas fināls

Vikipēdijas lapa
1999. gada UEFA Čempionu līgas fināls
Manchester United Bayern Munich
Valsts karogs: Anglija Valsts karogs: Vācija
2 1
Turnīrs 1998.—1999. gada UEFA Čempionu līga
Datums 1999. gada 26. maijs
Norises vieta Camp Nou, Barselona
Tiesnesis Pjērluidži Kolina (Itālija)
Skatītāji 90,245
Laikapstākļi Skaidrs
21 °C (70 °F)
Gaisa mitrums: 64%[1]
← 1998
2000 →

1999. gada UEFA Čempionu līgas fināls bija futbola spēle starp Anglijas klubu Manchester United un Vācijas klubu Minhenes "Bayern", kas tika aizvadīta Camp Nou stadionā, Barselonā, Spānijā, 1999. gada 26. maijā, lai noskaidrotu 1998.–1999. gada UEFA Čempionu līgas uzvarētāju. Tedija Šerinhema un Ūles Gunnara Sulšēra kompensācijas laikā gūtie vārti pagrieza spēli pretējā virzienā pēc Mario Bazlera spēles sākumā gūtajiem vārtiem "Bayern" labā, "Manchester United" uzvarot ar 2–1 un nodrošinot pirmo Eiropas kausa titulu, kopš 1968. gada, un otro kopvērtējumā. Tiesnesis Pjērluidži Kolina šo maču minējis kā vienu no neaizmirstamākajiem savā karjerā, un spēles beigās pūļa radīto troksni raksturojis kā "lauvas rēcienu".

Abas komandas savā starpā bija spēlējušas iepriekš sacensībās, abām grupu turnīrā tiekot ielozētām D grupā; "Bayern" uzvarēja grupā, bet "Manchester United" kvalificējās izslēgšanas spēļu fāzei kā viena no divām labākajām otrās vietas ieguvējām visās sešās grupās. Pārspējot Milānas "Inter" ceturtdaļfinālā, "Manchester United" pusfinālā pārspēja citu Itālijas vienību, Juventus, iekļūstot finālā; tikmēr "Bayern" ceturtdaļfinālā pārspēja savus tautiešus, 1. FC Kaiserslautern, bet pusfinālā pārspēja Ukrainas vienību, Kijivas "Dinamo". Ar šo uzvaru "Manchester United" noslēdza sezonu ar trijiem tituliem, pēdējo 10 dienu laikā jau nodrošinot Premjerlīgas un FA kausa titulus. Arī "Bayern" bija iespēja iegūt trīs titulus, jau esot uzvarējušiem Bundeslīgā un sasniedzot DFB-Pokal finālu, lai gan arī tajā mačā viņi zaudēja, Brēmenes "Werder" komandai, pēcspēles soda sitienu sērijā.

Priekšvēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Manchester United un Minhenes "Bayern" pirms fināla bija tikušās tikai divas reizes savstarpējās cīņās, abas tikšanās notika agrāk 1998.–1999. gada sezonā un abas noslēdzās neizšķirti.[2] "Manchester United" vienīgie citi pretinieki no Vācijas visā kluba vēsturē bija Dortmundes "Borussia", pret kuru tai kopējā uzvaru bilance bija sešos mačos izcīnot trīs uzvaras, piedzīvojot divus zaudējumus un neizšķirtu, tostarp, uzvaru ar kopējo rezultātu 10–1, divu spēļu summā, 1964.–65. gada Starppilsētu gadatirgu kausa otrajā kārtā, un zaudējums ar 2–0, divu spēļu summā, 1996.–1997. gada UEFA Čempionu līgas pusfinālā.[3] Minhenes "Bayern" 22 mačos pret Anglijas pretiniekiem izcīnīja septiņas uzvaras, deviņas reizes nospēlēja neizšķirti un piedzīvoja sešas neveiksmes, ieskaitot uzvaru pār Leeds United, 1975. gada Eiropas kausa finālā un zaudējumu pret Aston Villa, 1982. gada finālā.[4]

Ieskaitot uzvaru pār "Leeds", 1975. gadā, Minhenes "Bayern" trīs reizes uzvarēja Eiropas kausā, pirms iekļūšanas 1999. gada finālā. Ar trīs uzvarām pēc kārtas, no 1974. līdz 1976. gadam,[5] viņi kļuva tikai par trešo komandu, kas to sasniegusi, aiz Madrides "Real" (no 1956. līdz 1960. gadam)[6] un Ajax (no 1971. līdz 1973. gadam).[7] Viņi arī divas reizes bija finišējuši kā vicečempioni: 1982. gadā, pret "Aston Villa"[8] un 1987. gadā, pret Porto.[9] Lai gan "Bayern" uz Eiropas kausa titulu gaidīja 23 gadus, "Manchester United" bija jāgaida vēl ilgāk, jo vienīgā uzvara tika gūta 1968. gadā, pret Benfica, Vemblija stadionā, papildlaikā.[10] Viņu galvenais treneris toreiz bija Mets Bazbijs, kurš pirms 10 gadiem tika smagi ievainots Minhenes aviokatastrofā, kurā gāja bojā astoņi viņa spēlētāji, atgriežoties no Eiropas kausa spēles Belgradā, pēc tam pārbūvējot komandu, kļūstot par Eiropas kausa ieguvēju. Bazbijs nomira 1994. gadā; 1999. gada Čempionu līgas fināla diena būtu bijusi viņa 90. dzimšanas diena.[11]

Lai gan šī bija otrā Čempionu līgas sezona, kurā piedalījās klubi, kas iepriekšējā gadā nebija uzvarējuši savās nacionālajās līgās, "Manchester United" un Minhenes "Bayern" bija pirmie šādi klubi, kas iekļuva sacensību finālā.[12] Tomēr, abi šajā spēlē piedalījās kā čempioni, uzvarot vietējās līgās 1998.–1999. gadā; Minhenes "Bayern" ieguva Bundeslīgas čempionu titulu, 9. maijā cīnoties neizšķirti, 1–1, pret Hertha BSC, kad bija atlikušas trīs spēles, savukārt "Manchester United" par čempioniem kļuva sezonas pēdējā kārtā (16. maijā), atspēlējoties no 1–0, pret Tottenham Hotspur, beigās uzvarot ar 2–1, apsteidzot Arsenal ar viena punkta starpību, iegūstot čempionu titulu.[13] Abas komandas arī cīnījās par trijiem tituliem sezonā; papildus savai uzvarai līgā, "Manchester United" 22. maijā uzvarēja Newcastle United, 1999. gada FA kausa finālā, iegūstot otro titulu sezonā,[14] savukārt "Bayern" 1999. gada DFB-Pokal finālā bija jāspēlē pret Brēmenes "Werder", 12. jūnijā.[15]

Ceļš uz finālu

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tālāka informācija: 1998.—1999. gada UEFA Čempionu līgas sezona
Valsts karogs: Anglija Manchester United Kārta Valsts karogs: Vācija Bayern Munich
Pretinieks Agg. 1. spēle 2. spēle Kvalifikācijas kārta Pretinieks Agg. 1. spēle 2. spēle
Valsts karogs: Polija ŁKS Łódź 2–0 2–0 (H) 0–0 (A) 2. kvalifikācijas kārta Valsts karogs: Serbija un Melnkalne Obilić 5–1 4–0 (H) 1–1 (A)
Pretinieks Rezultāts Grupu turnīrs Pretinieks Rezultāts
Valsts karogs: Spānija Barcelona 3–3 (H) 1. spēļu kārta Valsts karogs: Dānija Brøndby 1–2 (A)
Valsts karogs: Vācija Bayern Munich 2–2 (A) 2. spēļu kārta Valsts karogs: Anglija Manchester United 2–2 (H)
Valsts karogs: Dānija Brøndby 6–2 (A) 3. spēļu kārta Valsts karogs: Spānija Barcelona 1–0 (H)
Valsts karogs: Dānija Brøndby 5–0 (H) 4. spēļu kārta Valsts karogs: Spānija Barcelona 2–1 (A)
Valsts karogs: Spānija Barcelona 3–3 (A) 5. spēļu kārta Valsts karogs: Dānija Brøndby 2–0 (H)
Valsts karogs: Vācija Bayern Munich 1–1 (H) 6. spēļu kārta Valsts karogs: Anglija Manchester United 1–1 (A)
D grupas 2. vietas ieguvēji D grupas uzvarētāji
Pretinieks Agg. 1. spēle 2. spēle Izslēgšanas spēles Pretinieks Agg. 1. spēle 2. spēle
Valsts karogs: Itālija Inter Milan 3–1 2–0 (H) 1–1 (A) Ceturtdaļfināli Valsts karogs: Vācija 1. FC Kaiserslautern 6–0 2–0 (H) 4–0 (A)
Valsts karogs: Itālija Juventus 4–3 1–1 (H) 3–2 (A) Pusfināli Valsts karogs: Ukraina Dynamo Kyiv 4–3 3–3 (A) 1–0 (H)

Piezīmes: (H) - mājās; (A) - izbraukumā

Pirms spēles

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Norises vieta un biļešu pārdošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Finālam Camp Nou stadiona ietilpība tika samazināta no vairāk nekā 100 000 līdz 92 000.

Camp Nou stadions Barselonā, Spānijā, tika izvēlēts par fināla norises vietu UEFA Izpildkomitejas sanāksmē, Lisabonā, Portugālē, 1998. gada 6. oktobrī.[16] Atlases process bija sācies vairāk nekā četrus mēnešus agrāk, 1998. gada maijā, kad "FC Barcelona" iesniedza "Camp Nou" stadionu kā pretendentu uz mača rīkošanu, par godu kluba simtgadei.[17] Citas vietas, kas pretendēja uz spēles rīkošanu, bija Londonas Vembli stadions un Marseļas stadions Stade Vélodrome, taču UEFA Stadionu komisija uzskatīja "Camp Nou" par favorītu tā izcilās drošības, komforta un ietilpības dēļ.[18] "Camp Nou" bija uzņēmis vienu no iepriekšējiem Eiropas kausa fināliem: Itālijas kluba AC Milan uzvarā, ar 4–0, pār Rumānijas Steaua București, 1989. gadā. Tajā norisinājās arī divi Kausu ieguvēju kausa fināli, 1972. un 1982. gadā; pēdējo savā laukumā uzvarēja "Barcelona".[19]

"Camp Nou" tika uzcelts trīs gadu laikā, no 1954. līdz 1957. gadam, lai aizstātu "Barcelona" kluba iepriekšējo mājvietu, netālu esošo Camp de Les Corts.[20] Sākotnējā "Camp Nou" ietilpība bija nedaudz vairāk par 93 000,[20] bet tā pirmo lielo Eirokausu finālu, 1972. gada Kausu ieguvēju kausa finālu, apmeklēja tikai 35 000 skatītāju.[21] 1982. gads stadionam bija līdz šim noslogotākais gads, jo tajā notika ne tikai 1982. gada Kausa ieguvēju kausa fināls, bet arī piecas FIFA Pasaules kausa spēles, tostarp atklāšanas spēle, visas trīs spēles otrā grupu turnīra A grupā un pusfināls starp Poliju un Itāliju. Pēc sekojošiem remontdarbiem, līdz 1999. gadam stadiona ietilpība bija sasniegusi 115 000.[20]

Ņemot vērā UEFA noteikumus par stāvvietām futbola spēlēs, "Camp Nou" stāvvietu zonas tika slēgtas 1999. gada Čempionu līgas finālam, samazinot ietilpību līdz aptuveni 92 000. No tiem aptuveni divas trešdaļas bija rezervētas diviem fināla klubiem (katram aptuveni 30 000 biļešu). Atlikušo trešdaļu sadalīja "FC Barcelona" fani (ap 7500 biļešu), UEFA un sacensību sponsori.[22] Pēc sākotnējā paziņojuma, ka klubi saņems tikai 25 000 biļešu katrs, Neatkarīgā Mančestras Apvienotā atbalstītāju asociācija (IMUSA) nosauca šo skaitli par "smieklīgu", apgalvojot, ka tādējādi melnā tirgus cenas noslīdēs līdz "astronomiskam līmenim"; grupas pārstāvis Lī Hodžkiss ierosināja, ka skaitlis, kas tuvāks 50 000, būtu piemērotāks, ņemot vērā stadiona parasto ietilpību, aptuveni 115 000.[23] Neskatoties uz to, ka klubs saņēma tikai 30 000 biļešu, tika lēsts, ka līdz 100 000 "Manchester United" fanu dosies uz finālu Barselonā, maksājot aptuveni 300 mārciņu par lidojumiem un aptuveni 1000 mārciņu par spēļu biļetēm.[24]

Papildus stadiona ietilpības samazināšanai, UEFA arī noteica, ka "Camp Nou" laukums ir jāsamazina par 4 metriem (13 pēdām), no 72 metriem (236 pēdām) līdz 68 metriem (223 pēdām), lai tas atbilstu UEFA "standarta" laukuma izmēram.[25]

Spēles tiesneši

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pjērluidži Kolina bija spēles tiesnesis.

Spēles tiesnesis bija Pjērluidži Kolina no Itālijas Futbola federācijas. 1995. gadā Kolina tika paaugstināts FIFA Starptautisko tiesnešu sarakstā, un 1995.–96. gada sezonā viņš tiesāja savas pirmās UEFA kausa spēles. Viņš bija tiesājis tikai astoņas Čempionu līgas spēles pirms 1999. gada fināla, no kurām trīs bija grupu turnīrā, agrāk tajā pašā sezonā, tostarp spēli starp "Barcelona" un Minhenes "Bayern", "Camp Nou" laukumā, 1998. gada 4. novembrī; viņš arī tiesāja četras spēles 1996. gada vasaras olimpiskajās spēlēs, tostarp finālu starp Nigēriju un Argentīnu, un divas grupu turnīra spēles 1998. gada FIFA Pasaules kausā.[26] Kolinas asistenti bija citi itāļu tiesneši, Dženāro Macei un Klaudio Puljīzi, kā arī ceturtais tiesnesis, Fjorenco Treosi.[27]

Spēles bumba

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Viena no Nike "NK 800 Geo" bumbām, kura tika izmantota finālā

Finālspēles bumba bija "Nike NK 800 Geo", balta bumba ar standarta 32 paneļu dizainu. Tai bija liels Nike firmas logo pāri diviem blakus esošajiem sešstūra paneļiem ar Čempionu līgas logotipu uz piecstūra paneļa augšpusē un piecstaru zvaigžņu raksts, kas līdzīgs tām, kas izmantotas UEFA Čempionu līgas logotipā, uz visas bumbas virsmas.[28]

Formas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā gan "Manchester United", gan Minhenes "Bayern" primārajās formās bija ievērojams daudzums sarkanās krāsas, UEFA noteikumi par to, ja ir vienādas vai līdzīgas formu krāsas parasti noteiktu abām komandām valkāt rezerves formas. Tomēr, abi klubi uzskatīja, ka būtu bijis kauns, ja neviens nevalkātu savas tradicionālās krāsas, un viņi vienojās mest monētu, lai noskaidrotu, kuram būs pirmā izvēle. "Manchester United" uzvarēja izlozē un tāpēc valkāja ierastās krāsas sarkanos kreklus, baltus šortus un baltas zeķes, savukārt "Bayern" valkāja sudraba krāsas kreklus, šortus un zeķes ar sarkanbrūnu apdari.[29]

Atklāšanas ceremonija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atklāšanas ceremonijā tika demonstrētas dažu Barselonas atpazīstamāko objektu piepūšamās versijas.

Pirms spēles sākuma, operdziedātāja Montserrata Kabaljē, pārvietojās pa laukumu golfa transportlīdzekļa aizmugurē,[30] izpildot dziesmu "Barcelona", kuru viņa ierakstīja kopā ar nelaiķi, Queen dziedātāju, Frediju Merkūriju, 1987. gadā.[31] Atklāšanas ceremonijā tika demonstrētas dažu Barselonas atpazīstamāko objektu piepūšamās versijas,[32] kā arī piedalījās karognesēji, kuri vēcināja finālspēles komandu ģerboņu karogus. Tikmēr Minhenes "Bayern" līdzjutēji izveidoja savas komandas nosaukuma tifo, ar tūkstošiem krāsainām kartītēm.[32]

Spēle

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Komandu atlase

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
A man with red hair, wearing a red football shirt and white shorts.
A man with dark hair and stubble, wearing a red jacket with grey sleeves.
Pussargi, Pols Skoulzs (pa kreisi) un Rojs Kīns, nevarēja piedalīties finālā.

"Manchester United" izlidoja no Anglijas divas dienas pirms fināla, vispirms lidojot no Mančestras lidostas uz Hītrovu,[33] kur viņi iekāpa Concorde lidmašīnā, lidojumam uz Barselonu.[34] Viņi apmetās viesnīcā Meliá Gran, Sidžesas pilsētā, aptuveni 20 jūdzes (32 kilometrus) uz dienvidrietumiem no Barselonas.[35] Kapteinis Rojs Kīns un pussargs Pols Skoulzs nevarēja piedalīties finālā; galvenais treneris Alekss Fergusons sākotnēji apsvēra iespēju izvēlēties Gigsu, lai pievienotos Nikijam Batam centrālajā vidējā līnijā, taču galu galā izvēlējās Deividu Bekhemu kā spēlētāju, kurš varētu palīdzēt komandai kontrolēt bumbu laukuma vidū[25], ar Gigsu labajā "spārnā" un Jesperu Blomkvistu – kreisajā.[36] Kīns FA kausa izcīņas finālā guva potītes savainojumu, kas viņam liedza spēlēt līdz nākamās sezonas sākumam.[37] Savainojuma dēļ finālu izlaida arī norvēģu aizsargs Hennings Bergs, kas nozīmēja, ka viņa tautietis Ronijs Junsens, kurš sākotnēji bija pretendents uz spēlēšanu kopā ar Batu vidējā līnijā[38] – spēlēja centra aizsardzībā, kopā ar Jāpu Stamu, kurš pārvarēja Ahileja cīpslas savainojumu.[39] Kīnam nespēlējot, vārtsargs Šmeihels, kurš 1998. gada novembrī paziņoja par nodomu sezonas beigās pamest "Manchester United",[40] tika iecelts par kapteini savā pēdējā "Manchester United" spēlē;[41] tas nozīmēja, ka abu komandu kapteiņi bija to vārtsargi, jo Olivers Kāns nēsāja "Bayern" kapteiņa aproci.[42] Kā "Manchester United" divi labākie vārtu guvēji visas sezonas garumā, Kols un Jorks uzsāka spēli priekšējā līnijā, atstājot Šerinhemu, kurš dažas dienas iepriekš bija iesaistīts abos vārtu guvumos FA kausa finālā, uz rezervistu soliņa. Uz rezervistu soliņa bija arī uzbrucējs Ūle Gunnars Sulšērs, vārtsargs Raimonds van der Gau, aizsargi Deivids Mejs, Fils Nevils un Vess Brauns, kā arī pussargs Džonatans Grīnings.

"Bayern" treneris Otmārs Hicfelds paziņoja savas komandas sastāvu finālspēlei divas dienas pirms mača.[43] Savainojumi ietekmēja arī viņa atlasi – franču kreisās malas aizsargs Bisente Lizarazū un brazīliešu uzbrucējs Elbers sezonas beigās guva ceļgala savainojumus.[44][45] Elbera prombūtnes rezultātā "Bayern" spēlēja ar trīs uzbrucējiem – Bazleru, Jankeru un Cikleru, savukārt Lizarazū kreisajā flangā nomainīja Mihaēls Tarnats, bet Markuss Bābels spēlēja labajā flangā.[46] Sākotnēji Bābelam bija paredzēts segt Gigsu, ar savām aizsardzības spējām nopelnot vietu starta sastāvā, Tomasa Štrunca vietā, kurš bija vairāk tendēts uz uzbrukumu,[43] tomēr tas tika atcelts, kad Gigss tika izvēlets spēlēt labajā "spārnā", kur viņš spēlētu pret Tarnatu. "Bayern" aizsardzība bija "noenkurota" ap Mateusu, kurš spēlēja aiz Tomasa Linkes un Ganas izlases spēlētāja Samuela Kufūra – vienīgā, kurš nebija vācietis "Bayern" komandā (salīdzinājumam, "Manchester United" komandā bija četri angļi); Linkes un Kufūra sadarbība centra aizsardzībā nozīmēja, ka kluba kapteinim Tomasam Helmeram bija jāsamierinās ar vietu uz rezervistu soliņa.[42] Efenbergs un Jenss Jeremīss spēlēja "Bayern" centra vidējā līnijā, Jeremīsam sedzot Bekhemu.[47]

Kopsavilkums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais puslaiks

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Komandas sarindojušās pirms spēles sākuma.

Spēles sestajā minūtē Junsens, netālu no soda laukuma, pārkāpa noteikumus pret "Bayern" uzbrucēju Jankeru[48] un Bazlers pēc brīvsitiena guva pirmos vārtus, Šmeihelam tiekot pārsteigtam nesagatavotam.[48] Lai gan "United" nonāca iedzinējos, viņi sāka dominēt bumbas kontrolē, taču nespēja izveidot reālas vārtu gūšanas iespējas. "Bayern" aizsardzība turpināja spēlēt uzdevumu augstumos un bija labi organizēta, par ko pārliecinājās Kouls, kad viņa centienus no tuvas distances ātri apturēja trīs aizsargi.[48] Kad "Bayern" sāka izskatīties arvien bīstamāki pretuzbrukumos nekā pretinieki bumbas kontrolē, Jankers vairākkārt pārbaudīja "United" aizsardzības četrinieku ar vairākiem ātriem skrējieniem uzbrukumā, no kuriem daži tika fiksēti kā aizmugure. Koulam kārtējo reizi radās iespēja "Bayern" soda laukumā, taču vārtsargs Kāns izsteidzās no saviem vārtiem, lai ar dūri aizsistu bumbu drošībā.

Otrais puslaiks

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otro puslaiku Vācijas komanda iesāka pozitīvākā noskaņojumā, kad Šmeihels bija spiests atvairīt Jankera sitienu, minūtes laikā pēc spēles atsākšanas.[48] Bazlers izrādījās visbīstamākais "Bayern" spēlētājs, vispirms raidot sitienu no 30 jardu attāluma vārtu virzienā, pēc tam nodrošinot sitienu ar galvu Bābelam, kurš neizmantoja šo iespēju. "United" izveidoja uzbrukumu, kad Gigss pēc ilgāka bumbas kontroles perioda izdarīja centrējumu Blomkvistam, kurš pārsita bumbu pāri vārtiem.[48] Vēl viena Bazlera iespēja pamudināja Fergusonu laist laukumā Šerinhemu.[48] Hicfelds atbildēja ar savu maiņu, sūtot laukumā Mehmetu Šollu, kurš nekavējoties noorganizēja Efenbergam tālsitienu, kas lidoja nedaudz garām vārtiem. Šmeihels noturēja savu komandu "spēlē", atvairot vēl vienu Efenberga sitienu, kurš pārlidoja pāri vārtu pārliktnim, spēles 75. minūtē.[48][49] Pēc tam Šolls gandrīz guva vārtus no 20 jardu attāluma, taču bumba atlēca no vārtu staba un nonāca Šmeihela rokās.[48] Spēlei šķietami "uzgriežot muguru" angļu komandai, Fergusons laida laukumā Sulšēru, kad bija atlikušas 10 minūtes.[48][49] Uz maiņu nākušais rezervists nekavējoties piespieda Kānu glābt vārtus pēc sitiena ar galvu; tas bija brīdis, kad "United" bija vistuvāk, lai gūtu vārtus, visas spēles garumā.[48] Minūti vēlāk "Bayern" palaida garām iespēju nodrošināt trofeju, kad Jankera sitiens "šķērītē" lidoja pāri vārtu pārliktnim.[48] Kad spēlē bija atlikušas pēdējās piecas minūtes, divi "United" uz maiņu nākušie spēlētāji piespieda Kānu vairākkārt glābt vārtus, vispirms pēc Šerinhema sitiena un pēc tam vēl viena Sulšēra sitiena ar galvu.[50]

Kompensācijas laiks

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"United" ieguva tiesības izpildīt stūra sitienu, kad Efenbergs aizvirzīja Gerija Nevila centrējumu pāri "Bayern" vārtu līnijai, brīdī, kad spēles ceturtais tiesnesis norādīja uz trīs kompensācijas laika minūtēm. Kad līdz izlīdzinājuma panākšanai bija atlicis tik maz laika, Šmeihels devās uz "Bayern" soda laukumu. Bekhems izpildīja stūra sitienu, Jorks raidīja bumbu atpakaļ cilvēku pārpildītajā zonā, un pēc tam, kad Finks ne pārāk labi nospēlēja aizsardzībā, bumba nonāca pie Gigsa. Viņa sitiens ar labo kāju bija vājš un slikti izpildīts, taču tas nonāca tieši pie Šerinhema, kurš izpildīja sitienu ar labo kāju un iesita bumbu vārtu apakšējā stūrī. Vārti tika gūti kompensācijas laika 36 sekundē.[51]

Mazāk nekā 30 sekundes pēc spēles atsākšanas, "United" ieguva tiesības izpildīt vēl vienu stūra sitienu, kad Kufūrs novirzīja Sulšēra centrējumu pāri "Bayern" vārtu līnijai, bet Šmeihels šoreiz palika savā soda laukumā, pēc Fergusona norādījumiem. Bekhems atkal izpildīja stūra sitienu, pēc kura Šerinhems sita bumbu ar galvu, pēc kā Sulšērs izstiepa kāju un iebakstīja bumbu "Bayern" vārtos, "United" izvirzoties vadībā, kad spēlēt bija atlikušas tikai 43 sekundes no trim kompensācijas laika minūtēm. Sulšērs svinēja vārtu guvumu slīdot uz ceļiem, atdarinot Bazlera agrāk gūto vārtu svinības, pēc kā viņu ātri ieskāva "United" spēlētāji, rezervisti un treneru personāls.[52] Šmeihels savā soda laukumā līksmoja, apmetot "ritenīti".[53]

Spēle atsākās, taču daudzus "Bayern" spēlētājus pārņēma izmisums, viņi praktiski nevarēja turpināt spēli, un viņiem bija nepieciešama tiesneša Kolinas palīdzība, lai spētu saņemties.[54] Viņi bija šokēti, zaudējot spēli, kuru viņi domāja, ka ir uzvarējuši, tikai dažas minūtes iepriekš; "Bayern" fani jau bija sākuši svinēt, mirkli pirms "United" panāca izlīdzinājumu, un, gatavojoties pasniegšanas ceremonijai, pie pašas trofejas jau bija piestiprinātas lentes kluba krāsās.[55] "United" noturēja vadību, iegūstot savu otro Eiropas kausa titulu,[56] un, pēc beigu svilpes, tiesnesis Kolina līdzjutēju gaviles raksturoja kā "lauvas rēcienu".[57] Kufūrs pēc spēles izplūda asarās, izmisumā sitot pret zemi, un Jankers ciešanās sabruka.[58] Mateuss bija "Bayern" kapteinis 1987. gada Eiropas kausa finālā un zaudēja līdzīgos apstākļos, kad "Porto" spēles beigās guva divus vārtus. Viņš tika nomainīts, kad bija atlikušas 10 minūtes, un uzvara šķietami bija garantēta.[nepieciešama atsauce]

Detaļas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1999. gada 26. maijā
CEST 20:45
Manchester United Valsts karogs: Anglija 2–1 Valsts karogs: Vācija Bayern Munich Camp Nou, Barselona
Skatītāji: 90,245
Tiesnesis: Pjērluidži Kolina (Itālija)
Šerinhems Vārti gūti 90+1. minūtē 90+1'

Sulšērs Vārti gūti 90+3. minūtē 90+3'

Pārskats Bazlers Vārti gūti 6. minūtē 6'
Manchester United
Bayern Munich
GK 1 Valsts karogs: Dānija Peters Šmeihels (c)
RB 2 Valsts karogs: Anglija Gērijs Nevils
CB 5 Valsts karogs: Norvēģija Ronijs Junsens
CB 6 Valsts karogs: Nīderlande Jāps Stams
LB 3 Valsts karogs: Īrija Deniss Ērvins
RM 11 Valsts karogs: Velsa Raiens Gigss
CM 7 Valsts karogs: Anglija Deivids Bekhems
CM 8 Valsts karogs: Anglija Nikijs Bats
LM 15 Valsts karogs: Zviedrija Jespers Blomkvists Nomainīts 67. minūtē 67'
CF 19 Valsts karogs: Trinidāda un Tobāgo Dvaits Jorks
CF 9 Valsts karogs: Anglija Endijs Kouls Nomainīts 81. minūtē 81'
Rezervisti:
GK 17 Valsts karogs: Nīderlande Raimonds van der Gau
DF 4 Valsts karogs: Anglija Deivids Mejs
DF 12 Valsts karogs: Anglija Fils Nevils
DF 30 Valsts karogs: Anglija Vess Brauns
MF 34 Valsts karogs: Anglija Džonatans Grīnings
FW 10 Valsts karogs: Anglija Tedijs Šerinhems Uzmainīts 67. minūtē 67'
FW 20 Valsts karogs: Norvēģija Ūle Gunnars Sulšērs Uzmainīts 81. minūtē 81'
Galvenais treneris:
Valsts karogs: Skotija Alekss Fergusons
GK 1 Valsts karogs: Vācija Olivers Kāns (c)
SW 10 Valsts karogs: Vācija Lotārs Mateuss Nomainīts 80. minūtē 80'
RB 2 Valsts karogs: Vācija Markuss Bābels
CB 25 Valsts karogs: Vācija Tomass Linke
CB 4 Valsts karogs: Gana Samuels Kufūrs
LB 18 Valsts karogs: Vācija Mihaēls Tarnats
CM 11 Valsts karogs: Vācija Štefans Efenbergs Saņēmis brīdinājumu 60. minūtē 60'
CM 16 Valsts karogs: Vācija Jenss Jeremīss
RF 14 Valsts karogs: Vācija Mario Bazlers Nomainīts 87. minūtē 87'
CF 19 Valsts karogs: Vācija Karstens Jankers
LF 21 Valsts karogs: Vācija Aleksandrs Ciklers Nomainīts 71. minūtē 71'
Rezervisti:
GK 22 Valsts karogs: Vācija Bernds Drēers
DF 5 Valsts karogs: Vācija Tomass Helmers
MF 7 Valsts karogs: Vācija Mehmets Šolls Uzmainīts 71. minūtē 71'
MF 8 Valsts karogs: Vācija Tomass Štruncs
MF 17 Valsts karogs: Vācija Torstens Finks Uzmainīts 80. minūtē 80'
MF 20 Valsts karogs: Bosnija un Hercegovina Hasans Salihamidžičs Uzmainīts 87. minūtē 87'
FW 24 Valsts karogs: Irāna Alī Dājī
Galvenais treneris:
Valsts karogs: Vācija Otmārs Hicfelds
Tiesneša asistenti:[27]

Dženāro Macei (Itālija)

Klaudio Puljīzi (Itālija)

Ceturtais tiesnesis:[27]

Fjorenco Treosi (Itālija)

Pēcspēles notikumi un mantojums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
"Manchester United" spēlētāju pēcspēles svinības.

Spēles beigas bija tik negaidītas, ka UEFA prezidents Lenarts Johansons bija atstājis savu vietu tribīnēs pirms Šerinhema izlīdzinājuma vārtiem, lai dotos laukumā un pasniegtu Eiropas Kausa trofeju, kas jau bija izrotāta ar "Bayern" lentēm.[59] Iznākot no tuneļa un atskanot spēles beigu svilpei, viņš bija šokēts un vēlāk teica: "Es nespēju noticēt. Uzvarētāji raud, bet zaudētāji dejo."[60] Kad abas komandas devās pēc medaļām, Mateuss saņēma savu otrās vietas ieguvēja medaļu, taču gandrīz nekavējoties noņēma to no kakla.[61] Viņš nekad neuzvarēja sacensībās kā spēlētājs, 2000. gada martā pārceļoties uz ASV klubu MetroStars, gadu pirms tam, kad "Bayern" 2001. gadā ieguva Eiropas kausu.[62] Mateuss vēlāk komentēja, ka "uzvarēja nevis labākā komanda, bet gan veiksmīgākā".[63] Kā "Manchester United" kapteinim, Šmeihelam savu medaļu vajadzēja saņemt pēdējam, taču tā vietā viņš to saņēma pirmais, pirms atgriezās rindas beigās ar Fergusonu; pēc tam viņi abi kopā pacēla trofeju pārējo "Manchester United" spēlētāju ielenkumā.[64]

Turot doto vārdu, Šmeihelam šis mačs bija pēdējais "Manchester United" kreklā, un mēnesi vēlāk viņš parakstīja līgumu ar Portugāles klubu Sporting CP.[65] Viņš divas sezonas pavadīja Portugālē, pēc tam atgriezās Anglijā, spēlējot "Aston Villa" un Manchester City.[66][67] Tā bija arī pēdējā Blomkvista spēle klubā turnīru ietvaros. Pēc spēlēšanas visos četros mačos kluba Austrālijas un Ķīnas pirmssezonas turnejā 1999. gada jūlijā, viņš guva virkni ceļgala savainojumu, kas liedza viņam piedalīties sacensībās nākamajās divās sezonās. Viņš aizvadīja vēl divas spēles pirmās komandas sastāvā pirmssezonas 2000.–01. gada kampaņas, kā arī trīs mačus rezervistu rindās, 2001. gada septembrī un oktobrī, bet tā paša gada novembrī viņš kā brīvais transfērs pārgāja uz Everton komandu.[68] Minhenes "Bayern" rindās, rezervisti, Helmers un Alī Dājī, pameta klubu 1999. gada vasarā; Helmers pārcēlās uz Anglijas klubu Sunderland, bet Dājī palika Vācijā, "Hertha BSC" klubā.[69][70]

"Bayern" prezidents Francs Bekenbauers atzina, ka koncentrēšanās spēju trūkums pēdējās minūtēs noveda pie viņa komandas sakāves: "Tā bija nežēlīgākā iespējamā sakāve, jo uzvara bija tik tuvu. Mums jau bija uzvara, un bija atlikušas tikai dažas sekundes. Taču, ar šīm dažām sekundēm pietika, lai "Manchester United" atgrieztos spēlē. Pēdējās 20 minūtes spēlējām labi, un mums vajadzēja noturēt uzvaru. Taču, galu galā Mančestra pelnīti uzvarēja."[71] Galvenais treneris Hicfelds šķita vairāk šokēts par rezultātu savā reakcijā: "Man ir ļoti žēl savas komandas, jo viņi bija tik tuvu uzvarai šajā mačā, bet viņi ir zaudējuši. To tiešām ir grūti "sagremot", un tas mums ir neiedomājami, bet tāds ir futbols. Parasti, kad pretinieki panāk izlīdzinājumu, jūs domājat par papildlaiku, un tas bija šoks mūsu komandai, kad viņi guva uzvaras vārtus divas minūtes vēlāk. Var paiet dienas vai pat nedēļas, lai no šī atgūtos, taču man jāsaka, ka Mančestra ir lieliski čempioni."[71]

Uzvarētāju medaļa no 1999. gada Čempionu līgas fināla, kas apskatāma Mančestras "United" Muzejā

Izcīnot trofeju, "Manchester United" kļuva par pirmo angļu komandu, kas kronēta par Eiropas čempioni, kopš Heizela stadiona katastrofas aizlieguma 1985. gadā, kā rezultātā Anglijas klubi tika izslēgti no UEFA sacensībām uz pieciem gadiem, kā arī pirmā komanda, kas vienā sezonā ieguva trīs titulus, uzvarot Premjerlīgā, FA kausā un UEFA Čempionu līgā.[72] Tā bija pirmā reize, kad vienā sezonā tika izcīnīti trīs tituli, kopš PSV Eindhoven to paveica 1988. gadā; nākamā reize bija 10 gadus vēlāk, kad "Barcelona" 2009. gada UEFA Čempionu līgas finālā uzvarēja "Manchester United".[73] Kļūstot par pirmo Anglijas kluba galveno treneri, kurš ticis pie šī panākuma, 1999. gada 12. jūnijā Fergusonam tika piešķirta bruņinieka-bakalaura pakāpe par viņa nopelniem futbolā,[74] kā arī prēmija no kluba aptuveni 350 000 mārciņu apmērā (spēlētāji katrs saņēma prēmijas 150 000 mārciņu apmērā).[75] Anglijas futbola klubam tas bija tik nozīmīgs sasniegums, ka premjerministrs Tonijs Blērs veltīja laiku, lai noskatītos daļu no spēles un apsveiktu "Manchester United" komandu.[11]

"Manchester United" kļuva par pirmo komandu, kas uzvarējusi Eiropas kausā vai Čempionu līgā, nekļūstot par Eiropas čempioniem vai savas valsts čempioniem iepriekšējā sezonā.[12] Viņi ieņēma otro vietu aiz "Arsenal" 1997.–98. gada Premjerlīgā,[76] bet kvalificējās caur UEFA paplašināto 24 komandu formātu, kas tika ieviests sezonu iepriekš.[77] Ja "Bayern" būtu izcīnījuši kausu, tā būtu kļuvusi par pirmo komandu, kas to paveikusi, iepriekšējā sezonā Bundeslīgā arī finišējot otrajā vietā, aiz "Kaiserslautern".[78] Kamēr "Manchester United" sezonu pabeidza ar trijiem tituliem, "Bayern" galu galā zaudēja "DFB-Pokal" finālā Brēmenes "Werder", kas nozīmēja, ka viņi sezonu pabeidza ar Bundeslīgas titulu kā savu vienīgo trofeju.[15]

"Manchester United" svinības braucot autobusā ar atvērtu jumtu pa Dīnsgeitu, Mančestrā.

"Manchester United" saņēma 2 miljonus mārciņu naudas balvu no UEFA par uzvaru sacensībās, papildus 10 miljoniem mārciņu, ko viņi jau bija ieguvuši par iekļūšanu finālā; salīdzinājumam, Minhenes "Bayern" saņēma 1,6 miljonus sterliņu mārciņu par to, ka ieguva otro vietu.[79]

"Manchester United" nākamajā dienā pēc spēles plānoja ekskursiju ar autobusu pa Mančestras pilsētu, kurā viņi parādīs savas trīs trofejas, kur tika paredzēts ierodamies 700 000 cilvēku, kuri būs sarindojušies ielās starp Seilu un pilsētas centru. Parādes kulminācija bija Mančestras arēnā, uz kuru bija pieejamas 17 500 biļetes pa £3 katra; ieņēmumi tika novirzīti Fergusona balvu fondam.[80] Lielās Mančestras Policija vēlāk aprēķināja, ka faktiskais cilvēku skaits, kas piedalījās parādē, bija aptuveni 500 000.[81]

Atkalapvienošanās spēle

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2019. gada 26. maijā "Manchester United" sarīkoja atkalapvienošanās spēli Old Trafford laukumā pret Minhenes "Bayern" leģendu komandu, lai atzīmētu notikuma 20. gadadienu un savāktu naudu Mančestras "United" Fondam.[82] Lielākā daļa no "Manchester United" 1998.–99. gada sezonas komandas piedalījās spēlē,[83] izņemot Gigsu, kurš pildīja trenera pienākumus Velsas izlasē.[84] Neskatoties uz to, ka 1998.–99. gada sezonā viņi nebija "Manchester United" sastāvā, Karels Poborskis, Mikaēls Silvestrs un Luijs Sahā papildināja sastāvu kā regulāri "Manchester United" Leģendu spēļu dalībnieki.[83] Fergusons atgriezās, lai vadītu komandu, sešus gadus pēc aiziešanas no futbola, un viņam pievienojās viņa asistents no 1999. gada, Stīvs Maklarens un bijušais kluba kapteinis, Braiens Robsons kā galvenais treneris.[83] "Bayern" komandā bija seši spēlētāji, kuri piedalījās 1999. gada finālā – Bābels, Kufūrs, Efenbergs, Mateuss, Jankers un Finks, kā arī uzbrucējs Elbers, kurš savainojuma dēļ izlaida finālspēli.[83]

"Manchester United" spēlē uzvarēja ar 5–0. Sulšērs, kurš 2018. gada decembrī tika iecelts par "Manchester United" galveno treneri, rezultātu atklāja piektajā minūtē, nākot Koula vietā mača pirmajā minūtē, sakarā ar Koula nieru darbības traucējumiem. Pēc pusstundas Jorks panāca 2–0, bet otrajā puslaikā vārtus guva Bats, Sahā un Bekhems.[85] Mačs tika aizvadīts 61 175 skatītāju priekšā un Mančestras "United" Fondam tika savākti 1,5 miljoni mārciņu.[86]

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Weather History for Barcelona, Spain – Wednesday, May 26, 1999». Weather Underground. The Weather Channel. Skatīts: 2014. gada 3. jūlijs.
  2. ↑ «Bayern vs Man Utd: Head-to-head». uefa.com (angļu). Skatīts: 2024. gada 6. decembrī.
  3. ↑ «BBC News | Uniteds Euro Showdown | The record: Germany v Manchester United». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-07.
  4. ↑ «BBC News | Uniteds Euro Showdown | The record: England v Bayern Munich». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-07.
  5. ↑ «1975/76: Roth completes Bayern hat-trick». uefa.com (angļu). 1976. gada 12. maijs. Skatīts: 2024. gada 9. decembris.
  6. ↑ «1959/60: Dazzling Madrid crush Frankfurt». uefa.com (angļu). 1960. gada 18. maijs. Skatīts: 2024. gada 9. decembris.
  7. ↑ «1972/73: Rep makes it three for Ajax». uefa.com (angļu). 1973. gada 30. maijs. Skatīts: 2024. gada 9. decembris.
  8. ↑ «1981/82: Withe brings Villa glory». uefa.com (angļu). 1982. gada 26. maijs. Skatīts: 2024. gada 9. decembris.
  9. ↑ «1986/87: Madjer inspires Porto triumph». uefa.com (angļu). 1987. gada 27. maijs. Skatīts: 2024. gada 9. decembris.
  10. ↑ «1968: Manchester Utd win European Cup» (en-GB). 1968-05-29. Skatīts: 2024-12-09.
  11. ↑ 11,0 11,1 «BBC News | Sport | Treble joy for United fans». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-09.
  12. ↑ 12,0 12,1 Ferris (2004), p. 354.
  13. ↑ «BBC News | FA Carling Premiership | Glorious United crowned champions». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-10.
  14. ↑ «BBC News | FA Cup | Double joy for Man United». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-10.
  15. ↑ 15,0 15,1 «Treble of 1999». skysports.com (angļu). 2014. gada 28. janvāris. Skatīts: 2024. gada 10. decembris.
  16. ↑ «La UEFA confirmó las expectativa y la Champions League se jugará en el Camp Nou». hemeroteca.mundodeportivo.com (spāņu). 1998. gada 8. oktobris. 2–3. lpp. Skatīts: 2024-12-10.
  17. ↑ «La final del Centenario». hemeroteca.mundodeportivo.com (spāņu). 1998. gada 27. maijs. 8. lpp. Skatīts: 2024-12-10.
  18. ↑ «Cinco estrellas». hemeroteca.mundodeportivo.com (spāņu). 1998. gada 6. oktobris. 8. lpp. Skatīts: 2024-12-10.
  19. ↑ Butler, Cliff, ed. (4 November 1998). "Return Ticket?". Manchester United – Brondby IF. UEFA Champions League Official Programme. Manchester: Manchester United FC: 25.
  20. ↑ 20,0 20,1 20,2 «Spotify Camp Nou History | FC Barcelona Official Channel». www.fcbarcelona.com (angļu). Skatīts: 2024-12-11.
  21. ↑ «European Competitions 1971-72». www.rsssf.org. Skatīts: 2024-12-11.
  22. ↑ Ferris (2004), p. 339.
  23. ↑ «BBC News | Football | United anger over ticket quota». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-11.
  24. ↑ Ferris (2004), p. 346.
  25. ↑ 25,0 25,1 Ferris (2004), p. 327.
  26. ↑ «WorldReferee.com - referee - Pierluigi Collina - stats». web.archive.org. 2015-07-08. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-07-08. Skatīts: 2024-12-12.
  27. ↑ 27,0 27,1 27,2 «United see red as dirty tricks pitch row brews». Irish Independent (angļu). 1999-05-24. Skatīts: 2024-12-12.
  28. ↑ «Nike NK 800 Geo 1999 UEFA Champions League Final». A Few Good Balls (en-US). 2018-06-22. Skatīts: 2024-12-12.
  29. ↑ Ferris (2004), p. 360.
  30. ↑ Mitten, Andy, ed. (1999). "The Long Road Trip to Victory". Kings of Europe. Manchester United: 11.
  31. ↑ Pilger, Sam (June 1999). Barnes, Justyn (ed.). "The Promised Land". Manchester United. 7 (8): 27.
  32. ↑ 32,0 32,1 Leith (1999), p. 132.
  33. ↑ Ferris (2004), p. 328.
  34. ↑ «Barbara Harmer». The Telegraph (angļu). 2011-04-17. Skatīts: 2024-12-13.
  35. ↑ Ferris (2004), p. 332.
  36. ↑ Ferris (2004), p. 338.
  37. ↑ «BBC News | Football | Big two gear up for Wembley». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-13.
  38. ↑ «BBC News | Football | United's chance of a lifetime». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-13.
  39. ↑ «BBC News | Football | Supersonic United on final journey». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-13.
  40. ↑ «BBC News | FA Carling Premiership | Schmeichel to leave Old Trafford». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-15.
  41. ↑ «BBC News | Football | Schmeichel goes out with a bang». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-15.
  42. ↑ 42,0 42,1 «United as one: Schmeichel and Kahn - UEFA Champions League - News - UEFA.com». web.archive.org. 2018-04-26. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-04-26. Skatīts: 2024-12-15.
  43. ↑ 43,0 43,1 «BBC News | Football | Bayern unveil final line-up». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-16.
  44. ↑ «BBC News | Football | Bayern lose Lizarazu». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-16.
  45. ↑ «CNN/SI - 1999 Champions League Final - Bayern Munich Player Profiles - Monday May 24, 1999 01:04 PM». web.archive.org. 2000-08-19. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-03-21. Skatīts: 2024-12-16.
  46. ↑ Wesly Varghese. «A look back at the 1999 Champions League Final». www.sportskeeda.com (en-gb), 2014-05-12. Skatīts: 2024-12-16.
  47. ↑ Tom Jenkins. «Football: How Manchester United won the Champions League in 1999». the Guardian (en-GB), 2010-03-30. ISSN 0261-3077. Skatīts: 2024-12-17.
  48. ↑ 48,00 48,01 48,02 48,03 48,04 48,05 48,06 48,07 48,08 48,09 48,10 «BBC News | Football | European final - key moments». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2024-12-21.
  49. ↑ 49,0 49,1 Ryan Bailey. «Revisiting the 1999 Final and the 10 Most Dramatic Champions League Finals Ever». Bleacher Report (angļu). Skatīts: 2025-01-02.
  50. ↑ Teddy Sheringham. «Manchester United's moment of magic that completed an historic treble». The Guardian (en-GB), 2009-05-25. ISSN 0261-3077. Skatīts: 2025-01-11.
  51. ↑ «Why the name of Teddy Sheringham's house is a constant reminder of Man United's greatest night». Irish Independent (angļu). 2019-05-26. Skatīts: 2025-01-13.
  52. ↑ «Manchester United, Sir Alex Ferguson and the 1999 Treble: That night in Barcelona». Eurosport (angļu). 2021. gada 31. decembris. Skatīts: 2025. gada 18. janvāris.
  53. ↑ James Robson. «Schmeichel: Man Utd's Treble is so special even City can't match it». The Standard (angļu), 2019-05-03. Skatīts: 2025-01-18.
  54. ↑ Collina (2004), p. 108.
  55. ↑ «Bayern Munich hope to forget the pain in Spain». www.indianexpress.com. Skatīts: 2025-01-22.
  56. ↑ «BBC News | Football | United crowned kings of Europe». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2025-01-25.
  57. ↑ «Pierluigi Collina: Nou Camp in 1999 was best». The Telegraph (angļu). 2008-04-23. Skatīts: 2025-01-25.
  58. ↑ «Fergie's finest?». Sky Sports (en-GB). Skatīts: 2025-01-25.
  59. ↑ Harris (2013), p. 261.
  60. ↑ Harris (2013), p. 272.
  61. ↑ «Football: European Cup Final - Matthaus encapsulates Bayern's despair». The Independent (en-GB). Skatīts: 2025-02-10.
  62. ↑ «The best not to have won the Champions League». uefa.com (angļu). 2015. gada 19. maijs. Skatīts: 2025. gada 10. februāris.
  63. ↑ «BBC News | Football | Matthaus: United were lucky». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2025-02-10.
  64. ↑ Ferris (2004), p. 401.
  65. ↑ Jon Brodkin. «Schmeichel takes his leave in Sporting fashion». The Guardian (en-GB), 1999-06-21. ISSN 0261-3077. Skatīts: 2025-02-14.
  66. ↑ «Villa clinch Schmeichel deal» (en-GB). 2001-07-12. Skatīts: 2025-02-14.
  67. ↑ «Man City snap up Schmeichel» (en-GB). 2002-04-13. Skatīts: 2025-02-14.
  68. ↑ Jesper Blomqvist. Jesper Blomqvist v Bayern Munich, UEFA Champions League final, May 1999". In Ponting, Ivan (ed.). Match of My Life: Manchester United. Studley: Know The Score Books, 2007. 192–3. lpp. ISBN 978-1-905449-59-0.
  69. ↑ «Wearsiders capture German Helmer». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2025-02-14.
  70. ↑ «Hertha BSC: Ali Daei der neue "Held von Berlin"». Der Spiegel (vācu). 1999-09-22. ISSN 2195-1349. Skatīts: 2025-02-14.
  71. ↑ 71,0 71,1 «BBC News | Football | Barcelona: Quotes at a glance». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2025-02-16.
  72. ↑ Martin Thorpe. «Solskjaer takes Treble chance». The Guardian (en-GB), 1999-05-26. ISSN 0261-3077. Skatīts: 2025-02-21.
  73. ↑ «Inter join exclusive treble club». uefa.com (angļu). 2010. gada 22. maijs. Skatīts: 2025. gada 21. februāris.
  74. ↑ «BBC NEWS | Special Report | 1999 | 06/99 | Queens birthday honours | Knighthood for treble-winner Ferguson». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2025-02-21.
  75. ↑ Ferris (2004, p. 331)
  76. ↑ «England 1997/98». www.rsssf.org. Skatīts: 2025-02-24.
  77. ↑ "Season 1997/98". UEFA Champions League Statistics Handbook Season 1996/97. Nyon: Union of European Football Associations. 1996. p. 283.
  78. ↑ «Germany 1997/98». www.rsssf.org. Skatīts: 2025-02-24.
  79. ↑ «BBC News | The Company File | Gold Trafford». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2025-02-27.
  80. ↑ «BBC News | Sport | Manchester plans huge victory party». news.bbc.co.uk. Skatīts: 2025-02-27.
  81. ↑ Lee Swettenham. «Manchester United Treble 1999: 15 years on, 30 stunning pictures as 500k Reds watched victory parade». Manchester Evening News (angļu), 2014-05-27. Skatīts: 2025-02-27.
  82. ↑ «Treble Reunion | Manchester United». web.archive.org. 2019-05-17. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-05-17. Skatīts: 2025-02-27.
  83. ↑ 83,0 83,1 83,2 83,3 «Squads confirmed for Treble Reunion match». manutd.com (angļu). Skatīts: 2025. gada 3. marts.
  84. ↑ «Class of '92 host kickabout for young school children». manutd.com (angļu). Skatīts: 2025. gada 3. marts.
  85. ↑ «Treble Reunion: United 5 Bayern Munich 0». manutd.com (angļu). Skatīts: 2025. gada 3. marts.
  86. ↑ «Treble Reunion raises huge amount for Foundation». manutd.com (angļu). Skatīts: 2025. gada 3. marts.

Bibliogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Pierluigi Collina. The Rules of the Game. London : Pan Books, 2004. ISBN 0-330-41872-6.
  • Ken Ferris. Manchester United in Europe: Tragedy, Destiny, History (2. izd.). Edinburgh : Mainstream Publishing, 2004 [2001]. 339. lpp. ISBN 1-84018-897-9.
  • Daniel Harris. The Promised Land. Edinburgh : Arena Sport, 2013. ISBN 978-1-909715-05-9.
  • Alex Leith. Manchester United: Pride of All Europe. London : Manchester United Books, 1999. ISBN 0-233-99771-7.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Eiropas kausa periods, 1955.—1992.
Sezonas
Fināli
Čempionu līgas periods, 1992.—pašlaik
Sezonas
Fināli
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=1999._gada_UEFA_Čempionu_līgas_fināls&oldid=4235190"