Adigu valoda

Adigu valoda ; Адыгабзэ
Valodu lieto:	Krievija, Turcija, Sīrija u.c.
Reģions:	Kaukāzs
Pratēju skaits:	ap 490 000
Valodu saime:	Ziemeļkaukāza; Abhāzu-adigu; Adigu; Adigu valoda
Rakstība:	Kirilica (adigu ortogrāfija)
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda:	Adigeja
Regulators:	nav oficiāla regulatora
Valodas kodi
ISO 639-1:	nav
ISO 639-2:	ady
ISO 639-3:	ady
	Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.

Adigu valoda^[1] (pašnosaukums: адыгабзэ) jeb adigejiešu valoda^[2] ir ziemeļkaukāziešu grupas valoda, kurā runā adigi Adigejas Republikā un dažos Krasnodaras novada rajonos Krievijā (kopskaitā ap 117 tūkstoši runātāju), kā arī diasporā Turcijā, Sīrijā, Jordānijā un citur. Viena no divām adigu literārajām valodām (otra ir kabardiešu valoda). Valodai četri dialekti: abadzehu (saglabājies tikai diasporā), bžedugu, temirgojeviešu un šapsugu. Rakstība kopš 1820. gadiem kirilicas alfabētā, bet līdz 1918. gadam vāji izplatīta. No 1918. līdz 1927. gadam rakstība arābu alfabētā, no 1927. līdz 1938. gadam — latīņu alfabētā, kopš 1938. gada — kirilica.

Adigu valodai raksturīgs plašs līdzskaņu klāsts: no 64 adigu alfabēta burtiem un burtkopām 7 ataino patskaņus, bet 57 — līdzskaņus un afrikātas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

↑ «Par pasaules valodu un valodu grupu nosaukumiem latviešu valodā». Latvijas Vēstnesis. 2006. gada 19. jūlijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 31. augustā. Skatīts: 2014. gada 1. aprīlī.
↑ «Adigi». Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 14. lpp.