Alfrēds Stinkuls

Pievienot saites
Vikipēdijas lapa
Alfrēds Stinkuls
Personīgā informācija
Dzimis 1950. gada 7. augustā (73 gadi)
Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Nodarbošanās amatnieks, mākslinieks un rakstnieks
Dzīvesbiedre Inguna Galviņa[1]
Bērni Madara (1987)[2]

Alfrēds Stinkuls (iepriekš Stinkurs,[3] saukts arī par Prievīšu Fredi[4]; dzimis 1950. gada 7. augustā) ir latviešu amatnieks, mākslinieks un rakstnieks, viens no 20. gadsimta 70. un 80. gadu Latvijas PSR hipiju subkultūras zināmākajiem pārstāvjiem.[5]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galerijas Baltic Crossroads novietne 2018. gada festivālā Mėnuo Juodaragis.

Dzimis 1950. gada 7. augustā Rīgā.[5] Tēvs Eduards Stinkurs uz 25 gadiem izsūtīts uz Vorkutu.[6] Pabeidzis Anrī Barbisa Rīgas 11. vidusskolu,[5] bet universitātē tēva izsūtījuma dēļ nav uzņemts.[2] 1960. gadu beigās pievērsies hipiju subkultūrai. 1969. gada jūnijā par atteikšanos dienēt Padomju armijā ievietots psihoneiroloģiskajā slimnīcā, bet 1970. gada septembrī uz ielas aizturēts „par huligānismu” un apcietinājuma laikā Stinkulam piespiedu kārtā nogriezti garie mati.[6]

1970. gadu sākumā Stinkuls kopā ar sešiem domubiedriem par 850 rubļiem iegādājās „Mežupleju” lauku mājas meža vidū Skujenes pagastā, kur nodibināja radošo kopienu, kas klausījās Rietumu mūziku, cepa savu maizi un darīja alu. Līdztekus tam 8 gadus nostrādāja par naktssargu Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejā.[2] 1976. gadā izdeva pagrīdes dzejoļu krājumu „Sapņi un pārdomas”.[7] 1981. gadā vairākkārt noraidīti viņa pieprasījumi izceļošanai uz ārzemēm.[6]

1985. gadā fiktīvi apprecējās ar Zviedrijas latvieti Māru Strautmani,[3] kas ļāva viņam 1986. gadā izceļot uz Zviedriju.[5] 1987. gadā Zviedrijā izdota Stinkuļa grāmata „Īkšķojot pa Latviju”, par kuru viņš 1989. gadā saņēma PBLA Kultūras fonda Krišjāņa Barona prēmiju.[5] Grāmatā apkopoti apraksti un fotogrāfijas no Stinkuļa ceļojumiem pa Latvijas laukiem, pilskalniem un dažādām citām vietām un pieminekļiem.[8] 1987.[7] un 1988. gadā bija līdzstrādnieks laikrakstā „Latvija šodien”.[9]

Vēlāk pārcēlās uz dzīvi ASV, kur 1992. gadā kopā ar sievu Ingunu Galviņu un draugu Vladu Rukšu (Vladas Rukšas) Losandželosā atvēra galeriju Baltic Crossroads, kurā pārdeva savus un citu mākslinieku lietišķās mākslas darbus, rotas, māla izstrādājumus, fotogrāfijas un grāmatas.[1] 2017. gadā atgriezās Latvijā. 2020. gadā izdevniecība „Lauska” izdeva Stinkula autobiogrāfiju „Mati sarkanā vējā”, ko viņš sāka rakstīt jau 1988. gadā.[8][10] Grāmatas atvēršana notika 1. jūlijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas draugu telpā.[11]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Sapņi un pārdomas (1976)
  • Īkšķojot pa Latviju (1987)
  • Mati sarkanā vējā (2020)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ 1,0 1,1 "Hipijs Alfrēds pāraudzis “baltajā tēvā”". Latvijas Avīze. 2017. gada 13. jūlijs. Atjaunināts: 2020. gada 5. jūlijā.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 «Mežvidus puķu bērni». Diena. 2003. gada 2. augusts. Skatīts: 2020. gada 5. jūlijā.
  3. ↑ 3,0 3,1 Jānis Domburs, Viesturs Radovics, Aigars Lazdiņš. «'Maisi vaļā': 'Ābols' ziņo par disidentu; 'Blue Microphones' radītājs Saulespurēns: biju VDK aģents». Delfi, 2019. gada 4. septembris. Skatīts: 2020. gada 5. jūlijā.
  4. ↑ «Gari mati, brīvā mīla, pārliecināti disidenti - padomju laika hipiji». jauns.lv. 2015. gada 30. maijs. Skatīts: 2020. gada 5. jūlijā.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 «Alfrēds Stinkuls». literatura.lv. Skatīts: 2020. gada 5. jūlijā.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 Alfrēds Stinkurs (1986. gada 1. decembris). Atteikšanās no PSRS valsts pilsonības. Pasaules brīvo latviešu apvienība. 176. lpp. lpp. ISSN 0093-8920. Atjaunināts: 2020. gada 5. jūlijā.
  7. ↑ 7,0 7,1 LŠ 1987 līdzstrādnieki. Pasaules brīvo latviešu apvienība. 1987. gada 1. decembris. 176. lpp. lpp. Atjaunināts: 2020. gada 5. jūlijā.
  8. ↑ 8,0 8,1 «Iznākusi grāmata par hipijiem padomju laikā 'Mati sarkanā vējā'». Delfi. 2020. gada 27. jūnijs. Skatīts: 2020. gada 5. jūlijā.
  9. ↑ LŠ 1988 līdzstrādnieki. Pasaules brīvo latviešu apvienība. 1988. gada 1. decembris. 245. lpp. lpp. Atjaunināts: 2020. gada 5. jūlijā.
  10. ↑ Santa Lauga, Zigfrīds Muktupāvels, Liene Eicēna. «Kad «hipijs» bija lamuvārds – Alfrēda Stinkula autobiogrāfiskais stāsts par pretošanos padomju režīmam». Kultūras Rondo. Latvijas Radio 1. Latvijas Sabiedriskais medijs, 2020. gada 1. jūlijs. Skatīts: 2020. gada 5. jūlijā.
  11. ↑ Gints Bāliņš. «Alfrēds Stinkuls prezentē grāmatu par hipijiem padomju Latvijā». tvnet.lv, 2020. gada 1. jūlijs. Skatīts: 2020. gada 5. jūlijā.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Alfrēds_Stinkuls&oldid=3779501"