Baltkrievijas politika

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Baltkrievijas politika norisinās unitāras prezidentālas republikas ietvaros ar divpalātu parlamentu. Valsts vadītājs ir Baltkrievijas prezidents.[1] Izpildvaru īsteno valdība, tās galva ir premjerministrs, kuru ieceļ prezidents.[2] Likumdošanas vara de jure pieder divpalātu parlamentam jeb Nacionālajai sapulcei, tomēr prezidents var pieņemt dekrētus, kas tiek īstenoti tādā pašā veidā kā likumi.

Divpalātu parlaments kopš 1996. gada sastāv no 64-vietīgas Republikas padomes, kuru pa 8 cilvēkiem ievēl apgabalu un Minskas padomes, un vēl 8 ieceļ prezidents, un 110-vietīgas pārstāvju palātas, kuru ievēl tautas vēlēšanās pēc mažoritārās sistēmas. Administratīvi valsts ir sadalīta sešos apgabalos ("voblascos") un Minskas pilsētā.

Baltkrievijas ārpolitika ir tuva Krievijas pozīcijai gan ciešo ekonomisko saišu dēļ, gan tādēļ, ka Maskava reti kritizē Lukašenko par valsts vadības stilu. Tomēr Baltkrievija cenšas izvairīties no pilnīgas saplūšanas ar Krieviju un nereti demonstratīvi strīdas ar to par ekonomiskiem jautājumiem vai demonstrē labas attiecības ar Krievijai mazāk draudzīgām zemēm, cerot šādās reizēs saņemt Rietumu atbalstu. Tā, 2019. gada aprīlī Lukašenko Maskavā apvainoja Krieviju sankcijās pret baltkrievu precēm un draudēja apturēt Krievijas naftas piegādes Eiropai caur Baltkrieviju.[3][4]

Vēsturiskais fons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neatkarība no Krievijas impērijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais mēģinājums izveidot suverēnu Baltkrievijas valsti mūsdienu vēsturē notika 1918. gada sākumā ar Baltkrievijas Tautas Republikas neatkarības deklarāciju. Īslaicīgo valsti iznīcināja padomju iebrukums 1919. gadā. Baltkrievijas Tautas Republikas valdība — Rada kopš tā laika pastāvēja un joprojām pastāv trimdā, tādējādi būdama visvecākā trimdas valdība pasaulē, lai gan viņas tiesiskais statuss ir visai apstrīdams un 1943.—1995. gados tā konkurēja par savu statusu ar citu trimdas valdību — Baltkrievijas Centrālo radu.[5][6]

Lielinieki Smoļenskā izveidoja Baltkrievijas marionešu padomju valdību. 1924. gadā BPSR kopā ar padomju kontrolētajām Krieviju, Ukrainu un citām teritorijām apvienojās Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.

Neatkarība no PSRS[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltkrievijas Tautas frontes demonstrācija Kurapatos, 1989
Staņislavs Šuškevičs, pirmais neatkarīgās Baltkrievijas valsts vadītājs

1990. gada 4. marta vēlēšanas republikas Augstākajā padomē deva valstij parlamentu, kas bija maz atšķirīgs no iepriekšējiem likumdevējiem: tikai 10 procenti deputātu bija opozīcijas locekļi. Bet lielākoties iedzīvotāji bija apmierināti ar jaunajiem deputātiem, un Baltkrievijas Tautas frontes (BTF) prasības pēc neatkarības un centieniem valsts veidošanā nesaņēma atbalstu, atšķirībā no enerģiskajām politiskajām kustībām kaimiņos Ukrainā un Baltijas valstīs. Lai gan Baltkrievijas PSR Augstākā padome 1990. gada 27. jūlijā pieņēma Baltkrievijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts suverenitātes deklarāciju (aptuveni divas nedēļas pēc tam, kad Krievija bija paziņojusi par savu suverenitāti), 1991. gada marta referendums Padomju Savienībā parādīja, ka 83 procenti baltkrievu gribēja saglabāt Padomju Savienību. Baltkrievijas neatkarības deklarācija 1990. gada 27. jūlijā neradās no ilgstošiem politiskiem centieniem, bet gan no reakcijas uz vietējiem un ārvalstu notikumiem. Jo īpaši stāvokli ietekmēja Ukrainas neatkarības deklarācija, pēc kā Baltkrievijas PSR vadība saprata, ka Padomju Savienība ir uz sabrukuma sliekšņa, un atliek tikai ļauties straumei.

Baltkrievijā politiskas pārmaiņas notika tikai pēc 1991. gada augustā notikušā neveiksmīgā valsts apvērsuma mēģinājuma Maskavā un Baltkrievijas Komunistiskās partijas (BKP) Centrālās komitejas izrādītā gandarījuma par valsts apvērsuma mēģinājumu — tā nekad nenosodīja apvērsuma veicējus. Pēc puča apspiešanas un Igaunijas, Latvijas un Ukrainas neatkarības deklarācijām arī Baltkrievija 25. augustā pasludināja savu neatkarību konstitucionāla dokumenta statusā. 28. augustā premjerministrs Vjačeslavs Kebičs paziņoja, ka viņš un viss viņa kabinets apturējuši savu dalību BKP. Nākamajā dienā gan Krievijas, gan Baltkrievijas valdības pārtrauca komunistiskās partijas darbību. Liberāļi un nacionālistiskie reformatori šo politisko apjukumu izmantoja, lai uzlabotu savu stāvokli. 18. septembrī parlaments atcēla priekšsēdētāju Mikalaju Dziemjancjevu par atbalstu pučam un aizstāja ar viņa vietnieku Staņislavu Šuškeviču. Nākamajā dienā, zem mazās, bet tobrīd skaļās demokrātiskās opozīcijas spiediena, parlaments mainīja valsts nosaukumu no Baltkrievijas Padomju Sociālistiskās Republikas uz Baltkrievijas Republiku.

Savos trijos vadības gados Šuškevičs savu valsti centās vadīt tā, lai tā kļūtu brīva no padomju pagātnes un mēģinātu skatīties uz Rietumiem. Tika pieņemts jauns valsts karogs (trīs horizontālas svītras, balta-sarkana-balta) kopā ar jaunu ģerboni ("Pahoņa" — bruņinieks zirgā ar zobenu, agrākais Lietuvas lielkņazistes ģerbonis). 8. decembrī Šuškevičs pievienojās Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam un Ukrainas prezidentam Leonīdam Kravčukam, parakstot Belovežas vienošanos, kurā paziņoja, ka Padomju Savienība ir beigusi pastāvēt. Līgums arī izveidoja brīvprātīgu asociāciju Padomju Savienības vietā, Neatkarīgo Valstu Sadraudzību (NVS). 21. decembrī Baltkrievija parakstīja Alma-Atas deklarāciju, kas paplašināja NVS sastāvu līdz 11 no bijušajām Padomju Savienības republikām. Tika panākta vienošanās, ka NVS vadība atradīsies Minskā, un Baltkrievijas valdība to atbalstīja kā līdzekli ārvalstu uzmanības piesaistīšanai.

Demokrātiskā opozīcija Augstākajā Padomē, kuru vadīja divdesmit septiņu locekļu lielā BTF frakcija un daži tās sabiedrotie, turpināja aicināt uz Augstākās padomes likvidāciju un par jaunām vēlēšanām. Vēlētāji likās atsaucīgi. Trīs mēnešu laikā tika savākti vairāk nekā 442 000 parakstu, lai atbalstītu pārmaiņas, bet iniciatori bija par zemu novērtējuši Augstākās Padomes konservatīvumu.

Augstākā padome 1992. gada oktobra vidū ieraudzīja bijušo komunistu vēlēšanu uzvaru Lietuvā un arvien lielāku pretestību prezidenta Jeļcina reformām Krievijā. Tādēļ Augstākā padome stingri noraidīja referenduma pieprasījumu. Uzrādot pārkāpumus parakstu vākšanā, 202 deputāti balsoja pret referendumu; tikai 35 deputāti to atbalstīja, un vēl 35 atturējās. Ņemot vērā to, ka 1992. gada maijā Centrālā referenduma komisija bija apstiprinājusi 384 000 no savāktajiem 442 000 parakstiem (pārsniedzot 350 000 parakstu, kurus pieprasīja likums), BTF opozīcija apvainoja Augstākās padomes konservatīvo vairākumu par atklātu konstitūcijas pārkāpumu un mēģinājumu saglabāt varu ar nelikumīgiem līdzekļiem. Tomēr opozīcija ieguva arī nelielu uzvaru šajā sadursmē: parlaments piekrita saīsināt savu piecu gadu termiņu par vienu gadu un ieplānoja nākamās vēlēšanas 1994. gada pavasarī.

Kebiča valdība sastāvēja no bijušajiem BKP funkcionāriem un ļoti konservatīvi piegāja ekonomiskajām un politiskajām reformām. Viņš pats savu politiku raksturoja kā "tradicionālu" un brīdināja no "ekstrēmistisku" pozīciju ieņemšanas.

Baltkrievijas konservatīvā Augstākā padome turpināja likt šķēršļus reformu ceļā. Galu galā 1993. gada jūlijā tika pieņemts privatizācijas likums, taču tas ļāva kolhoziem un sovhoziem turpināt pastāvēt un darboties. Valsts uzņēmumu privatizācija sākās tikai 1995. gada vidū, neskatoties uz to, ka Šuškevičs, kurš līdz 1994. gadam skaitījās galvenais vadītājs, centās virzīt uz priekšu reformas. Konservatīvais Kebičs, kurš faktiski kontrolēja ministrijas, guva īslaicīgu uzvaru, kad 1994. gada janvārī viņš uzvarēja uzticības balsojumā, kurš izspieda no amata Šuškeviču un aizstāja viņu ar Kebiča sabiedroto, Mječislavu Hribu.

1994. gada vēlēšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksandrs Lukašenko

Tikmēr Augstākā padome pieņēma konstitūciju, kas stājās spēkā 1994. gada 30. martā, un izveidoja prezidenta amatu, kurš uzņemtos valsts galvas lomu. Steigā organizētas vēlēšanas notika jūnijā. Kebičs pirmajā kārtā pabeidza distanci kā otrais aiz Aleksandra Lukašenko, kurš bija uzņēmies jauneklīga pretkorupcijas krustneša lomu. Gan Kebičs, gan Lukašenko turējās pie prokrieviskas pozīcijas ekonomiskos un politiskos jautājumos, un abi atbalstīja steidzamu monetāro savienību ar Krieviju. Lukašenko pat aicināja tieši apvienoties ar Krieviju, taču bija viņa pretkorupcijas nostāja ļāva viņam sagraut Kebiču ar 80 procentiem balsu.[7]

Lukašenko pirmais termiņš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad Lukašenko guva uzvaru, BTF viņam piešķīra trīs mēnešu labvēlības periodu, kura laikā tā atklāti nekritizēja viņa politiku. Tā kā viņa kampaņas solījumi bieži bija neskaidri, viņam bija liela rīcības brīvība. Un tāpēc, ka pēc vēlēšanām Kebičs atkāpās no amata ar visu savu valdību, nebija problēmu nomainīt ministrus.

\Aleksandrs Lukašenko atteicās no Šuškeviča līnijas, sākot vērst uzmanību no Rietumiem atpakaļ uz Krieviju. Savas valdīšanas laikā Lukašenko sāka atjaunot padomju laikmeta funkcijas un atkārtoti ieviesa padomju Baltkrievijas simbolus. Lukašenko, kas joprojām ir pie varas, ir pievērsis vērīgu ārēju uzmanību savai valstij, jo viņa vadīšanas veidu daudzi uzskata par autoritāru vai diktatorisku.

Lukašenko prezidentūra bija pretrunīga jau no paša sākuma. Viņa kabinetu veidoja gan jauni un talantīgi jaunpienācēji, gan arī Kebiča veterāni, kuri nebija pilnībā atbalstījuši savu patronu. Kā atlīdzību parlamentam par viņa iecelto amatpersonu apstiprināšanu, Lukašenko atbalstīja parlamenta vēlēšanu atlikšanu līdz 1995. gada maijam.

Zenons Pazņaks

Lukašenko valdība, tāpat kā iepriekšējā, cieta no korupcijas. Lukašenko atcēla no amatiem aizsardzības ministru, bruņoto spēku štāba priekšnieku, robežsargu vadītāju un mežsaimniecības ministru. Pēc reformistu atkāpšanās no Lukašenko kabineta, parlamenta deputāts Siarhejs Antončiks 1994. gada 20. decembrī nolasīja parlamentā ziņojumu par korupciju administrācijā. Lai gan Lukašenko atteicās pieņemt viņu atkāpšanos, valdība mēģināja cenzēt ziņojumu, pastiprinot opozīcijas kritiku pret Lukašenko.

Lukašenko 1994. gada augustā devās uz Krieviju savā pirmajā oficiālajā vizītē ārvalstīs kā valsts vadītājs. Tur viņam nācās saprast, ka Krievija neveiks nekādus īpašus centienus, lai pielāgotos Baltkrievijai, jo īpaši tās ekonomiskajām vajadzībām. Tomēr Lukašenko turpināja mēģinājumus; 1995. gada februārī Baltkrievija parakstīja Līgumu par draudzību un sadarbību ar Krieviju, sniedzot daudzus draudzīgus piedāvājumus Krievijai, piemēram, ļaujot izvietot Krievijas karaspēku Baltkrievijā cerībā, ka Krievija atgriezīs savu labvēlību, iekasējot no Baltkrievijas zemāku degvielas cenu. Tomēr līgumā ietverts šāds noteikums netika.

Prezidentam bija vairāki strīdi ar parlamentu, galvenokārt par viņa varas ierobežojumiem (piemēram, vai prezidentam ir tiesības atlaist parlamentu). Opozīcijas deputātu bada streiks, kuru vadīja Zenons Pazņaks, sākās 1995. gada 11. aprīlī, pēc tam, kad Lukašenko ierosināja četrus jautājumus referendumam un pēc tam paziņoja, ka referendums notiks neatkarīgi no parlamenta balsojuma. Protests beidzās, kad streikojošie deputāti, kurus piespiedu kārtā izlika laukā nakts vidū, meklējot iespējamo bumbu, konstatēja, ka arī valsts televīzijas un radio ēka ir aplenkta citas iespējamas bumbas draudu dēļ. Pēc šī negadījuma parlaments pieņēma vairākus punktus, tostarp četrus referenduma jautājumus, jo viņu streiku tagad nevarēja publiskot.

1995. gada maijā notikušās parlamenta vēlēšanas nebija veiksmīgas vai demokrātiskas. Plašsaziņas līdzekļu un kandidātu izdevumu ierobežojumi kampaņas laikā izraisīja informācijas trūkumu par kandidātiem un pirms vēlēšanām nenotika gandrīz nekādas politiskas debates. Vairākos gadījumos neviens kandidāts nesaņēma nepieciešamo balsu vairākumu 14. maija vēlēšanās, kas nozīmēja 28. maijā vēl vienu kārtu. Otrajā kārtā galvenā problēma bija vēlētāju intereses trūkums. Vairākos rajonos rezultāti netika atzīti, jo vēlētāju skaits bija mazāks par 50%. Tas atstāja parlamentu darba nespējīgu, jo tam bija tikai 120 ievēlētie deputāti, daudz mazāk kā 174, kas bija vajadzīgi kvorumam. Tika apspriesta vēl viena vēlēšanu kārta, iespējams, tuvu gada beigām, bet valdība apgalvoja, ka tai nav naudas, lai to finansētu.

Demokratizācijas problēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 346 deputātiem Baltkrievijas Augstākajā Padomē, kas tika ievēlēti 1990. gadā, četrpadsmit vietas vēl bija brīvas trīs gadus vēlāk, pateicoties vēlētāju apātijai. Bija arī plaši izplatīta vienaldzība pret politisko procesu un neticība, ka tas, kas tiek reklamēts kā demokrātija, uzlabotu situāciju. Šī vispārējā politiskā mazspēja turpinājās 1995. gadā, un tas atspoguļojās politisko partiju vājajā izaugsmē, mazajos izmēros un zemajā popularitātē.

Lai gan 1990. un 1995. gada parlamenta vēlēšanas bija tālas no demokrātijas, konservatīvo pārstāvju iespaids likumdevējā orgānā bija dziļāks nekā tikai vārda brīvības deficīts un vēlēšanu procedūras ierobežojumi. Plaši dzirdēts retorisks jautājums bija: "Kas ir vairāk noderīgs, desa vai brīvība?" Konservatīvais vairākums parlamentā — lielākoties vadītāji, administratori un tādu grupu pārstāvji kā kara veterāni, kolhozu un sovhozu vadītāji — veiksmīgi palēnināja reformu tempu, un lielākās daļas iedzīvotāju dzīves līmenis dramatiski samazinājās.

Ņemot vērā milzīgās ekonomiskās grūtības, kas bija saistītas ar pēcpadomju periodu, padomjlaika gadi pirms perestroikas vairumam pilsoņu likās samērā labi un izsauca nostaļģiju. Iedzīvotājus neapmierināja brīvība, kuras ieguvumi tika novērtēti galvenokārt pēc materiālajiem ieguvumiem. Nostalģija pēc tā sauktajām vecajām dienām kopš valsts neatkarības pasludināšanas kļuva spēcīgāka, un politiskās enerģijas trūkums valstī kavēja tādu politisku partiju izaugsmi, kas nebūtu saistītas ar veco stilu.

Šādas inerces piemērs ir debates par Krievijas un Baltkrievijas attiecībām. Tiek uzskatīts, ka nacionālās intereses un ārlietas ir ārpus vidusmēra pilsoņu kompetences, un ideja, ka partija/valdība zina labāk, joprojām ir izplatīta tautas prātos.

Četru jautājumu referendums, kas 1994. gada aprīlī izraisīja parlamenta bada streiku, notika 1995. gada 15. maijā. Iedzīvotāji nobalsoja par visiem četriem jautājumiem: krievu valodu kā otru oficiālo valodu, padomju laika sarkani zaļā karoga atgriešanos, ekonomisko integrāciju ar Krieviju un prezidenta varu atlaist Augstāko Padomi. Rezultāts neiedvesmoja demokrātus.

Politiskās partijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stanislavs Šuškevičs 1993. gada sākumā atzīmēja, ka gandrīz 60 procenti baltkrievu neatbalstīja nevienu politisko partiju, tikai 3,9 procenti no vēlētājiem atbalstīja komunistisko partiju, un tikai 3,8 procenti atbalstīja BTF. Citu partiju ietekme bija daudz zemāka.

Arī turpmāk partijas palika vājas un praktiski neietekmē Baltkrievijas politiku.[8] 2018. gada vietējo padomju vēlēšanās vairāk kā 97% izvirzīto kandidātu bija bezpartejiskie.[9] Bieži vēlēšanās ir tikai viens kandidāts, vairāku kandidātu gadījumā tie reti kad ir zināmi vēlētājiem.[10]

Ievērojamākās partijas 90. gados[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltkrievijas Komunistiskā partija (BKP), kas bija Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) daļa, valdīja Baltkrievijas PSR proletariāta vārdā visā tās pastāvēšanas laikā. Lielākajā daļā šī perioda tā centās kontrolēt visus valdības un sabiedrības aspektus un piepildīt politisko, ekonomisko un sociālo politiku ar pareizu ideoloģisko saturu. Tomēr 1980. gadu beigās partija tikai noskatījās, kā PSKP vadītājs Mihails Gorbačovs mēģināja aizvākt PSKP ietekmi no dienišķajiem ekonomikas jautājumiem.

Kad BKP tika aizliegta pēc 1991. gada augusta puča, Baltkrievijas komunisti pārgrupējās un pārdēvēja sevi par Komunistu partiju Baltkrievijā (KPB), kas kļuva par dažādu Baltkrievijas komunistisko partiju un prokrievisko grupu jumta organizāciju. KPB oficiāli tika reģistrēta 1991. gada decembrī. Augstākā padome 1993. gada februārī atcēla BKP aizliegumu.

Aktīvākie un redzamākie no opozīcijas politiskajām grupām Baltkrievijā 1990. gadu pirmajā pusē bija Baltkrievijas Tautas fronte (BTF), kas dibināta 1989. gada oktobrī ar priekšsēdētāju Zenonu Pazņaku. BTF paziņoja, ka tā ir kustība, kas ir atvērta jebkurai personai vai partijai, tostarp komunistiem, ar nosacījumu, ka tie, kas pievienojas, piekrīt tās pamatmērķim — pilnīgi neatkarīgai un demokrātiskai Baltkrievijai. Tomēr BTF kritiķi apgalvoja, ka reāli tā bija partija, norādot uz kustības tieksmi meklēt politisko varu, veidot „ēnu kabinetu” un iesaistīšanos parlamentārajā politikā.

Baltkrievijas Apvienotā demokrātiskā partija tika dibināta 1990. gada novembrī un bija pirmā politiskā partija neatkarīgajā Baltkrievijā, kas nebija komunistiska partija. Tā prasīja neatkarīgu Baltkrieviju, demokrātiju, etniskās izpausmes brīvību un tirgus ekonomiku.

Baltkrievijas Sociāldemokrātiskā sapulce ("Hramada") parādījās 1991. gada martā. Tās programma atbalsta neatkarīgu Baltkrieviju, kas neizslēdz dalību NVS valstīs, un tirgus ekonomiku ar atsevišķu nozaru valsts regulējumu. Hramada sadarbojas ar citām partijām un uzskata sevi par pasaules demokrātiskās kustības daļu.

Baltkrievijas Kristīgo demokrātu savienība, kas dibināta 1991. gada jūnijā, bija Baltkrievijas Kristīgo demokrātu partijas turpinājums, kuru Polijas varas iestādes iznīcināja Baltkrievijas rietumos 1930. gados. Tās sastāvā galvenokārt bija inteliģence, un tā atbalstīja kristīgās vērtības, nevardarbību, plurālismu, privāto īpašumu un mierīgas attiecības starp etniskajām grupām.

"Baltās Krievijas" Slāvu padome tika dibināta 1992. gada jūnijā kā konservatīva rusofilu grupa, kas aizstāv krievu intereses visās sociālās dzīves jomās, iebilst pret baltkrievu valodas kā valsts vienīgās valsts valodas statusu un pieprasa līdzīgu statusu krievu valodai.

1996. gada novembra referendums un konstitucionālās izmaiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš viņa ievēlēšanas 1994. gada jūlijā uz piecu gadu termiņu, valsts pirmais prezidents Lukašenko ir pastāvīgi nostiprinājis savu varu. Viņš izmantoja 1996. gada novembra referendumu, lai grozītu 1994. gada Konstitūciju, paplašinātu savas pilnvaras un pagarinātu to termiņu. Jaunā konstitūcija paredz tautas ievēlētu prezidentu ar piecu gadu termiņu. Tomēr 1996. gada referendums atjaunoja Lukašenko pirmo pilnvaru termiņu, tāpēc nākamās prezidenta vēlēšanas nenotika līdz 2001. gadam.

Vēl šajā referendumā balsotāji atbalstīja neatkarības dienas pārcelšanu uz 3. jūliju, ko uzskata par Baltkrievijas atbrīvošanas dienu no vāciešiem II pasaules karā. Baltkrievijā un Krievijā kaujas frontē starp PSRS un Vāciju dēvē par atsevišķu Lielo Tēvijas karu.[11]

Saskaņā ar referendumu Augstākās padomes vietā tika izveidots divpalātu parlaments. Prezidents ieceļ premjerministru, kas ir valdības vadītājs, un ir tiesīgs formēt valdību.

Lukašenko tika atkārtoti ievēlēts 2001. gadā ar 77% balsu vēlēšanās, kuras plaši tika atzītas par krāpnieciskām ārpus Baltkrievijas un kurās netrūka šantāžas, draudu un fiziskas ietekmēšanas, paretam arī slepkavību.[12]

2004. gada referendums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2004. gada referendumā konstitucionāls grozījums atcēla ierobežojumu attiecībā uz prezidenta termiņu skaitu. Lukašenko apgalvoja, ka šajā referendumā viņu atbalstīja 76% vēlētāju, savukārt pretinieki to nosodīja kā krāpniecisku.

Līdz tam Lukašenko bija ierobežots ar diviem termiņiem un tādējādi būtu bijis konstitucionāli nepieciešams atteikties no nākamajām prezidenta vēlēšanām 2006. gadā, taču šis referendums atvēra viņam ceļu palikt pie varas bez jebkādiem skaita ierobežojumiem. 2005. gada oktobrī Lukašenko apstiprināja, ka viņš atkal sāks darbu 2006. gadā, "ja vien cilvēki man nepateiks: "Lukašenko, tev jāapstājas"." Viņš tiešām tika atkārtoti vēlēts 2006. gadā un uzvarēja ar 84% balsu, pie kam pats apgalvoja, ka par viņu nobalsojuši 93% un skaitu tīši samazinājuši, lai eiropeizētu rezultātus.[13] Tāpat notika ceturto reizi 2010. gadā, šoreiz paņemot 80% balsu,[14] un piekto - 2015. gadā ar 83%.

Prezidentālā valdīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Opozīcijas demonstrācija pēc 2006. gada prezidenta vēlēšanām

Eiropas Padome (EP) jau kopš 1997. gada ir atteikusi Baltkrievijai būt par tās locekli par pārkāpumiem, kas notika 1996. gada novembra konstitucionālajā referendumā un parlamenta vēlēšanās.[15] Saskaņā ar EP Venēcijas komisijas sniegto informāciju Baltkrievijas konstitūcija ir "nelikumīga un neievēro demokrātiskos minimālos standartus un tādējādi pārkāpj varas dalīšanas un tiesiskuma principus". Arī EP Parlamentārā Asambleja neatzīst Baltkrievijas vēlēšanas par godīgām.[16] Baltkrievijas valdību kritizē arī par cilvēktiesību pārkāpumiem un darbībām pret NVO, neatkarīgiem žurnālistiem, nacionālajām minoritātēm un opozīcijas politiķiem.[17]

Pašreizējās Baltkrievijas administrācijas laikā ir bijuši daudzi vajāšanas gadījumi, tostarp pazīstamu opozīcijas līderu Jurija Zaharanka un Viktara Hančara[18] un neatkarīgo žurnālistu Dmitrija Zavadska un Veronikas Čerkasovas izzušana vai nāve. Kopš 2017. gada Baltkrievija ir arī vienīgā nācija Eiropā, kas saglabā nāvessodu par dažiem noziegumiem.[19] ASV Senāta Ārējo attiecību komitejā valsts sekretāre Kondolīza Raisa atzīmēja Baltkrieviju un sešas citas valstis, kā daļu no tirānisko zemju saraksta.[20] Baltkrievijas Ārlietu ministrija savukārt paziņoja, ka sekretāres Raisas paziņojums "ir slikts pamats", lai izveidotu labu Baltkrievijas un Amerikas aliansi.[21] Pēc tam, kad Baltkrievija izraidīja ES un Polijas vēstniekus, ES valstis kopīgi atsauca savus vēstniekus no Baltkrievijas, atsaucoties uz bažām par politisko apspiešanu valstī.[22]

Daļa no partijām, kā BTF un Hramada, boikotē vēlēšanas rezultātu viltošanas dēļ.[23] No otras puses, NVS valstis tās atzīst, kamēr Rietumi pievienojas opozīcijas viedoklim.

Vārda un pulcēšanās brīvības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2001. gadā valdība ierobežoja vārda un preses brīvību, pulcēšanās un reliģiskās brīvības. Lai gan neatkarīgie plašsaziņas līdzekļi Minskā joprojām ir plaši pieejami, varas iestādes pastiprināja uzbrukumu kampaņu pret tiem. Iestādes turpināja ierobežot tiesības uz brīvu presi, izmantojot savu gandrīz monopolu uz avīžpapīra ražošanu; uz televīzijas un radio izplatīšanu valsts līmenī, un liedzot valdību kritizējošiem žurnālistiem akreditāciju, kā arī veicot kratīšanas un konfiskācijas. Piemēram, 2019. gada aprīlī milicija ne pirmo reizi veica kratīšanu ar Polijas TV saistītās kompānijas Belsat birojā, uz laiku konfiscējot tur tehniku un materiālus.[24] Notiek arī opozīcijas vietņu bloķēšana. "Reportieri bez robežām" novērtējuši Baltkrieviju kā 153. valsti pasaulē pēc preses brīvības no 180.[25]

Vienlaikus kopš 2018. gada Baltkrievijā strādā pret valsti vērstu saitu tīkls, kas uzdodas par vietējo, taču ir cieši saistīts ar Krieviju. Varas iestādes uz to nereaģē.[26]

Sapulču brīvība ir ierobežota saskaņā ar bijušo padomju likumu, kas joprojām ir spēkā. Tas prasa pieteikumu vismaz 15 dienas pirms pasākuma. Pašvaldībai ir jāatbild pozitīvi vai negatīvi vismaz 5 dienas pirms pasākuma.

Konstitūcija paredz darba ņēmēju - izņemot valsts drošības un militāro personālu — tiesības brīvprātīgi veidot un pievienoties neatkarīgām arodbiedrībām un veikt darbības, lai aizstāvētu darba ņēmēju tiesības, tostarp tiesības streikot. Tomēr praksē šīs tiesības ir ierobežotas. Baltkrievijas Brīvo arodbiedrību savienība (BBAS) tika izveidota 1991. gadā un reģistrēta 1992. gadā. Pēc 1995. gada Minskas metro strādnieku streika prezidents pārtrauca tās darbību. 1996. gadā BBAS vadītāji izveidoja jaunu jumta organizāciju — Baltkrievijas Demokrātiskās arodbiedrību savienības kongresu (BDASK), kas aptver četras vadošās neatkarīgās arodbiedrības un par kurām ziņots, ka tajās ir aptuveni 15 000 biedru.

2001. gada maijā vairākas arodbiedrību organizācijas iesniedza sūdzību Starptautiskajā Darba Organizācijā. Tika veikta arodbiedrību kampaņa, lai palielinātu starptautisko izpratni un izdarītu spiedienu uz Baltkrievijas valdību. 2001. gada 27. jūlijā viņi turpināja "radīt problēmas starptautiskā mērogā." Vairākos gadījumos tika sniegti brīdinājumi arodbiedrībām, kuras uzskatīja par pārāk politiskām un nepietiekami konstruktīvām. Divreiz, 27. jūlijā un 27. septembrī, iestādes iesaldēja arodbiedrību bankas kontus, to vadītājiem draudēja kriminālvajāšana. Izmeklēšana nenesa rezultātus. Pēc tam konti tika atbrīvoti.

2005. gadā Lukašenko valdība uzsāka kampaņu pret Baltkrievijas poļu savienību (BPS), kas pārstāv poļu mazākumu Baltkrievijā un bija lielākā nevalstiskā organizācija, ko valdība tajā laikā nekontrolēja. Baltkrievijas varas iestādes apgalvoja, ka Polija mēģinājusi destabilizēt Baltkrievijas valdību. Maijā un vasarā tās slēdza poļu valodas laikrakstu, aizstāja demokrātiski ievēlēto BPS vadību ar saviem kandidātiem un uzsāka kampaņu pret Poliju; abas puses izraidīja viena otras diplomātus.

2017. gadā Minskā notika nesankcionēts ielu protesta gājiens pret augošo nabadzību un varas iejaukšanos privātajā un ekonomiskajā dzīvē. Varas iestādes reaģēja salīdzinoši mierīgi.[27]

Reliģiskā brīvība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Konstitūcija paredz reliģijas brīvību; tomēr varas iestādes ierobežo šīs tiesības praksē. Lai gan 1996. gada grozītās konstitūcijas 16. pants vēlreiz apstiprina reliģiju un konfesiju vienlīdzību likuma priekšā, tajā vienlaikus ir arī ierobežojumi, nosakoši, ka valsts un reliģisko organizāciju sadarbība "tiek regulēta, ņemot vērā viņu ietekmi uz Baltkrievijas tautas garīgo, kultūras un valsts tradīciju veidošanos." Attiecīgi, īpašas tiesības tiek piešķirtas Maskavas pareizticīgajai baznīcai, kamēr citas Konstitūcijas atzītās par Baltkrievijai tradicionālajām reliģijām — katolicisms, luterisms, jūdaisms un islāms — šādas privilēģijas nesaņem. Mazākas reliģiskās grupas, kā baptisti, sastopas ar grūtībām reģistrācijā.[28]

Vadības stils[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena līdera apstākļos vadības stils kļūst daudz nozīmīgāks kā parasti, un prezidents to regulāri izmanto, demonstrēdams publikai impulsīvu personisku vadību un apgrēkojušos ierēdņu kaunināšanu vai atlaišanu kameru priekšā. Tā, neapmierinātība ar tehnikas stāvokli un lopu turēšanas apstākļiem apmeklētā agroholdingā noveda pie vicepremjera, lauksaimniecības ministra un apgabala gubernatora atstādināšanas.[29][30] Daļa žurnālistu gan to novērtēja kā priekšvēlēšanu izrādi,[31] taču līdzīgas manieres Lukašenko demonstrējis arī agrāk.[32] Pašreizējais premjerministrs Sjarhejs Rumass arī kādreiz tika publiski kritizēts no Lukašenko puses,[33] bet tas netraucēja viņu iecelt par premjerministru tādā steigā, ka tika pat pārkāpta konstitūcija: parlamentam nācās viņu apstiprināt amatā jau pēc iecelšanas, lai gan tam bija jānotiek otrādā kārtībā.[34] Pats Lukašenko publiski atzīst, ka viņam ir "autoritārs vadības stils", ko viņš izmanto, lai vadītu valsti.[35]

Vēstures maskēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2019. gada aprīlī varas iestādes veica masu tīrīšanu KurapatosStaļina laiku masu slepkavību vietā, novācot privātpersonu uzstādītās piemiņas zīmes.[36] Staļina noziegumu pieminēšana kaitina lielo kaimiņvalsti, kurā 70% iedzīvotāju atbalsta viņa darbību,[37] un Baltkrievijas vadība nevēlas bojāt attiecības šāda, viņuprāt, ne tik svarīga jautājuma dēļ.

Līgumi ar citām zemēm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltkrievija kopā ar Krieviju un Ukrainu ir viena no NVS dibinātājvalstīm (1991). 1996. gada 2. aprīlī Krievijas un Baltkrievijas prezidenti parakstīja līgumu par Krievijas un Baltkrievijas savienības izveidi, kura pēc gada tika nostiprināta. Savienība paredzēja vienotu ekonomisko un humanitāro telpu, taču tikusi realizēta tikai daļēji. 2000. gada 10. novembrī tika parakstīta vienošanās par Eirāzijas Ekonomiskās kopienas izveidi ar Krieviju, Kirgīziju, Kazahstānu un Tadžikistānu. 2009. gada 27. novembrī ar Krieviju un Kazahstānu tika parakstīts līgums par muitas savienības izveidi, ar 2012. gada 1. janvāri stājās spēkā šo pašu valstu līgums par vienotu ekonomisko telpu un ar 2015. gada 1. janvāri par Eirāzijas Ekonomiskās savienības izveidi.[11] Baltkrievija kopš 1994. gada ir biedrs militārajā Kolektīvās drošības līguma organizācijā, kas kā pretsvars NATO Krievijas vadībā apvieno sešas postpadomju valstis, un saglabā lojalitāti tai neatkarīgi no citiem faktoriem.[38]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Закон о Президенте Республики Беларусь
  2. CIA The World Factbook - Belarus
  3. Lukashenka Lambasts Moscow For 'Sanctions,' Threatens To Suspend Russian Oil Flow To Europe
  4. Belarus: The State in the Middle. How long can Belarus continue to balance between East and West? By Gabriella Gricius On Mar 15, 2019
  5. 60 гадоў Другому Ўсебеларускаму Кангрэсу: 1944 - 2004
  6. Пра Раду БНР
  7. Election Results Archive: Belarus 1994 Presidential Election
  8. РБ: государство для народа. Государственный строй: Политические партии
  9. Сведения о регистрации инициативных групп граждан по сбору подписей избирателей в поддержку лиц, предлагаемых для выдвижения кандидатами в депутаты местных Советов депутатов двадцать восьмого созыва
  10. «Выбираю по фото — кто улыбается или с красным носом». Как голосуют в глубинке
  11. 11,0 11,1 Official website of the Republic of Belarus: Belarus history
  12. 2001 год. «За него черти молятся»
  13. Лукашенко заявил, что президентские выборы-2006 были сфальсифицированы
  14. Сообщение Центральной комиссии Республики Беларусь по выборам и проведению республиканских референдумов об итогах выборов Президента Республики Беларусь
  15. Belarus suspended
  16. BBC: ОБСЕ критикует выборы в Белоруссии
  17. «Human Rights Watch». Skatīts: 2006-03-26.
  18. Без вести пропавшие в Беларуси: 15 лет нет ответа
  19. Belarus is the last country in Europe to have the death penalty.
  20. Opening statement of Dr. Condoleezza Rice, nominee to be Secretary of state, p. 15.
  21. «At-a-glance: 'Outposts of tyranny'». BBC News. 2005. gada 19. janvāris. Skatīts: 2006-03-26.
  22. Jerome Taylor. «Belarus left isolated as EU nations withdraw ambassadors». The Independent, 2012. gada 29. februāris.
  23. Паведамленьне пра «выбары» Сойм Кансэрватыўна-Хрысьціянскай Партыі – БНФ 11 лютага 2018 г.
  24. Independent Television Channel's Offices Searched in Belarus
  25. «Репортеры без границ»: Репрессии против независимых СМИ в Беларуси достигли беспрецедентного уровня
  26. Антибелорусская пропаганда в интернете усилилась в разы
  27. В Минске прошел неожиданно массовый "Марш рассерженных белорусов"
  28. USA Bureau of Democracy, Human Rights and Labor: International Religious Freedom Report for 2017
  29. Youtube: Лукашенко уволил губернатора Могилёвской области... Что он увидел на ферме в Шкловском районе?
  30. Лукашенко уволил вице-премьера, министра и губернатора после посещения коровника
  31. Цирк с коровой и губернатором Александр Федута, belaruspartisan.by
  32. Youtube: "Кто посмел ОТМЕНИТЬ мой приказ?!" Разгневанный Лукашенко РАЗНОСИТ кабинет министров!
  33. Лукашенко предлагает правительству пожить в тех условиях, в которых оказалось население
  34. Прэм’ера Румаса прызначылі, не спытаўшы згоды дэпутатаў. Гэта законна?
  35. «Profile: Alexander Lukashenko». BBC News. 2006. gada 20. marts. Skatīts: 2006-03-26.
  36. За абарону курапацкіх крыжоў ад зносу актывістаў аштрафавалі як хуліганаў
  37. Сталин бьёт рекорды. 70% россиян видят его положительную роль в истории страны (...)
  38. «"У нас бывало недопонимание с российским руководством. Но мы – братья и друзья! И все, что касается ОДКБ, - шутки в сторону. Здесь у нас никогда не было никаких недопониманий", - заявил Президент Республики Беларусь». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 5. februārī. Skatīts: 2012. gada 5. februārī.

Literatūra un raksti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Korosteleva, E. A.,“The Limits of the EU Governance: Belarus ' Response to the European Neighbourhood Policy”, Contemporary Politics, Vol.15(2), June 2009, pp. 229–45
  • Korosteleva, E. A. & Bosse, G.,“Changing Belarus? The Limits of EU Governance in Eastern Europe”, Conflict and Cooperation, Vol.44, No.2 2009, pp. 143–65
  • Korosteleva, E. A.,“Was it a Quiet Revolution? Belarus After the 2006 Presidential Election”, Journal of Communist Studies and Transition Politics, special issue, Vol.25, Nos.2& 3, June–September 2009, pp. 324–46
  • Eke, Steven M.; Taras Kuzio (May 2000). "Sultanism in Eastern Europe: The Socio-Political Roots of Authoritarian Populism in Belarus". Europe-Asia Studies. 52 (3): 523–547. doi:10.1080/713663061
  • Wilson, A. (2011) Belarus: The Last Dictatorship in Europe, London: Yale University Press
  • Korosteleva, E. A., (2008), Belarus: political party system, in Sagar, D (ed.), "Political Parties of the World", (London:Harper Publishers), 7th edition
  • Parker, S., (2007), "The Last Soviet Republic: Alexander Lukashenko's Belarus". Trafford Books
  • Kulik, A. and Pshizova, S., (eds.)(2005), "Political Parties in Post-Soviet Space: Russia, Belarus, Ukraine, Moldova and the Baltics", London : Praeger Publishers
  • White, S., Korosteleva, E.A. and Löwenhardt, J.,(eds.),(2005), "Postcommunist Belarus", N.Y. & Oxford: Rowman and Littlefield.
  • Korosteleva E.A., Marsh, R. and Lawson, C., (eds.) (2003) Contemporary Belarus: Between Democracy and Dictatorship, London : RoutledgeCurzon
  • Lewis, A. (ed.)(2002) The EU and Belarus: Between Moscow and Brussels, London : Kogan Page

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]