Aļaksandrs Lukašenka

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aļaksandrs Lukašenka
Aleksandrs Lukašenko

Аляксандр Лукашэнка
Александр Лукашенко (28-12-2021).jpg
Lukašenka 2021. gadā
Baltkrievijas prezidents
Amata sākums
1994. gada 20. jūlijs
Priekštecis amats ieviests (Mečislavs Hribs kā Augstākās padomes priekšsēdētājs)

Dzimšanas dati 1954. gada 30. augustā (67 gadi)
Kopisa, Baltkrievijas PSR, PSRS
(Oršas rajons, Vitebskas apgabals, Karogs: Baltkrievija Baltkrievija)
Politiskā partija

PSKP (1979—1991)
Komunisti par demokrātiju (1991—1992)

bezpartejisks (kopš 1992. gada)
Tēvs nav zināms
Māte Kacjarina Lukašenka[1] (1924—2015)
Dzīvesbiedrs(-e) Gaļina Lukašenka, dzimusi Žolneroviča
Bērni Viktars, Dzmitrijs, Mikalajs (ārlaulībā)
Augstskola Mahiļovas pedagoģiskais institūts, Baltkrievijas Lauksaimniecības akadēmija
Reliģija pareizticīgais ateists (pēc paša vārdiem)

Aļaksandrs Lukašenka[2] (baltkrievu: Аляксандр Рыгоравіч Лукашэнка) jeb Aleksandrs Lukašenko (krievu: Александр Григорьевич Лукашенко; dzimis 1954. gada 30. augustā) ir Baltkrievijas prezidents (kopš 1994. gada). Daudzas valstis un iekšējā opozīcija viņu apvaino negodīgās vēlēšanās un cilvēktiesību pārkāpumos.[3]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1954. gada 30./31. augustā Kopisas ciematā slaucējas ģimenē, tēvs nav zināms. Pēc skolas beigšanas 1971. gadā Lukašenka studēja Mahiļovas Pedagoģiskajā institūtā (1971—1975), dienēja PSRS VDK Robežsardzes karaspēkā (1975—1977), pēc tam bija komjaunatnes sekretārs Mahiļovas Pārtikas tirdzniecības pārvaldē. 1979. gadā kļuva par PSKP biedru, bija Padomju armijas tanku rotas poļitruks (1980—1982), vēlāk kolhoza priekšsēdētāja vietnieks un partijas komitejas sekretārs Šklovas rajonā (1982—1987).

1987. gadā Lukašenku iecēla par sovhoza direktoru, bet 1990. gadā viņu ievēlēja par Baltkrievijas PSR Augstākās padomes deputātu. 1991. gadā viņš kā deputāts neatbalstīja Belovežas gāršas līgumu. Vienu gadu vadīja Baltkrievijas Augstākās padomes komisiju cīņai ar korupciju (1993—1994).

Valsts prezidenta amatā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc PSRS sabrukšanas 1994. gadā Lukašenku ievēlēja par Baltkrievijas prezidentu, un viņš atteicās no sovhoza direktora amata. 1996. gada vasarā Baltkrievijas parlaments pieņēma petīciju, kas prasīja atstādināt Lukašenku par konstitūcijas pārkāpšanu. 1996. gada 26. novembrī Lukašenka sasauca tautas referendumu, lai pagarinātu savu ievēlēšanas termiņu no 4 līdz 7 gadiem, kā arī dotu viņam tiesības atlaist parlamentu. Pēc Lukašenkas pasludinātajiem rezultātiem 70,5% balsotāju atbalstīja priekšlikumus, kaut arī referenduma norise ir plaši apstrīdēta. Tūlīt pēc tam parlaments tika atlaists, policija ieņēma parlamenta ēku un arestēja 89 no 110 deputātiem. Pieņēma jaunu parlamentu ar 110 Lukašenkas izvēlētiem deputātiem.

2001. gada 9. septembrī, prezidenta termiņam beidzoties, notika pārvēlēšanas. Atkal šaubīgās, plaši kritizētās vēlēšanās Lukašenka uzvarēja ar ievērojamu pārsvaru.

2004. gada 17. oktobrī reizē ar parlamenta vēlēšanām notika referendums, lai atceltu konstitucionālo ierobežojumu prezidentam uz tikai 2 termiņiem, pēc kura Lukašenkam būtu jāatkāpjas 2006. gadā. Pēc oficiālajiem rezultātiem 79,42% balsotāju šo priekšlikumu atbalstīja. Opozīcija un starptautiskie novērotāji (izņemot NVS novērotājus) rezultātus uzskatīja par viltotiem.

Pēc Baltkrievijas Centrālās vēlēšanu komisijas publiskotajiem datiem 2010. gada prezidenta vēlēšanās Lukašenka ieguva 79,65% balsu, 2015. gada vēlēšanās — 83,47% balsu, bet 2020. gada vēlēšanās 80,1% balsu. Baltkrievijas iedzīvotāju protesti pret vēlēšanu rezultātu viltošanu 2020. gada 9. augustā pārvērtās par masu protestiem pret Lukašenkas režīmu. Kopš šīm vēlēšanām Lukašenku vairs neatzīst par leģitīmu valsts vadītāju daudzas valstis, tai skaitā Eiropas Savienības valstis, Apvienotā Karaliste, ASV u.c.[3][4][5] Arī Saeima 2020. gada 1. oktobrī pieņēma lēmumu, ar kuru neatzina Lukašenku par leģitīmu Baltkrievijas prezidentu.[6] Autoritārā vadības stila dēļ tika dēvēts par Eiropas pēdējo diktatoru.[7]

2022. gadā no Baltkrievijas teritorijas ar Lukašenkas piekrišanu tika veikts Krievijas ziemeļu grupējuma iebrukums Ukrainā, pēc kā ES nolēma pastiprināt jau esošās sankcijas pret Baltkrieviju.[8] Dažas dienas vēlāk Baltkrievijas karaspēks pārgāja Ukrainas robežu, pretēji tam, ka Lukašenka paziņoja, ka neiesaistīsies šajā konfliktā.[9]

Privātā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1975. gadā Aļaksandrs Lukašenka apprecējās ar Gaļinu Želneroviču, viņiem ir divi dēli — Viktors (1975) un Dmitrijs (1980). 2004. gadā viņam ārlaulībā piedzima trešais dēls Nikolajs, kura mātes vārds tiek turēts slepenībā.[10]

Vaļasprieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lukašenka uzskata, ka prezidentam jābūt konservatīvam un jāizvairās no tādām mūsdienīgām elektroierīcēm kā planšetdatori un viedtālruņi.[11] Agrāk spēlējis bajānu un futbolu, bet prezidentūras laikā to pārtraucis.[12] Nodarbojies ar slēpošanu un hokeja spēlēšanu uzbrucēja pozīcijā, piedalījies paraugspēlēs ar uzaicinātiem starptautiski pazīstamiem hokejistiem.[13][14][15] Viņa vecākie dēli arī spēlē hokeju, reizēm kopā ar tēvu.[16]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mirusi prezidenta Lukašenkas māte la.lv 2015. gada 26. maijā
  2. Baltkrievu īpašvārdu latviskošana. Vai atteikties no krievu starpniekvalodas? lsm.lv 2020. gada 31. augustā
  3. 3,0 3,1 «Conclusions by the President of the European Council following the video conference of the members of the European Council on 19 August 2020». www.consilium.europa.eu (angļu). Skatīts: 2022-02-28.
  4. «UK refuses to recognise Belarus election result amid mass protests». The Independent (angļu). 2020-08-17. Skatīts: 2022-02-28.
  5. «U.S., Europeans Say Belarusian Leader Illegitimate As New Crackdown Follows Surprise Swearing-In». RadioFreeEurope/RadioLiberty (angļu). Skatīts: 2022-02-28.
  6. «Par Baltkrievijas prezidenta mandāta leģitimitāti». titania.saeima.lv. Skatīts: 2022-02-27.
  7. «Why Belarus is called Europe’s last dictatorship». The Economist. ISSN 0013-0613. Skatīts: 2022-02-28.
  8. Reuters. EU to impose new sanctions on Belarus this week -EU official
  9. «Ukrainā iegājis Baltkrievijas karaspēks». LETA. LETA. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 1. martā. Skatīts: 2022. gada 1. martā.
  10. "Baltkrievijas prinča" fenomens. Noslēpumainība ap Nikolaja Lukašenko māti apollo.lv 2020. gada 11. jūlijā
  11. Д.Медведев объяснил, почему заменил iPad блокнотом Archived 7 October 2014 Wayback Machine vietnē.. rbc.ru. 15 May 2013.
  12. Александр Лукашенко разучился играть на баяне. km.ru. 15 January 2013.
  13. Ветераны «Сборной звезд мира» проведут товарищескую игру. sports.ru. 12 December 2008.
  14. Лукашенко — звезда мирового хоккея. sports.ru. 20 December 2008.
  15. Лукашенко забил шайбу. Команда Президента Беларуси играет и выигрывает в Казахстане 10:8. CentrAsia. 22 December 2004.
  16. Президент-хоккей Александра Лукашенко. ng.ru. 1 October 2003.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]