Aleksandrs Demčenko

Aleksandrs Demčenko (06.01.1954.—12.02.2020.) bija ukraiņu izcelsmes Latvijas dokumentālā kino režisors un kinooperators.

Biogrāfija

Aleksandrs Demčenko dzimis 1954. gada 6. janvārī Dņepropetrovskā, Ukrainā. Mācījies Dņepropetrovskas 79. vidusskolā. 15 gadu vecumā sācis strādāt rūpnīcā kā frēzētājs. No bērnības Aleksandrs nodarbojās ar sportu. Viņš bija brīvās cīņas un džudo sporta meistara kandidāts.

1971. gadā viņš iestājās Dņepropetrovskas Drāmas un Komēdijas Teātra skolā, ko pabeidza 1974. gadā teātra režisora specialitātē. Dienēja PSRS Melnās jūras kara flotē jūras kājniekos. Pēc demobilizēšanās ar komjaunatnes ceļa zīmi devās uz BAMa celtniecību, kur strādāja un vadīja kultūras namu, stacijā Kunermo — vietā, kuru cēla komjaunieši no Latvijas. Vēlāk strādājis kā dokers Rīgas ostā.

Sākot ar 1980. gadu līdz 1985. gadam strādājis Rīgas Kinostudijā par gaismotāju, kur 1985. gadā iepazinās ar Juri Podnieku. Un no 1985. gada sāka darbu kā kinorežisora asistents kopā ar Podnieku. 1983. gadā iestājās Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtā, ko 1987. gadā pabeidza dramatiskā teātra un televīzijas mākslas filmu režisora specialitātē.

1986. gadā kā operators Jura Podnieka filmēšanas grupas sastāvā filmējis Čornobiļas AES avārijas seku likvidāciju gan 4. blokā, gan citur. 1988. gadā kā operators filmējis zemestrīces sekas Armēnijā — Ļeņinakanā (tagad Gjumri), Stepanavanā, Kirovokanā (tagad Vanadzora). No 1987. līdz 1990. gadam kā kara korespondents veidojis reportāžas no karadarbības vietām Kalnu Karabahā, Čečenijā, Bosnijā un citos "karstajos punktos".

1991. gada 13. janvārī uzfilmējis asiņainos notikumus pie Viļņas televīzijas centra, kad desantnieki vērsās pret neapbruņotiem demonstrantiem. Šie kadri atzīti pasaulē 100 labāko dokumentālo kadru starpā 20. gadsimtā.

1991. gada augustā kā operators filmējis militāro puču Rīgā un Maskavā. 90-to gadu sākumā filmējis asiņainos notikumus Gruzijā, Tbilisi. No 1992. gada līdz 1998. gadam strādājis kā kara korespondents Čečenijā, Abhāzijā, Dienvidslāvijā, Tadžikistānā u.c. "karstajos punktos". Filmējot ir bijis ievainots un kontuzēts.

Kopš 1991. gada Lietuvas Žurnālistu savienības biedrs un International Federation of Journalists biedrs.

Kopš 2002. gada Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedrs.

Līdz 2008. gadam strādājis kā operators dažādās dokumentālā kino filmās. Organizēja Jura Podnieka piemiņas vakarus Latvijā un ārzemēs.

Filmogrāfija

Scenāriju autors režisors

Lašu rūpnieciskā atražošana Baltijā (1989)
Darba drošība tankeru tilpņu apkopē (1989)

Otrais režisors

Vai viegli būt...? (1997)

Operators

Mēs (1989)
Krustceļš (1990)
Impērijas gals (1991)
Pēcvārds (1991)
Septiņas dienas augustā. Notikumu hronika (1991)
Nepabeigtā filma (1993)
Dziesmu un deju svētki (1985)
Rīga — 800 (2001)
Baltijas sāga (2000)
Sveiciens no Sibīrijas (2004)

Režisora asistents

Veļ Sīzifs akmeni (1985)
Vai viegli būt jaunam? (1986)
Mēs (1989)

Lomās

Svešās kaislības (1983)

Apbalvojumi

1991. — Lielbritānijas Karaliskās televīzijas balva, kā labākais režisora asistents filmā “Mēs”.
1991. — Balva “Lielais Kristaps” LK savienības balva, kā labākajam dokumentālā kino režisora asistentam, filmā “Krustceļš”.
1991. — Balva “Lielais Kristaps” LK savienības balva par drošsirdību un pašaizliedzību.
1992. — Lietuvas Valsts 13. janvāra piemiņas medaļa.
1996. — Latvijas Valsts Barikāžu dalībnieka piemiņas medaļa 1991. janvāris — augusts Nr.566
2009. — Apbalvots ar Viestura Ordeni. Viestura ordeņa kavalieris.

Atsauces

Ārējās saites