Alksnene

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Alksnene
Lactarius rufus (Scop.) Fr.
Alksnene
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
RindaBērzlapju rinda (Russulales)
DzimtaBērzlapju dzimta (Russulaceae)
ĢintsPienaiņu ģints (Lactarius)
SugaParastā alksnene (L. rufus)
Alksnene Vikikrātuvē
Alksnenes nobirušās skujās
Vecāku alksneņu cepurītes ir piltuvveida
Somijas vāverēm alksneņu sīvā sula netraucē
Smilšu kāpās starp ķērpjiem alksnenes parasti neizaug lielas
Piensula lauzuma vietā

Alksnene jeb Parastā alksnene (Lactarius rufus) ir Latvijā ļoti bieža pienaiņu ģints vidēja lieluma sēne, kuras augļķermeņi pēc apstrādes ir ēdami.

Taksonomija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sugu pirmais aprakstīja Austrijas impērijas mediķis un botānikas amatieris Džovanni Skopoli 1772. gadā kā Agaricus rufus, vēlāk sugu pienaiņu ģintī kā Lactarius rufus iekļāva Eliass Frīss. Atšķirībā no gandrīz visām citām sēņu sugām, alksneņu klasifikācija radījusi maz strīdu, lai gan daži sinonīmi ir parādījušies, to skaitā:

  • Heinrihs Šrāders 1794. gadā nosauca šo sugu par Agaricus rubescens.
  • Pauls Kummers 1871. gadā viņu nosauca par Galorrheus rufus.
  • Karls Ernsts Oto Kunce 1891. gadā — par Lactifluus rufus un Lactifluus rubescens.[1]

Nosaukuma epitets rufus veidots no latīņu valodas vārda "ruds", vadoties no sēnes krāsas.

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Augļķermeņi: cepurīšu sēnes, lapiņu sēnes. Izmēri ievērojami atšķiras atkarībā no augtenes mitruma.
  • Cepurīte: sākumā plakani izliekta, vēlāk iedobta un izpletusies līdz piltuvveidam, vidū parasti smails pauguriņš. Krāsa sarkanbrūna līdz rūsganai. Sausa, mazliet zīdaina, ar sākumā ieritinātu un pēc tam ilgi ieliektu malu ar bālganu apsarmi. Platums 3—10 cm.
  • Lapiņas: trauslas, biežas, 4—7 mm platas, dažāda garuma, gar kātiņu nedaudz nolaidenas vai tikai pieaugušas. Sākumā gaišas, dzeltenīgi sārtas, uz vecumu sarkanbrūnas.
  • Kātiņš: Gaiši sarkanbrūns vai sarkanbrūns, cepurītes krāsā vai gaišāks, cilindrisks, uz leju tievāks, drupans, sauss, jaunām sēnēm ar apsarmi. Vecumā dobs. Garums 3—8 cm, resnums 0,3—2 cm.
  • Mīkstums: bāli sarkanbrūngans, blīvs, trausls, ar nemanāmu smaržu un sākotnēji maigu, bet ātri kļūstošu rūgteni sīvu garšu. Ievainojumu vietās izdala ūdeņaini baltu, pirmajās sekundēs maigu, bet pēc tam rūgti sīvu piensulu, kuras jaunām sēnēm ievērojami vairāk.
  • Sporas: iegarenas, bezkrāsainas, viegli amiloīdas (t.i. krāsojas ar joda reaģentu), birumraksts balts vai bālā krēmkrāsā, kārpaini dzeloņainas, ar kārpainu gandrīz pilnīgu tīklojumu (līdz 0,7 µm augstumam), izmēri 6,5—10/5—9 µm (dažādi avoti norāda visai atšķirīgus izmērus šajās robežās).[2][3][4][5]
  • Bazīdijas: no vālesveida līdz cilindriskām, parasti četrsporu, 35—42/8—9 µm.
  • Cistīdas: Pleiromakrocistīdas mazskaitlīgas, dažādas formas, 25—60/6—10 µm. Heilomakrocistīdas daudzskaitlīgas, vārpstveidīgas, 28—42/7—9 µm.[6]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Suga plaši izplatīta Ziemeļu puslodes mērenajos un vēsajos reģionos, retāk Arktikā (Špicbergenā) un subtropos, ievesta arī Jaunzēlandē.[7] Veido mikorizu ar priedēm, kopā ar tām aug vietās ar ļoti dažādu mitrumu.[2] Bieži 10—15 gadus vecu priežu jaunaudzēs.[8] Ārzemju avoti piemin augšanu arī zem eglēm un retos gadījumos zem bērziem. Parasti skābās augsnēs, gaišos mežos.[4] Latvijā parastais augšanas periods — no jūlija līdz novembrim. Parasti izkliedētās grupās.[9]

Līdzīgas sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visas sarkanbrūnās pienaines ir diezgan līdzīgas alksnenēm.[10] To skaitā sarkandzeltaine, kuras cepurīte ir gaišāka un bez sarkanīgās nokrāsas, piensulas gandrīz nav un raksturīga spēcīga kumarīna smarža,[2] un saldenā pienaine, kura ir mazāka un aug zem Latvijā retajiem dižskābaržiem.[4] Aknu pienainei ar aknu krāsas cepurīti piensula žūstot dzeltē, kampara pienaine atšķiras ar sakrokotu cepurītes malu, tumšākām lapiņām un jūtamu kampara smaržu.[10] Vācot vidējā lieluma pienaiņu sugas sālīšanai, sēņotāji bieži pat necenšas tās savā starpā atšķirt, jo to garša un barības vērtība pēc sālīšanas ir apmēram līdzīga.[11] Reizēm citām pienainēm neatšķiršanas dēļ tiek lietoti tādi apzīmējumi kā "violetās alksnenes", "gaišās alksnenes" utt.[12] Pamanāmākās alksnenes atšķirības ir parasti, bet ne vienmēr esošais smailais pauguriņš centrā, un sīvā piensula.[13]

Lietošana pārtikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sīvās garšas dēļ novārāma.[8] Iesaka lietot sālīšanai un marinēšanai.[2][14] Lielākos daudzumos savāktas alksnenes pēc vismaz 25 minūšu novārīšanas bieži vēl divas dienas mērcē sālsūdenī,[9] daži avoti uzskata šos procesus pirms sālīšanas par savstarpēji aizvietojamiem.[15]

PSRS laikos alksnenes tika iepirktas valsts sēņu savākšanas punktos pārtikas ražošanai, lai gan vidējā iepirkuma cena (1970. gadu sākumā 0,45 rubļi kilogramā) bija divreiz zemāka nekā augstvērtīgākajām un retākajām pienainēm — krimildēm un rudmiesēm.[16] Pateicoties savākšanas salīdzinošajam vieglumam, kā arī jauna un vidēja vecuma alksneņu izturībai pret fizisku iedarbību grozā, pret kāpuru bojājumiem un spējai lēni bojāties pēc nogriešanas, kas ļauj tās atstāt ledusskapī uz nākamo dienu, alksnenes tiek plaši lietotas.[12]

Piensulas sīvuma dēļ daudzās Rietumvalstīs, kurās nav pieņemta šāda sēņu ilgstoša sagatavošana, alksnenes un daudzas citas pienaines ar sīvu sulu tiek uzskatītas par indīgām,[10] neēdamām[4] vai mazvērtīgām, gan parasti norādot, ka sagatavošana, kāda pieņemta Ziemeļvalstīs un Austrumeiropā, padara sēni par ne tikai ēdamu, bet arī populāru.[10] Bez tam, ir iespējams, ka angļvalodīgā mikoloģiskā literatūra, kura bāzējas uz ASV sastopamajām sugām un varietātēm, nepareizi identificē šo sugu un Ziemeļamerikas īpatņi patiesībā pārstāv citu sugu.[17] Reizēm to Rietumos žāvētu lieto pulverveidā par garšas sēni.[4] ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ieskaita šo sugu ēdamajās sēnēs.[18]

Alksnenes ir viena no pienaiņu sugām, kuras cieš no parazītiskās sēnītes Hypomyces lateritius. Šajos gadījumos vispirms lapiņu vietā attīstās balts micēlija pārklājs, bet vēlāk tas noklāj visu augļķermeni. Šādas sēnes uzskata par neēdamām,[19] lai gan agrāk citas šī mikoparazīta bojātas sēnes tika tirgotas Eiropas tirgos.[20]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Species Fungorum — pilns Lactarius rufus sinonīmu saraksts
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Sugu enciklopēdija: Alksnene
  3. ↑ I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 96. lpp.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 Nature First: Lactarius rufus (Scop.) Fr. — Rufous Milkcap
  5. ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 237. lpp.
  6. ↑ Josef Breitenbach, Fred Kränzlin (Hrsg.): Pilze der Schweiz. Beitrag zur Kenntnis der Pilzflora der Schweiz. Band 6: Russulaceae. Milchlinge, Täublinge. Mykologia, Luzern 2005, ISBN 3-85604-060-9, S. 98.
  7. ↑ GBIF sugas atrašanas vietu karte
  8. ↑ 8,0 8,1 A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 26. lpp.
  9. ↑ 9,0 9,1 FungiLv. Parastā alksnene
  10. ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 82. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
  11. ↑ Солюшки. toadstool.ru
  12. ↑ 12,0 12,1 E.Mūkins, "Padoms rokā 8(308) — Sēnes", izdevniecība "Latvijas Mediji", Rīga, 2020, 19. lpp.
  13. ↑ Горькушка, Lactarius rufus. toadstool.ru
  14. ↑ Latvijas Valsts Mežu sēņotāja ceļvedis Archived 2017. gada 13. jūnijā, Wayback Machine vietnē., PDF, 39. lpp.
  15. ↑ Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937., 63. lpp.
  16. ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 127. lpp.
  17. ↑ Arora D. Mushrooms Demystified: a Comprehensive Guide to the Fleshy Fungi. Berkeley, Calif : Ten Speed Press, 1986. ISBN 0-89815-169-4. Google Books (angliski)
  18. ↑ Boa E. (2004). Wild Edible Fungi: A Global Overview Of Their Use And Importance To People (Non-Wood Forest Products). Food & Agriculture Organization of the UN. p. 135. ISBN 978-92-5-105157-3.
  19. ↑ Günter R.W. Arnold: Gigantische Askosporen bei Peckiella lateritia (Fr.) Maire. In: Hermann Jahn (Hrsg.): Westfälische Pilzbriefe. Band 7, 1968
  20. ↑ Krzysztof Bitner, Grzyby jako pasożyty grzybów kapeluszowych [Fungi parasiting on mushrooms], „Acta Societatis Botanicorum Poloniae”, 22 (4), 1953, s. 689–722, DOI: 10.5586/asbp.1953.042 [dostęp 2019-07-01].

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Alksnene&oldid=3480736"