Aļaksandrs Lukašenka

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aļaksandrs Lukašenka
Aleksandrs Lukašenko

Аляксандр Лукашэнка
Alexander Lukashenko crop.jpeg
2015. gadā
Baltkrievijas prezidents
Amata sākums
1994. gada 20. jūlijs
Priekštecis amats ieviests (Mečislavs Hribs kā Augstākās padomes priekšsēdētājs)

Dzimšanas dati 1954. gada 30. augustā (66 gadi)
Kopisa, Baltkrievijas PSR, PSRS
(Oršas rajons, Vitebskas apgabals, Karogs: Baltkrievija Baltkrievija)
Politiskā partija

PSKP (1979-1991)
Komunisti par demokrātiju (1991-1992)

bezpartejisks (kopš 1992. gada)
Tēvs nav zināms
Māte Jekaterina Lukašenko[1] (1924—2015)
Dzīvesbiedrs(-e) Gaļina Lukašenko, dzimusi Žolneroviča
Bērni Viktors, Dmitrijs, Nikolajs (ārlaulībā)
Augstskola Mogiļevas pedagoģiskais institūts, Baltkrievijas Lauksaimniecības akadēmija
Reliģija pareizticīgais ateists (pēc paša vārdiem)

Aļaksandrs Lukašenka[2] (baltkrievu: Аляксандр Рыгоравіч Лукашэнка) jeb Aleksandrs Lukašenko (krievu: Александр Григорьевич Лукашенко; dzimis 1954. gada 30. augustā) ir Baltkrievijas prezidents (no 1994).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1954. gada 30./31. augustā Kopisas ciematā slaucējas ģimenē, tēvs nav zināms. Pēc skolas beigšanas 1971. gadā Lukašenko studēja Mogiļevas pedagoģiskajā institūtā (1971—1975), dienēja PSRS VDK Robežsardzes karaspēkā (1975—1977), pēc tam bija komjaunatnes sekretārs Mogiļevas pārtikas tirdzniecības pārvaldē. 1979. gadā kļuva par PSKP biedru, bija Padomju armijas tanku rotas poļitruks (1980—1982), vēlāk kolhoza priekšsēdētāja vietnieks un partijas komitejas sekretārs Šklovas rajonā (1982—1987).

1987. gadā Lukašenko iecēla par sovhoza direktoru, bet 1990. gadā viņu ievēlēja par Baltkrievijas PSR Augstākās padomes deputātu. 1991. gadā viņš kā deputāts neatbalstīja Belovežas gāršas līgumu. Vienu gadu vadīja Baltkrievijas Augstākās padomes komisiju cīņai ar korupciju (1993—1994).

Valsts prezidenta amatā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc PSRS sabrukšanas 1994. gadā Lukašenko ievēlēja par Baltkrievijas prezidentu un viņš atteicās no sovhoza direktora amata. 1996. gada vasarā Baltkrievijas parlaments pieņēma petīciju, kas prasīja atstādināt Lukašenko par konstitūcijas pārkāpšanu. 1996. gada 26. novembrī Lukašenko sasauca tautas referendumu, lai pagarinātu savu ievēlēšanas termiņu no 4 līdz 7 gadiem, kā arī dotu viņam tiesības atlaist parlamentu. Pēc Lukašenko pasludinātajiem rezultātiem 70,5% balsotāju atbalstīja priekšlikumus, kaut arī referenduma norise ir plaši apstrīdēta. Tūlīt pēc tam parlaments tika atlaists, policija ieņēma parlamenta ēku un arestēja 89 no 110 deputātiem. Pieņēma jaunu parlamentu ar 110 Lukašenko izvēlētiem deputātiem.

2001. gada 9. septembrī notika pārvēlēšanas, prezidenta termiņam beidzoties. Atkal šaubīgās, plaši kritizētās vēlēšanās Lukašenko uzvarēja ar ievērojamu pārsvaru.

2004. gada 17. oktobrī reizē ar parlamenta vēlēšanām notika referendums, lai atceltu konstitucionālo ierobežojumu prezidentam uz tikai 2 termiņiem, pēc kura Lukašenko būtu jāatkāpjas 2006. gadā. Pēc oficiālajiem rezultātiem 79,42% balsotāju šo priekšlikumu atbalstīja. Opozīcija un starptautiskie novērotāji (izņemot NVS novērotājus) rezultātus uzskata par viltotiem.

Pēc Baltkrievijas Centrālās vēlēšanu komisijas publiskotajiem datiem 2010. gada prezidenta vēlēšanās Lukašenko ieguva 79,65% balsu, 2015. gada vēlēšanās — 83,47% balsu, bet 2020. gada vēlēšanās 80,1% balsu. Baltkrievijas iedzīvotāju protesti pret vēlēšanu rezultātu viltošanu 2020. gada 9. augustā pārvērtās par masu protestiem pret Lukašenko režīmu.

Privātā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1975. gadā Aleksandrs Lukašenko apprecējās ar Gaļinu Želneroviču, viņiem ir divi dēli — Viktors (1975) un Dmitrijs (1980). 2004. gadā viņam ārlaulībā piedzima trešais dēls Nikolajs, kura mātes vārds tiek turēts slepenībā.[3]

Hobiji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lukašenko uzskata, ka prezidentam jābūt konservatīvam un jāizvairās no tādām mūsdienīgām elektroierīcēm kā planšetdatori un viedtālruņi.[4] Agrāk spēlējis bajānu un futbolu, bet prezidentūras laikā to pārtraucis.[5] Nodarbojies ar slēpošanu un hokeja spēlēšanu uzbrucēja pozīcijā, piedaloties paraugspēlēs ar uzaicinātiem starptautiski pazīstamiem hokejistiem.[6][7][8] Viņa vecākie dēli arī spēlē hokeju, reizēm kopā ar tēvu.[9]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]